X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Aigars Elss | Stāsti |
Lifts jeb gaisma divu bezgalību dzīlēs
 
Ievietojis: Elss |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Stellatslēga veica pēdējo apgriezienu un Ēvalds Tausts to nolika uz sanitārā mezgla grīdas. Šodienai pietiks. Piektdienas pēcpusdiena. Caurule bija veiksmīgi pievienota un izlietne atkal darba kārtībā. Savācis instrumentus un salicis tos somā viņš nesteidzīgi devās uz smēķētājiem paredzēto telpu. Devītā stāva logs, no kura pavērās plašs skats uz apkārtni, vēl smaržoja pēc sintētiskajiem mazgāšanas līdzekļiem. Telpas stūrī gulēja apkopējas atstātā grīdas lupata. Medicīnas centrs kurā Ēvalds strādāja nu jau astoto gadu atradās pilsētas nomalē, zaļu mozaīkveida teritoriju ieskauts. Administratīvās ēkas, stāvlaukumu un galvenās ieejas durvis savienoja savā starpā celiņi un trotuāri. Vairāki soliņi, liela, žuburaina kastaņa un vītols ar gariem, vējā plandošiem zariem, papildināja ainavu. Darbs kaulus nelauza. Dažādi sīki tehniski darbi, santehnikas remonts un elektrisko ierīču apkope bija viņa pienākumu sarakstā. Ilgo gadu laikā bija izveidojušās labas attiecības ar priekšniecību. Brīvdienās varēja atļauties kopā paspiningot un pavēžot. Vēl šajā rudenī bija izdevies lielisks brauciens pa labākajām sēņu vietām. Daži grozi ar baravikām un apšukundziņiem pat bija jāatstāj mežā – nebija spēka aizvest! Par algu nevarēja sūdzēties. Tā bija laba. Turklāt katru gadu par labi paveiktu darbu pienācās prēmija. Pietika gan jaunu instrumentu iegādei, gan ikdienas izdevumiem. Vēl nesen bija algas pielikums! Tas viss priecēja sirdi un veidoja cieņpilnu, stabilu pamatu zem kājām. Smēķētavā ienāca maiņas šoferis. Pārmijis pāris vārdus par nenozīmīgiem sīkumiem Ēvalds nodzēsa cigareti un devās uz izejas durvīm. Darba diena bija beigusies. Par laimi, viņš dzīvoja tepat netālu, pāris minūšu gājiena attālumā. Asais vējš notrauca uz ietves sīkākus zarus un kopā ar sniegpārslām dzina tālāk. Jau kāpjot pāri nama slieksnim Ēvalds sajuta ceptas zivs kārdinošo smaržu. Tas bija viņa viens no iemīļotākajiem ēdieniem. Un sieva to zināja. Vija Tausta, neskatoties uz savu drukno augumu, bija ļoti prasmīga un apsviedīga sieviete. Viņa allaž rūpējās lai mājās būtu kārtība, tīrība un laba gaume. Zivju ēdienus viņa gatavoja ar īpašu izsmalcinātību un rūpību. Tuvāki un tālāki radinieki gan mēģināja izdibināt viņas pavārmākslas noslēpumus, bet neko vairāk par daudznozīmīgu klusēšanu nespēja izdabūt. Viņas stingrais un nepiekāpīgais raksturs neļāva pazust nekam un nekur, vai tā būtu kniepadata vai automašīnas rezerves daļa. Katrai lietai jābūt savai vietai, viņa mēdza teikt. Un vēl Vija stingri vēroja lai mājās nebūtu nekādu atmiņu no viņas vīra cīņas ar zaļo pūķi. Šajā ziņā Ēvaldam mēdza paslīdēt kāja. Lai arī savā četrdesmitgadnieka mūžā viņš daudz kam bija spējis pārkāpt pāri, tomēr ar glāžaino nācās pacīnīties ilgāku laiku. Nē, žūpa viņš nebija. Robežas viņš zināja. Problēma bija tā, ka sieva bija šīs robežas iezīmējusi vismaz