|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pasakas 1. daļa | | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Varētu teikt, ka Tobāgo ir neliela sala Karību jūras baseinā. Vismaz man tā liekas maza, lai arī biju redzējusi vēl mazākas. Pavisam neilgu laiku tur saimniekoja Kursas hercoga ļaudis, arī mans tēvs. Bet tas bija vēl pirms manis. Pēc tam uz Tobāgo atnāca holandieši, angļi, bet arī kurzemnieki tur atstāja daļu no sevis – nosaukumus, kuršu pēctečus, mazliet folkloras un savas īpatnības.
Mani sauc Katarīna fon Lihtberga. Es piedzimu šajā salā 1670.gadā, kad tā jau bija pārgājusi angļu rokās. Laikā, kad risinājās man svarīgākie notikumi, ne vairs Kurzemes hercogs Jēkabs, bet gan Anglijas karalis Viljams III un karaliene Mērija II bija šīs salas īstie saimnieki. To kā te nokļuva mans tēvs barons fon Lihtbergs un viņa brālis klīst divas versijas. Tās gan visas ir baumas, jo mans tēvs neko ne apstiprina, ne arī noliedz, kamēr viņa brālis jau pasen vairs nav starp dzīvajiem. Pirmā no versijām stāsta, ka abi brāļi tik ļoti bija nokaitinājuši Kurzemes hercogu, ka tas piespiedis viņus pamest dzimtos īpašumus kopā ar ģimenēm un visu savu mantību un doties uz Tobāgo. Otrā versija ir daudz glaimojošāka – īpašumi uz Tobāgo viņiem ir balva par kādu slepenu pakalpojumu hercogam. Vispār, lai kā arī tur bija, bet fakts ir tāds, ka mainoties varai abi baroni – lieli un turīgi plantatori – tā arī palika dzīvot Tobago, nemaz nemēģinot atgriezties tēvzemē. Mans tēvocis, ļoti principiāls un ietiepīgs cilvēks, atteicās pieņemt Anglijas virskundzību, uzstājot, ka ir un paliek Kursas barons, kam nodevas ir jāmaksā tikai savas zemes valdniekam. Viņa sarīkotais dumpis pret angļu gubernatoru ātri tika apspiests, viņa īpašumi konfiscēti angļu karaļa labā, bet pats fon Lihtbergs jaunākais tika sodīts ar nāvi par dumpja rīkošanu pret viņa majestātēm Anglijas karali un karalieni.
Tanī pat laikā es zaudēju ne tikai tēvoci, bet arī savu māti. Nē, viņa nenomira, vismaz fiziski ne. Tikko jaunais fon Lihtbergs sarīkoja dumpi, tēvs drošības labad mani kopā ar mammu aizsūtīja uz blakus esošo Trinidadas salu, kamēr mājās viss norimstas. Man bija trīs gadi, un es šo notikumu tikpat kā neatceros, bet vēlāk no runām uzzināju, ka mana mīļotā māmulīte Trinidadā satikusi kaut kādu spāņu grandu un aizbraukusi kopā ar viņu uz Eiropu, pametot visu un visus, mani ieskaitot. Es paliku kalpotāju, vergu un auklītes aizgādībā. Tēvs teica, ka pie visām viņa nedienām vainīgs ir viņa brālis. Ja ne viņa dumpība un stulbā ietiepība, tad dzīve abu Lihtbergu plantācijās būtu ritējusi mierīgi bez liekiem ekscesiem. Tomēr es savu tēvoci nevainoju, bet gan ļoti labi saprotu. Arī manī rit viņa dumpīgās asinis. Un māti, ņemot vērā, ka viņu praktiski neatceros, arī ne par ko nevainoju. Viņa tikai izdarīja savu izvēli, kas citiem var nepatikt. Es pati arī izdarīju izvēli, kas nepatika un bija nesaprotams daudziem.
