|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Trakie panki | | Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
„Ak Dievs, pēc kā tu izskaties?! Mati uz augšu, tā kā no trakonama izbēgusi! Nē , ja tu vēlies, mēs varam aiziet pie ārsta, pie psihoterapeita, jo tas, kas ar tevi ir, ir ārstējams! Ārste uzreiz pateiks tev diagnozi, nē, tas nav joks, tad kad es medicīnas institūtā mācījos, mums teica, kas tas pa sindromu – un dakterīte tev arī pateiks, un zāles tur pat izrakstīs. Nu tas taču nav normāli, ka mana meita šitā izskatās! Tev tas liekas skaisti? Nu ļooooooti skaisti, klassse vienkārši.... Ai, ko gan es tur saprotu, es jau esmu nolietots materiāls, no skaituma neko nesaprotu...
...Diez kāpēc citi var normāli izskatīties?! Lūk es braucu tramvajā, tur normāli cilvēki staigā, skaistas meitenes, kāpēc tu tā nevari izskatīties?! Lūk uz matemātiku tev galva ir, bet uz izskatu... Nu man ļoti žēl, ka es tev to neiemācīju, ko nozīmē skaisti. Kad tu biji maziņa, tāda skaista meitene biji, tik skaisti ģērbies, bet tagad staigā tā kā idiote ar ieilgušu pubertāti. A man vienalga, ka tev ieilgusi pubertāte! Tu saproti, ka ar tādu izskatu darbā tevi nepieņems, lai arī tu to matemātiku labāk par visiem klasē zini. Ar tādu izskatu pazūd jebkādas intelekta pēdas no tavas sejas, var tikai redzēt to drausmīgo frizūru, un vēl bikses, kuras pie ceļiem karājas. Un tā ir mana meita...”
„Nu super mūzika. Paklau, kāds ritms, kāda balss, nu zin, tas ir vienkārši kaut kas! Kāda māksla. Eu, vo, davai es kļūšu par mākslinieci, iziešu uz skatuves, nokrāsošu melnus matus, un bļaušu mikrofonā. ĀĀĀĀ! Nu super, un visi pārējie stāvēs pie skatuves un kratīs galvu. Nu paklau, nu tas ir kaifs... Tiešām, kaut kādi idioti. Stāv pie skatuves un krata galvu, nu pilnīgi vai transā. Nē, es to nesaprotu, es to vienkārši nesaprotu, kas tur tik labs tanī mūzikā, stāv viens neķemmējies ķēms pie mikrofona un brēc. Goda vārds, tāda sajūta, ka viņš nevis dzied, bet mokās. Nu goda vārds mokās, nu paskaties taču pati. Tā taču nav mūzika, es pabeidzu mūzikas skolu, es zinu, kas ir mūzika – šis te ārprāts nav mūzika. Tā ir bļaustīšanās un galvu kratīšana, tur taču pat ritma nav, kur nu vēl melodija. Ak Dievs, ko tu tur atradi tanī mūzikā... Zini, kāpēc tev tāda mūzika patīk? Tāpēc, ka tu pati neesi īsti normāla, nu tu paskaties uz sevi, tevi tā mūzika padara nervozu, paskaties, mūžīgi rausties, mūžīgi esi ar kaut ko neapmierināta, kaut kāda psiha, goda vārds. Tu domā, ka tas mūžīgais troksnis neietekmē tavas smadzenes? Normāls cilvēks nemaz nevar to troksni klausīties.. ai, da ko tur par tevi runāt... žēl tikai, ka tu esi mana meita. Žēl, ka es tev tā arī neiemācīju, kas ir normāli un kas nē. Jo izskaties tu arī tā, kā viena no tiem idiotiem, kas tramvajos braukā, ar kuriem neviens negrib sēdēt - kā tie ielien tramvajā, tā visi pavirzās no viņiem nost. Nu un tu kopē viņu stilu tā, kā tāds mērkaķis, es tikai nesaprotu, kāpēc, kas tur tik foršs, ka liecies cilvēkiem pretīgs”