desmit reizes mazākas nekā viņš to vēlējās. Tas traucēja. Pēc smagākas darbadienas aizsēdēties kopā ar kolēģiem bija svēta lieta. Parunāt par dzīvi bija svēta lieta. Bet kad vairāki cilvēki sāk runāt par svētām lietām robežas nepielūdzami izplūst. Neskaidrība aug. Kājas un rokas var sākt neklausīt. Tiesības un mājas. Ceļš un haotiskas gaismas. Vai tas bija akmens vai draugs kas uzsita uz pleca? Tā bija Vija. Un tieši īstajā brīdī. Tieši pateicoties Vijai Ēvalds nokļuva atturībnieku biedrībā. Tieši pateicoties viņas dzelžainajai disciplīnai zaļā pūķa mugurkauls tika ielauzts un nagi atliekti, līdz vīrs kā maza, vāra būtne varēja izrāpties no briesmoņa apakšas. Ģimenes saites stiprināja nesen iegādātais vieglais automobilis. Sudraboti mirdzošs, kā brīnumains tālu zemju putns, tas priecēja kaimiņus un radus. Tomēr, lai nodrošinātu tam ilgu mūžu, Vija stingri uzraudzīja izbraucienu nepieciešamību un tam nepieciešamo laika un enerģijas patēriņu. Atvaļinājuma laikā ģimene devās izbraucienos ne tālāk par sievas nosprausto punktu kartē. Dēlam Emīlam tas bija īpašs piedzīvojums. Straujie līkumi, pakalni un ielejas, autostrādes neierobežotās iespējas un piestātne klusa mežezera krastā atstāja neizdzēšamu iespaidu. Pirmā apsēšanās pie stūres, pirmā bremžu iečīkstēšanās un pārnesumkārbas neredzamās trīsas. Iespējams, tas viņu arī pamudināja pievērsties tehniskām lietām un sākt mācīties par automehāniķi. Emīls Tausts bija tēva pilnīgs atspulgs. Nosvērts, mierīgs, ar tehnisku domāšanu un vēlmes ņemt no dzīves visu ko tā sniedz. Tāpat kā tēvam, viņam patika pētīt katalogos jaunākos produktus un veikt pasūtījumus internetā. Ar dažādām detaļām un iekārtām jau bija pieblīvēti gandrīz visi stūri. Viena garāžas puse bija tēva ziņā, otra viņa ziņā. Un abām pusēm bija tendence pieaugt neatkarīgi vienai no otras un kļūt savstarpēji ekspansīvām. Sudrabotajam automobilim palika arvien mazāk brīvas vietas. Vieni no visjaukākajiem brīžiem ģimenē bija vakara pasēdēšanas. Pie televizora, internetā vai vienkārši tāpat. Līdzās kūpošai tējas tasei skanēja dziesmu aptaujas un ēstgribu rosinošie maltīšu gatavošanas raidījumi. Vakara filma ļāva dienā nogurdinātajam ķermenim atslābināties pa īstam. Tiešsaistes spēles padarīja prātu asu kā nazi. Vakara stundas ritēja nesteidzīgi un mierīgi. Ik pa brīdim ienāca kaimiņiene lai informētu par jaunākajiem notikumiem pagalmā un apkārtnē. Kurš kaimiņš nepareizi novietojis mašīnu, kura kaķis skrāpējies pie durvīm. Cik un kādi pudeles brāļi aizklenderējuši pa ielu un kādā virzienā. Vakara filmas tēliem ekrānā zibot un mainoties Ēvalda galva lēnām noslīga uz krūtīm – miegs allaž izrādījās stiprāks. Vija novietoja vīru gultā un apsedza. Arī dēls devās pie miera. Bija jau pavisam vēls. Pavardā vēl gailēja ogles. Dūmvads vēl bija karsts - solīja aukstu nakti. Sakārtojusi segas un spilvenus Vija izgāja pagalmā pasaukt kaķi. Kaut kur tālumā dunēja lokomotīve. Tālīnas suņu rejas. Pie debesīm bija uzlecis spožs mēness un parādījušās pirmās zvaigznes – nakts signālugunis.

