|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Aiz loga (2) | Autors - Kārlis Kaža
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Diena bija paskrējusi nemanot. Māris sēdēja Basteja parkā uz soliņa un nolūkojās, kā Māra, smaidot un klakšķinot mēli, mētā baltmaizes batona drupačas putniem. Ap viņu valdīja pamatīgs jandāliņš, ar baložiem, zvirbuļiem un pīlēm. Pēcpusdienā bija iegriezies spīvs austrenis, kas ātri izdzenāja miglas vālus, ļaujot rietošās saules stariem iededzināt namu logu rūtis. Māris bija domīgs, viņš tomēr vēl šaubījās. Vientulība viņu sen nebaidīja, viņam tā patika. Bet kaut kas iekšēji vienmēr bija viņu urdījis. Kaut kas kluss, mazliet aizplīvurots un līdz galam nepateikts. Viņš izvilka cigareti un aizsmēķēja, ko gan tu zaudē vai ar ko riskē, viņš pats sev pajautāja. Ne ar ko. Tad lai tā arī būtu.
-Māra
Viņš pasauca meiteni.
-jā?
Māra pagriezās un nosvieda doniņu putnu barā, kas tūliņ tai uzklupa. Viņa pienāca un apsēdās blakām.
-zini, zvirbuļi ir visgudrākie. Lai arī maziņi, bet dabuj vienmēr visvairāk, kamēr lielie plēšas.
Viņa smaidīja, tīrot kabatlakatiņa rokas.
-ir jau vēls. Ko domā darīt? Varam aiziet paskatīties cikos iet kāds autobuss vai vilciens uz Balvu pusi.
Māras smaids pagaisa un viņa sarauca degunu.
-mājās nebraukšu.
Viņa sausi noskaldīja. Māris uzmanīgi viņu nopētīja. Jā, apņemšanās bija cieša.
-ko tad? Dzīvosi kartona kastē tunelī?
Šķiet tikai tagad beidzot līdz galam viņa saprata, kas notiek. Māra saguma un ierāvās dziļāk soliņa atzveltnē. Māris gaidīja, ka viņa ko teiks, taču meitene klusēja.
-paklau, varam izdarīt tā. Pagaidām apmetīsies pie manis, līdz rodas kāds risinājums.
Māra uzmeta viņam strauju skatienu un mirkli pat šķita, ka viņa sen to bija gaidījusi. Tomēr tas laikam bija maldīgi, jo viņa atkal novērsās.
-vai tas būs ērti?
-kas tur neērts?
-nu....
Māris iesita sev pa pieri. Muļķis, kā gan tas izskatās no malas! Nepazīstams vīrietis aicina uz savu migu noklīdušu meiteni. Viņš pats samulsa, jo nemaz par to nebija iedomājies.
-tu nedomā, nekas tāds man nav padomā
viņš sāka neveikli taisnoties, pat nepamanot, ka Māra klusām smaida.
-kas tad tev padomā? Kaut kas nelāgs?
-kāpēc? Nu nē taču, es vienkārši gribu... man ir vieta
Māra cietās, tad sāka smieties.
-esi gan tu lācis!
-kāpēc lācis?
Nu galīgi apjucis bija Māris.
-esi redzējis kā dejo lācis?
-nē
-žēl, tad uzreiz saprastu
Māra izņēma no puiša pirkstiem cigareti un pamēģināja ievilkt dūmu, taču aizrījās un sāka klepot. Māris atņēma viņai cigareti un nosvieda to uz celiņa.
-neblēņojies. Tad kā ar manu priekšlikumu?
-ejam
Māra piecēlās un saņēma viņu zem elkoņa.
-tu taču būsi džentlmenis?
Māris mazliet kokaini piespieda tuvāk viņas roku, tas bija tik neierasti.
Viņi izkāpa no tramvaja 3. depo rajonā un Māris nogriezās mazā pievadieliņā, kur pieklusa ielas trokšņi un gaismas. Māra viņam sekoja, uzmanīgi laipojot starp peļķēm un netīrumiem. Apkārt slējās noplukuši divstāvu koka nami, lielākoties ar mēmiem melniem logiem. Māra piespiedās tuvāk.
