|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ceļojums pie psihologa | | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Es te sēžu praktikā ar baigāko slinkumu kaulos un protams, kā jau vienmēr, slinkoju. Nu un principā, uz kurieni nesties ta, ja par darbu vienalga nemaksās. Nu un lai kaut kā mazinātu savu garlaicību (iedomājieties, jūs esat manas garlaicības vergi), es te sadomāju kaut ko sarakstīt, lai jūs atkal varētu papriecāties, cik es gudrs septiņpadsmitgadīgs bērns. Tēma? Hmm... Bija ideja uzrakstīt, kā es reiz savā mūžā aizgāju pie psihologa, lai jūs varētu pavērtēt manas smadzenes un manu lielummānijas izjūtu – par to, ka cilvēki manām smadzenēm sadevuši n-tākos komplimentus, kuriem es palēnām sāku ticēt.
Sataisījos, smuki uzpucējos (es jau sievišķis, nesmuks no mājas neies – ja nu kāds paziņa pretī nāk! Un no kurienes sievietēm tas asinīs?...) un devos veselu desmit minūšu tālā gaitā. Iespējams, lai vēlreiz pārliecinātos par to, cik es ļoti sevi mīlu un cik es ļoti sevi žēloju. Atnācu pie kāda jauka tantuka, mūsu pilsētas psiholoģes, kurai bija nāvīgas zobu sāpes, bet kuras amats nu vienkārši neatļauj aizdzīt nabaga tīni, jo viņš ir taču ļoti ievainojams un nākamreiz var neatnākt, pie sevis sūdzoties par psihologu neiejūtību. Tā nu viņa ar sašķobītu un līdzjūtības pilnu ģīmi sēdēja man priekšā un jautāja, kas man ir. Es, protams, kā jau 21. gadsimta varone atbildēju, ka nu dzīvot man galīgi negribas. Pati sēdēju tur jautra, cītīgi centos jokot, kaut arī atzīšos, jutos neērti jokojot cilvēka klātbūtnē, kuram tikko pateicu ko tādu, bet ko lai dara – kaut kā taču ir jāpieturas pie „dzelzs lēdijas imidža”. Tad nu viņa uzdeva man visādus jautājumus, kādus jebkuram normālam psihologam ir jāuzdod cilvēkam ar šādu varonīgu atbildi uz jautājumu „kas tev ir?”. Godīgi sakot, ļoti miglaini atceros kādus jautājumus tieši viņa man uzdeva, es tikai atceros, ka mēs spēlējām visādas psiholoģiskās spēlītes, piemēram ka es esmu es un viņa ir uzmācīga doma par nāvi – laikam jau kaut ko vēlējās noteikt. Par tādām spēlītēm kādreiz biju lasījusi grāmatā „Es un Mēs”, kuras autoru pašlaik vienkārši neatceros. Protams, kā jau es, tādas literatūras dēļ jūtos īpaši gudra un apgaismota psiholoģijas jautājumos (iedomājieties – vienu grāmatu izlasīju, un bez maz vai Zigmunds Freids. Rodas jautājums – priekš kāda kaķa tie visi garie gadi universitātē?..)Un tanī laikā, kad es pie viņas biju, man likās „Meitenīt, kur tu esi iekļuvusi? Kas tas par sviestu un ko viņa ar tevi dara? Un galvenais – kā viņa tādā veidā var tev palīdzēt?”. Visai sakarīgi jautājumi, ja rēķina, ka es nemaz negāju pie viņas meklēt palīdzību, bet vienkārši lai atskaitītos sevis priekšā, ka lūk – man iet tik slikti, ka esmu nogājusi līdz tam, ka dodos pie psihologa. Un varbūt, lai pēc tam kādā „sirsnīgā” sarunā ar draudzeni vai draugu pavēstītu, ka lūk – es biju tur un tur. Lai pēc tam izbaudītu šā cilvēka mēmo reakciju. Nezinu, varbūt, ka man bērnībā tika pievērsts par maz uzmanības, ka es to vēlos iegūt šādā veidā – veidojot iz sevis ārēji stipru tēlu, un tomēr liekot nojaust, ka redz cik es tomēr iekšienē ievainojama. Nu jā, bet ko lai nu dara, mūsdienās jau vairs neies cauri, ja es vienkārši stulbi un taisni pateikšu „Re cik es stipra! Bet tā nav taisnība, es vienkārši slēpju, ka man sāp! Pažēlo mani!”. Un galu galā, ar manām „īpašajām” smadzenēm (paskat, līdz kam mani noveduši – cik es savas smadzenītes augstu vērtēju..) es varu izdomāt arī kaut ko oriģinālāku un pēc mūsdienīgi pārliecinošāku, un tas parasti arī iet cauri – jūs taču mani mīlat un novērtējat, vai ne?
Un tā es pie viņas nosēdēju veselu stundu, kaut arī viņas zobu sāpju dēļ mums bija sarunāta tikai pusstunda, bet jā jā, jūs pareizi sapratāt – amats neatļauj.. Pateicos, taisījos doties prom, paņēmu vizītkarti, viņa piedāvāja mani apskaut, es atteicos – re cik jauki, vienas dienas misija bija veikta – viņa droši vien arī nodomāja, ka redz cik es stipra, un tomēr sēžu pie viņas. Vai arī nodomāja, ka iepazina par vēl vienu cilvēku vairāk ar tādām pašžēlošanas tieksmēm. Bet man jau labāk patīk domāt, ka vēl viens cilvēks manā slazdā, un laikam tā ir mana patiesā slimība. Bet ne jau par velti viņa sēdēja tur savā kabinetā, galu galā tas ir viņas darbs – visus žēlot un mācīt melot sev un galvenais – noticēt šiem meliem (lai tauta neuztraucas, varu aizvietot vārdu „meli” ar vārdu „realitāte”). Fakts tāds, ka izejot no turienes man atkal bija tas brīnišķīgais garastāvoklis, kad vēlos (un galvenais, ka sanāk) sevi pārliecināt savā nelaimē. Aizgāju, uz nelaimi uzpīpēju, pārplēsu kredītkarti, izmetu (a priekš kam man – es tak gudrāka par to psiholoģi, vai ne?) un devos pie draudzenes. Un stāstīju par savu brīnišķo dienu, un par to, kas biju tanī un tanī vietā un redzēju to un to. Priekš kam man stāstīt par psiholoģi – es tak esmu stipra.
PS. Noturējos ar to nestāstīšanu 2 dienas.
(26.02.2005) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1075
Kopā:6431038
|
| |
| |
|
Autori