Tā mani apraksta mana mamma, un principā viņai ir visas tiesības mani tā aprakstīt, jo patiesībā tas viss ir taisnība. Aptērzēt šo tēmu iedomājos, jo ir ļoti daudz cilvēku, kuri vai nu ņirdz par cilvēku ārējo izskatu (kur nu vēl, ja panks pagadās, tas jau totāls idiots) vai vienkārši nepieņem šo ārējo izskatu, jo tas taču ir briesmīgi, kā viņi izskatās. Nevis vienkārši nepieņem, bet nevēlas, lai viņiem būtu jeb kas kopīgs ar tāda izskata cilvēkiem, kas principā ir saprotams - viņi tika citādāk audzināti un viņiem vienmēr tika teikts, ka tādi cilvēki ir pilnīgi nenormāli, jo viņi nav tādi kā mēs. Tā cilvēkam tiek ieaudzināts, ka būt par panku ir nepareizi (tak kur nu tur panks, ir uj uj uj cik daudz dažādu stilu, kurus sabiedrībā nepieņem, bet panki ir, manuprāt, izplatītākie un no izskata „drausmīgākie”). Hm, bet paskatīsimies uz panka pagātni – vai tad viņam vecāki nemācīja, ka tā izskatīties nav smuki? Vai tad tieši viņa vecāki nav tie cilvēki, kuriem visgrūtāk pieņemt savu bērnu izskatu (jā, ir vienaldzīgi vecāki, bet neticu ka nu tas ir kaut kāds noteicošais faktors)? Kāpēc tad tieši šie cilvēki neuztvēra domu par to, kas ir smuki un kas nav? Hm... Uj, vai tiešām viss aprobežojas ar vārdu „smuki”? Varbūt tie ir mūsu skatuves tēli, kuri izskatās briesmīgi, bet tā kā mēs klausāmies viņu mūziku, mēs vēlamies būt tuvāk savam idolam un izskatīties līdzīgi, respektīvi līdzīgi pretīgi? Varbūt sāksim ar jautājumu, kāda velna pēc kādam vispār patīk mūzika, kurā, pēc manas mammas apraksta, cilvēki nedzied, bet gan mokās un bļaustās? Kāpēc tādus cilvēkus vispār laiž uz skatuves? Nē, labi, pēdējais jautājums ir visai vienkārši atbildams – kādam tas ir izdevīgi. Respektīvi, kāds var ar metālu nopelnīt naudu, jo ir pietiekami daudz cilvēku, kuri to klausās, respektīvi metālu (pankroku, alternatīvo utt) ir izdevīgi padarīt par komerciālu. No tā izriet, ka tas ir totāls sviests par to, ka grupas savos diskos raksta „mēs neesam komerciāli, mēs radām mūziku sava prieka dēļ” - mūziķiem arī gribas ēst. Un mūziku viņi rada varbūt arī sava prieka pēc, bet tad jāuzdod jautājums – kas tieši tad viņiem rada prieku? Es ļoti šaubos, ka viņi muzicē garāžā tikai, lai muzicētu garāžā. Viņu mērķis ir uzstāties un tikt atzītiem, jo mūziķim, kuram visi saka „ai, tava mūzika ir totāls sviests”, nav nekādas motivācijas darīt kaut ko tālāk, vai arī otrādi - rodas motivācija kaut ko mainīt, lai kaut jel kam patiktu tas, ko viņš dara. Tātad prieks ir fakts, ka tu patīc citiem, vai vēl pareizāk, ka tu citiem spēj sniegt to, kas viņiem patīk. Vienkāršotā formā – mūziķiem ir prieks par to, ka citiem ir prieks par to, ko šie mūziķi dara. (Pie atmosfēras jeb kaifa koncerta laikā aprakstīšanas es tagad neķeršos).
