|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Aiz loga (1) | Autors - Kārlis Kaža
| | Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
No debesīm lēnām sūcās miklums, kas nespēja pāraugt ne lāga lietū ne lāga sniegpārslās. Mašīnas monotonās rindās spiedās pa ielām, šļakstinot netīro zampu, kas bija palikusi pāri no nakts sniegputeņa. Māris iznāca no vārtrūmes, uzsita augstāk vējjakas apkakli un dziļi ieelpoja. Sasodītā pilsētas smirdoņa. Viņš bija cerējis, ka izdosies sajusts pavasara smaržu, taču velti to meklēt Rīgas ielās. Vienīgie, kas laikam tiešām nojauta pavasara tuvošanos un kam bija dziļi vienalga pie viņu strīpainajām ķepām par cilvēku raizēm un galvassāpēm, bija kaķi. Divi no tiem tieši pašreiz izšmauca starp Māra kājām, gandrīz viņu nogāžot, un, skaļi aurējot, uzdrāzās panīkušā liepā.
-uš, ķēmi!
Māris bez ļaunuma nosauca pakaļ, jo tādu nekaunību bez ievērības atstāt nedrīkstēja. Viņš nogriezās uz Valmieras ielu un nesteidzīgā solī devās uz stacijas pusi. Kā ierasts. Pulkstenis rādīja desmito stundu un ietve bija pilna ar cilvēkiem, kas drūmām sejām kaut kur gāja abos virzienos. Māris ik pa mirklim ielūkojās pretimnācēju sejās, mazliet nekaunīgi un izaicinoši, necenšoties novērst acis. Neviens skatienam neatbildēja. Loģiski, pelēka masa. Viņš pavīpsnāja un nosvieda izsmēķi. Viņš pats nejutās ne īpašs ne labāks, laikam jau drīzāk otrādi – sliktās un savādāks. Bet, viņš vismaz varēja mierīgi iet kur kad un kā vēlējās. Jā, viņš bija klaidonis. Divdesmit gadu vecs, bez noteiktas dzīves vietas, bez neviena radinieka, bez darba, bez naudas. Un? Un jutās viņš lieliski. Vismaz šeit un tagad.
Domas iztraucēja pamatīga šalts, kas Māri nolēja līdz pleciem. Gandrīz pa pus ietvi garām aizdrāzās melns BMW, izbiedējot cilvēkus un šķiežot uz visām pusēm ielas malā sakrājušos sniega putru.
-kuces bērns, es tavus pautus tavā paša mutē izsautēšu!
Māris iekliedzās, vicinot rokas, tad ātri pieliecās pie ietves cerot atrast kaut ko cietu un smagu.
-bļāviens, nav pat neviena akmeņa!
Viņš bija tik vīlies, ka neizdevās ātri sadabūt kaut tukšu pudeli, ka gribējās iespert laternas stabam. Numurs? Kāds bija? Neieskatījos, āmurgalva. Kā lai viņu tagad atrod? Pats vainīgs, nav ko sapņot. Māris novilka vējjaku un nopurināja. Nebija tik traki, neilons slapjumu cauri nelaiž, bet viens traips vairāk vai mazāk, kāda tam nozīme. Viņš pasmīnēja, noskatoties, kā vēl kādi pieci seši garāmgājēji izmisušām sejām pūlas nopucēt savus mēteļus un bikses.
Tomēr rīta noskaņojums bija sabojāts. Māris nogriezās uz Ģertrūdes ielu, kur bija nedaudz klusāk. Bija otrdiena, kas nekad neko labu nesolīja un tas arī pierādījās. Viņam bieži šajās dienās kaut kas sagāja šķērsām. Un vēl šajās dienās parasti bija tukšums ar iespējām tikt pie kāda naudas gabala. Tāpat kā trešdienās, kas būt rīt. Māris skābi konstatēja. Eh, ātrāk pienāktu aprīlis un sāktos siltākas pavasara dienas, tad gan gandrīz vienmēr bija Klondaika. Skatiens izklaidīgi slīdēja gar veikalu skatlogiem un namu fasādēm, acis jātur vaļā vienmēr, kas zin kad kaut kas paspīd. Bet rīts bija tik pelēki vienmuļš, ka laikam pat neizdotos pamanīt sudraba pieclatnieku uz bruģa akmeņiem. “Laimīgu jauno – 1992. gadu!” vot, idioti! Kad viņi beidzot noņems to debilo plakātu? Katru reizi, kad Māris gāja pa šo ielu, viņam iekrita acīs pupīga garkājaina blondīne, kas vienās biksītēs gulēja atlaidusies smiltīs ar Santas cepurīti galvā turot rokās glāzi šampanieša. Plakāts izskatījās kliedzoši stulbi jau pats par sevi, bet viņu vēl bija pamanījušies izkārt nonīkušas frizētavas skatlogā aiz gadu nemazgāta stikla un suņu nočurātām ieejas durvīm. Māris nogrozīja galvu un pārgāja otrā ielas pusē.