-Labrīt, Lelde! - , Ēvalds jau pa gabalu sauca, steigdamies pāri ielai pie jaunas sievietes garā mētelī. –Labrīt, Ēvald! - ,viņa smaidot atbildēja. Uzmanīgi, nepakļūstiet vēl zem mašīnas! Ir taču pirmdienas rīts! –Par mani neuztraucieties, kas gan ar mani var notikt?-, piemiegdams acis viņš pieglaimīgi teica. Ietve bija ļaužu pilna. Gājēji, ik pa brīdim viens otram uzgrūzdamies, steidzās uz darbu. Leldei, tāpat kā daudziem, pirmdienas nebija mīļākās dienas. Mūžīgā steiga, skriešana un kņada. Cik labi būtu, ja ilgāk varētu pagulēt! Bet kā medicīnas māsai viņai bija jāsamierinās ar esošo kārtību. Pirmajā vietā bija pacienti un procedūras. – Kā pavadīji brīvdienas? -, ienirstot gājēju plūsmā Ēvalds iejautājās. – Atbrauca ciemos radiniece un uzdāvināja papagailīti. It kā esot īpaša suga, no Kanāriju salām. Tik jauks! - Lelde sapņaini pavērās debesīs. –Vai runāt arī prot? – Tausts interesējās. – Nē, bet es mēģināšu iemācīt. – Un pirmais vārds ko viņš iemācīsies būs... – Mamma! - , Lelde skanīgi iesmējās. Bākugunīm mirgojot un sniega šļakatām šķīstot garām aiztraucās ātrās palīdzības mašīna. – Vai tad jau atkal pilnmēness? Kur tad mūsējie tā skrien? Šorīt jau trešā mašīna. Viņa izbrīnīti atskatījās. – Varbūt tiešām pilnmēness -,Ēvalds neziņā noraustīja plecus. Stāvlaukums pie medicīnas centra agrajā rīta stundā bija automašīnu pilns. Cilvēki kā skudriņas tekalēja šurpu turpu, citi stāvēja pie ieejas durvīm. Logi visos stāvos bija spoži izgaismoti. Nepacietīgākie smēķēja. Labrīt, labrīt! , no visām pusēm skanēja. Reģistratūra zumēja kā bišu strops. Pavadījis Leldi līdz reģistratūrai Ēvalds devās uz savu darba vietu kas atradās otrajā stāvā. Nelielā telpa atradās pašā gaiteņa galā un kalpoja galvenokārt par noliktavu. Šaurības dēļ par darbnīcu to nevarēja saukt. Plaukti un skapji bija pilni ar detaļām. Uz galda atradās skrūvspīles un vairākas saliektas caurules. Mazliet tālāk gulēja pelnutrauks, rasējamās lapas un logaritmiskais lineāls. Šodienai nevajadzīgos instrumentus plauktā, vajadzīgos somā, viņš pie sevis sprieda. Jau pagājušo nedēļu dežūrārsts atgādināja, ka pil krāns 4.stāvā. Labi, tam vajadzēs pāris blīves. Iestiklot vienu logu 8.stāva gaitenī. Izveidot papildus stiprinājumus plauktiem magnētiskās rezonanses telpā? Tātad izurbt pāris caurumus kronšteiniem. Skaidrs. Darāmo darbu lapiņu varēja atstāt uz galda. Sīkākiem remontiem viņš parasti lietoja tā saucamo mazo liftu. To ikdienā izmantoja visi, gan apmeklētāji, gan apkalpojošais personāls. Tikai tad, ja vajadzēja pārvietot lielākas lietas starp stāviem, teiksim, loga rāmi vai jaunu iekārtu, izmantoja lielo liftu. Lielais lifts bija lielākas ietilpības un ar papildus ērtībām. Pavāri to izmantoja ēdiena pārvadāšanai, sanitāri slimnieku transportēšanai, bet celtnieki un tehniķi būvmateriālu un aparātu vešanai. Katra stāva centrā atradās lielais lifts, bet abās pusēs tam mazie lifti. Šāda trīs liftu sistēma ļāva netraucēti veidoties trim plūsmām. –Vai jūs arī kāpsiet?- atskanēja vecīga balss Ēvaldam tieši aiz muguras. Pagriezies viņš ieraudzīja sirmu kundzi ar inteliģentu skatienu. – Jā, nāciet droši, - un palaida večiņu pa priekšu. – Man vajadzēs 7.stāvu, - viņa lēni turpināja. – pie ģimenes ārsta. – Labi, - Ēvalds pagaidīja līdz aizveras lifta durvis un nospieda 7.stāva pogu. Lifts viegli uzsāka augšupkustību. – Jūs esat smēķētājs? – kundzes balsī ieskanējās vāji slēpta pārmetuma noskaņa. – Esmu gan, - Ēvalds atbildēja paslēpjot dziļāk kabatā cigarešu paciņu. – Jūsu gados jau vajadzētu saprast, ka tas ne pie kā laba nenovedīs, - viņa dzestri turpināja. – Es nekad