X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Nicas kundze.
Autors - kauka
  
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Otrā ugunspuķes nodaļa

Debesis bija draudīgi apmākušās. Likās, ka pavisam drīz sāks līt lietus. Šī vasara nudien nebija nevienu lutinājusi. Saule parādījās reti, neļaujot cilvēkiem izbaudīt savas ilgi gaidītās brīvdienas.
Taču, kā spītējot nejaukajam laikam, Polianna ar Mariusu devās pastaigāties ārpus sava mazā ciematiņam. Izgājuši no tā ārā, viņi sāka iet pa kādu šauru zemes ceļu, kas veda līdz viņu iemīļotajai vietai – pie kāda koka, kas bija noliecies līdz pat zemei. Tādejādi bija ērti uz tā sēdēt un skatīties uz lielo klajumu un priežu mežu, kas slējās tālumā. Te viņi mēdza runāt par visiem saviem noslēpumiem un gremdēties labajās un ne tik labajās bērnības atmiņās. Šeit viņi bieži runāja par saviem vecākiem, kas bija pazuduši bez vēsts pirms ļoti daudziem gadiem. Vismaz tā viņiem stāstīja vecmāmiņa Antonija – tēva māte – kas viņus bija uzaudzinājusi. Abiem dvīņiem toreiz bija tikai divi gadi. Tāpēc viņi tos gandrīz nemaz neatcerējās. Arī vecāku fotogrāfijas viņi netika redzējuši, jo vesmamiņa to neļāva. Viņa par šo tēmu runāj visai nelabprāt. Tieši tādēļ dvīņi, palikuši dvatā, nodevās sarunām par vecākiem. Šeit viņi mēdza sapņot par to kāda būtu to dzīve, ja vecāki būtu ar viņiem...
Nonākuši līdz savam iemīļotajam kokam, abi uz tā apsēdās. Mariuss šodien nevēlējās runāt par lietā, kas varētu māsu sāpināt. Šodien bija viņas dzimšanas diena! Poliannas īpašā diena, ko nekas nedrīkstēja izbojāt. Pat skumjas pēc vecākiem, ko šādās dienās viņi izjuta visvairāk.
– Tev ir tik vecmodīgs vārds! – mazliet muļķīgi gribot uzsākt jautru sarunu, ķircinājās Mariuss. Polianna pikti paraudzījās uz brāli un viņas lūpa iztiepās tik gara, ka tagad meitene atgādināja cirka klauna mazo asistentu.
– Haha-hā! – skaļi iesmējās Mariuss un maigi iedunkāja māsai sānā. – Nu beidz pūsties! Tu taču zini, ka es tevi tikai nejauki kaitinu, mana mazā Polianna! – viņš caur smiekliem čukstēja meitenei pie auss. – Tavs vārds nav vecmodīgs, bet gan ļoti īpašs! Nekad un nevienam neļauj par to smieties kā tagad to ļāvi man! Dzirdi, meitēn! Tev jāiemācās par sevi pastāvēt! – Poliannas piktā oma izgaisa kā nebijusi un izstieptā lūpa atgriezās ierastajā vietā. Tagad viņas mute savilkās platā, bērnišķigā smaidā.
– Ah, Mariuss, tu nudien esi neciešams! – viņa bilda. – Turklāt neaizmirsti, ka šodien ir mana dzimšanas diena, mazo brālīt! – tagad bija Poliannas kārta kacināt brāli. Viņa labi zināja, ka šis jautājums tam ir ļoti sāpīgs. Mariuss vienmēr bija vēlējies justies kā vecākais, nevis jaunākais brālis. Turklāt par spīti viņu piecu minūšu starpībai, Mariuss bija jau no mazotnes uzņēmies par māsu īpašu gādību. Viņš to sargāja gan skolā, gan mājas pagalmā no citiem bērniem. Viņš pats Poliannu nereti mēdza kaitināt, bet, ja to atļāvās darīt kāds cits – Mariuss bija gatvs likt lietā pat dūres. Polianna to lieliski zināja un tieši tādēļ brāli tik ļoti mīlēja. Kā arī vēlīgi ļāva tam uzņemties vecākā brāļa lomu. Tā viņa jutas droši un pasargāti!
– Vecmāmiņa mums neļāva nākt mājās līdz pusdienlaikam. Viņa noteikti cep tavu dzimšnas dienas kūku! Kā tu domā, kādu dāvanu tu šogad saņemsi? – mēģinot nomainīt sev tik netīkamo tematu, ierunājās Mariuss. Poliannas seja savilkās neizprotamā grimasē.
– Katru gadu viens un tas pats! – meitene teica un paraudzījās uz brāli. – Un ko gan citu es varētu saņemt, ja ne kādu dvieli, istabas čibas vai zobu suku? – Abi reizē sāka smieties.
– Kas var būt gardāks par vecmāmiņas ķiršu kūku?! Un tamborētām istabas čibām? – Mariuss smiedamies sauca.
– Rīt tevi gaida tāda pati kūka! – caur smiekliem izgrūda arī Polianna.
– Jā, taču uz manas kūkas no ķiršiem būs uzrakstīts mans vārds, ne tavs! – atsaucās Mariuss. Pusaudžiem bija taisnība – Antonija nudien katru gadu viņiem cepa vienu un to pašu kūku. Un tā kā viņi dzimšanas dienu nesvinēja vienā dienā, tad viņiem tā nācās ēst divas dienas pēc kārtas.
– Khē! Khēēē! – abu smieklus un uzjautrināšanos izjauca negaidīti krekšķi abiem aiz muguras. Jaunieši satrūkušies, taču nepārstājot smiet, apgriezās riņķi. Viņiem pretī stāvēja sieviņa, vecajās rokās sažņaugusi koka spieķi. Tās tumši zilajās acīs sprēgāja mazas dusmu dzirkstelītes. Viss mazais ciemats zināja, ka šī vecā sieviete, vārdā Nica, ir viskašķīgākā un nīgrākā būtne kāda vispār redzēta. Taču visiem bija zināms arī tas, ka viņai nudien bija lāga sirds. Polianna un Mariuss bija ar Nicu iepzinušies vēl būdami pavisam mazi,gaudus sešus veci. Gluži tāpat kā tagad viņi bija atnākuši līdz nolīkušajam kokam un sastapusi večiņu šeit.
– Ko jūs te klaigājiet, razgaļi tādi? Jūs bļaušana bija dzirdama pat manā pagalmā! – Nica pikti sauca un gaisā draudīgi savicināja savu spieķi. Uz viņas vecās pieres tagad bija parādījušās vēl lielākas un dziļākas grumbas, kā ierasts. – Es tā satrūkos, ka gandrīz Alfrēdam uz muguras uzmetu lielo mutes bļodu!
– Piedodiet, Nicas kundze! – pārstājusi smieties, atvainojās Polianna. Tomēr bija redzams, ka meitene knapi turās, lai atkal nesāktu smiet. Ja viņa šo veco kundzi nepazīti, tad droši vien šāda lamāšanās to būtu sabiedējusi. Taču zinot Nicu, bija skaidrs, ka viņa izbļaustīsies un viss būs atkal kārtībā.
– Jā, atvainojiet arī mani! Ceru, ka jūsu vecais runcis nav cieties! – piebalsoja arī Mariuss. Viņš nebja spējis apturēt savus smieklus. Gluži pretēji – viņš smējās vēl sirsnīgāk kā pirms tam.
– Jā, jā, smejieties vien! Smejieties! Rezgaļi tādi! – nikni turpināja brēkt večiņa. – Un ticiet man, ja ar manu Alfrēdu kaut kas būtu noticis, jūs te tagad tā nesmietos!
– Bet nekas tak ar viņu nav noticis... – vairs nespējot izturēt nejaukos smieklu krapjus vēderā, caur sāpēm izgrūda zēns. Viņš bija pārliecināts, ka Nica savam runcim nebija uzmetusi nekādu bļodu, jo pretējā gadījumā viņa tagad te nestāvētu un nelamātos, bet koptu savu savainoto mīluli, kas bija visa viņas dzīves jēga.
– Nu nav gan... – piekrita Nica, palikusi mierīga. Tad mirkli apdomājusies noteica: – Tā kā nekas nav noticis, tad es jūs uzaicinu uz tēju! Ko sakiet? – Polianna ar Mariusu saskatījās. Viņiem tāpat īsti nebija, ko darīt līdz pusdienlaikam. Turklāt vecā sieviņa prata stāstīt patiešām aizraujošus stāstus.
– Kāpēc ne... – atbildēja Polianna. Izskatījās, ka arī Mariusam šī doma diezgan labi iet pie sirds.
– Nu tad, ko jūs te vēl sēdiet? Ejam! – iesaucās Nica, kas jau bija aizmirsusi savas pirmītējās dusmas.
Viņa dzīvoja viena pati ārpus ciemata. Pie lielā priežu meža. Un vienīgais, kas mēdza viņai kavēt laiku, bija runcis Alfrēds. Kaut arī, kā ciematā mēļoja, viņa pati bija izvēlējusies šādu dzīvi un norobežojusies no pārējiem cilvēkiem. Tomēr večiņa dziļi sirdī mēdza ilgoties arī pēc cilvēku sabiedrības. Poliannu un Mariusu viņa īpaši ieredzēja un reizēm labprāt uzaicināja pie sevis ciemos. Kaut ari reizēm abi dvīņi dabūja no Nicas arī trūkties. Gluži tāpat kā pirms brīža.
– Vakar naktī pie manis gribēja ielauzties zagļi... – lēnu klunkurējot blakus abiem jauniešiem, stāstīja Nica. Mariuss un Polianna, viņā uzmanīgi klausoties, apstājās, lai vecā sieviete varētu atvilkt elpu.
– Ko jūs te stāviet?! – skaļi iesaucās Nica, turpinot iet uz priekšu, – salīdzinot ar jums, man ir veselas trīs kājās! – To sakot, viņa gaisā savicināja savu spieķi. Dvīņi tikai bezspēcīgi noplātīja rokas. Ko padarīsi tik spītīgai večiņai?
– Kā jūs ziniet, ka vakar kāds gribēja ielauzties jūsu mājās? – gribot dzirdēt sieviņas stāsta turpinājumu, ziņkārīgi vaicāja Mariuss.
– Iedomājieties! – vicinot spieķi uz visām pusēm tā, ka Poliannai ar Mariusu nācās izvairīties, lai tas viņiem sāpīgi neiezveltu, entuziasma pilna atsāka Nica, – man nabaga Alfrēds nakts tumsā pēšņi sāk brēkt kā pats nelabais! Es gandrīz no pārbīļa no gultas izkritu!
– Un kāpēc viņš tā brēca? – gribēja zināt arī Polianna.
– Nu es jau pati sākumā neko nesapratu. No miega iztraucēta biju apdūlusi kā veca muša! Un kamēr vēl tiku laukā no gultas... uh, mani vecie kauli taču galīgi iesīkstējuši. Krakšķ un brakšķ! Tā nu grabēdama un krakšķēdama lēnām gāju pāri istabai, lai ieslēgtu gaismu... – Nicas balsī bija parādījušās lielas bailes. Likās, ka vakarnaktī piedzīvotais patiešām bija to pamatīgi sabiedējis. – Un ejot tumsā pāri istabai, es caur nabaga Alfrēda skaļo brēkšanu, izdzirdēju savādus čukstus, savādas skaņa... – pēc neilgas klusuma pauzes turpināja večiņa. Polianna un Mariuss viņā klausījās pavērtām mutēm.
– Un? Kas notika pēc tam? – nepacietīgi jautāja Mariuss, kas ātrāk gribēja dzirdēt stāsta beigas.
– Nepārtrauc mani! – neapmierināti aizradīja Nica. Tad ievilkusi gaisu krūtīs atsāka savu satraucošo stāstu: – Es domāju, ka mana pēdējā stundiņa jau pienākusi. Patiesi, rezgaļi, domāju, ka tie zagļi jau nu mani dzīvu neatstās! Nomušīs un viss! Tikusi līdz gaismas slēdzim un, saņēmusi pēdējos spēkus, nospiedu to.
– Un kas notika, kad ieslēdzāt gaismu?! – iesaucās Poalianna. Viņas nervu stīgas no šī satraucošā Nicas stāsta bija uzvilktas tik ļoti, ka draudēja pārtrūkt kuru katru brīdi.
– Nu, cik reizes man jums jāsaka – nepārtrauciet mani! –sadusmojās Nica. Jaunieši apklusa un gaidīja ar nepacietību, kad večiņa izstāstīs, kas notika tālāk. Bet Nica ietiepīgi vairs nebilda ne vārda. Turklāt trijotne bija jau sasnieguši vecās sieviņas koka mājiņu blakus mežam. Piegājusi pie durvīm, Nica tās atslēdza un iegāja iekšā.
– Naciet, nāciet! – viņa vēl aicinoši uzsauca Mariusam ar Poliannu, kas viņai tūdaļ sekoja. Priekšnamā noāvuši kājas, viņi devās taisnā ceļā uz virtuvi, kur Nica jau rosījās.
Kaut arī pie večiņas viņi ciemojās visai reti, tomēr viņas mājas izkārtojumu tie bija labi iegaumējuši. Tas nebija nemaz tik grūti, jo pirmajā stāvā bija tikai priekšnams, viesistaba un maza virtuvīte. Apmaldīties noteikti šeit nevarēja. Savukārt otrā stāvā viņi nekad vēl nebija bijuši. Bet, cik viņi varēja nojaust, tur noteikti atradās vecās sievietes guļamistaba.
Nica jau bija uzlikusi vārīties ūdeni tējai. Kad bērni ienāca virtuvē, viņa draudzīgi norādīja uz diviem krēsliem, kas stāvēja pie apaļā virtuves galda.
– Sēdieties! Es tūdaļ sameklēšu auzu pārslu cepumus, ko jums piekost pie tējas, – viņa teica un sāka pārmeklēt virtuves skapīšus. – Ā, re kur būs! Man vienkarši tie labi jāpaslēpj, jo mans mazais palaidnis ir gatavs apēst visu, kas ir salds šajā mājā, – viņa stāstīja. Ar mazo palaidni viņa, protams, domāja runci Alfrēdu, kuru šobrīd nekur nemanīja. Dvīņiem gan šķita savādi, ka ir kaķis, kas tik ļoti kārs uz saldumiem. Lai gan no Nicas un viņas runča varēja sagaidīt visādus brīnumus.
Polianna ar Mariusu apsēdās pie galda un nepacietīgi gaidīja Nicas stāsta turpinājumu par vakarnakts zagļa ielaušanos. Bet izskatījās, ka večiņa par to jau aizmirsusi. Uzlikusi uz galda cepumu trauku, viņa teica: – Alfrēdiņš noteikti viesistabā guļ. Aiziešu apskatīties vai ar viņu viss kārtībā. Bet jūs, cienājieties! – To sakot, viņa pastūma cepumu trauku tuvāk jauniešiem, kas kāri tos sāka ēst.
– Tikai atstājiet arī pāris, ko piekost pie tējas, – iesmējās Nica. – Es pēc mirkļa būšu atpakaļ!
Kad Nica bija izsteigusies no virtuves, Polianna paraudzījās uz brāli, kas jau bija paspējis notiesāt trīs cepumus.
– Nicas kundze ir lāga večiņa, kaut arī reizēm uzvedās savādi, – viņa teica.
– Jā, lāga večiņa... tāpat kā Antonija! – nez kāpēc Mariuss izskatījās pagalam aizvainots.
– Hmm... kāpēc tu tā saki? – nesaprata Polianna.
– Kā kāpēc? Vakar naktī Antonija mums negribēja stāstīt, kas tā par grāmatu, ko viņa lasīja. Skaidrs ir viens – tā grāmata sevī glabā kādu senu noslēpumu. Musdienās tādas nekur vairs nevar nedz redzēt, nedz iegādāties! – atminoties pagājušo nakti Mariuss atkal aizsvilās dumsās. Viņam nepatika, ka viņš tiek uzskatīts vēl joprojām par bērnu, kuram neko nevar stāstīt.
– Njā... un Nicas kundze, arī mums neizstāstīja visu līdz galam! – noteica Polianna tagad saprotot kādēļ brālis ir tik nelāgā omā.
– Protams, ka ne.. – nosprauslājās Mariuss, – viņa arī droši vien negribēja stāstīt visu līdz galam, jo domā, ka mēs tik briesmīgas lietas vēl nedrīkstam dzirdēt. – Polianna paņēma otru cepumu un paraustīja plecus.
– Kas to lai zina...
Tajā brīdī virtuvē ienāca Nica. Aiz viņas cēli soļoja baltais runcis Alfrēds. Uzmetis nicinošu skatienu viesiem, viņš gausi aizsoļoja pie galda un apgūlās tam līdzās. Dvīņi jau bija šo runci labi iepazinuši un zināja, ka viņš nav no mīlīgajiem kaķiem. Vēl vairāk, viņš bija iedomīgs un vienmēr uz citiem noraudzījās no augšas.
Večiņa piesteidzās pie gāzes plīts un noņēma no tās ūdeni, kas buruļoja un šņāca kā negudrs. Jaunieši bija tā aizrāvušies savās pārdomās, ka pamanīja to tikai tagad.
Klusējot pagatavojusi tēju sev un abiem ciemiņiem, Nica beidzot uz galda nolika trīs krūzes no kurām gaisā pacēlās smaržīgi garaiņi. Vecās sievieņas tēja bija nepārspējama. Poliannai un Mariusam pat līdz šim nebija ne mazākās nojausmas no kā tā tiek gatavota.
– Mazliet jāuzgaida, lai atdziest. Savādāk apdedzināsiet mēles, – viņa teica. Večiņas balss nez kādu iemeslu dēļ bija mainījusies. Viņa apsēdās pie galda, pretī Poliannai un Mariusam un uzmanīgi tos nopētīja.
– Piedodiet, bet esot viesistabā, es nejauši dzirdēju jūsu sarunu... – viņa teica. Dvīņi samulsa. Vai Nica būtu apvainojusies par dzirdēto? Bet neko sliktu vai nepatiesu viņi nebija teikuši!
– Vai jūsu trakā vecāmāte lasīja to grāmatu? – viņa klusi jautāja. Pusaudži samulsa vēl vairāk, nezinādami, ko atbildēt. Viņi lielsiski zināja, ka Nica ar Antoniju bija ienaidnieces. Abas sirmgalves nekad savā starpā nepārmija ne vārdu un pat nesveicinājās, ja gadījās sastapties uz ceļa. Polianna un Mariuss nebija uzdrošinājies viņām jautāt par šo neizprotamo naidu un nepatiku, ko tās izjuta viena pret otru. Vecākie ciemata iedzīvotaji gan zināja teikt, ka šis naids esot jau no sen seniem laikiem. Kaut gan pirms daudziem gadiem viņas gan reizēm esot manītas savā starpā runājam.
Par dvīņu un večiņas draudzību Antonijai nebija ne mazākās nojausmas. Nica bija stingri aizliegusi viņiem to izpaust. Un viņi to arī bija svēti apsolījuši turēt lielā noslēpumā, jo negribēja pat iedomāties kāda reakcija viņi sgaidītu no vecmāmiņas, ja tā par šo draudzību uzzinātu.
– Nicas kundze... – sadūšojusies iesāka Polianna, kas nevēlējās dzirdēt aizvainošus tekstus par savu vecmāmiņu. Taču Nica meiteni pārtrauca pusvārdā.
– Piedod! Zinu, ka nav labi, ka jūsu klātbūtnē tā runāju... – sapratusi savu kļūdu, viņa steigšus teica un pastūma tuvāk jauniešiem tējas krūzes.
– Bet ko jūs ziniet par to grāmatu? – šo sarunu savukārt pārtrauca Mariuss ar savu jautājumu. Viņš nevēlējās laist garām izevību uzzināt kaut ko vairak. Viņš labi pazina savu vecmāmiņu. Ja tā bija nolēmusi kaut ko paturēt noslēpumā, nebija nekādu iespēju no viņas kaut ko izvilināt. Varbūt Nica šajā ziņa nebija tik stūrgalvīga.
– Ko es zinu? – nomurmināja Nica. Polianna pamanīja, ka vecās sievietes tumši zilajās acīs iezogas skumjas. – Neko daudz. Es jau neesmu izredzētā... Ko ta es, vienkārša sieva, varu zināt? – Nedz Polianna, nedz Mariuss nesaprata viņas teikto. Kāds te sakars ar izredzētību un vienkāršu sievu?
– Es kādreiz šīm lietām neticēja. Kur nu! Es tās stingri noliedzu! – turpināja murmināt Nica. Jaunieši raudzījās viņā ar nedalītu uzmanību, cenšoties kaut mazliet saprats večiņas teikto. – Bet tad peināca tā nelaimīgā diena... diena, kad pati savām acīm pārliecinājos, ka nekas no tā nav izdomāts. Tas patiešām eksistē! – turpināja stāstīt večiņa ik pa laikam iedzerot malku tējas. Polianna un Mariuss sekoja viņas paraugam.
– Bet kādām lietām jūs neticējāt? Kas izrādījās taisnība? – Mariuss nesaprata un tas nudien nebija nekāds brīnums. Nica mēdza stāstīt par vietām un lietām kas neeksistē un tie mēdza būt patiešām aizraujoši stāsti. Tikai tagad bija jautājums – kāds tieši šim stāstam sakars ar vecmāmiņas Antonijas lielo gramatu, ko tā nekad neļāva aiztikt un par kuru nekad nestāstīja?
– Par šīm lietām jums vairāk varētu izstātīt tā... – Nica aprāvās, savilkusi veco plaukstu dūrē. Tad, iedzērusi vēl vienu malku tēju, turpināja: – To jums varetu izstātīt labāk jūsu vecāmāte!
– Bet viņa no mums daudz ko slēpj, jo domā, ka esam vēl mazi bērni! – protestēja mariuss.
– Hehē, – no sirds iesmējās Nica, – viņa ir muļķe! Tāpat jums to nāksies reiz uzzināt! No tā izbegt nav iespējams! – Dvīņi saskatījās. Viņi vēl lāga nesaprata vai šis ir kārtējais Nicas izdomājums jeb viņa šoreiz patiesi runā nopietni.
– Es... es esmu visparastākā sieva kāda vispār redzēt! – atsāka Nica. – Tās vecās raganas... tās Antonijas pienākums ir jums visu izstāstīt! – Tad večiņa stīvi pieliecās un no grīdas pacēlu guļošo runci Alfrēdu un ielika sev klēpī. Tas viņai nenācās viegli, jo viņas mīluslis patiesi nebija viegls kā pūciņa. Acīmredzot kāre uz saldumiem bija pamatīgi iedragājusi viņa figūru.
– Vai jūs variet mums izstātīt visu par to grāmatau? Pastāstīt, kas īsti ir vecmāmiņai mums jāizstāsta? – neiecietīgi jautāja Polianna. Viņai itin nemaz nepatika šī saruna. Viņasprāt tā bija tikai aplinkus runāšana. Nica patiesi šajā ziņā neatšķīras no Anronijas.
– Es to nedrīkstu! Jūsu vecāmāte man acis izskrāpētu, ja es to izdarītu! – drūmi iesmējas Nica. – Nav jau tā, ka man bail no viņas! Tā gan nedomājiet, rezgaļi! Vienkarši arī man ir savi principi!
– Ku-kū! Ku-kū! – negaidot no viesistabas atskanēja dzegūzes kūkošana. No Nicas vecā sienas pulksteņa bija izlēkusi dzegūze, kas pavēstīja mājiniekiem pareizu laiku. Bija pulkstens divi dienā. Alfrēds Nicas klēpī no pārbīļa palecās un augšu un skaļi iebrēcies izleca no večiņas klēpja un izskrēja no virtuves.
– Nabaga Alfrēdiņš... – līdzjūtīgi nolūkojoties pakaļ runcim, nošūpoja galvi Nica. – Pēc vakarnakts piedzīvotā viņam nervi sabeigti! – Polianna sāka knosīties.
– Mariuss, mums jaiet! Jau ir divi... – viņa satraukti nočukstēja. Tikai tagad zēns aptvēra, ka viņiem jau vajadzēja atrasties mājās. Tā viņi bija solījuši vecmāmiņai. Kūka jau noteikti bija uzcepta! Kaut arī viņš vēlējās vēl palikt pie Nicas un izvilināt kaut ko vairāk, tomēr negribīgi teica:
– Mums nu laiks doties! Paldies par tēju un cepumiem!
– Nu palieciet vēl mazlietiņ! Kur jums tā jāsteidzas, rezgaļi? – iebilda Nica.
– Šodien ir Poliannas dzimšanas diena un vecmāmiņa viņai ir uzcepusi ķiršu kūku! – paskaidroja Mariuss un negribīgi cēlās jau kājās. Māsa sekoja viņa paraugam.
– Un, cik tad tev paliek gadi, jaunkundz? – pasmaidījusi, vaicāja Nica un draudzīgi paraudzījās uz meiteni.
– Sešpadmit! – viņa kautri novilka.
– Aj, aj, kā laiks skrien... – arī uzraususies kājās, nomurmināja Nica, – ir jau pienācis ilgi gaidītais...
– Kas tad tika gaidīts? – reizē jautāja Mariuss ar Poliannu.
– Kad aiziesiet mājās pajautājiet savai vecmamiņai, vai jūs varat doties noplūkt ugunspuķi! – viltīgi uzsmaidījusi abiem jauniešiem, novilka Nica. Bija skaidi redzms, ka vecajai sieviņai kaut kas nelāgs aiz ādas. Dvīņi apstulbuši pamāja ar galvu. Tad paraudzījušies ārā pa logu reizē ievaidējās. Bija sācis viegli līņāt.
– Jau atkal lietus! – vecā sieviņa nopūtās.
– Mums jāpasteidzas, kamēr nav sācis pamatīgi gāzt! – satraukti iesaucās Polianna.
– Skrieniet, skrieniet! – mudināja Nica. – Tikai neaizmirstiet pajautāt savai vecmāmuļai to, ko jums teicu! – kad pusaudži bija izsteigušies priekšnamā un āva kājas, viņa vēl no virtuves uzsauca.
– Protams, neizmirsīsim! – atsaucās Mariuss.
– Uz drīzu tikšanos! – pie sevis smaidot, vēl noteica Nica.
(01.05.2013)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.75
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.75)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.75)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.75)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (08.05.2018, 17:08)ko tu pļurksti? :(((Ješka (viesis) (08.05.2018, 09:20)Apciemo
Ljurbenjaaku, viņš tevi piebaros ar skābiem kāpostiem, tiesa, mazliet sarūgušiem, bet tas piešķirs pikantu noskaņu. :))) :)))
staltais briedis (viesis) (01.05.2018, 11:16)Tu, mīlīt, vēl painteresējies kur var nopirkt
garšīgus marinētos gurķīšus.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
Anekdotes
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
Interesantas bildes


9 cilvēki
 
 
Zīmējumi

Glāze ūdens
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 161 Kopā:4703034

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec