|
|
|
|
|
|
|
| | Klaidonis | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (3) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Es esmu klaidonis, kas dzīvo sveču liesmā,
Bet mana pasaule ir nebeidzamais stāsts,
Kur savā liktenī var klausīties, kā dziesmā,
Kā senā pasakā, kur viss ir izdomāts.
Man iet ar līkumu gan uzslavas, gan zaimi,
Jo visam pāri slejas mana brīvība.
Vien acu atvaros es slēpju savu laimi,
Un neesmu neko, nevienam parādā.
Nav manā personā ne titula, ne vārda.
Un mana dzīve ir, kā melnā kaķa lāsts.
Es naktis pavadu zem sirmām priežu bārdām,
Kur mani silda kvēla ugunskura glāsts.
Te veldzē avoti šīs nogurušās kājas,
Un meža putni, agrā rītā, dziesmu sāk.
Ir visa pasaule man kļuvusi, kā mājas.
Ne mirkli negribu es dzīvot savādāk. (16.12.2016) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|