Īsi pirms Avotu ielas viņa skatiens apstājās pie kādas vārtrūmes. Nolīdusi pašā stūrītī, kur netika klāt vējš un mitrā migla, tupēja meitene. Māris mirkli minstinājās, tad piegāja pie meitenes. Kaut kas viņu pēkšņi piesaistīja. No mugurpuses nevarēja redzēt viņas seju, vien plānu pelēku mētelīti, melnus zābaciņus un brūnganu bizi, kas bija izspraukusies no beretes apakšas.
-kas noticis?
Meitene vēl vairāk uzrāva kūkumu, tad lēnām pagriezās.
-nekas.
Viņa nedroši atbildēja. Māris bija pārsteigts – lielas apaļas zilas acis kā pogas, mazliet miklas no asarām un drusciņ uzrauts deguntelis, gluži kā Annele no viņa bērnības bilžu grāmatām.
-tad ko te tupi?
-nedrīkst?
Meitene piecēlās un sāka nervozi burzīt mēteļa stūri.
-es tūliņ iešu projām, Jūs nepadomājat neko sliktu.
-beidz murmulēt. Neko es tev nelieku. Es domāju, vai tev nav kādas problēmas.
-ak tā.
Viņa novilka un kļuva mazliet mundrāka.
-laikam jau nē.
-kā tas ir “laikam”?
-nu tā.
Viņa paraustīja plecus un mēģināja pasmaidīt. Māris uzmanīgi viņu vēroja un beidzot saprata.
-aizgāji no mājām?
-... jā. Bet kā Jūs uzzinājāt?
Viņa uzrāva uzacis.
-tev uz muguras rakstīts.
-nestāstiet niekus.
-teiksim tā, es mazliet pazīstu cilvēkus.
Meitene nenoteikti pašūpoja plecus un solīti atkāpās. Māris saprata, ka pirmais mulsums ir pārgājis un tagad viņā iezogas bailes. Parasta situācija tiem, kas tikko uzsākuši blandoņu gaitas.
-kad iebrauci Rīgā?
Meitene ciešāk saspieda lūpas un Māris pavīpsnāja – ar raksturiņu.
-kas teica, ka es iebraucu. Es varbūt te dzīvoju.
-ja ja, stāsti manim Daugaviņa, es nu neatšķiršu rīdzinieci no djerevņas.
Meitene atkal sašļuka.
-šorīt no rīta.
Jā, tā arī izskatījās, ka viņa nakti uz ielas vēl nav pārlaidusi.
-ir kādi plāni?
Meitene nopūtās un papurināja galvu. Smags gadījums, Māris konstatēja. Spontānie klaiņotāji ir visbezcerīgākie. Ja paveicas, tad ātri atgriežas mājās, ja ne – nonāk morgā vai pazūd bez pēdām.
-ejam.
Māris ātri izlēma.
-uz kurieni?
Nu meitene patiešām iztrūkās.
-ēst bliņas.
-ko?
-ejam, saku, paēst. Tukšā vēderā velni dzīvo.
Māris izgāja uz ielas un nepacietīgi pamāja. Meitene brīdi minstinājās, tad sekoja. Māris pagriezās uz Čaka ielas pusi.
-tev ir paveicies, man vakar kabatā iekrita tūkstots rubļu, tāpēc šodien varam šikot. Iesim uz restorānu.
Meitene soļoja cieši blakus, ik pa mirklim paātrinot soli, lai tiktu līdzi Mārim.
-uz restorānu?
Tas izklausījās neticīgi.
-nu labi, ne gluži restorānu. Bet pasapņot taču drīkst?
-drīkst gan, kāpēc ne.