Atgriežamies pie jautājuma „Kāda velna pēc kādam vispār patīk tāda mūzika?”. Man šo jautājumu nesen uzdeva kāda draudzene, kura nu nekādīgi nespēj saprast ne šo mūziku (es zinu, ka „saprast” skan pārāk nopietni, bet es svēti ticu, ka lasītāji sapratīs, ko es domāju un nepiekasīsies pie šā vārda), ne šo izskatu, kaut arī akceptē gan mūziku, gan izskatu, un ir pirmais cilvēks, kurš priecājas, ja esmu kārtējo reizi mainījusi gan matu krāsu, gan to sakārtojumu. Varētu uzdot jautājumu, kāpēc viņa spēj akceptēt, bet citi nē, kas patiesībā arī ir ļoti vienkārši atbildams, bet par to vēlāk, ja es neaizmirsīšu. Nu tad lūk - kāpēc man, pie visiem svētajiem rāpuļiem, patīk tāda mūzika? Jā, protams, es varētu teikt, ka tai lielākoties ir forša lirika, ir interesanti vārdi... un 50% liekulība. Jo pusei dziesmu es vienkārši nesaprotu vārdus, no tām visām, ko es klausos. Protams ir vēl 50 %, kuras es saprotu, vai nu klausoties sapratu, vai arī (un te nu ir tas joks), dziesma man iepatikās tik ļoti, ka es nolēmu paskatīties internetā liriku. Pie tam ir pietiekami daudz mūzikas, kura nebūt nav smaga, un tomēr ir lieliski vārdi, secinājums - „nav nemaz tik briesmīgi jāizskatās un jābrēc”, lai iedotu citiem paklausīties to domu, kuru tu vēlies, lai citi dzird un saprot. Tātad ir pavisam traki – sanāk, ka lielākoties man patīk tieši mūzika, kas arī patiesībā ir loģiski – ja jēga būtu tikai vārdos, priekš kam tad rakstīt tiem klāt mūziku (nu jā, labi, mūziku mūsdienās vieglāk pārdot nekā dzejoļus, tā kā „vēsts” izplatīšanu caur muzikālo kanālu ir vieglāk paveikt, nekā caur grāmatnīcu)? Nu tad lūk - 1. Pie šīs mūzikas var lieliski izlādēties. Tā nu tas ir, citiem gribas piedzerties, citi iet mežā izbļaustīties, citiem ir jāizkaujas, man ir labi, ja es izārdos pie šitās mūzikas, it īpaši, ja ap mani ir liels pūlis, kurš, tāpat kā es, vēlās izārdīties. Tas ir labāk par jebkuru dzejoļu rakstīšanu, jo.. kaut kad es sevī atklāju, ka negatīvās izjūtas var sadalīt divās nodaļās - 1. tā tizlā, skumjā sajūta, no kuras grūti tikt vaļā, un kura mēdz ieilgt, un atsist jebkādu prieku darīt kaut ko vispār. Es tagad neiedziļināšos tās sajūtas aprakstīšanā, jo man liekas, ka cilvēkiem ir pietiekami daudz smadzeņu, lai saprastu, ko es domāju. 2. sajūta ir dusmas, naids, agresivitāte – sajūta, no kuras var vienkārši fiziskā ceļā atbrīvoties, un tā ir šīs sajūtas priekšrocība. Pats labākais, ka esmu iemācījusies sajūtu No.1 pārveidot sajūtā No.2, un pēc tam caur izlādēšanos tikt no tās sajūtas vaļā.
