X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Aigars Elss | Stāsti |
Lifts (turpinājums)
  
Ievietojis: Elss |
Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Lelde pārlika mapi ar rentgenogrammām otrā rokā un nospieda pirmā stāva pogu. –. Pirmajā brīdī, palīdzot kādai kundzei tikt ārā, viņa nemaz nepamanīja divus tumšus stāvus vestibila vidū. Vai mazums cilvēku dienas izskaņā bija nolēmuši vēl paspēt kaut ko nokārtot? Tomēr, uzmanīgāk ieskatījusies, viņa acumirklī atpazina abus gaidītājus. – Ko tad jūs te darāt? – viņa garām iedama smaidot iejautājās. Ēvalds Tausts ar dēlu stāvēja tieši iepretim lielajam liftam, nesekmīgi mēģinādams noslēpt aiz muguras lielu sporta somu. Emīlam plecos bija mugursoma, bet katrā rokā pa tukšam iepirkumu maisam. Ēvalda acu zīlītes likās neparasti lielas. – Mēs? – viņš pārjautāja neizteiksmīgi iesmejoties. – Mēs dodamies sportot! – Kopš kura laika tad tu sporto? – Lelde iesmējās, labi zinādama viņa alus cienītāja ieradumus. – Kaut kad taču ir jāsāk! – Ēvalds neapmulsa un slepus iegrūda dunku dēlam sānos. – Vai, ne? – Jā, - Emīls kā no dziļa miega mosdamies atbildēja. – Kaut kad taču ir jāsāk. – Nu, lai jums veicas, - uzmanīgi nopētīdama abus topošos sportistus viņa devās uz reģistratūras pusi. Paskatījies vestibila lielajā sienas pulkstenī Tausts vecākais nomurmināja. – Jau pusseši. Vairāk tāpat neviens nenāks. Ejam! Ātri! – virzīdams dēlu uz priekšu viņš snaikstīja galvu uz visām pusēm. – Noliec tās tašas uz grīdas, - Ēvalds norīkoja abiem iesteidzoties liftā un durvīm aizveroties. – Un padod man lodāmuru. – Tēt, bet vai tiešām tur ir divi pagrabstāvi? – Varbūt pat vairāk, - Tausts vecākais enerģiski darbodamies ap pogu paneli noņurdēja. – Bet vai mēs kaut ko nesabojāsim? – Emīls joprojām jutās nedrošs vērodams tēva zibenīgās kustības. – Nemels niekus. Padod skrūvgriezi! Noliec tās tašas tālāk! – tēvs neierasti enerģiski koriģēja. - Tikai šodien sapratu, ka man ir zelta rokas ne tikai pārnestā nozīmē, bet arī tiešā. – Ko tu teici, tēt? – Neko dēls, neko. Vēl kādu brīdi skanēja instrumentu klaudzoņa un materiālu knakstoņa līdz drudžainais darbs pierima. – Gatavs! – pēc īsa brīža Ēvalds iesaucās. – Tagad liftam vajadzētu nolaisties par vienu stāvu zemāk nekā vakar, uz vēl dziļāku līmeni. Es savienoju nulli ar mīnusu un divnieku. – Tausts vecākais sausi paskaidroja notrausdams putekļus no ceļgaliem. - Tās monētas ko vakar atnesu un kuras noslēpām garažā ir tieši no pirmā pagrabstāva. Bet tagad mēs dosimies uz otro pagrabstāvu, ja tāds ir, protams. Otro papildstāvu, ja tā var teikt, viņš ātri izlaboja, juzdams tomēr ka šī atskaites sistēma kļūst ar katru mirkli neskaidrāka. Dēls, pievērsdams skatienu te pogu panelim, te tukšajai sporta somai, dziļdomīgi klusēja. – Iespējams, tur būs vairāk monētu nekā man izdevās atrast vakar un tad arī tu varēsi atklāt savu fortūnas dāvāto bagātību sarakstu, - Ēvalds iedrošinot uzlika roku dēlam uz pleca. – Bet nu nekavēsimies, laiks jāizlieto lietderīgi, - viņš piebilda un uzmanīgi nospieda pogu. Lifts klusi iedūcās un sāka laisties lejup. Pēc neilga brīža tas sasniedza norādīto stāvu. Durvis atvērās bez skaņas. Tik lielus putekļus viņš vēl nebija redzējis. Kā lielas sniegpārslas tie saviļņojušies no durvju atvēršanās viegli ieplūda liftā, apklādami grīdu un kurpju galus. – Šeit ir tik daudz putekļu! – Emīls iesaucās un nošķaudījās. – Tāpēc, ka neviens šeit vēl nav bijis! – Ēvalds apmierināti noņurdēja un ātri pārlaida skatu krēslainajai telpai. – Un mums ir cerība pirmajiem atrast kaut ko patiešām vērtīgu. – Nekavēsimies, - tēvs mudināja, - iesim. Ar lukturīšiem izgaismodami telpu viņi sāka lēnām virzīties gar vienu no pagraba sienām. Vietām putekļu kārta sniedzās līdz ceļiem, vietām atkal izzuda pavisam. Griesti bija vismaz vairākus metrus augsti. Grīda bija kā nosēta ar lielākām un mazākām betona šķembām. Vietām smiltis apgrūtināja iešanu. Pēkšņi Ēvaldam aizķērās kāja un viņš pakrita. Atguvies viņš apskatījās apkārt un izklīdinājis putekļu kārtu ieraudzīja vairākus metrus garu koka gabalu. Viens tā gals bija līdzeni nozāģēts, otrs izskatījās apdedzis. Nekādu citu pēdu nebija. Rūpīgāk izgaismojis kritiena vietu Ēvalds pamanīja tādu kā lielu pakulu saišķi brūnganā krāsā. Paņemot to rokās novēdīja pazīstama smarža. Tik pazīstama, ka sajaukt to nekādi nebija iespējams. Tabaka! Liela tabakas šķipsna! Viņš bija paklupis pār tabakas pakulu. Un blakus vēl viena, līdzīga, tikai melna. Pelni. Vai kāds šeit bija kaut ko dedzinājis? Vai tiešām šeit bijusi nelegāla cigarešu ražotne? Kontrobandistu slēptuve? Izklausījās pārāk neticami. Nespēdams atturēties no kārdinājuma Tausts vecākais tomēr ielika sporta somā lielo tabakas šķipsnu iepriekš rūpīgi to salocīdams. Noderēs. Dēls viņu klusēdams vēroja. Neatraduši neko vairāk viņi devās tālāk. – Pievērs uzmanību stūriem un kaktiem, - Ēvalds mudināja. Atsevišķās vietās pagraba sienu pārklāja mitrums, citur parādijās spraugas pa kurām varēja just ieplūstam vēsu gaisu. Lukturīša gaisma taustījās tālāk biezajā tumsā un putekļu kārtā. – Skaties, tēt! – Emīls pēkšņi iesaucās izgaismodams kādu tumšāku kaktu. Sākumā neskaidri, bet tuvāk pieejot arvien izteiktāk zvīļoja lielāki un mazāki gaiši plankumi. – Apskatīsimies, - Ēvalds pietupās un paņēma rokās lielāko gabalu. Gaismā izcelts tas izrādijās paliels blāvs kubs ar apdrupušām stiklveida šķautnēm. Pagrozot rokās te viens, te otrs stūris neskaidri iezaigojās. – Kristāls? – Emīls nedroši ieminējās. – Iespējams, ļoti iespējams,- Tausts vecākais, aplūkodams atradumu no visām pusēm, lēnām novilka. – Neesmu kalnracis vai ģeologs, bet varbūt tas tiešām ir kaut kas vērtīgs. Turklāt tas zaigo un ir tik liels! Liec somā! Vieta mugursomā un iepirkumu maisos atradās ne vairāk kā piecpadsmit kristāliem. Pārējie palika guļam putekļu kārtā. – Visus tagad nevarēsim paņemt. Noskaidrosim kas tie ir un atnāksim vēlreiz pakaļ, - tēvs stingri noteica un palīdzēja dēlam uzcelt mugursomu plecos. Nogājuši vēl krietnu pusstundu un neko jaunu neatrazdami viņi nolēma mazliet apstāties un atpūsties. Ēvalds paskatijās pulkstenī – bija jau desmit vakarā. Varbūt izpētīt vēl to pēdējo kaktu un mest mieru? Emīls arī bija noguris nesot iepirkumu maisus ar kristāliem. Un tieši šajā brīdī fortūna pagriezās pret viņiem ar savu patiesi žilbinošo seju. Nepaspējis vēl lāgā paspert pāris soļus Emīls aizķērās aiz kaut kā smaga un liela, un ar visiem iepirkumu maisiem nogāzās garšļaukus uz metāla virsmas. Vairāki kristāli no kritiena sašķēlās un izbira uz grīdas. Ēvalds palīdzēja dēlam piecelties un sakārtoties. Par laimi viņš praktiski nemaz nebija cietis. Nolikuši