Meitene iespurdzās. Izskatījās, ka viņa atkal atguvusi mundrumu.
-esam klāt.
Māris apstājās pie ieejas kafejnīca. Virs durvīm karājās paplucis uzrakts “Pelmeņi un Pankūkas”.
-izskatās jauki.
-cik nu jauki, toties samērā lēti un porcijas normālas.
Viņi iegāja kafejnīcā. Zālē valdīja klusums un puskrēsla. Mazliet oda pēc piedegušiem taukiem un hlora, toties bija silti. Stūrī pie viena galdiņa sēdēja vecāks pāris, bet pārējās vietas bija tukšās. Maris ar meiteni piegāja pie letes, izkrāsojusies bufetniece ar izkaltušu seju vienaldzīgi knibinājās gar saviem nagiem, tad uzmeta nepacietīgu skatienu.
-ņu čevo ždjom?
Māris nepievērsa viņai uzmanību.
-ko ņemsi?
Viņš pagriezās pret meiteni, kura pētīja vitrīnu.
-es gribu pankūkas ar ābolu džemu.
-oki, ko dzersi?
-kolu.
-paņem vēl arī tēju vai kafiju. Vajag sasildīties.
-tad tēju.
Viņš pamāja uz zāles pusi.
-ej sēdies, es pasūtīšu.
Māris noskatījās, kā meitene apsēžas pie loga un tad pievērsās bufetniecei.
-divas porcijas pelmeņu, pankūkas ar āboliem, pudeli kolas, divas tējas un divas kūciņas.
-čevo?
Pārdevēja māksloti izvalbīja acis.
-es tev tūlīt “čevo” parādīšu! Abrenē govju pļekas kaltēsi!
Bufetniece kaut ko noburkšķēja zem zoda, bet tūliņ pat steidza izpildīt pasūtījumu.
Māris apsēdās pie galda un novilka jaku.
-labu apetīti.
Meitene pasmaidīja un pievilka tuvāk glāzi ar tēju.
-paldies.
Māris pats bija izbadējies, tāpēc uzklupa pelmeņiem un brīdi pie galda valdīja klusums. Meitene kāri kodās pankūkā un ik pa mirklim uzmeta skatienu Mārim. Beidzot viņa nolika dakšiņu.
-paklau, bet mēs nemaz neesam iepazinušies.
Māris pusceļā apturēja kumosu, tiešām.
-tev taisnība. Kaut kā muļķīgi. Māris.
Viņš pastiepa pār galdu plaukstu. Meitene iespurdzās.
-kas?
Māris nesaprata. Beidzot meitene satvēra viņa pirkstus, Māris sajuta siltu mīkstu spilventiņu pieskārienu. Tā bija neierasta, sen aizmirsta sajūta.
-Māra.
-muldi.
-ne.
Meitene turpināja smaidīt.
-gadās.
Māris atvilka roku un pats pasmējās.
Vēderi bija pilni un viņi abi nesteidzīgi dzēra limonādi, vērojot, kā aiz loga, slapjumā un vējā, steidzas satuntulēti cilvēku stāvi.
-labi tā pasēdēt.
Māris novilka.
-jā.
Māra atlika glāzi un atkal saskuma.
-kāpēc aizgāji no mājas?
Meitene labu brīdi neatbildēja un Māris arī nesteidzināja.
-patēvu vairs nespēju izturēt.
Māris pamāja.
-zināms stāsts. Uzmācās?
-...jā.
-ko domā darīt?
-nezinu.
-tad labāk atgriezties.
Māra stingri satvēra glāzi un iztaisnoja plecus.
-nu nē! Lai viņi abi iet ellē!
Māris neko neatbildēja. Emocijas ir emocijas, tāpat kā uguns tās izplēnē. Dzīve pati rādīs ko un kā.
-labi, gan jau ar laiku viss sakārtosies. No kurienes tu esi?
-no Balviem, no Kubuliem, tur tāds mazs ciems ir netālu.
Māris mirkli apdomāja, kur tas atrodas.
-patālu.
-tuvu nav.
-ko vispār dari?
Māra paraustīja plecus.
-neko, mācos videnē.
-cik tad tev gadu? Droši vēl maza esi.
Māris paķircināja, bet meitene pat piepūta vaigus.
-pats tu mazs! Man jau gadu pase ir! Septiņpadsmit.
