|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Putnu balsis | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
„Ak, akuah, es biju. Ak, akuah, viņš būs…”
Kad pirmo reizi noklausījos šo leģendāro Mārtiņa Brauna dziesmu no izrādes „Mauglis”, raudāju, jo sajutos kā piecelts no letarģiska miega. Sākumā šādu emocionālo stāvokli izraisīja fantastiskā mūzika un tikai vēlāk vārdi lika man sākt uzmanīgi domāt līdzi.
Nesen, atgriežoties no Rīgas savās lauku mājās, šī dziesma atkal manī ieskanējās, liekot nospriegoties visām dvēseles stīgām. Šoreiz gadiem neizsāpētajam smagumam sirdī lika pagaist dziesmā ietvertā doma, un nu beidzot arī dziesmas vārdos paustā atziņa kļuva skaidra.
Lielpilsētā dzīvojot, kaut arī starp cilvēkiem esot, bieži jūtamies atsvešināti viens no otra. Nežēlīgais kapitālisms cilvēkiem liek skriet kā vāverēm ritenī – tas viss, lai izdzīvotu, lai nodrošinātos pret neparedzamo. Daudzi pazaudē savu cilvēcību, sabradājot citus, bet laika dvēseles un gara stiprināšanai tā arī neatliek. Mēs vairs neslāpstam pēc garīguma, grimstot aizvien pieaugošā patērēšanas seklumā. Dziesma, kā jau sociālisma laikos tapusi, ietver sevī to laiku kodu, kura pamatā ir humānas, garīgi piesātinātas vērtības. Ja tolaik valoda runāja, nodeva vēstījumus vienkārši un dziļi, tad tagad – sarežģīti, tukši un sekli.
„Mēs esam tepat blakus…”. Ar šiem vārdiem mēs atgriežamies pie iemesla, kāpēc vispār iesāku rakstīt to, ko lasāt.
Tātad, mums blakus ir gan tie, kuri bija, gan tie, kas vēl tikai būs – gan aizgājušie, gan „ieplānotie”. Mūs vieno kopējā telpa.
Svēta ir gan dvēseles atnākšana šajā saulē, gan došanās aizsaulē.
Svēts ir laiks gan pirms, gan pēc tevis. Jā, varbūt tieši laiks ir šis dvēseļu vienojošais elements… Laiks nav ne jauns ne vecs – laiks ir mūžība.
Dziesma ir kā uzliesmojums, kā sprādziens, kas noliek visu savās vietās.
Neraudiet, nesērojiet, mēs taču esam blakus. Mēs vienmēr būsim blakus, vienkopus. Mans prieks ir jūsu prieks, manas bēdas – jūsējās.
Mēs visi cits ar citu esam vienoti – kā ar cilvēkiem tā ar zvēriem, pat ar sīkāko dzīvības asniņu, ar sniega pārsliņu. Tā ir dievišķas patiesības pieņemšana par dzīvības un izdzīvošanas galveno virzītājspēku. Mīlēsim un sargāsim viens otru!
(12.01.2016) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1346
Kopā:6422119
|
| |
| |
|
Autori