somas un maisus malā viņi ķērās klāt neparastā atraduma aplūkošanai. Satelītšķīvja lielumā, gluda kā karaļa Artūra bruņinieku apaļais galds, rūsas un apsūbējuma neskarta, gulēja pilnīgi jauna vara monēta. Tas bija īsts artefakts! Nekad viņi vēl nebija redzējuši tik iespaidīgu izmēru numismātikas priekšmetu. Savā laikā, paša rokām uzbūvējot metālmeklētāju, Ēvalds bija daudz laika pavadijis mežos un tīrumos pārlāpstojot kubikmetru pēc kubikmetra dzimtās zemes, bet neko līdzīgu nebija atradis. Bija daudz dažādu monētu, vēsturisku un aizvēsturisku priekšmetu, bet nekas tik grandiozs viņa rokās vēl nebija nokļuvis. Un te nu tas gulēja – gadsimta atradums! Ēvalds no sajūsmas viegli trīsēja. Kas to vispār spējis izgatavot? Kā tā te nokļuvusi? Un kāda galu galā ir tās pašreizējā vērtība? Uz šiem jautājumiem nebija laika atbildēt. Divatā pacēluši to augšup gluži kā kanalizācijas akas vāku, viņi sākumā to nesa, bet vēlāk vienkārši ripināja lifta virzienā. Emīls ik pa laikam aizsteidzās pēc palikušajām somām un pārnesa tās uz priekšu. Kopīgiem pūliņiem, spītējot staignajai zemei un putekļiem klātajai šķembu kārtai, viņi to beidzot ieripināja liftā. Bija nepieciešama atpūta. Noslaucīdami sviedrus un sakārtodami maisus ar kristāliem viņi pieturēja katrs no savas puses lielo monētu lai tā neapgāztos. Bija tikai viena problēma - kā lai to nogādā līdz garažai? Galvenās ieejas durvis taču būs slēgtas. Ja nesīsim caur dežūrnodaļu, tiks uzdoti jautājumi. Par laimi, Ēvaldam bija kāda rezerves durvju atslēga, ko viņš reizēm darbā izmantoja. Un Vija? Vija, protams, nedrīkstēja zināt par šo atradumu. Tāpēc līdz garažai būs jātiek klusi un neuzkrītoši. Nospiedis lifta pogu uz pirmo stāvu Ēvalds ar otru roku pieturēja monētu. Bija jau gandrīz pusnakts un pirmā stāva vestibilā nevienu nemanija. Lēnām izripinājuši vara ripu no lifta, viņi uzmanīdamies no svešām acīm un ausīm devās rezerves durvju virzienā. Divas reizes apgriezās atslēga slēdzenē un sejā iesitās dzestrais nakts gaiss. Zem kājām nogurkstēja sniegs. Šajā ēkas tumšākajā stūrī neiespīdēja pat laternas gaisma. – Ņem otrā galā, - Ēvalds čukstus norādīja dēlam un divatā pacēluši monētu viņi uzmanīgi sāka nest to mājās. Garāmgājējus nemanīja, vienīgi liels mēness sirpis viņus pavadīja metot sniegā spocīgas ēnas. Pēc ceturdaļstundas, vairākas reizes apstājoties, viņi beidzot nokļuva līdz garāžai. Blakus esošajā mājā dega gaisma. Tātad Vija vēl negulēja. – Tagad gan ej mājās, - Ēvalds mudināja, - lai māte neuztraucas. Es pats tālāk tikšu galā. – Bet viņa taču prasīs kur es tik ilgi biju, - Emīls bija šaubu pilns. – Saki, ka sportoji. Aizkavējies. Un saki, ka es arī drīz būšu. – Tausts vecākais pamācija. Kad dēls aizgāja Ēvalds palika vienatnē ar monētu. Pietupies, viņš noglāstīja vispirms vienu tās malu, tad otru, un ar roku pārbrauca pār reljefo virsmu. – Neticami, - viņš pie sevis noteica. Droši atbalstījis to pret garāžas malu, Ēvalds apmierināts aizsmēķēja un pavērās augšup zvaigžņotajās debesīs. Tātad medicīnas centram kurā viņš bija nostrādājis astoņus gadus bija veseli divi pagrabstāvi par kuriem viņam līdz šim nebija ne jausmas. Nevienam nebija ne jausmas! Un abi pilni ar bagātībām. – Par to neviens nedrīkst zināt. - viņš pie sevis sprieda. Pat Vija. Viņai ir savi noslēpumi, man savi. Dēlam iedošu