Jā, varbūt smagā mūzika nav īsti normāla, bet toties aizejot piemēram uz kaut kādu smagās mūzikas klubu es tur iztrakojos, un pēc tam jūtos kā no jauna piedzimusi. Es jūtos fiziski un garīgi iztukšota, bet tas ir tik labi, ja garīgi mani piepildīja sajūta No.1 un fiziski sajūta No.2. Protams, kāds tagad varētu pateikt – „O, nu forši, tagad, kad man būs slikti, es iešu iztrakošos, un man būs labi. Ka tik ne ar...” Atšķirībā, kā cilvēks trako. Ja cilvēks domā, ka trakot ir vienkārši ātri kustēties tā, lai beigās nebūtu spēka – nu uz priekšu, varbūt kādreiz tādā veidā izaugs muskuļi, bet efektīgāk ir aiziet uz sporta zāli. Trakot nozīmē izjust to agresivitāti, un kustēties tai līdzi tā, kā to liek ķermenis. Jūs atceraties uzreiz to skatu koncertā, kad visi krata galvas? Jūs pamēģiniet paši pakratīt – uzreiz parādīsies apdulluma sajūta, ja tā no visas sirds kratīt. Es zinu, ka visiem nesanāks saprast manu domu par to kaifu tanī mūzikā, bet ko nu slēpt – mūzikas tur tiešām nav, tur ir izjūtas, domas un asums (metāls. „nemetālam” pie nosauktajām īpašībām nāk klāt arī mūzika, kura kombinējas ar tām). Tas ir kaut kas cits, un nevis mūzika. Ja es vēlos paklausīties mūziku, es klausos mūziku, ja es vēlos paklausīties ritmu, es klausos tehno (trance, dance, club – es īpaši neorientējos tajos stilos), ja es vēlos paklausīties cilvēku spriedelējumos, es klausos hip-hop (trip-hop, rap), bet ja es vēlos kaut ko „dvēselei” (nav dvēsele labākais vārds, bet citu nevarēju atrast), es klausos kaut ko smagāku. Un man tā ir labi. Iespējams kāds vēlās šajā vietā kaut ko papildināt, ka tas nav viss, it īpaši, ja runa iet par kaut ko alternatīvāku kā Linkin Park, jo tur ir gan mūzika, gan smagums un asums. Nu ko, dubults prieks man, bet ir tādi brīži, kad mūziku negribās, gribās vienkārši, lai kāds „mokās mikrofonā” un es „mokos” viņam līdz.
Te es atcerējos, ka es internetā kaut kur lasīju interviju ar Zemeni, pēc tam, kad viņa izskrēja ārā uz futbola laukuma. Viņai prasīja, kāpēc viņa to darīja, uz ko Zemene atbildēja kaut ko līdzīgu, ka tur bija tāda atmosfēra, ka nemaz nevarēja neskriet (atvainojos, ka tas nav citējums, sen lasīju, atliek tikai cerēt, ka vismaz doma sakrīt ar Zemenes teikto). [...] Nu ko lai saka... Normāli ir tie cilvēki, kuri nekad neizjūt šo „atmosfēru” (jā, jūs pareizi sapratāt, runa vairs neiet tikai par „smago” un „trako” mūziku). Un lai arī es ģērbjos „citādāk” un klausos ko „citu”, un domāju „citādāk”, man reizēm no sirds žēl „normālus” cilvēkus ar normālu izskatu un normālu dzīves mērķi un „normāliem” uzskatiem, jo viņi nekad netiek klāt tai „atmosfērai”. Un te nu uzreiz saprotams, no kurienes rodas dažādi antiakceptējumi, sākot ar rasismu un nacionālsociālismu un beidzot ar pankiem un gejiem. Ja pirmos mēs paši mēdzam nīst, jo spējam iejusties neciešamo ādā (piemēram nēģeru – viņš taču nav vainīgs, ka piedzima par nēģeri. Un vispār – kāpēc lai viņam būtu jājūtas vainīgam, ka viņš piedzima par nēģeri – tā taču ir tikai ādas krāsa), tad ar pēdējiem ir problēmas, jo ne visi spēj iejusties un saprast, kāpēc cilvēkam ir jākrāso mati zaļi, lai justos labi, ko ir patiesībā vēl grūtāk saprast, nekā „kāpēc gejiem patīk zēni?”, jo tajā patikšanā geji jau arī nav vainīgi – viņi gluži vienkārši tādi ir, tāpat kā nēģeri ir brūni.
