|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kura puse? | Autors - Darel
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tās pašas rieviņas vaigos un pie acu kaktiņiem,
kad smaida...
tās pašas acis,
kas vienmēr emocijas raida...
tās pašas asaras, kas slīd pār vaigu,
kad kādu izmisīgi gaida...
viss...
viss tas pats...
parasti jau katrs pats
izvēlas no kuras puses visu skatīt,
kā to visu sev labāk iestāstīt...
visbiežāk visu no citas puses vajag apskatīt,
lai to patiesību spētu ieraudzīt...
No debesīm krīt ūdens lāse, tik maza, ka grūti tai izsekot ar acīm... kas ir viena lāsīte? Tas ir viss un tas nav nekas... tikai kā uz to raugās, no kuras puses uz to paskatās... un var tam vispār nepievērst uzmanību, vai vienkārši neiedomāties... peļķe jau neveidojas no vienas lāsītes, bet ja nebūtu šo ūdens pilienu, tad nebūtu arī peļķes... bet var arī nedomāt, neiedziļināties šajā un pieņemt – peļķe ir peļķe un viss...
Šīs trīs puses no kurām var apskatīt gan ūdens pilienu, gan pulksteņa sitienu, gan... visu, visu... arī cilvēka seju. Cilvēkam jau ir tikai viena seja, laika gaitā, var parādīties kāda kroka, bet tik un tā paliks tā pati seja! Katrā cilvēkā var saskatīt gan skaisto, gan neglīto, dažreiz nākas pārsteigties, ka kāds tik labi izturas pret kādu nejēgu, bet ko var zināt kāds tas nejēga ir... uz lielāko daļu cilvēku mēs lūkojamies kā uz parastiem garāmgājējiem uz ielas, neiedziļināmies viņu dzīvē, problēmās, uz smaidu atbildam ar smaidu, nekā vairāk – tukša pieklājība, plika vienaldzība, mēs tos redzam, bet uz tiem neskatāmies... var pietikt ar vienu mirkli, vienu sekundi, pat mazāk, lai šī vienaldzība pazustu, lai mēs sāktu raudzīties – lai mēs ielūkotos šajā sejā, ielūkotos pa īstam... vienaldzība pazūd, katrs kādreizējais parastais smaids kļūst par īpašu smaidu, katrs parastais vārds kļūst neparasts, viss izmainās – mūsu priekšā atrodas cits cilvēks. Nu jau kad mēs to redzam mēs uz to lūkojamies... lūkojamies... bet no kuras puses? Vai šis smaids īpašs ar savu skaistumu un burvību, vai īpašs ar savu nodevību? vai šis parastais vārds ir neparasts dēļ tā skanīguma un patiesības, vai melu un liekulības dēļ? Kas starp visu šo ir – viens mirklis... viens vienīgs mirklis, kur no nekā viss pārvēršas skaistumā, un nākamais kur no skaistuma viss pārvēršas riebumā... un nākamais mirklis? Kas lai to zina, kāds būs nākamais mirklis! Šķiet jau, ka tagad domājam pareizi, un visi iepriekšējie mirkļi ir bijuši nepatiesi! Bet varbūt otrādi? Seja jau tā pati, mēs tikai uz to savādāk raugāmies – no citas puses raugāmies! Kā tad īsti tas viss notiek? Kāpēc tā? Ietekme ir arī citiem – tas ir kā mazam bērnam visu bērnību vecāki saka, ka šokolāde nav garšīga, tā nav jāēd, un bērnam šokolāde arī negaršo, viņš to nemaz neēd, jo ir noticējis citiem, pats to nemaz nezinot, bet pats šokolādi pagaršojis tikai agrā bērnībā un vairs neatceras, ka tā patiesībā bija garda! Bet kāpēc tagad citi pie vainas? Mēs taču paši veidojam savu dzīvi un nosakām kas patīk un kas ne! Naids, riebums, vienaldzība, siltums, patika, nožēla, mīlestība ... tās visas ir tik tuvas jūtas, tā atšķirība ir tik maza... brīžiem tik maza, lai sekas būtu neaptverami lielas... Tu nezini kas esmu, Tu nezini kāpēc es rakstu, es patiesībā varu būt jebkas – tavs naids, draugs, vienaldzība, mīlestība... nesaki to, ka vienmēr šis darbiņš izskatīsies vienāds...
no kuras puses tu apskatījies?
(10.04.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1852
Kopā:6122021
|
| |
| |
|
Autori
