X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Raksti
Domraksts “Ja es būtu Eiropas prezidents.”
Autors - Lauris Krolis
  
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Eiropa! Rietumu civilizācijas šūpulis, kristīgās mācības atspēriens, visskaistākā pasaules daļa... Es mīlu Tevi, Eiropa, par to vien, ka tu esi tāda, un ne citādāka. Tu esi goda vietā starp mūsu planētas stabilākajām vērtībām. Visos laikos valdzinošas šķitušas dienvidu un austrumu zemes, tomēr tavs šarms ir nesalīdzināmi pārāks. Tevī ir vislabākais, kas vien var būt – franču pievilcība un īru dzīves gudrība, vāciešu precizitāte un itāļu karstais prāts, angļu senās tradīcijas un nīderlandiešu brīvdomāšana. Tagad tu esi kļuvusi varenāka kā jebkad – ne jau ar jaunu koloniju iekarošanu un uzticamu diktatorisku režīmu nodibināšanu citās valstīs, bet gan ar to, ka esi kļuvusi vienota. Un iekļāvusi savā pulkā arī manu zemi. Tagad Latvijai ir divi duči vislabāko draugu un visuzticamāko sabiedroto. Šodien Tu esi pērle pasaules kronī, un nav noliedzams, ka rīt Tu mirdzēsi vēl spožāk.

Katram cilvēkam ir tiesības sapņot. Es sevi varu iedomāties kā rakstnieku, žurnālistu, fotogrāfu, juristu, politiķi, ārstu – tāpat kā mana mamma, pat – kā Eiropas prezidentu. Teju visiem šķiet, ka kaut kas tāds nepavisam nav iespējams. Viņiem es ieteiktu padomāt vēlreiz. Eiropai ir savs prezidents – īsta, reāla personība. Pirms tam viņš bijis premjers kādā ne sevišķi lielā Atlantijas okeāna piekrastes valstī ar dižu vēsturi, vēl senāk ieņēmis mazāk nozīmīgus amatus, bet pašā sākumā viņš bija skolnieks, kurš nevarēja pat iedomāties, ka reiz nāksies vadīt Eiropas varenāko valstu savienību. Arī es tagad esmu tikai skolēns. Bet, kas zina...
Manās acīs nav nekā skaistāka par tēvzemi. Lai arī dzimis un vienus no skaistākajiem mūža gadiem esmu pavadījis sirmajā galvaspilsētā Rīgā, tomēr mana dvēsele pieder senču novadam – Latgalei. Kad pirms daudzām paaudzēm nogurušie un sakautie Napoleona vīri devās mājup no krievu zemēm, daļa tā arī nesasniedza dzimteni. Un ne jau tādēļ, ka latgaļi būtu viņus guldījuši zemes klēpī. Nē, šie no kara nogurušie jaunekļi ieraudzīja ko tādu, par ko nekad nebija sapņojuši. Tā bija Latgales daba. Meži, pļavas, ezeri – viss šeit bija tik īsts, zaļojošs, dzīvības pilns! Francūži atrada sev jaunu dzimteni, viņu bērni kļuva par visā apkaimē cienījamiem kalējiem, bet viens no šo kalēju pēctečiem pēc gadu simteņiem sniegotā ziemas dienā sēž pie moderna datora, lai rakstīt par savām iecerēm, kuras piepildītu, ja kļūtu par Eiropas prezidentu.
Latgale! Vai zināt, kur slēpjas šī novada neaprakstāmais skaistums? Tā ir daba – tīra, no virskundzību alkstošās civilizācijas negatīvās ietekmes pasargāta, valdzinoša sava nepakļautībā. Es redzu sevi skrienam. Es skrienu pa zeltā tērptām alejām, gatvēm, bērzu birztalām, brīnos, ka nav neviena uzmācīga sētnieka, kurš mēģinātu aizslaucīt prom šo mūžīgo rudeni, nav neviena, kas uztrauktos par tikko sasalušo zemi, kas šķiet tik tīra, īsta, dabīga un nav pārklāta ar betona plāksnēm. Neviens man nepievērš uzmanību, kad joņoju pāri salnas skartajai zālei, jo apkārt valda cilvēkbrīvs klusums, šeit nav arī nabadzīga, no piesārņojuma mirstoša zāliena kā kādā daudzmiljonu pilsētā. Tā ir īstā Latgales zemes sega, nekas, ka ar baltiem plīvuriem klāta, nekas, ka es netīšām tos notraucu. Latgalei salnas netrūkst. Nu esmu iekšā baltā pasaulē, pašā sniegputeņa viducī. Vispirms sastingstu, gaidot, ka no necaurredzamās sniega sienas tūlīt, tūlīt iznirs neskaitāmu automašīnu lukturu straume. Tad atskāršu – nē, tas nenotiks. Pārskrienu pāri ledū kalto ezeru virknēm, kad jau no zemes galviņas pabāž pirmās purenes. Šķiet – tās te ir vienīgā dzīvībiņa, bet pēc mirkļa sāku dzirdēt tālīnus čukstus. Pielieku ausi pie zemes un klausos, ko stāsta asniņi, cik ļoti viņi grib izlauzties no gūsta. Kad pieceļos, smaržu straume mani nogāž no kājām. Sākumā gan liekas, ka tas kāds dīvains lielpilsētas smogs, bet tad no atmiņu dzīlēm izpeld bērnības piedzīvojumi. Izberzēju acis un krietnu brītiņu veros pasaulē. Ir uzziedējis viss. Zaļā jūrā mirdz sarkanas, dzeltenas un zilas zvaigznes. Kūko dzeguze. Tavu brīnumu, Eiropā nevienu pašu nav gadījies dzirdēt! Nu es zinu, kas ir mans ceļa mērķis. Izlaužos cauri skaņu un krāsu valstībai, līdz nokļūstu Saules kalna virsotnē. Beidzot! Man pie kājām – ezeri! Viens, divi, trīs, četrpadsmit, divdesmit pieci... Man sajūk skaits, es sāku no jauna, bet atkal neizdodas. Bet nav jau svarīgi, cik ir ezeru. Svarīgākais – kādi tie! Šie ir viskrāšņākie, visskaistākie pasaulē! Tajās spulgojas saule un zvaigznes, padzeras stirnas un vilki. Ir tādi, kuri domā, ka mēs, latvieši, no Eiropas tikai ņemam. Patiesībā mēs varam dot kaut ko naudas izteiksmē neaprēķināmu – Latgales ezerus. Man nav žēl! Ja es būtu Eiropas prezidents, tad... Šī doma mani pārsteidz. Kā gan es, skolnieks, varētu kļūt par Eiropas prezidentu?! Un tomēr manī kas savādi sāk skanēt. Es aptveru, cik daudz laba spēj paveikt viens cilvēks, kam dzimtenes un cilvēkmīlestība nav sveša. Ja es būtu Eiropas prezidents, es ierīkotu ezeru krastos nometnes Eiropas bērniem, lai viņi brauc šurp un atpūšas, rotaļājas, iepazīst neskartu dabu, elpo tīru gaisu, ļaujas kristāldzidro ezeru valdzinājumam. Katru gadu ikvienā skolā viena nedēļa tiktu atvēlēta tieši šim mērķim – ceļošanai. Un visvairāk es atbalstītu ceļojumus uz Latgali – Zilo ezeru zemi. Šeit tiktu būvētas telšu pilsētiņas un nometnes, ierīkotas peldvietas un golfa laukumi, taču nekādā gadījumā lielveikali un milzu viesnīcas, kas ikvienā valstī sagandē dabas skaistumu. Pilsētās attīstītu infrastruktūru, bet atpūtas vietu tiešā tuvumā varētu atstāt ne vienu vien neasfaltētu zemes ceļu. Vakaros ezermalās notiktu izklaides pasākumi ar ugunskuru kurināšanu, latviešu tautasdziesmu un deju mācīšanos, dažādu valstu un tautu skolēnu tikšanās. Bet visskaistākie būtu Jāņi – tad visos ezeru krastos liesmotu Jāņugunis, valdītu līksmība. Bet ne jau visur notiks tieši tā. Latgales daba ar savu mieru, klusajiem ziemas rītiem un sienāžu čīgāšanas piepildītajiem vakariem palīdzētu atgūties dzīves pabērniem. Es gribu sagādāt iespēju izbaudīt neskartās dabas klusumu invalīdiem un narkotisko vielu atkarībā nonākušajiem jauniešiem. Narkomānija nu kļuvusi par globālu problēmu, tā apdraud arī tos, kuri mēģina no tās distancēties un nelikties ne zinis. Dažādām atkarībām pakļauto skaits Eiropā mērāms miljonos. Savukārt invalīdi allaž tiek uzskatīti par lieku apgrūtinājumu sabiedrībai, no viņiem izvairās kā no lipīgas sērgas, kas spēj uz visu atlikušo dienu sabojāt garastāvokli. Tādēļ invalīdi jāsagatavo dzīvei, lai viņi zinātu un prastu aizstāvēt savas tiesības un, cik vien iespējams veiksmīgi, iekļautos darba tirgū. Viņi ir tie, kurus sabiedrība diskriminē visvairāk. Latgale šiem nelaimīgajiem būtu atdzimšanas zeme – vieta, kur sākt dzīvi no jauna, kur varētu iziet adaptācijas periodu.
Atrāvies no savām iecerēm, es jūtu, ka ezeri lejā mani sauc: “Nāc! Nāc pie mums! Peldies kopā ar mūsu draiskajiem viļņiem un ļaujies viņu rotaļām! Nirsti dzelmē un priecājies, esi brīvs!”
“Lai notiek!” pie sevis saku. Es ieskrienos, lecu un...


Pamostos. Nopētījis plašo helikoptera salonu, vēl joprojām atrodos redzētā sapņa iespaidā. Nē, tas nebija vienkāršs bērnības sapnis. Es reiz patiešām biju stāvējis Sauleskalna virsotnē un zvērējis, ka sasniegšu savu ieceru piepildījumu. Tagad, pēc tik ilga laika, tas beidzot ir noticis. Trīsdesmit gadi...
“Mēs lidojam pār Daugavas lokiem,” atskan pilota balss. Pieceļos un pa iluminatoru palūkojos lejup. Tur, zem helikoptera sānu spārna, kuru rotā zila emblēma ar divpadsmit zvaigžņu apli, patiešām paveras brīnumainā ainava. Upē iemirdzas pirmā saules atblāzma. Un neskaitāmi koka skatu torņi, daudz vairāk kā tad, kad šeit ierados pirmo reizi. Kad tas bija? Septītajā klasē, varbūt vēl senāk?
Atkal atslīgstu sēdeklī un iegrimstu apcerē. Domāju par savu sapni un tā piepildījumu. Vai viss ir tā, kā biju to iztēlojies?
Atkal atskan pilota balss: “Prezidenta kungs, mēs samazinām ātrumu un lidojuma augstumu. Drīz sasniegsim Sauleskalnu.”
Vēlreiz palūkojos pa monitoru un vairs nespēju atraut skatienu. Stundām ilgi esmu sēdējis pie plāniem un kartēm, tādēļ pazīstu katru ezeru, katru salu un telšu pilsētiņu. Lidmašīna laižas aizvien zemāk, un es redzu sava sapņa piepildījumu. Austrumpusē kalna pakājei pieplacis namu puduris narkomāniem. Šeit nelaimīgos Eiropas cilvēkbērnus nesasniedz civilizācijas vilinājums, šie jaunieši, nošķirti no visa sliktā, var netraucēti sakārtot savu iekšējo pasauli, pamazām gatavojoties atgriezties pie saviem mīļajiem. Viņi ir ieradušies no visas Eiropas – Spānijas un Francijas, Alpiem un Balkāniem, Skandināvijas un Beniluksa. Katrs nācis no savas vides, audzis atšķirīgā kultūras izpratnē, tomēr visus viņus vieno kopēja sāpe. Atkarība. Nespēja būt noteicējam pār savu dzīvi. No nežēlīgās pasaules cietušajiem tagad ir dota iespēja sevi pierādīt. Dzīvodami savos mazajos ciematiņos, vairums no viņiem katru rītu tos tomēr atstāj, lai dotos uz darbu – viens uz tuvējo zivju žāvētavu, cits uz pārtikas apgādes centru. Ir arī tādi, kas savās mājiņās rada gleznas, koka izstrādājumus, pēc senām, ne tikai latgaļu, tradīcijām veido tautastērpus. Daudz ir tādu, kas pirmoreiz saprot, ka arī viņu augsti attīstītās valsts kultūrā reiz dominēja senču gudrība.
Tālāk ir invalīdiem paredzētie ciematiņi. Viņus bieži apciemo bērni no kaimiņu nometnēm, tā nostiprinot ticību sev un pasaulei. Katram invalīdam ir dota iespēja šeit uzturēties par brīvu divus mēnešus gadā. Tas ļauj izjust, cik bezgala skaista ir dzīve, jo ikvienam šeit ir iespēja vērot saulrietu no Sauleskalna virsotnes, piebraukt pie pašas ezermalas, vai tāpat pasapņot, klausoties liegajās viļņu čalās. Visur ir invalīdu ratiņu pacēlāji un ērtas nobrauktuves. Ja vēlas, var veikt kādus darbus un par tiem saņemt samaksu.
Helikopters nosēžas Sauleskalna pakājē. Negaidītajās brāzmās zāle viļņojas, pārsteigumā čukstot. Es, nelikdamies par to ne zinis, aši kāpju ārā un skrienu uz virsotni. Tāpat kā kādreiz, pirms daudziem gadiem, gluži tāpat kā sapnī, kas atkārtojas. Beidzot atkal esmu augšā. Skatienam paveras Latgale, mans skaistais novads. Mēģinu saskaitīt ezerus: viens, divi, trīs, četrpadsmit, divdesmit pieci. Sajūk, tādēļ sāku no jauna, bet atkal neizdodas. Nekas, nav jau svarīgi, cik daudz to ir, galvenais, ka to krastos ir tīra, skaista dzīvība. Es apsēžos uz akmens. Saule padebešos kāpj aizvien augstāk, no nometnēm šaudīgais vējš atnes bērnu čalas.
“Vai izdarīts viss, par ko esmu sapņojis daudzus gadus?” es nodomāju. Raug, tepat ir pacēlāji, kas Sauleskalna virsotnē palīdz nokļūt invalīdiem. Reiz bērnībā es satiku kādu meiteni Ligitu, kurai nesaudzīgais liktenis bija atņēmis spēju staigāt. Meitenes nelaime mani tā satrieca, ka toreiz, lai viņu kaut nedaudz iepriecinātu, es uzrakstīju Ligitai vairākus veltījuma dzejoļus un nosolījos, ka daļu savas dzīves veltīšu invalīdu problēmu risināšanai. Tagad Ligita, joprojām ratiņkrēslā, ir galvenā administratore Sauleskalna rehabilitācijas centrā.” Vai esmu pilnībā izpildījis toreiz sev doto solījumu?
Latgalē aust jauna diena. Dižais Latgaļu Mūžības hronists, kura klātbūtne sajūtama katrā vēja nopūtā, rasas pilienā un zvaigžņu atspulgā, iesācis jaunu atkāpi savā no vistālākās pagājības nākošajā Likteņgrāmatā. Viņa netveramā spalva ir gatavībā, lai uztvertu ikvienu, pat vissīkāko pārmaiņu senajā laika ritumā. Un tādu būs daudz. Novads, kurš tik ilgi bijis bez gara gaismas, nu ir vaduguns svešām, tāltālām zemēm. Plašās āres, kuras nekad nav skāris spožais lemesis, nu dāvā patvērumu un cerību Eiropas zudušajiem dēliem un meitām. Lai cilvēks nogrimtu muklājā, pietiek tikai ar cerības zaudēšanu, tad arī ticība kautri paiet maliņā un ļauj visu varu tumsas darbiem. Drīz vairs nevarēs uzskaitīt visus tos, kuri šeit atgūs zaudēto.
Nekur nav tik skaisti rīti kā Latgalē. Liekas, ka ar krāšņajām Saules atspulgu spēlēm mākoņos sākas jauns laikmets. Un tā arī ir. Sākas laikmets, kad Vecā Pasaule, nogurusi un izsmēlusi savus gara spēkus, pēkšņi pārsteigta atklāj, ka tai blakus vienmēr ir bijusi nenovērtējama nemateriālā bagātība, ne ugunī sadedzināma, ne laika smiltīs nogremdējama. Šos dārgumus atliek vienīgi pamanīt un izmantot, lai pasauli darītu priekpilnāku.
No lepnuma par savu novadu man kaklā kāpj kamols, es turos, bet jūtu miklumu iezogamies acu kaktiņos. Piesteidzas miesassargi: “Vai jūtaties slikti, prezidenta kungs?”
“Nē, mani tikai apžilbināja ezeru spožums,” es atbildu. Patiešām, manā dvēselē tas ir atstājis ko neizdzēšamu.
Ir vēl tikai viena vieta, kuru es vēlos redzēt. Tas ir mans ciems. Par spīti padomnieka atgādinājumam, ka jādodas uz AIDS veltīto konferenci Rīgā, es palieku nelokāms. Dzelzs putns atraujas no zemes un nes mani mājup. Jo manas sirds mājas joprojām ir Galēnu ciemā, pašā Latgales vidienē. Tuvojoties Galēniem, pilots kā parasti samazina ātrumu un pieļaujamo augstumu. Pa logu redzamās ainas sāk uzjundīt dvēseles tālākajos nostūros glabātās atmiņas. Visbeidzot... Izmetot pilnu loku, skatam vispirms atklājas dabas taka, kuras veidošanā es pats piedalījos, būdams vēl astotās klases skolnieks, dzejnieka un filozofa Roberta Mūka dzimtā māja, divi sarkani baznīcas torņi, Borhu dzimtas celtā muižas ēka, kas tapusi par viesnīcu, dzīvojamais rajons un... kāda dzeltena, stalta ēka ar sarkanu jumtu un vēl līdz galam nepabeigtu piebūvi. Mana skola. Tā nav zaudējusi ne kripatu no tā skaistuma, ar kādu šī pirmā mācību iestāde palikusi manā atmiņā. Lai arī kur ir mani klasesbiedri, viņi noteikti priecātos, ja redzētu jauno sporta zāli, kuras trūkumu savulaik pats sāpīgi izjutu.
Lidojam ļoti lēnu. No skolas izskrien prāvs bars bērnu, kopā ar viņiem iziet arī kāda slaida, skaista sieviete vijīgiem matiem. Vai acis mani viļ? Viņa ir tik līdzīga manai audzinātājai Gunitai! Gribas jau likt piezemēties un taisīt durvis, lai izlektu no helikoptera un traukties pie viņas, taču tad saprotu, cik muļķīgi ir domāt, ka skolotāja Gunita vēl joprojām ir tikpat stalta kā šī jaunā būtne.. Tomēr vienu brīdi man šķita...
Pavēlu nenosēsties un lidot tālāk. Uz Rīgu. Atslīgstu sēdeklī un iegrimstu pārdomās. Vēl ir par agru just gandarījumu par savu veikumu. Sauleskalna ezeri ir tikai daļa no Latgales. Ne jau visur valda tāds skaistums un sakoptība. Cik daudz senu muižu un baznīcu, cilvēku atstātas, drūp un aiziet nebūtībā! Cik gan plaši un savulaik skaisti parki tiek izzāģēti vai atstāti nekopti! Kilometriem gari ceļu posmi ir visas valsts autobraucēju bieds. Hektāriem darbaroku alkstošas zemes aiziet atmatā. Neapsaimniekotie meži pārpurvojas. Padomju laika saimnieciskie monstri, nesagaidījuši prasmīgus īpašniekus un pamatīgu remontu, pārvēršas par šķembām un betona blokiem. Nepietiekoša bērnu skaita dēļ ne viena vien skola bīstami pietuvojas slēgšanas robežai. Kultūras dzīve balansē starp niecīgu augšupeju un nīkuļošanu. Vēl ir par agru, lai priecātos. Tikai tagad sākšu vērsties pret pagrimuma un stagnācijas pūķiem. Par pamatu tiks ņemti Sauleskalna ezeri. Pēc to parauga sāksies kardinālas reformas ar mērķi attīstīt tūrisma un atpūtas biznesu. Iegūtie līdzekļi tiks novirzīti Latgales attīstībai. Latgale beidzot uzplauks...
Es lidoju visaugstākajos padebešos, visbaltākajos mākoņos. Savām acīm skatu sauli, rotaļājos ar mēnesi un pasviežu augšup pāris spulgojošas komētas. Palūkojos lejup un ieraugu Tevi, mūžseno Latgali, jaunā zelta laikmetā ietērptu. Gadsimtiem ilgi tumsas šķidrauts klāja tavas bagātības. Tavs dižais vārds ļaužu valodās tika nonievāts, tavi staltie, no tēvutēviem gudrību mantojušie bērni apsmieti. Nu tas ir beidzies. Šai stundā, šai mirklī Tu paver savus tik ilgi sakļautos spārnus un sagatavojies atkal pacelties lidojumā. Tavi ļaudis ir tikko kā pamodušies no senā miega un izbrīnā uzlūko paši sevi, atklājot tik ilgi acīm neredzamo. Tavas druvas sāk briedināt jauno ražu, tavas upes un ezeri pārsteigumā pirmo reizi ieskanas jaunā mēlē, tavās birztalās bērzi apbrīnā pastiepj saulei pretim savas jaunās rokas. Diženuma mūza beidzot atgriezusies pie Tevis. Debesīs starp neskaidrajiem miglājiem Tu iemirdzies ar jaunas zvaigznes spožumu, un mainīgie zemes vēji nekad vairs nenopūtīs tavu liesmu, tiem vairs nav šīs varas. Ne ar gadiem, bet mēnešiem tava slava pieaugs un apspīdēs tālum tālās pamalēs, itin drīz zem svešiem apvāršņiem dzīvojoši ļaudis pārsteigti novērsīs skatu no sev pierastajiem, bet mums tik svešajiem zvaigznājiem, un pirmreizējā apbrīnā raudzīsies uz Tevi. Tuvās un tālās zemēs ļaužu mēles ar prieku teiks tavu skanīgo vārdu, līksmojot par zudušajiem dēliem un meitām, kurus Tu viņiem būsi atgriezusi. Latgale – šis vārds kļūs par zīmi, ka Vecajā Pasaulē sācies jauns, spožuma, taisnības un labā uzvaras laikmets. Es par to parūpēšos. Tici man, mana Tēvzeme. Mans novads. Manas dvēseles mājvieta. Mana... Latgale.
(05.06.2005)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Dzīvē vienmēr ir vieta varoņdarbiem
2.Cilvēks – spožākais dārgakmens pasaules kronī
3.Ar cilvēku notiek tikai tas, ko viņš pats pieļauj!
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.46
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.77)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.15)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.46)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
Interesantas bildes


Maziņš knaģītis
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 249 Kopā:5028472

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec