|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Dvēseļu tilti | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Un akmeņu uz sirds kļuva vairāk un vairāk. Tie spieda, viņam sāpēja. Ar katru soli iešana palika neizturamāka – šķiet viņš pats apraka sevi lielā akmeņu kaudzē. Viņa esība jau sāka pārvērsties nocietinātā akmens tēlā, kad piepeši sirdsapziņa ierunājās. Tā teica: “Redzi, cik tev daudz akmeņu. Uzbūvē no tiem tiltu!” Dienu no dienas šis slepenais plāns pieņēmās spēkā, nostiprinoties viņa apziņā. Laikā, kad apkārt gruva lieli tilti un mazi tiltiņi, viņam bija jābūvē tilts. Ha! Kāda absurda iegriba! Kāda lieka greznība – ne jau kurš katrs to spēja atļauties, turklāt tam nepieciešama drosme. Kādu tiltu gan būvēt? Viņš nemaz neredzēja otru krastu. Vai tāds tur vēl vispār bija?
Sapņi un murgainas asociācijas viņā runāja gandrīz ticami. Tās teica: “Vakardiena nozīmē šodienu. Tas viss ir viens un nesaraujams.” Viņam gribējās strīdēties un izmainīt nekustīgos pagātnes kadrus. Sacīt, ka tikai dārgā dzīvība ir vesela un nedalāma. Vakardienas atvari nedrīkst samalt šodienas trauslo esību. Pastāv jau vēl cilvēku pašu izdomātie rāmji. Stereotipu sprosti, kuros paši sevi liekam. Ja tā, tad kāpēc mēs mokāmies, riskējot ar dzīvību?
“Vakar” nozīmē “šodien”, tas viss ir viens – tā par nelaimi bija patiesība. Šķiet, šodiena virmoja gaisā jau vakar, bet starp “šodien” un “vakar” izritinājās lenta, gara kā mūžība. Greiza kā sajaukta mozaīka, kā nesaliekams puzlis.
Sešpadsmit gadu laikā teju izaugusi jauna paaudze, bet vai ar to pietika, lai viss padsmitnieka gados pieredzētais apglabātos aizmirstībā? Nē. Joprojām kopā pavadītais laiks ciemojās sapņos, murgos, zemapziņā. “Cilvēks, kurš neatnāca un neaizgāja, jeb vispār nepastāvēja, nevar būvēt tiltu,” gudrais prāts piebilda, bet tieši gudrais prāts visvairāk mēdza kļūdīties un pievilt. Kad runāja sirds, prāts tai nostājās pretī. Ar cipariem būvēto pasauli viņš neļāva sirdij izjaukt! Un tas, kurš nedraudzējās ar prātu, nokļuva greizo spoguļu pasaules dziedinātavās.
Laikā, kad viņš pacēla enkuru, lai pazustu tālēs zilajās, notika šausmīgas lietas. Pēkšņi no pilsētas trauksmainās jezgas dzīve viņu izgrūda lauku idilliskajā vidē, un pie šādiem kontrastiem, domājams, nopietnas veselības problēmas varēja piemeklēt daudzus. Tas nenozīmēja, ka līdz ar to viņa vaina tika izpirkta – daudzi bija apvainojušies par viņa pazušanu, vēl daudziem viņš palika kā mūžīgi nezināmais. Jaunieši savas vērtības pārvērtēja, jo vērtības – tās dzima agrā jaunībā un mira līdz ar mums. Kāda starpība, vai naivi kautrīgam piešūt blēdīgu iedomību un otrādi… Pie tā visa viņš paguva radoši izpausties un atstāja sabiedrībai paliekošas garamantas.
Nav, uz ko dusmoties, un dusmas pašas par sevi nav radošas, bet drīzāk ārdošas. Dusmas ir tās, kuras sadrupina šos dvēseļu tiltus un tiltiņus, par kuriem jums stāstu. Un atkal gara acis skata, kā vidusskolā (pie beigām jau) viņš brida uz tusiņu vietu pie jūras. Skan Fomina un Kleina dziesmas. Nopietnākos brīžos uzdzied Dimiters par puisīti veco; pazib mīklainā, neizprotamā klases biedra nāve. Uzplaiksna tas, kas sajaucas ar ilgām, ar vientulību. Tas, kas lēnām pāraug apmātībā.
Viņš neko nezina ne par vienu – muļķis, kurš grib izlikties Radītājam līdzīgs, bet tilti, kaut neredzami un ačgārni būvēti, apliecina gadu tālajā miglā nepazaudētu maršrutu. Skumji atsvešināto klātbūtni ļaudīs, kurus tu pazīsti kā savus draugus.
(12.01.2021) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2339
Kopā:6105967
|
| |
| |
|
Autori
