|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kleita | | Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Beidzot sagaidīju savu pirmo prēmiju jaunajā darba vietā, un no lieliem priekiem par papildus ienākušos naudiņu, kura nekad nevienam vēl nav bijusi lieka, nolēmām divatā ar kolēģi, kura nu jau bija kļuvusi par draudzeni, doties pa veikaliem iepirkties, lai vismaz tādējādi sevi apbalvotu par smago ikdienas darbu un laiku, ko veltām darbam.
Jau tajā pašā dienā pēc darba abas metāmies iekšā lielveikalos, lai izmeklētu sev to, ko parasti sev esam liegušas šaurās rocības dēļ! Jau pirmajā mirklī, pētot plašo piedāvājumu, sapratu, ka man nenāktu par skādi kāds jauns kurpju pāris, un kāda krāšņāka veļa, ko arī iegādājos, nemaz neieklausoties klusajā balstiņā, kura zemapziņā kautko čukstēja par sliktajiem laikiem, kuri var uznākt katram, un par ietaupījumiem. “Dzīvojam tikai vienu reizi!”, pie sevis noteicu, vērojot pārdevējas prasmīgo darbošanos ap maniem pirkumiem, tos iesaiņojot nešanai prom.
Kolēģes uzmanību veikalā bija piesaistījusi skaista melna kleita, un kad tai bijām pagājušas garām jau vairākas reizes, viņa tomēr nenocietās, un devās uz kabīni to piemērīt. Par kleitu viņai vajadzēja atstāt veikalā visu prēmiju, kuru tikai no rīta bijām saņēmušas, bet kleita patiešām bija skaista, tieši kā radīta kolēģei, un diezgan dziļais šķēlums sānos tikai vēl vairāk uzsvēra viņas sievišķīgās formas un jauko izskatu. Pēc pavisam mazas domāšanas kleita jau bija nonākusi kolēģes somā, un apmierināti soļojām laukā no veikaliem, jo nauda nu bija veiksmīgi iztērēta, vien vēderā vēl jutu patīkamu kņudoņu par jaunajiem un sen kārotajiem pirkumiem.
Nākamajā dienā kolēģe darbā ieradās, tērpusies savā jaunajā un elegantajā kleitā. Visi uzreiz pievērsa uzmanību viņas jaunajam tērpam, un izteica neskaitāmus komplimentus, bet kolēģe priekā staroja. Pēkšņi viņa bija tik ļoti pārvērtusies, acīs dega mazas uguntiņas, sejā staroja dzīvesprieks, nu vienkārši prieks vērot laimīgu cilvēku!
Arī turpmākās darba dienās kolēģe darbā ieradās tajā pašā elegantajā kleitā, lepni soļojot pa gaiteņiem augstu paceltu galvu, un pašapzinīgi smaidot! Sapratu, ka līdz ar jauno kleitu, draudzene ir nopirkusi krietnu devu pašapziņas, un bieži vien radās sajūta, ka vairs nemaz neatpazīstu viņu, blakus sēdēja arvien svešāks cilvēks, kurš dzīvoja itkā savā pasaulītē!
Kleitas valkāšana turpinājās ik dienas, un nu jau gāja uz beigām trešā nedēļa, kā kolēģe valkāja savu devu pašapziņas, bet mani jau sen kaitināja viņas nemainīgais izskats, un manī klusām modās aizdomas, vai maz šī drēbe tiek arī mazgāta, un vai maz to kolēģe būtu varējusi paspēt izdarīt, diendienā to valkājot.
Manas aizdomas pieauga, kad paejot man garām, no kolēģes uzvēdīja īpatnēja smaka, bet pats trakākais, ka nekādi nespēju izdomāt, kā dot mājienu draudzenei, ka kleitu vajadzētu arī izmazgāt, un ka apģērbu derētu arī ikdienā pamainīt! Jutu, ka lielā pašapziņa ir krietnā mērā saistīta ar kleitu, kuru nu jau bija grūti nosaukt par jaunu, bet darba atdeve kolēģei bija dubultojusies simtprocentīgi, un pateicoties tikai un vienīgi šim apģērba gabalam, ko es nekādi negribēju mazināt, bet nu jau šis pasākums sāka šķist smieklīgs, un arvien biežāk gaiteņos vai smēķētavā varēja dzirdēt ironiskus izteicienus no citiem kolēģiem, kas noteikti vairāk bija adresēti manas darudzenes apģērba kultūrai. Vairākas reizes biju uzsākusi sarunu ar kolēģi par veļas pulveriem, pārspriežot, kurš patreiz tirgū ir visnekaitīgākais, kāds vislabāk der bērnu veļai, lai neizraisītu alerģiju, kādu labāk izvēlēties dārgiem audumiem, par veļas skalotājiem, bet arvien mani pūliņi kaut nedaudz dot mājienu par kleitas mazgāšanu, beidzās ar neko, jo draudzene burtiski nelikās dzirdam, jo arī pārējie kolēģi itkā starp citu pukojās, ka nespēj nostaigāt pat divas dienas vienā blūzītē, tik bieži nākoties mazgāt veļu, ka telpās varēja būt labāk vēdināts gaiss, lai drēbes nav tik bieži jāmaina...
Beidzot laikam tomēr arī mūsu darba devējam bija apnicis vērot savu itin labo darbinieci katru dienu vienā un tajā pašā apģērbā. Šefs, ejot cauri mūsu kabinetam, skaļi paziņoja, ka nākamajā dienā birojā gaidāms svarīgs ciemiņš, un visi lūgti darbā ierasties zolīdi ģērbti, un svaigās drēbēs, pat vēlams būtu uzvilkt lietišķākus kostīmus. Aiz muguras sadzirdēju vairākas atvieglojuma nopūtas, un arī man neviļus izlauzās atvieglojuma nopūta, jo cerēju, ka šefa rīkojumu draudzene neuzdrošināsies ignorēt.
Tā nu mēs visi pēc šefa rīkojuma ieradāmies darbā lietišķos kostīmiņos, un arī mana draudzene ieradās savā zilajā kostīmā, un uzreiz varēja manīt, ka birojā zudusi ilgā saspringtība, visi sāka nepiespiestāk sarunāties savā starpā, un arī šefs, ejot cauri mūsu kabinetam, pavisam nemanāmi pie sevis pasmaidīja, jo beidzot tika atrisinājis kolektīva problēmu. Kāds itkā nejauši manai draudzenei izteica komplimentu, ka viņa šodien izskatoties īpaši svaiga, un arī savādāka, bet tas nebija domāts ļauni, jo intrigu mūsu kolektīvā nekad neviens necieta, bet uzmundrināt gan visi bija čakli.
Svarīgais ciemiņš neieradās, par ko šefs tikai nesapratnē raustīja plecus, un es ar bažām smēķētavā sāku kalt plānu par to, kā novērst rītdienas varbūtību, ka draudzene atkal varētu ierasties darbā savā melnajā apnicīgajā kleitā. Iegājusi atpakaļ kabinetā, ar nelielu izmisuma pieskaņu balsī skaļi pajautāju draudznei par specifisko mazgāšanu, kāda vajadzīga tik īpašam audumam, kāds ir arī viņas melnajais kleitai, piebilstot, ka esmu iegādājusies blūzi no tāda paša auduma. Visi kolēģi pieklusa, un tad kāda cita kolēģe ieminējās, ka viņas vedekla tikai ar rokām tādus audumus mazgājot, un žāvējot izklātus uz palaga, bet tā žāvējot paejot pāris dienas, jo audums esot trausls, un nedrīkstot lieko ūdeni nospiest.
Draudznene kleitu vairs uz darbu netika vilkusi, tikai reiz satiku viņu teātrī, tērptu tajā pašā kleitā, kura nu vairs neoda pec nemazgātas veļas, un nācās atzīt, ka draudzene joprojām tajā izskatījās burvīgi, bet varbūt tas bija tikai optisks māns, jo blakus viņai beidzot redzēju staltu un izskatīgu jaunekli, kurš lepni turēja viņas elkoni, un kautko čukstēja pie auss, bet draudzene tikai viltīgi smaidīja.
Sapratu, ka pie visas šīs ķibeles ar apsēsto kleitas valkāšanu vainīgs bijis tikai un vienīgi vīrietis.
(10.04.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1964
Kopā:6435392
|
| |
| |
|
Autori