-te ir neomulīgi
-ko? Ā, jā, nav gluži Parīzes vai Londonas modes nami.
Māris attrauca un parādīja uz vienu no ēkām.
-mūsējā.
Nama fasāde kādreiz bija greznojusies ar smalkiem kokgriezumiem un indīgi zilu krāsu, bet tagad tas stāvēja nonīcis, ar apskrubinātiem un apzīmētiem apdares dēļiem tik augstu, cik vien bija ļāvuši zīmētāju augumi un rokas, gadiem nemazgātie logi izskatījās nokvēpuši un matēti. Pie pārbāztā atkritumu konteinera šiverēja trīs izkāmējuši kaķi. Māra galīgi sašļuka, viņa jau sāka nožēlot, ka bija piekritusi nākt līdzi. Taču nu jau laikam bija par vēlu. Viņa sekoja līdzi Mārim tumšajā gaitenī un uzkāpa otrajā stāvā. Nelāgi oda pēc pelējuma un dzīvnieku izkārnījumiem, soļi ar apslāpētu troksni atlēca no nomītajām koka kāpnēm.
-klāt esam
noskrapstēja atslēga un Māris iestūma sev pa priekšu dzīvoklī meiteni. Iedegās gaisma un viņa uz brīdi aizvēra acis, varbūt no bailēm, bet varbūt tikai tāpēc, lai tās neapžilbtu.
-mēteli var pakārt te.
Māra atvēra plakstus un pārlaida skatienu telpai. Gaitenītis bija šaurs, taču tīrs un sakopts, grīdu klāja pat neliels lupatu paklājs. Meitene pagaidīja, kamēr Māris novelk vējjaku un kurpes, tad sāka lēnam noģērbt savu mēteli, bereti un šalli. Viņa mirkli vilcinājās, tad noāva arī zābaciņus. Māris pakasīja pakausi
-hm, man nav otra pāra čību. Ņem manējās.
-nevajag
Māra saglauda pie spoguļa matus un paspēja nožēlot, ka viņai nav līdzi pat ķemmes.
-nāc tālāk
Māris pamāja uz istabu pusi. Meitene nedroši viņam sekoja, baidoties ieraudzīt kaut kādu midzeni. Taču viss izrādījās pilnīgi citādi. Nelielajā virtuvē bija tīri nokopts galds un gāzes plīts. Aiz bufetes stikla stāvēja līdzenas rindas ar traukiem un glāzēm. Vienā istabā bija zvilnis un neliels televizors, galdiņš ar stereo iekrātu, pāris žurnāli. Blakus istabas vienā stūrī bija gulta, bet otrā stūrī ierīkots kas līdzīgs vannas istabai. Nebija nekā lieka.
-tu jau dzīvo gandrīz kā Spartietis
Māra domīgi novilka, pētot pāris plakātus pie sienām, kas vienīgie ieviesa kādu raibumu dzīvokļa izkārtojumā.
-kad vecis nomira, es visu lieko izmēzu.
Māris atsaucās no virtuves, liekot uz uguns tējkannu.
-neciešu bardaku
viņš ienāca istabā, slaukot dvielī rokas.
-mums mājās vienmēr bija tīrs un kārtīgs. Mamma bieži kārtoja māju un neļāva tai aizaugt. Man arī bija jāpalīdz. Toreiz gan nepatika, bet tad vēl biju mazs un dumjš. Bet vēlāk nācās dzīvot tādās vietās, ka pat mana tēva cūku kūts būtu likusies tīrā pils.
Māra apstaigāja istabu un palūkojās pagalmā.
-tev vajadzētu kādu puķi
-domā?
-jā, uzreiz būtu mājīgāk.
-varbūt
Māris paraustīja plecus.
-nāc mazgā rokas, virtuvē ir ūdensvads un izlietne. Dzersim tēju.
Māris pārcilāja virtuves skapīša saturu un izvilka rupjmaizes ķieģelīti.
-eh, neraža, sagaldējis
viņš nošķendējās un nolika to atpakaļ.
-zini, baigā truba. Man nekā vairāk nav. Tikai kumelīšu tēja.
Māra sēdēja pie galda un, pavilkusi zem sevis vienu kāju un atspiedusi rokā zodu, vēroja, kā Māris mazliet nervozi rosās pa virtuvi.
-man garšo
-ja?
Viņš beidzot apsēdās pretim
-vismaz cukurs man ir
Māris mazliet vainīgi pasmaidīja.
Pie durvīm atskanēja kaut kāda skrāpēšanās un tad pāris klauvējieni. Māris sarauca uzacis.
-kam nav miera...
viņš devās uz gaiteni un pavēra ieejas durvis. Māra mazliet ziņkāri pasnaikstījās no virtuves. Uz sliekšņa stāvēja kāda sieviete ar izjukušiem matiem un nemākulīgi, bet bagātīgi izkrāsotu seju.
-Marčelo, smukuļis tu mans, dai papirosku
Mārai likās, ka sieviete ir krietni iereibusi.
-Zinka, atšujies, nav man cigarešu, beidzās. Ej labāk gulēt.
-nu ti dajoš, začem gulēt? Ejam pie maņis.
-Zinka, adjē
Māris sāka viņu stumt laukā no gaiteņa, taču sieviete bija pamanījusi Māras apģērbu.
-ei, marečok, kas tas? U tjebja devuška?
-ej, Zinka, ej
Māris izstūma viņu laukā, bet trepju telpā tomēr iespieda saujā cigarešu paciņu.
-kas viņa bija?
Māra pajautāja, kad viņš atgriezās.
-ai, vietējā mauka
Māra piesarka.
-nu, tas ir, putana
Māris sastomījās, jo saprata, ka pateicis rupjību.
-ko viņa gribēja?
Māris paraustīja plecus.
-neko. Pīpēt. Reizēm dzert, reizēm naudu, reizēm vienkārši parunāt. Viņa dzīvo kaimiņos.
-un daudz te tādu... kaimiņu?
-vēl ir babuļka, kas reti iziet ārā, slimo ar astmu. Pirmajā dzīvoklī Fjodrs un Alise ar bērniem, samērā klusi, bet kad sadzeras ir veselas cirka izrādes. Trešajā Kostjiks, nariks. Un vēl divi dzīvokļi stāv tukši, tur rudenī iegāzās griesti. Samērā mierīga māja.
-jā...
Māra nogrozīja galvu.
Ūdens bija uzvārījies un Māris salēja tēju. Sarunas nemanot aizvirzījās par visu un neko. Viņi abi pat nemanīja, ka ir nosēdējuši virtuvē gandrīz līdz pusnaktij. Četras stundas bija paskrējušas nemanot. Jocīgi, nodomāja Māris, cik gan daudz viņiem kopēju domu.
-laikam jau laiks gulēt?
Viņš ieminējās, vērojot Māru, kuras acis bija kļuvušas miegainas un lēnas. Pagājusī diena viņai noteikti nebija pati vieglākā. Māra pamāja.
-es tev uzklāšu uz izvelkamā krēsla. Labi?
-protams
Māris ātri sameklēja gultas veļu un sagatavoja krēslu.
-es būšu blakus istabā. Ja ko vajag, pasauc.
Viņš mirkli vilcinājās, tad aizgāja uz blakus istabu un aizvēra durvis.
Kaut kur ārā dūca nakts ielas trokšņi. Māris grozījās gultā pūloties iemigt, taču miegs muka un nedevās rokā. Gribējās uzsmēķēt, bet tad būtu jāiet kāpņu telpā un varētu pamodināt Māru. Galvā jaucās dažādas domas, kāpēc viņa tomēr ir šeit? Kāpēc viņš uzaicināja, bet viņa gandrīz nešauboties piekrita? Tev viņa patīk. Kuram tad nepatīk jauna smuka meitene? Viņš sarunājās ar savu domu alter ego. Jā, bet tev viņa patīk savādāk. nē. jā. Galu galā, domas sapinās daudz vairāk kā viņa sega un palags.
(05.02.2015) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