-pase, tas ir nopietni.
Māris pasmaidīja.
-man gan tādas nav.
-kā nav? Cik tad tu vecs?
-divdesmit.
-un?
-ko un? Vienkārši nav.
Māris redzēja, ka meitene ir apjukusi.
-viss ir vienkārši. Kādreiz es dzīvoju Ogrē, mums pat bija sava māja, bet kad man bija četrpadsmit gadi, tēvs ar māti nositās mašīnā. No sākuma mani paņēma vieni pusradi, bet tiem nebija vietas un mani atdeva citai tantei, tā arī negribēja ar mani ņemties, jo es traucēju viņai un mani vajadzēja barot un ģērbt. Tad nolēma, ka man būtu īsti labi padzīvot bērnunamā. Tikai tas viņiem neizdevās.
-kāpēc?
Māra uzmanīgi klausījās un pat nejuta, kā gar viņas kājām glaužas resns kaķis, kas bija nemanīts iznācis no virtuves un tagad diedelēja kādu glāstu.
-tāpēc, ka trīs gadi atpakaļ es paņēmu mugursomu un mainīju dzīvesvietu.
-tu aizgāji no mājām?!
Varēja redzēt, ka Māru tas pārsteidza.
-jā. Nolēmu, ka laiks sākt dzīvot pašam, nevis gaidīt, kad tevi kā aunu aizdzīs kaut kur kopējā barā uz kādu kūti vai kautuvi. Tāpēc tagad esmu šeit.
-forši.
Māra nogrozīja galvu.
-pats visu vari noteikt. Kur tu strādā, ko dari?
-nekur es nestrādāju. Izrādījās, ka gar tādiem kā es vairs nevienam nav daļas. Katrs tagad pats par sevi.
-tad jau tu esi.. bomzis?
Māris savilka lūpas.
-pati tu bomzis. Bozmis ir smirdīgs noplucis pļēgurs, kas rokas miskastē. Es dzīvoju kā vēlos un daru ko vēlos un pa miseni man rakties nevajag.
-piedod, es negribēju tevi apvainot.
Māra pasteidzās piebilst.
-ir jau labi.
Māris atkal pasmaidīja.
-bet kur tad tu ņem naudu?
-nu ir šādi tādi darbiņi.
Viņš izvairīgi atbildēja.
-un kur tu dzīvo?
-o, tas ir vienkārši, Maskačkā atradu vienu pļēguru, kam tur bija dzīvoklis.
-kas ir Maskačka?
-nu Maskavas iela.
-ā.
-nu lūk. No sākuma es viņam tā kā piepalīdzēju ar malkas gādāšanu un citām lietām un viņš mani ielaida vienā istabiņā. Bez sava stūrīša izdzīvot nevar, kā saka, katram tarakānam vajag savu šķirbu. Tad aizvēra rūpnīcu, kur šis bija strādājis un vecis palaida tādu plostu, ka atmeta kedas. Mēnesi no vietas strēba rojāļus. Un tad es izstrādāju ģeniālu gājienu. Veci aizvilku uz Daugavmalu un tur pametu, bez dokumentiem. Tā viņu laikam arī apraka, kā neatpazītu Miķeli vai Jāni. Radu viņam nebija un es paliku dzīvot viņa dzīvoklī, kas joprojām skaitās viņa un viņš ir sveiks un vesels un tajā dzīvo.
-un nevienam nav nekādu aizdomu?
-ha, vai te kādam ir daļa gar citu cilvēku? Māra, sāc pierast pie dzīves patiesībām.
Meitene domīgi raudzījās pa logu, pārdomājot stāstīto.
-tad jau iznāk, ka tevis nemaz nav, tu dzīvo paralēlā pasaulē.
-varbūt, ka tā pasaule ir labāka. Tā, kas vienmēr citiem ir aiz loga.
Māris iztukšoja kolas pudeli un nolika to uz galda. Viņš jau labu brīdi apdomāja kādu lēmumu un beidzot bija izšķīries.
-paklau, nu gan aizsēdējāmies. Zini ko, ejam uz kino. Šodien “Rīgā” iet “Trakie suņi”.
-uz kino? A mēs drīkstam?
Māris pat nedaudz apjuka.
-tu ko? Mēs varam un drīkstam visu, ko gribam.
(02.02.2015) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
