|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pārdomas | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
No zemes šīs, es domās projām gāju.
Caur mūža mežiem, prom no pasaules,
Kur labsirdīgs tiek uzskatīts par vāju,
Bet viltīgs ļaunums saldus augļus nes.
Es eju prom caur cerībām, caur sapņiem,
Caur piramīdām, kas uz smiltīm snauž,
Caur kviešu veldru mistiskajiem apļiem,
Caur visam kam, kas noslēpumus pauž.
Vien aizejot līdz pašai zemes malai,
Es sapratīšu, kāpēc ceļš tik grūts.
Un kāpēc tāda nozīme ir varai,
Dēļ kuras cilvēks viens uz otru rūc.
(28.11.2015) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
Ljurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 4842
Kopā:7369775
|
| |
| |
|
Autori