neesmu smēķējusi un veselība man turas. Tikai locītavas pēdējā laikā iesāpas. Tāpēc arī jāiet pie ārsta. – Saprotu, - Tausts netīšām ieklepojās. – Un, lūdzu, aizklājiet muti ar kabatlakatiņu, kad klepojat. Apkārt klīst tik daudz dažādu vīrusu, sirmā dāma kļuva nemierīga. – Jā, protams, - tas bija viss ko viņš varēja pateikt, meklēdams pa kabatām kādu drāniņu, jo kundzei bija pilnīga taisnība. Par laimi lifts bija sasniedzis septīto stāvu un apstājās. Ārā iedama viņa atskatījās un atbildi negaidīdama noteica: - Bet vai rokas Jūs mazgājat? Lifta durvis aizvērās un visu atlikušo dienu Ēvalds pavadīja stiklojot durvis, stiprinot kronšteinus un beigās nomazgājot rokas. Darbadienas izskaņā, kad viņš jau bija gandrīz pārģērbies, pie durvīm kāds uzstājīgi klauvēja. – Vaļā, - Ēvalds iesaucās. Durvīs parādījās pavāra palīgs. – Klau, labi ka tevi vēl sastapu. Liftam ir problēma, neiet lejā līdz pagrabam. Spiedu pogu vairākas reizes, bet šis nekust ne no vietas. – Lielajam liftam? – Ēvalds pārjautāja. – Lielajam, - sanitārs piekrītoši pamāja ar galvu. – Tad jāsauc lifta tehniķi, es tur neko nevaru darīt, - viņš atgaiņājās. – Nē, darboties viņš darbojas visos stāvos, bet, kad spiežu nulles pogu, nu, uz pagrabu, tad nekas nenotiek, - elpu neatvilkdams palīgs nobēra. – Varbūt vari paskatīties? Savādāk kartupeļi jānes pa kāpnēm uz pirmo stāvu. – Labi, paskatīšos, - Ēvalds nopūtās un mirkli pārdomāja kādus instrumentus ņemt līdzi. Par laimi cilvēki vakarpusē bija pavisam maz un lielo liftu neviens neizmantoja. Nu kas te var nedarboties? Atvēris lifta durvis viņš pie sevis pukojās. Nolicis instrumentu somu turpat uz grīdas meistars pievērsās lifta pogu panelim. Desmit pogas, no viens līdz deviņi, katram stāvam. Un nulle pagrabstāvam. Pārējās tehnisko dienestu komunikācijai. Labi, taisam vaļā. Tiesa, apgaismojums varēja būt labāks, bet izlīdzēs kabatas lukturītis. Kontakti kā kontakti, rūsas nav, apsūbējumu nemana, visi vadi savās vietās. Dīvaini. Būtībā jau lifta pogu panelis ir līdzīgs durvju koda panelim un ticamākais iemesls kāpēc tas reizēm nestrādā ir kāds atvienojies vadiņš. Atliek vien to kārtīgāk pielodēt un problēma ir atrisināta. Bet šeit viss izskatijās kārtībā. Problēma bija kaut kur citur. Mazliet pakasījis pakausi Ēvalds ķērās klāt lietai no otras puses. Bet kā būtu ja nulles jeb pagraba pogu savienotu ar vieninieku, tas ir, pirmo stāvu, tikai ar mīnusa zīmi? Tiesa, tas bija nestandarta risinājums, bet vismaz kā pagaidu variantam tam vajadzētu strādāt. Pozitīvie lielumi – lifta kustība uz augšu, negatīvie lielumi - uz leju. Loģiski. Lodējam. Nebija vēl izklīduši alvas garaiņi no mazā gāzes lodāmura kad savienojums jau bija izveidots. Pat neaiztaisijis līdz galam pogu paneli viņš droši nospieda nulles taustiņu. Lifts vienmērīgi uzsāka lejupkustību. Priekšniecība prata novērtēt Ēvalda teicamās prasmes naudas prēmijās. Par to nebija šaubu. Un tomēr, ja viņš spēj paveikt darbu tik pārsteidzoši ātri kā šoreiz un piedevām to darīt ārpus darba laika, vai tas nebūtu jānovērtē vēl kaut kā īpaši? Goda raksts – lūk kas būtu vajadzīgs! Pēc vairākām sekundēm lifts apstājās un durvis automātiski atvērās. Tumšs. Kur ir elektrības slēdži? Un kur kartupeļi? Paņēmis lukturīti Tausts devās tumšajā telpā. Kaut kur nopilēja pa kādai ūdens lāsei. Šur tur lukturīša gaisma uzdūrās betona blokam vai dzelzs armatūras gabalam. Ne miņas no kartupeļiem. Elektrības nav. Dīvaini, kā tad viņi te mizo kartupeļus? Šajā pagrabstāva daļā viņš acīmredzot vēl nebija bijis. Izmetis lielāku loku un neatradis neko ievērības cienīgu Ēvalds grasījās atgriezties