Pati es uzskatu, ka šie divi tik traģiskie un skumjie notikumi – tēvoča un viņa sievas sodīšana ar nāvi un manas mātes aizbēgšana - manā dzīvē tomēr ir nesuši vairāk labuma, kā ļaunuma. Vismaz man pašai tā šķiet. Saistībā ar pirmo mana tēva namā ienāca un uz ilgu laiku palika Nikolass fon Lihtbergs, mans mīļotais brālēns. Neskatoties uz mūsu ievērojamo gadu starpību – man bija trīs, bet viņam astoņpadsmit – jau no pašiem pirmsākumiem viņš man bija rotaļu biedrs, tad pieskatītājs, līdz es viņu iemīlēju kā brāli un pat vairāk. Viņš nekad nepārstāja būt man tuvākais cilvēks, tāpat kā es viņam. Laikam tas bija iedzimtais dumpīgums un brīvības alkas, kas mūs vienmēr bija vienojušas. Lai tur vai kā, bet Nikolass bija cilvēks, kurš vēlāk izmainīja manu dzīvi pilnībā, kuram es esmu pateicīga par visu, pat, ja dažiem neliktos, ka tas, ko man deva viņš, būtu tieši tas, kas barona mantiniecei vajadzīgs, kas būtu labi un slavējami… Tikai pateicoties viņam es kļuvu par to, kas esmu, un ieguvu tos, ko mīlu. Daudzi uzskatīja, ka esmu nogājusi no ceļa, tomēr nevarētu teikt, ka man tas pašai nebūtu paticis. Es kļuvu par pirātu. Šis „neceļš” man sagādāja prieku un laimi, lai arī no malas tas izskatījās krietni savādāk, daudz briesmīgāk un nežēlīgāk kā to izjutu es...
Tumšajās dienvidu debesīs laistījās neskaitāmu zvaigžņu tūkstoši. Spožais pilnmēness disks lēja savu gaismu pār okeānu, salu, pilsētām, ciemiem un villām. Dienas teivece, bija mazliet pierimusi, bet vasaras vidū arī naktis nebija nekādas vēsās. Kaut kur no tāluma atskanēja džungļu skaņas, vietējo iezemiešu un melno vergu bumbu rīboņa un dziesmas. Likās, ka salā valda ierastais miers, kādā tā ieslīga iestājoties naktij. Bet nebūt ne visur - kaut kur ostās pietauvojās pirātu kuģi, pa krogiem ālējās paši pirāti, bet bagātais baltais cilvēks kala savus alkatīgos plānus kā dabūt vēl tā, kas viņam jau tā ir visai daudz. Bet Lihtbergu plantāciju vidū esošajā villā risinājās kārtējais strīds ģimenes ietvaros. Šī bija visai nemierīga nakts...
“Bet es tev saku, ka patriekšu tevi no šīs mājas, ja tu nepiekritīsi”, aizkaitināta vīrieša balss pavēloši noteica. Tā skanēja balss, kuras īpašnieks nebija radis pie atteikumiem, nebija radis piekāpties.
“Liecies mierā, tēvoc! Es netaisos pildīt tavu gribu. Es atsakos no laulībām ar Margaretu. Atsakos un viss! Man viņa nepatīk!” atcirta cita nemazāk aizkaitināta vīrieša balss. Šis strīds starp turīgo plantatoru un viņa brāļa dēlu turpinājās jau ilgu laiku. Piekāpties negrasījās neviens no viņiem. Abiem jau tas bija principa jautājums.
“Ko tas nozīmē: nepatīk? Viņai tev nemaz nav jāpatīk, Nikolas. Tev viņa ir jāapprec. Tevis paša interesēs, starp citu,” barons piederēja pie tiem patriarhiem, kas uzskatīja, ka laulībai jābalstās nevis uz kaislību, patikšanu vai mīlestību, bet gan izdevīgumu un cieņu.
“Nekad. Ja man tā meitene uzdzen šermuļus, tad es viņai tuvāk par izstieptas rokas attālumu netuvošos. Es esmu Kurzemes barona pēctecis. Es pats varu izlemt savu likteni. Neesmu ne tavs vergs, ne dzimtcilvēks, kam būtu jāpakļaujas kāda gribai,” Nikolass enerģiski iebilda.
Barons nicīgi nosprauslājās, it kā viņam būtu pateiktas beidzamās muļķības. Viņa tik vēsi skarbajā sejā atspoguļojās riebums un sašutums.