labu kabatasnaudu. Un pircēju šīm monētām es jau zinu, – Paldies Tev fortūna, man uzticamā! – Tausts sapņaini veltīja neaprakstāmi laipnu skatienu kādai tālai zvaigznei. – Bez Tevis neesmu nekas. Bez Tevis esmu tikai vāra būtne laiktelpas dzirnās, - viņš turpināja. Vēl nebeidzis smēķēt viņš vēlreiz sapņaini palūkojās uz atnesto dārgumu. No pārsteiguma viņam izkrita cigarete no mutes. Tas vienkārši nebija iespējams Lielā vara monēta bija kļuvusi puscaurspīdīga! Līdz galam neattapies, viņš spēji pieliecās un drudžaini sāka to aptaustīt. Blāvajā garažas gaismā te viena, te otra vieta bija kļuvusi pavisam caurspīdīga un tai cauri varēja izbāzt roku! Tikai vietumis vēl vīdēja īstais vara krāsojums. Bet pēc īsa brīža arī tas izgaisa. Monēta bija pazudusi pavisam! Tausts gan mēģināja satvert ko var, bet rokās palika tikai sauja tīra gaisa. Nometies ceļos viņš vēl un vēlreiz pārbaudija telpu kur tā bija stāvējusi, bet no monētas vairs nebija ne miņas. Mirkli pārdomājis viņš pieleca kājās un aizsteidzās pie somas ar kristāliem. Tā izrādijās tukša! Pat sīks kristāla gabaliņš nebija atrodams somas dibenā. Un lielā tabakas šķipsna? Atrāvis sporta somas rāvējslēdzēju viņš bezspēcīgi nolaida rokas – lielās un smaržīgās tabakas šķipsnas vairs nebija. Tas vienkārši nebija iespējams! Kā sašauts viņš noslīga zemē turpat pie garāžas sienas un ar stiklainu skatienu ieurbās zemē. Tik spējam notikumu pavērsienam viņš nebija gatavs. Pagāja vairākas minūtes līdz sals un vējš atmodināja Taustu no letarģiskā stāvokļa. Dīvaini stāvi. Neparasti dārgumi. Gaistošas lietas. Kas tas bija? Kā to izskaidrot? Vai tie ir kādi nezināmi materiāli? Vai aizvēsturiski artefakti ar neparastām spējām? Varbūt kāds nodarbojās ar kaitniecību un mēģināja viņu izāzēt? Kāds speciāli izdomājis grandiozu plānu kā viņu iznerrot un tagad kaut kur apmierināts smejas? Varbūt tie ir gari un viņš ir sapinies kādas skaudīgas kaimiņienes destruktīvās enerģijas tīklos? Nē, tā nebūs! Spējš niknums pārņēma visu viņa būtni. Pustumsā Ēvalda acis iegailējās kā divas lielas ogles. Dūres sažņaudzās. Nē, neviens viņu nemuļķos! Lai kas tas arī bija, tas bija metis izaicinājumu viņam – zinātnes un tehnikas pārstāvim! Un visai zinātnes un tehnikas varenajai armādai. Un viņš to tā neatstās.
(11.03.2021)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 4
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 4)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 4)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 4)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (11.04.2021, 20:07)Kas ir, nīkuļi, ko? Vēl kustamies? :))bez smecera (27.03.2021, 12:23)Līdz ar pavasara putniem rosme Feini atgriežas, tā kā sniega pulkstenītis Vārds iz zemes izspraucas. Debes' tēvs to mīļi glāsta, klusi čukstot: "Tagad audz!" Sēklas dzejnieks sēj pa vējam,...grafomāns (viesis) (14.03.2021, 19:58)Smagās tēmas - dzīves nebūšanas, likstas u.c. var ļoti labi reducēt par humoru vai satīru. Labu darbu atceras un piemin visi un vienmēr, un ne vienmēr dzejniekam sevi jāsadedzina nopietnos pantos,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
Interesanti video
Staipeklis
 
 
Zīmējumi

Laiki mainījušies
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 23 Kopā:5284689

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec