|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mūsu mājas | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Reiz negaisā, zem pērkondārdiem,
Es izgāju pa mājas vārtiem,
Kur apvārsnis mirdz rotu sārtu,
Kur rudens mākoņi guļ kārtām,
Lai runātos ar lietus lāsēm.
Kā bērnu dienās, pilnā balsī,
Un abas rokas stiepjot gaisā,
Es lietus lāsēm steidzos vaicāt,
Kur atrodas to īstās mājas.
Vai te uz zemes, kur tās stājas?
Vai kaut kur tur, pie debess malas?
Kur siltie vēji rotaļājas,
Un paver ceļu pretī zemei,
Tā dodot laiku īsai dzīvei,
Vien mirkli katrai justies brīvai,
Lai pēcāk kustu zemes dzīlē.
Bet velēnu veļ arkla lemess...
Te atkal saredzama debess,
Kas jūs, kā garu projām aiznes.
Un to, kas bijis nākas aizmirst...
Tad kur ir mūsu īstās mājas?!
(01.09.2015) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
HYBRID (viesis) (22.06.2025, 22:08)Srdačan pozdrav svima koji čitaju ovu poruku i želim da znate da ova poruka nije greška ili slučajnost. Da se upoznamo, iz Zagreba sam i nisam mogao vjerovati kako sam dobio kredit od 200.000,00 eura....Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1226
Kopā:6741402
|
| |
| |
|
Autori