“Kursas barona pēctecis. Ha! Tavs nejēga tēvs pazaudēja visu, dzīvību ieskaitot. Vairs nav hercoga Jēkaba, kam viņš bija mīlulītis. Tagad te rosās angļi, spānieši, holandieši un citi nelieši, kas diktē mums noteikumus, kam mums ir jāmaksā nodokļi, kas uzvaktē mūsu kuģus un plantācijas. Sen jau vairs te nav Kursas hercoga diktatūra. Un tu, mans neciešamais brāļa dēļ, esi pilnīgi tukšas vietas mantinieks. Vienīgais, ko tu vari mantot ir karaļa dusmas pār tavu galvu. Būtu tavs tēvs būtu kaut nedaudz gudrāks un pārkāpis pāri saviem principiem, tad tu arī varētu izvēlēties. Bet tagad tev būs jāpakļaujas manai izvēlei. Mantinieks… Ha!” pēdējie vārdi skanēja ar retu nicināšanas pieskaņu barona skarbajā balsī.
“Arī es esmu principiāls. Arī es esmu tāds pats dumpinieks kā mans tēvs. Viņš atteicās atzīt angļu virskundzību. Es arī nepiekāpšos. Neatzīšu tavu virskundzību un to sievišķi neprecēšu. Lai arī ko tu neteiktu, tēvoc,” atskanēja strikts noraidījums.
“Ja tā ir tava galējā atbilde, tad vācies no šejienes. Es netaisos tevi te paturēt kā dzimtas kaunu un negodu. Viss! Ārā!”
“Labi! Es aizeju. Domā, ka mani tas daudz uztrauc. Tikai agri vai vēlu tu to nožēlosi”.
“Tu man vēl draudi, sīkais kverpli?!” sašutuma pilnā balsī pa visu villu iekliedzās tās īpašnieks. Baronu nebija viegli novest līdz baltkvēlei, bet pašlaik viņš bija aizkaitinātāks par iztraucētu lapseņu pūzni.
Šis pēdējais izsauciens pamodināja fon Lihtberga desmitgadīgo meitu, kas jau krietnu laiku kā saldi gulēja vergu bungu ritmu un dziedāšanas ieaijāta. Toties mājas iekšienē viena uz otru kliedzošās balsis viņai nedeva mieru, neļāva atkal iemigt. Ieinteresējusies par notiekošo, mazā Katarīna iztrausās no gultas un izlavījās no istabas. Viņa bija iemanījusies kustēties klusi kā ēna, lai varētu aizšmaukt no aukles, kas viņu uzmanīja dienu un nakti. Atrodoties pat milzīga īpašuma centrā, kur apkārt ir neskaitāmi vergi un uzraugi, barons nekad nebija drošs, ka viņa enerģiskā un mīļotā meita neiekulsies nepatikšanās vai neuzrīkos kādu jandāliņu, kas būtu tieši viņas gaumē.
Katarīna basām kājām skrēja pa akmens plāksnēm klāto gaiteni trokšņa avota virzienā. Viņa apstājās uz terases tieši pretī tēva kabinetam, no kura plūda viegla gaisma. Pa vidu bija neliels iekšējais dārzs, bet tik un tā dzirdamība bija lieliska.
“Nē! Es tev nedraudu. Tikai pieļāvu iespējamību, ka tev nāksies nožēlot manu padzīšanu. Es turpināšu dzīvot. Mūsu dzīves ceļi vēl var krustoties. Tikai žēlastības pret tevi manā sirdī nebūs,” Nikolass bija norimis. Viņa balsī vairs nebija ne pirmītējā niknuma, ne spīta. Pat izdzīts no mājām, viņš jutās esam uzvarētājs.
“Zini, ja tu nebūtu mana mirušā brāļa bērns, es tevi tagad nogalinātu par šiem vārdiem vien. Uz līdzenas vietas ietriektu tev dunci rīklē,” barona roka jau pieskārās grezni rotātajam dunča spalam, ko vīrietis pastāvīgi nēsāja aiz jostas. Šim ierocim viņš deva priekšroku zobena vai pistoļu vietā. Tomēr šis bija tikai demonstratīvs gājiens, mēģinājums iebiedēt. Lihtbergam slepkavība nebija ne prātā.
“Varbūt, ka tev radīsies tāda iespēja,” nicinājuma pilna bija atbilde. Katarīna notrīsēja, dzirdot šādus vārdus. Viņa bezgalīgi bija pieķērusies un mīlēja savu brālēnu. Un, jo vairāk tēvs skaitās uz Nikolasu un gānīja viņu, jo vairāk meitenē brieda dusmas un naidīga attieksme pret savu tēvu. Neviens nesodīts nedrīkstēja slikti izturēties pret viņas dievināto brālēnu, pat viņas tēvs ne. Katarīna uzskatīja, ka viņai vienīgajai ir ekskluzīvas tiesības uz Nikolasu, viņa laiku un domām. Viņa bija pieradusi nedalīt brālēnu ar citiem, saņemot visu viņa uzmanību, kad viņš atradās plantācijā, pretī veltot visu savējo. Neparasta tuvība un mīlestība vienoja desmitgadīgo meiteni un divdesmit piecus gadus veco radinieku.
Nikolass stingrā solī, lepni paceltu galvu izgāja no kabineta. Viņš bija tumsnējs un reti izskatīgiem sejas vaibstiem, tumšām acīm, kas vienmēr draiski gailēja. Plānās ūsiņas viņu vienlaikus darīja gan puicisku, gan pieaugušu. Par spīti savam nelielajam augumam jaunais flotes leitnants bija īsts sieviešu mīlulis.
Katarīna juta asaras saplūstam acīs, redzot viņu aizejam pa mēness apspīdēto dārza ceļu, pagarajiem, gandrīz melnajiem matiem brīvi plīvojot. Sirds ietrīsējās, kaklā iespiedās kamols, bet rokas sažņaudza naktskrekla mežģīnes, noraujot daļu no tām.
“Nikolas!” viņa pēkšņi iekliedzās pilnā kaklā. Vīrietis apstājās un atskatījās. No kabineta izsteidzās arī Katarīnas tēvs. “Nikolas! Pagaidi! Neaizej!” meitenīte sauca, savelkot uz augšu garo zīda naktskreklu un skrienot pie brālēna.
“Katarīn! Tūlīt atpakaļ” atskanēja paģēroša barona prasība, kuru meitene izlikās nedzirdam. Viņa skrēja pie brālēna, kurš gaidīja.
“Neaizej!” Katarīna pieglaudās viņam.
“Nešaubos, ka tu dzirdēji, ka tieku padzīts, Kaķēn. Tavām ausīm tas noteikti netika paslīdējis garām. Man nav izvēles,” viņš maigi noglāstīja meitenes galvu un apskāva viņu.
“Dzirdēju. Un zinu arī to, ka tikai tāpēc, ka atsakies precēt to kaimiņu spānieti. Vai tad tev grūti?” viņa sarauca pieri un uzmeta lūpu. Likās, ka Katarīna ir apvainojusies.
“Jā!”
“Katarīna, es ar tevi runāju. Šurp nāc!” atkal pavēloši kliedza barons, bet meita to ignorēja. Tēva dusmas likās tik mazsvarīgas brīdī, kad varēja zaudēt sev visdārgāko cilvēku.
“Tātad mani tu nemaz nemīli,” viņas uzmestā lūpa izstiepās vēl garāka, bet acis pikti lūkojās caur pieri Nikolasam acīs. Meitenes acu skatiens bija pārmetumu pilns.
“Kas tie par muļķīgiem secinājumiem?” Nikolass notupās, saņēma Katarīnas plecus un stingri palūkojās viņā.
“Tu aizej. Tu atstāj mani, brālēn. Tu taču esi vienīgais cilvēks, ko es tik ļoti mīlu, kā man tik ļoti trūkst, kad tu dodies prom. Neaizej. Appreci viņu! Tad tu vienmēr būsi man kaimiņos, es vienmēr varēšu tevi satikt.”
Nikolass samocīti iesmējās. Katarīna to uztvēra par labu zīmi.
“Piedod, man. Tas nav vērsts pret tevi.”
“Tad kāpēc?” Katarīna ieraudājas. “Esmu tevi redzējusi tik daudzu sieviešu sabiedrībā. Ar ko slikta ir šī? Kāpēc tu tik ļoti pretojies? Pat tik ļoti, lai pamestu savas mājas, lai pamestu mani?”
“Sasodītais skuķis! Es tevi zili zaļu nopēršu par nepaklausību!” viņu sarunā atkal iejaucās barona pavēles. Fon Lihtbergs vēl joprojām stāvēja uz terases, uzskatot, ka tas būtu zem viņa goda iet pašam meitai pakaļ. Bez tam viņš nevēlējās vēl kaut reizi redzēt Nikolasa izaicinošo sejas izteiksmi un izsmējīgo acu skatienu. Katarīna joprojām nelikās traucēties, lai arī zināja, ka tēvs savus draudus par pēršanu var arī izpildīt. Un visticamāk, ka izpildīs arī.
“Pašlaik tu esi par mazu, lai to saprastu,” Nikolass smagi nopūtās un piekļāva mazo māsīcu sev pie krūtīm. “Bet pienāks diena, kad tu sapratīsi mani, piedosi man, ka aizeju. Un es tev no visas sirds novēlu, lai tu nekad nenonāktu situācijā, kādā es.”
“Man arī tad būs jāaiziet? Arī mani padzīs?” Katarīna ar izmisumu pieļāva šādu iespēju.
Nikolass skumji pasmaidīja.
“Nedomāju. Tāds necilvēks jau tavs tēvs tomēr nav. Bet piespiest ar varu gan viņš varētu. Tāpēc es tev apsolu vienu. Ja tev kādreiz būs vajadzīga mana palīdzība, tad es būšu līdzās. Darīšu, kas būs manos spēkos.”
“Apsoli?” viņa cerīgi ievaicājās, slaukot asaras Nikolasa krekla krādziņā.
“Apsolu, Kaķēn. Apsolu. Bet tagad man ir jāaiziet”.
Nikolass iesmējās, bet Katarīna izmisīgi pieķērās viņam un raudāja atkal.
“Kaķēn, lai arī, cik sāpīgi tas nebūtu, bet asaras nelīdzēs. Piedod!” viņš noņēma no kakla zelta ķēdīti, kurā bija iekārts zelta gliemežvāks ar nelielu pērlīti vidū. Tā bija viņa piemiņa no paša mātes, bet nu viņš šo dārgāko piemiņas lietiņu atdeva sev visdārgākajam cilvēkam.
“Ņem un sargi to. Lai neaizmirstu mani,” viņš uzkāra ķēdīti māsīcai kaklā.
“Tu smejies par mani?” viņa asaru pilnām acīm paraudzījās Nikolasā. “Kā lai es aizmirstu tevi? Pat gribot, man tas nesanāktu.”
Nikolass saudzīgi atāķēja Katarīnas tvērienu un ar plaukstu noslaucīja asaras no viņas vaigiem.
“Paliec sveika. Gan vēl kādreiz tiksimies,” viņš noskūpstīja meiteni uz pieres, tad lēnām pagriezās un cēli izslējies devās prom.
“Kurp tu iesi?” Katarīna vēl sauca pakaļ. Nikolass apstājās un atgriezās.
“Tagad uz fortu, bet tad jau redzēs. Vienu saku tev droši, šo salu es uz kādu laiku pametīšu. Lai Dievs un visi jūras un debesu gari tevi sargā!” viņš vēl piebilda un šoreiz tik tiešām devās prom. Likās, ka viņš aiziet kā uzvarētājs, nevis izdzītais, kam nepieder nekas cits, kā tikai tas, kas mugurā. Savā būtībā viņš bija reti lepns cilvēks.
Katarīna palika uz ceļa, raugoties viņam pakaļ. Šoreiz viņš bija prom, viņa nespēja viņu atturēt.
“Es ceru. Es tik tiešām ceru.” Viņa murmināja. Kad brālēna stāvs nozuda aiz kokiem, Katarīna atkal sāka raudāt. Viņa noslīdēja uz ceļiem uz akmens plāksnēm klātā celiņa. Viss meitenes ķermenis raustījās izmisīgās elsās. Tā raud par mirušajiem, bet Katarīnai šinī brīdī likās, ka Nikolass ir tik pat kā miris. Viņa jauno leitnantu vairs neredzēs, viņi nedosies izjādēs, nesarunāsies, nedejos ap ugunskuru, viņš nekad vairs nelasīs priekšā stāstus un nestāstīs interesantus, jautrus un arī šausminošus atgadījumus. Viņa vienkārši vairs nebūs Katarīnas dzīvē. Viņš aizgāja tāpat kā savulaik bija aizgājusi māte. Tikai pēdējā bija slepus aizbēgusi, neatvadoties, bet Nikolass sarīkoja veselu emociju vētru.
Aizmugurē atskanēja stingri soļi. Tur nāca barons, un nebūt ne tanī labākajā omā, lai pažēlotu raudošo meitu. Dusmas un niknums vēl joprojām pārāk stipri plosīja viņa sirdi un domas, lai tajās iezagtos kaut kripatiņa žēlastības un maiguma.
“Ko tu iedomājies?! Ja Nikolasam nav ne kauna, ne goda, un viņš atļaujas neklausīt, tad tu domā, ka vari rīkoties tāpat?” barons satvēra meiteni aiz rokas un uzrāva kājās. Viņa ievaidējās.
“Es gaidu!”
Bet Katarīna ietiepīgi klusēja, slaucīja asaras un dusmīgi dumpīgu sejas izteiksmi lūkojās tēvā. Viņas uzmestā lūpa un izaicinošais acu skatiens tēvu vēl vairāk tracināja. Meitas sejas izteiksmē bija kaut kas no viņa brāļa, kaut kas no Nikolasa.
“Tātad tu uzskati par pareizāku neatvainoties! Labi!” barons straujiem soļiem atgriezās villā, raujot meitu aiz rokas sev līdzi. Katarīna bija droša, ka no pēriena viņai šoreiz neizbēgt. Un tomēr tas nemaz nelikās tik ļauni, salīdzinājumā ar brālēna padzīšanu.
Barons iestūma Katarīnu savā kabinetā un cieši aizvēra durvis. Tas bija drošības pasākums, lai aukle, kas noteikti jau ir pamodusies vai arī drīz pamodīsies no Katarīnas kliedzieniem, netraucētu viņam veikt meitas audzināšanas pasākumu.
Barons fon Lihtbergs bija gara un stalta auguma vīrs, kura labi attīstītie muskuļi liecināja par lielu fizisko spēku. Viņš vienmēr gāja ar lepni paceltu galvu. Tumšie mati bija viegli iesirmi, skarbo, saulē iedegušo seju klāja sīkas krunciņas, atbilstoši viņa piecdesmit gadiem. Platais kantainais žoklis un pelēkās acis piedeva viņam skandināvisku izskatu. Viņa milzīgajās dūrēs vienlaicīgi slēpās gan liels spēks, gan bezgalīgs maigums pret tiem, kurus mīlēja. Tomēr stingrais raksturs prasīja bijību pret viņa autoritāti, prasīja paklausību un disciplīnu, ko vajadzēja panākt ar jebkādiem līdzekļiem.
Katarīna sabozusies stāvēja pie grāmatu plaukta. Viņa negrasījās ne bēgt, ne pretoties. Meitene bija pilnībā ar mieru saņemt sev piespriesto sodu, ja jau tēvs to uzskata par vajadzīgu. Patīkami tas, protams, nebūs, bet neizbēgami gan.
“Ja tu nebūtu mans vienīgais bērns un arī visa šitā mantiniece, tad es jau rīt pat tevi iebāztu klosterī.” Barons drūmi noteica, noņemot pie sienas piekārto pletni, kas tur speciāli stāvēja – pēršanai. Lihtbergs bez kautrēšanās iekaustīja gan vergus, gan kalpotājus, gan arī Katarīnu.
“Labi, ka tā!” Katarīna īgni atteica. Izredzes nokļūt klosterī viņu nebūt nesajūsmināja. No dažādiem stātiem viņa lieliski zināja, ka klosteris nav tā īstā vieta, ja prieku sagādā laicīgās dzīves baudīšana.
“Ak tad tomēr mēli neesi norijusi un runāt vēl spēj. Man prieks par to. Un tagad nāc šurp!” viņš pavēlēja. Katarīna tik pat cēli, kā aizgāja Nikolass, piegāja pie tēva. Viņš satvēra meiteni un izspieda sev padusē. Kad pirmais sitiens noplīkšķēja pār Katarīnas dibenu, viņa sāka spirināties. Lai arī tēvs viņu pēra daudzas reizes vieglāk, kā bija radis sist dumpīgos un slinkos melnos vergus, var teikt tīri simboliski, lai meita neaizmirstu, kurš šinī mājā ir noteicējs, pletne tik un tā bija lieliski jūtama cauri plānajam naktskreklam.
“Ak tā! Sāp gan,” viņš indīgi noteica ar zināma gandarījuma pieskaņu.
“Sāp!” meitene apstiprināja.
“Tad atvainojies.”
“Nē!” Katarīna ietiepīgi atteica, sajūtot uz savas ādas vēl divus sitienus.
“Atvainojies!” tēvs joprojām pieprasīja paklausību.
“Nē! Jo ne jau es esmu pie kā vainīga! Tu aizdzini Nikolasu. Manu labāko draugu un uzticamāko cilvēku,” viņa tiepās līdz pēdējam.
Barons uzsita vēlreiz un tad atlaida meitu.
“Un tu gribi teikt, ka es neesmu uzticams? Tu neuzticies pati savam tēvam?” barons pārmetoši iesaucās.
“Tā gluži nav. Tikai Nikolass bija labs,” Katarīna joprojām stāvēja ar aizvainotu sejas izteiksmi un atšautu apakšlūpu.
“Tā! Nu man vēl no paša bērna ir jādzird, ka es esmu slikts”, barons nošvīkstināja pa gaisu pletni. Tā atsitās pret puķu vāzi un nogāza to zemē. Dūmakainais stikls sašķīda sīkās drumslās ar skaļu blīkšķi. Šis nejaušais negadījums baronu nokaitināja vēl vairāk.
“Tu neesi slikts, tēt. Toties Nikolass bija labāks. Viņš bija draugs, bet tu esi tēvs un pavēlnieks. Es…” Katarīna mēģināja labot radušos situāciju, bet juta, ka nespēj izteikt vārdos to, ko juta – saltu bijību pret tēvu un zināmu atsvešinātību. Nikolass viņai bija bijis tēva, mātes, brāļa un māsu vietā, kamēr tēvs bija kā lielais un neaizsniedzamais.
“Ak, tad…” varēja manīt, ka barons ir apskaities ne pa jokam. Cik viņš bija paspējis mazliet nomierināties par izbļaustīšanās ar Nikolasu, tik Katarīna viņu atkal satracināja. Šis noteikti nebija vakars, lai mēģinātu runāt ar jaunajiem Lihtbergiem.
“Kungs! Kungs! Kas jums tur notiek?” No durvju otras puses bija dzirdama satrauktā Katarīnas aukles balss. Katarīna atviegloti nopūtās. Tas nozīmēja tikai vienu, ka pēršanas vairāk nebūs. Toties Lihtbergs neapmierināti saviebās. Nu viņam būs “jācīnās” ar vēl vienu trokšņainu, ietiepīgu un uzstājīgu sievišķi.
“Viss ir kārtībā!” barons atteica, vēloties, lai šī sieviete pēc iespēja ātrāk pazūd.
“Kā kārtībā? Nekas nevar būt kārtībā! Katarīnas gultā nav. Nesen man likās, ka dzirdu viņu kliedzam, tad raudam, bet nu jūsu kabinetā kaut kas plīst. Nē, kungs! Nekas nav kārtībā. Un nestāstiet man pretējo! Tūlīt pat laidiet mani iekšā,” viņa paģērošā tonī pieprasīja. Katarīnas auklīte izcēlās ar īpašu uzstājību, kuras priekšā pat barons parasti kļuva bezspēcīgs.
“Kāda vella pēc man tas būtu jādara?” izsmiekla pilnā balsī Lihtbergs vaicāja, mēģinot aiz tā maskēt savu aizkaitinājumu.
“Jo es tā pieprasu.”
“Nezināju gan, ka tu, Līze, esi šinī mājā saimniece,” viņš izsmējīgi turpināja.
“Kungs, nekaitiniet mani! Katarīna ir pie jums?” Līzes balss kļuva vēl uzstājīgāka, vēl skarbāka un prasīgāka.
“Jā! Un tagad pazūdi”.
“Nekur es neiešu. Laidiet mani iekšā!” Līze pavēlēja. Bija, kas tāds, kas neliedza melnajai auklei pret baronu izturēties kā pret līdzīgu, reizēm pat kā pret niķīgu puišeli.
“Kaut velni tevi uz Elli parautu, tu nolādētā sieviete,” barons lādēdamies atvēra sava kabineta durvis. Iekšā ienāca ražena auguma – gan garumā, gan platumā – mulate, gadus četrdesmit piecdesmit veca. Dienā rūpīgi sasukātie mati, tagad bija izspūruši uz visām pusēm kā krūms. Likās, ka viņa tik tikko no Elles arī būtu izsprukusi, nevis izkāpusi no gultas.
“Nu? Ko tu gribi?” vīrietis neiecietīgi prasīja.
“Savākt savu audzēkni. Bērnam pa nakti ir jāguļ, nevis jāpiedalās jūsu godības rīkotajos jandāliņos,” sieviete saraukusi uzacis un iespiedusi rokas sānos, draudošā pozā nostājās pretī baronam.
Katarīna ar interesi vērās auklē un tēvā. Starp viņiem briestošais strīds solīja interesantus skatus un izteicienus. Uz brīdi pat piemirsās viss iepriekš notikušais. Viegls smaids parādījās uz Katarīnas, līdz šim cieši sakrampētajām, lūpām.
“Paklau, sieviete! Ja tu tūlīt pat neliksies mierā, es tevi likšu piesiet pie kauna staba un nopērt.”
“Lūdzu!” Līze izaicināja Lihtbergu. Viņai tas nebija nekas neierasts. “Jo jau pēc pusstundas jūs lūgsiet man par to piedošanu. It kā es nezinātu. Katarīn, bērns, ejam!” viņa pastiepa roku, gaidot, kad Katarīna to satvers, bet meitene kavējās.
“Ejam!” viņa atkārtoja prasību, bet meitene nekustējās no vietas.
“Ar ko es runāju, Katarīn! Ar tevi vai sētas mietu. Atšķirības nekādas. Klausi, ka tev saka!” tas jau izklausījās pēc pavēles. Meitene uzmeta dusmīgu skatienu auklei, apvainotu – tēvam un tad aizskrēja prom uz savu istabu.
“Jaunkundz! Es ar tevi vēl rīt parunāšu,” vēl durvīs esot viņa dzirdēja tēva balsi. Meitene atskatījās un pamāja ar galvu. Rītdien tēvs būs nomierinājies, un nekas slikts viņai nedraudēja.
„Kas notiek?” meitene ieskrēja istabā, bet tur priekšā līdzās ar aizdegtu kandelabru rokās stāvēja garš, izstīdzējis, diezgan pagaišs melnais puisis, gadus četrus vecāks par Katarīnu. Tas bija meitenes aukles dēls Pēteris – ikdienas Katarīnas rotaļu biedrs, pavadonis un sargs.
„Tēvs demonstrē savu varu,” Katarīna drūmi noteica un apsēdās uz gultas malas.
„Viņš tevi pēra?” Pēteris pabrīnījās. Ne jau par pašu pēršanas faktu, bet gan par to, kāda neraksturīga diennakts stunda bija šai nodarbei izvēlēta.
„Jā!” viņa piekrītoši pamāja ar galvu. „Bet tas nav tas ļaunākais.”
„Kas tad vēl?” vergs pienāca pie Katarīnas un notupās viņas priekšā uz ceļiem.
„Viņš...” Katarīnas balss aizlūza un viņa atkal sāka raudāt. „Viņš patrieca Nikolasu. Viņš patrieca manu dārgo brālēnu. Viņš...” un meitene ļāvās raudām, atspiežot savējo pieri pret Pētera.
„Man...” viņš iesāka, bet tad aprāvās. Nebija jēgas neko teikt. Katarīna tāpat to nedzirdētu cauri savām izmisīgajām elsām. Bez tam pusaudzim nebija pat ne mazākās idejas, ko varētu apteikt savai kundzei un draudzenei, lai viņu mierinātu. Viņš vienkārši ļāvās, lai Katarīna viņam pieglaužas, viņam bija jābūt tam stiprajam plecam, uz kura jaunajai baronesei izraudāties...
TURPINĀJUMS SEKOS IK NEDĒĻU
(02.09.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1370
Kopā:6413135
|
| |
| |
|
Autori