Nu un beidzot par matu krāsu – galu galā zaļa matu krāsa ir nedabiska. Par nēģeriem piedzimst, gejiem ir tāda orientācija, kāda viņa ir - bet kādā krāsā matus krāsot, to izvēlos es pati. Un te nu jautājums – kāpēc es izvēlos zaļu matu krāsu? Tik skaidrs jau nu visiem ir, ka es tā jūtos iekšēji, ka mani kaut kas skrāpē no iekšpuses un saka „ja nenokrāsosi zaļus matus – piekaušu :)”. Es izjūtu diskomfortu izskatoties citādāk (normāli), tātad, ja arī dažiem liekas, ka zaļi mati ir nedabīgi, es uzreiz varu dot piemēru – kāpēc viņi krāso matus (un esmu svētā pārliecībā, ka mūsdienās uj ku liela cilvēku daļa krāso matus)? Lai justos iespējami skaistāk, citreiz seksīgāk, pievilcīgāk, vienkārši labāk. Neapstrīdami, daudzu acīs panks neizskatās skaistāk. Bet matus krāso viņš tieši tā paša iemesla dēļ, kura dēļ viņus krāso normāli cilvēki – lai justos komfortablāk. Jo ja cilvēka ārējais sakrīt ar viņa (iespējams paša iedomāto vai arī mērķējamo) iekšējo, viņš neapstrīdami jūtas labāk. Un te nu bija, tik vienkārši, panks izskatās tā, kā viņš jūtās labāk. Jo, ja „normāls” cilvēks nejustos labi jakā ar 150 adatām, „panks” nejustos labi žaketītē un šlipsītē (m. Varbūt te labāk iederas – konservatīvā apģērbā...). Iz tā izriet, ka panki ir nenormāli tikai tāpēc, ka to ir mazākums, un tā kā „normāliem” pašlaik pieder pasaule, un tādus pretekļus viņi darbā neņem, aizspriedums, ka tā izskatīties nav normāli, paliek spēkā.
Nākamais – un tomēr, kas ir tas iekšējais, kas liek cilvēkam izskatīties citādāk? No kurienes viņam tāda nedabiska vēlme atšķirties jebšu izcelties? Kāpēc, pie visām zaļajām priedītēm, viņš izjūt diskomfortu izskatoties normāli? Vai tiešām tā ir kāda psihiska slimība? Iespējams. Un tomēr trako namos ir vairāk normāli ģērbtu cilvēku, un arī vairāk normāli ģērbtu cilvēku ir pierakstā pie psihoterapeita, kaut gan varbūt tā garā rinda pie psihoterapeita ir normālu cilvēku normāla vēlēšanās ārstēties un būt normālam, tanī laikā, kamēr panks jau izrietoši sevi uzskata par normālu, un ja arī nē, tad tā nav problēma priekš viņa – kaut arī atzīšos, reizēm man ļoti gribas būt normālai, domāt kā normālam cilvēkam, bet es vienkārši nevaru. Hm.. cik vienkārši, es vienkārši nevaru būt normāla, jo iespējams es sevi jau sākotnēji uzskatu par normālu, normālāku par citiem, jo es jau esmu tik „gudra”, ka saprotu vairāk „nekā normāli cilvēki”, neskatoties uz to, ka man ir tikai 17 gadi, un patiesībā, lai kā arī reizēm man to negribētos atzīt, no dzīves es saprotu ļoti maz ko. Un būt „normālai” man gribas tikai tāpēc, ka „normālus” es savā švakajā prātiņā pielīdzinu „muļķiem”, un „muļķiem dzīve ir vieglāka”. Bet atkal, normāli ģērbtu cilvēku vidū man ir daudz vairāk draugu nekā panku vidū, un tie cilvēki ir vienkārši dievīgi, un daži no viņiem ir ļoti traki cilvēki, un tomēr izskatās normāli. Respektīvi, ja es izteiktos skaidrāk, manā uztverē normāls cilvēks ir aprobežots cilvēks, vai drīzāk otrādi – aprobežots cilvēks ir normāls cilvēks, jo viņš pieturas pie visiem „pareizajiem” aizspriedumiem, pārējie ir nenormāli, un daudzi no viņiem, neskatoties uz viņu raksturu, kurš varbūt trakāks nekā dažam labam „ekstrēmistam”, izskatās kā sabiedrībā pieņemts. Svētā tapete, tad no kurienes rodas tas tizlais izskats, ja var izskatīties normāli, klausīties smagu mūziku, un pie tam visi tevi mīlēs, jo viņiem nebūs nekādu problēmu saskarsmē ar tevi tava izskata dēļ?!
Bet varbūt panki ir neveiksminieki? Varbūt tās ir sakompleksojušās personas, kuras ar savu skaļo izskatu cenšas pilnveidot harmoniju sevī? Varbūt tās ir personas, kuras ir ar sevi mūžīgi neapmierinātas, un tad, kad viņām tas vienu dienu apnīk – būt mazām, pelēkām un nemīlētām, viņas lien no sevis ārā, tālāk, kā viņu raksturs to viņām atļauj? Un beigu beigās ir tik tālu, ka sāk beidzot sevi mīlēt, un ja ne mīlēt, tad vismaz cienīt (ir domāts arī par zemapziņas līmeni)? Jā, šiem cilvēkiem par to ir jāmaksā liela cena – izskats, raksturs... Bet varbūt viss ir otrādi – viņi bija mazi, nepamanāmi un pelēki, jo viņiem bija bail rādīt savu iekšējo „es”, kas bija tik ekscentrisks, kā nu mēs tagad redzam. Varbūt viņi bija pelēki, jo, ja nerāda sevi, ir jāveido kāds cits – mākslīgs pelēks tēls – nu un kuram gan patīk samāksloti cilvēki, tādi cilvēki, kuri ne ar ko neizceļas. Un tad pēkšņi izplūst pretefekts – visu mūžu cilvēks neizcēlās ne ar ko, viņš pats sev šķita un bija garlaicīgs, un tad tas izskats (un es atļaušos teikt arī raksturs) ir kā sprādziens – respektīvi cilvēks mainās radikāli - izbēg no savas pretīgās galējības citā. Tikai tā lēnām, nostādot otro galējību par savas izaugsmes mērķi. Un kljūst panks, tā palēnām. Sākot ar atklājumu, ka viņš nejūtas labi, turpinot ar jautājumu „kāpēc”, un beidzot visai banālā veidā – nokrāsojot matus (jā, es zinu, nejau tika krāsā jēga, bet man bija slinkums aprakstīt visus sīkumus – galu galā, jūs zināt, kā izskatās panks).
Bet varbūt panks ir tomēr tikai neveiksminieks, kurš nav iemācījies normālā veidā pārstrādāt iegūto informāciju. Iespējams. Bet man patīk būt par tādu neveiksminieci, jo pēc padsmit gadu „neveiksminieces” būšanas man beidzot sagribējās patikt sev un nevis citiem, jo ar citiem negāja cauri. Un tomēr dīvaini, ka es sev tāda patīku (lai arī mana pašžēlotājas iekšēja balss vienmēr man gatava atgādināt, ka dzīve ir briesmīga, un pasaule būtu labāka bez manis. Hmm... ne par gramu).
Starp citu, jūs jau ziniet, ka cilvēki, kuri nepatīk sev, nepatīk arī citiem, un tie kuri patīk sev, atkal patīk citiem. Primitīvi, it īpaši ar manu izskatu, bet tas tiešām iedarbojas, un nepavisam ne izskata līmenī. Es esmu sasniegusi to, ka manā dzīvē ir tik daudz tādu brīžu, kurus es ne par ko un nevienam neatdotu. Un nejau tāpēc, ka es citādāk izskatos, bet gan tāpēc, ka es nospļāvos uz sabiedrības mieru (aprunās mani tantiņa, kura to vien vēlās, kā kādu aprunāt vai nē – dīvaini, tantiņas šādas nevar lielīties ar inteliģences līmeni, un tomēr iespaido ar saviem aizspriedumiem visu pasauli. Globāli un pārspīlēti, vai ne?) un sāku rūpēties par personīgo komfortu.
(26.02.2005) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
|
|
|
|
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 3037
Kopā:6433000
|
| |
| |
|
Autori
