|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Smagais sniegs | | Ievietojis: MelnaEna |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
stāsts
Smagais sniegs
Nekas nekad nav tā , kā mēs domājam. Nākotne ir kā sīki mozaīkas gabaliņi, kurus mēs nekad nespēsim salikt kopā. Viņa to atkārtoja ik dienu. Mēs nekad nesapratām un droši vien arī nesapratīsim nekad. Laikam jau viņu vispār saprast nebija iespējams. Es pat nezinu, vai viņa pati to saprata, bet vienu es zinu droši- viņa nebija tāda kā citi. Jūs noteikti nesaprotat, par ko es vispār runāju. Nu tad es jums pastāstīšu, kā viss sākās. Tajā dienā bija auksts , stindzinošs sals, sniegs krita lēni, bet smagi. Viss bija pelēks. Viņa gāja pa ceļu šajā briesmīgajā aukstumā, un es nesapratu- kāpēc. Kad viņai, ko jautāju viņa tikai atteica :,, Nu viss ir mainījies’’. Es tikai pamāju ar galvu, jo neko tajā mirklī pateikt nespēju. Viņa vienmēr bija viena , bet viņai nevienu nevajadzēja , viņai citi tikai traucēja. Patiesībā no viņas pat nedaudz baidījās. Viņa mēdza staigāt pa mežu , kad tur neviena nebija , no viņas baidījās pat dzīvnieki. Reiz mēs bijām viņas tēva staļļos , viņa piegāja pie zirgiem, un tad es redzēju bailes viņu acīs, viņa tiem kaut ko klusi pateica un aizgāja. Nākamajā dienā avīžu rakstu pirmajās lapās bija virsraksti par mīklaini pazudušiem zirgiem tieši no tā staļļa, kur bijām vakar. Sākuma nepievērsu tam uzmanību, bet laikam tomēr vajadzēja. Es pat nepateicu nevienu vārdu, un viņa jau atteica, ka viņiem tagad ir labāk. Cik noprotu, runa bija par zirgiem. Es viņai vaicāju ,vai viņa tos izlaida, bet viņa tikai teica, ka tie viņai to lūdza. Kas tas bija, es nesapratu. Lai kur mēs būtu, vienmēr notika kas savāds, viņa nebija tāda kā pārējie, viņa teica, ka dzird tos. Bet kas bija,, tie’’ es nezinu. Viņas tēvam piederēja staļļi, tie bija pazīstami visā pilsētā. Bet viņai zirgi nepatika. Tie viņai traucējot ar savām balsīm. Tas laikam izklausās traki , bet, manuprāt ,viņa dzirdēja vairāk nekā mēs citi. Vai tas bija tikai viņas galvā, es nezinu, bet viņa zināja kaut ko , ko nezinājām mēs - pārējie. Un tad notika kas briesmīgs. Kādu rītu viņas tēvs pamodās un kā katru rītu devās pabarot zirgus, un tur viņa bija -blakus zirgam, bet tas bija miris, viņa to nodūra. Tēvs kliedza un vaicāja- kāpēc? Un viņa tikai atbildēja , ka tas viņai to lūdza izdarīt. Zirgs patiešām bija slims, bet vai tas viņai to lūgtu? Es pat nezinu, ko domāt. Bet vienu es zinu droši, viņa nekad nevienam tāpat vien pāri nedarītu. Viņas vecāki nolēma meitu sūtīt ārstēties uz klīniku. Man šķita- tas nav godīgi, bet neko mainīt tāpat es nespēju. Par viņu mēs vairs nedzirdējām. Viņa slimnīcā pavadīja trīs gadus. Ārsti secināja, ka viņai dzīvē esot bijis grūts posms un nu tas viss ir beidzies. Viņu izlaida , viņa atgriezās mājas, bet nu viss bija citādāk , tēvs viņu zirgiem vairs nelaida pat tuvumā , bet sāka notikt savādas lietas, stallis aizdegās trīs reizes, pulkstenis apstājās tieši trijos , zirgi bēga prom, un uzminiet cik reizes. Visiem bija vairāk ne kā skaidrs, ka tās nav sakritības. Bet vainot viņu nevarēja , jo viņa vienmēr bija mājā. Vecāki nodomāja, ka viņu zirgiem uzbrūk kādi laupītāji vai noziedznieki. Viņi nolēma iegādāties suni, lai tas sargātu māju. Suns viņai bija ļoti svarīgs, es nezinu kā, bet viņa teica, ka tas viņu saprot. Viņi bieži staigāja gar jūru. Viss bija labi, līdz vecāki nolēma suni pārdot , meitene kliedza un pretojās. Tad kādā dienā ieradās pircēji viņi apskatīja suni un sacīja rīt atbraukt. Bet viņi neatbrauca. Viņi bija atrasti noslīkuši jūrā ,tieši tur, kur pastaigājas viņa ar suni. Tēvs saprata , ka tam jāpieliek punkts, viņš domāja, ka suns viņa meitu nelabvēlīgi ietekmē, un viņš suni iemidzināja. To uzzinājusi ,viņa kliedza un raudāja, un aizskrēja prom. Neviens nezināja ,kur viņa palikusi, viņu meklēja un meklēja, bet veltīgi. Es zināju, kur viņa varētu būt ,tāpēc, nevienam neko nesakot ,devos uz viņas mīļāko vietu, un tur viņa arī bija klints galā. Es sapratu, ko viņa grasās darīt, un man lūza sirds. Bet apturēt viņu es nespēju. Viņa tikai nokliedza: ,,Eņģeļi var lidot!’’ un nolēca.
(25.07.2016) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2445
Kopā:6420702
|
| |
| |
|
Autori
