|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tāda dabai balss | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Sakrokotā plauksta
Tā kā roze vīst.
Krūtīs sirds vēl auksta,
Kura nesadzīst.
Rudens sadzeļ lapas,
Domas maldi dzeļ.
Nav, kas masu kapam
Pieminekli ceļ.
Atsedz miglas autu
Aplams spoguļtēls,
Murmulē par tautu,
Ka tai laiks ir vēls.
Vai vien viņas sirdī
Zeme nāvē stingst?
Tā kā asinspirtī
Zvaigznes dziestot džinkst.
Aiziešanas zīme
Atnācējā mīt –
Mana jaunā rīme
Salnai nagos krīt.
Bezgalības mijas –
Kur gan sākums, gals?
Būs kā vienmēr bijis –
Tāda dabai balss.
(26.10.2021) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1834
Kopā:7562536
|
| |
| |
|
Autori
