|
|
|
|
|
|
|
| | Aiz sevis zelta stīgu atstājusi... | | Ievietojis: bez smecera | Komentāri (6) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Aiz sevis zelta stīgu atstājusi,
Lai nabagiem pa puteklītim tiek,
Slīd meitene kā ēna klusi, klusi -
Tai manās rokās šonakt jāaizmieg.
Trauc vaska tēli, klauni katafalkos,
Vien tukšumu un smaku atstājot.
Es patiess esmu vārdos augstos, smalkos,
Bet dzīvē piemirstu, kā otram dot.
"Jel, izkāpsim no savām miesām ārā"
Teic meitene un baltos spārnus pleš.
Tur lejā paliks zemes elpa vārā -
Mums priekšā līdz šim nejausts debess mežs.
Jau gana esmu rūgto rāvu lacis -
Ir augšup celties patiesākais prieks.
Kāds ubags ceļ uz debesjumu acis,
Un tajās sabirst mūsu zelta sniegs. (08.07.2013) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|