liftā. Iespējams pagrabā veikti kādi pārbūves darbi kamēr viņš bijis atvaļinājumā vai ārstējies mājās. Vienkārši neviens viņam par to netika ziņojis. Bet kas tad tas? Lukturīša gaisma uzdūrās plaukstas lieluma metāla gabalam. Pacēlis viņš nopētija to tuvāk. Vara spīdums, raksturīgs reljefs, pazīstams apveids. Bet... tā taču ir īsta monēta! Tikai daudz lielāka! Jā, neparasti liela viena centa monēta! Ielūkojies uzmanīgāk tumšajā stūrī viņš ieraudzīja vēl vairākas monētas. Dīvains, neparasts atradums. Nekad agrāk tik lielas monētas netika manītas. No kurienes tās šeit radušās? Vai tā būtu kāda savu laiku nokalpojusi medaļa? Varbūt kāds viduslaiku darinājums? Ja tā, tad kāda ir tās pašreizējā vērtība? Ātri savācis visu kas vācams un pārliecinājies, ka nekā šeit vairāk nav, viņš salika tās cieši blakus vienu otrai instrumentu somā. Rāvējslēdzējs tik tikko spēja apsegt guvumu. Noslaucījis nosvīdušo pieri un nospiedis pirmā stāva pogu Tausts ar otru roku pieturēja somu. Pēc pāris sekundēm lifts apstājās. Elektrisko spuldžu gaismā kartupeļu maisu ieskauts sēdēja pavāra palīgs un šķiroja kartupeļus. – Kur tad tu tik ilgi biji? – viņš izbrīnā pacēla acis. Uz mirkli iestājās klusums. – Tepat vien. Redzi, liftu arī izdevās salabot, - nespēdams izdomāt neko labāku Tausts beidzot izmeta. – Redzu. Paldies, nebūs vismaz pa kāpnēm jānes, - pavāra palīgs pateicās un atkal pievērsās šķirošanai. Īsti nesaprazdams notiekošo viņš vēlreiz nospieda pirmā stāva pogu. Kad lifts pēc īsa brīža beidzot sasniedza pirmo stāvu Ēvalds apstulbis apsēdās uz vestibila sola. Bet medicīnas centram taču bija tikai viens pagrabstāvs! To viņš zināja pavisam droši. Viens vienīgs kurā glabājās kartupeļi un nelietotie instrumenti. Visu astoņu gadu laikā kopš viņš šeit strādāja nekādas pārbūves netika veiktas. Nekas kardināls šeit nebija mainījies. Un tomēr bija vēl viens pagrabstāvs. Faktiski divi. Un zemākajā, kur tika atrastas monētas, viņš bija nolaidies pirmo reizi. Kā gan citādi tās paliktu neskartas? Pat pavāra palīgs par to neko nezin. Un arī viņš pats šo gadu laikā taču to būtu ievērojis. Bet varbūt viņam vienkārši izlikās? Nē, īstas monētas gulēja tepat blakus somā. Mirkli pārlicis domās visus iespējamos variantus viņš pamazām atguvās. Un ja nu šie pazemes stāvi slēpj vēl kādas neparastas lietas? Varbūt pat veselas bagātības! Tiesa, šāda varbūtība bija ārkārtīgi niecīga, bet tomēr iespējama. Tas rīt būs jānoskaidro. Īsi atsveicinājies no kolēģiem viņš uzrausa augstāk mēteļa apkakli un izgājis pa dežūrnodaļas durvīm pārlika smago somu uz otra pleca. Ārā jau bija pavisam tumšs.
(10.03.2021)
 
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 6.5
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.5)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.5)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (11.04.2021, 20:07)Kas ir, nīkuļi, ko? Vēl kustamies? :))bez smecera (27.03.2021, 12:23)Līdz ar pavasara putniem rosme Feini atgriežas, tā kā sniega pulkstenītis Vārds iz zemes izspraucas. Debes' tēvs to mīļi glāsta, klusi čukstot: "Tagad audz!" Sēklas dzejnieks sēj pa vējam,...grafomāns (viesis) (14.03.2021, 19:58)Smagās tēmas - dzīves nebūšanas, likstas u.c. var ļoti labi reducēt par humoru vai satīru. Labu darbu atceras un piemin visi un vienmēr, un ne vienmēr dzejniekam sevi jāsadedzina nopietnos pantos,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
Interesanti video
Staipeklis
 
 
Zīmējumi

Laiki mainījušies
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 23 Kopā:5284689

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec