|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Dzejolis :Cik? | | Ievietojis: Leons |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pa šauro dzīves ceļu ikdienu
No smiekliem apreibis, no prieka
Te eju, te skrienu, te brienu, te lienu.
Aizķeras kāja, iekrītu grāvī,
Pieceļos, notīros,
Saku sev- stāvi!
Bet kājas neklausa, kustas negausi.,
Lecu peļķei pāri
Un atkal krītu,
Ceļam pretējā grāvī sagaidu rītu.
Ar saules stariem no grāvja ceļos
Dubļiem un putekļiem notraipījies,
Bet ar smaidu sejā!
Paskatos atpakaļ, pēc tam lejā-
Mazliet nopakaļ līkumā straujā
Nebija grāvja, bet stāva krauja!
Klusums un pārdomas…
Vai kam zināms cik jākrīt zemu ,
Lai novērtētu sava neprāta cenu?
(09.02.2014) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (06.12.2019, 15:18)Kurš te ir dumjš un vientiesīgs? Atzīstieties, bļin! :DPuszābaks (viesis) (06.12.2019, 14:36)Ir cilvēku kategorija, jo īpaši latviešu sabiedrībā, kam "nolikt" otru latvieti sagādā patiesu kaifu. Ja šis otrs redz tālāk un plašāk nekā vidusmēra nekompetentais letiņš, uzreiz pretīgais...Sensid (viesis) (03.12.2019, 19:50)Ha ha, filozofs, ne tikai dzejnieks. Pats tad arī atbildi uz tiem jautājumiem, kurus uzdevi.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
