X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 2. daļa
  
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

„Kas vēl nebūs?!” istabā ienāca Līze. „Tūlīt pat novāc rokas no jaunkundzes, nerātnais puika!” viņa satvēra dēlu aiz auss un spēcīgi parāva. Sāpes izkropļoja Pētera simpātisko un labsirdīgo seju.
„Nevajag!” Katarīna iesaucās un metās aizstāvēt savu draugu, atraujot Līzes roku no viņa. „Viņš taču ne pie kā nav vainīgs.”
„Ej gulēt, bērns! Ir jau nakts. Tev bija smags, pārdzīvojumiem pilns vakars,” sieviete atlaida dēla ausi un pievērsās barona meitai.
„Tikai nedari Pēterim pāri. Lūdzu!” Meitene asaru pilnām acīm lūkojās auklītē.
„Nopērt tomēr nāksies. Lai apjēdz, ka melnais vīrietis un piedevām vēl vergs, nedrīkst aiztikt balto sievieti, piedevām vēl kundzi.”
Abi bērni skumji palūkojās viens otrā. Viņuprāt, reti stulbi pieaugušo izdomāti noteikumi liedza cilvēkiem būt draugiem. Un viņiem šiem noteikumiem bija jāpakļaujas, lai arī kā negribētos.
„Ar labu nakti,” Katarīna nočukstēja un reti negribīgi ietrausās gultā.
„Ar labunakti, mans bērns!” Līze nopūta kandelabrā aizdegtās sveces un izvilka dēlu no istabas. Vēl krietnu laiku bija dzirdamas viņas cirstās pļaukas un pusaudža sāpju vaidi.
Katarīna aizspieda ausis, lai tos nedzirdētu. Viņa vēl ilgi nespēja aizmigt. Satraukums, nemiers un bažas par brālēna likteni lika asinīm strauji ritēt pa dzīslām, neļaujot baudīt nakts mieru. Bez tam skumji bija arī par Pēteri. Viņš dabūja sodu tikai tāpēc, ka bija atļāvis Katarīnai meklēt pie viņa mierinājumu un patvērumu.
„Es mainīšu to visu. Es nepiekāpšos šiem noteikumiem. Es negribu, lai tā notiek. Vismaz manā klātbūtnē un dzīvē ne,” viņa apņēmās, nenojaušot, cik daudz raižu tas viņai vēl sagādās.

Nākamajā dienā pēc neilgas sarunas ar tēvu, kuras laikā Katarīna tēvam pārmeta, ka Pēteri nepelnīti soda par to vien, ka viņš draugs. Barons iebilda, ka nēģeri nemēdz būt draugi, jo ir vergi, īpašums, kuriem sods pienākas līdz ar dienišķo maltīti. Meita pretī sacēla īstu brēku apvainojot tēvu un citus pieaugušos visos pasaules noziegumos un nežēlastībā, līdz ar to, galīgi negribot, Katarīna viņu atkal pamatīgi nokaitināja. Baronam atlika tikai viens lēmums. Meitene tika aizsūtīta uz klostera skolu uz spāņiem piederošo Karakasu Dienvidamerikas kontinentā. Barons fon Lihtbergs ļoti cerēja, ka turienes kristīgā audzināšana un bezgrēcīgā atmosfēra izaudzinās no dumpīgās meitenes piemīlīgu jaunkundzi. Viņš cerēja, ka turienes stingrie noteikumi, salauzīs Katarīnas dumpīgo garu. Cerēja, ka Dieva klātbūtne iedzīs viņā kaut nedaudz bijāšanas pret autoritātēm, tēvu, pret tiem, no kuriem būs atkarīgs viņas liktenis. Viņš tik tiešām cerēja, ka tas ir veids, kā ieaudzināt meitā paklausību.
Tikai šajā ziņā barons jūtami pārrēķinājās. Ikvienas brīvdienas, kurās meitene atgriezās mājās, viņa ieradās vēl dumpīgākā, vēl nesalaužamāka, vēl lepnāka un brīvdomīgāka kā agrāk. Viņa bija vēl jo spēcīgāku garu kā jebkad. Klostera skolas gaisotne iedarbojās tieši pretēji barona cerībām. Arvien vairāk meitene atgādināja savu tēvoci un Nikolasu, kuru Lihtbergs tik ļoti centās aizmirst. Viss, ko viņai mācīja tika pagriezts pret pašiem skolotājiem, ikviens ieteikums uztverts ar naidīgumu, katra piezīme un pamācīga izraisīja pārmetumu pilnus runu plūdus. Ja Katarīnai mēģināja iestāstīt, ka kaut kas ir balts, viņa to nosauca par melnu, ja lika darīt, tad noteikti tika ignorēts vai arī paveikts pilnīgi pretēji.
“Kurš tādu mežoni kā tu gribēs precēt?” pārmetumu pilnā balsī tika uzrunāta Katarīna, kas stalti izslējusies stāvēja tēva priekšā. “Pēc kā tas izskatīsies, ja Lihtbergu mantiniece paliks vecmeitās. Kas par visu šito rūpēsies? Tu esi padomājusi par manām vecumdienām? Par savu nākotni?” barons katru reizi, kad viņa atraidīja kādu no preciniekiem, rāja savu meitu. Un jo sevišķi tajās reizēs, kad viņas skarbā izturēšanās, dzēlīgās frāzes un visgudrie spriedelējusi paši bija aizbaidījuši potenciālo Katarīnas vīru. Katarīna bija izaugusi par izskatīgu, jaunu sievieti. No tās mazās meitenītes bija palicis tikai raksturs, gailošās zaļpelēkās acis un izteiktie vaigu kauli. Viņa pagara auguma, slaida un visai spēcīga, lai arī no malas atgādināja diezgan trauslu būtni. Savos divdesmit gados un ar pienākošos fon Lihtberga plantāciju mantojumā viņa bija pat ļoti iekārojama līgava. Tikai jaunās sievietes skarbais raksturs atvēsināja kvēlos viņas un tēva bagātības tīkotājus.
“Par to nu neraizējies. Man laika ir vēl diezgan,” bezrūpīgi atteica Katarīna, veltot tēvam platu un labvēlīgu smaidu. To viņa bija iemanījušies darīt klostera skolā, ik reizi, kad mūķenes rājās un dusmojās uz viņu.
“Visas tava vecuma dižciltīgās meitenes visā Tobago jau ir sievas, ja vēl ne mātes. Arī blakus salās. Pat kontinentā. Ko tu gaidi?”
“Brīnumu! Es gaidu, kad mana sirds iedziedāsies. Es gaidu sevis cienīgu cilvēku, nevis šādu tādu,” Katarīna dumpīgi atteica. Ar visu savu būtību pretoties tam, kas tiek uzspiests, bija viena no Katarīnas spilgtākajām īpašībām, viņas dumpības pamatu pamats.
“Gribi teikt, ka admirālis Brauns nav tevis cienīgs?” barons īdzīgi savilka pieri.
“Vecs āzis. Cik viņam bija gadu? Sešdesmit pieci? Es viņam par meitu deru, ne sievu. Nē! Tas būtu par traku!” Katarīna enerģiski papurināja galvu.
“Kapteinis Lancertorps? Kāda vaina viņam? Gados jauns. Jeb arī trīsdesmit gadi tev šķiet par daudz esam?” barons dzēlīgi piezīmēja.
“Nē! Trīsdesmit ir tieši tik, cik vajag. Bet viņš ir dumjš kā zābaks. Tālāk par lielgabaliem un savu garnizonu neko neredz,” Katarīna saviebās. “Ar viņu nav par ko parunāt. Nekas viņu neinteresē. Kam man vīrs, kas sēdēs visu vakaru kā ūdeni mutē ieņēmis, bet man vienai būs jānopūlas ar viesu izklaidēšanu. Ne viņš lasa, ne dejo, ne šahu spēlē. Nē, tēt!”
“Dakteris Buvē! Gudrs un izsmalcināts francūzis. Gados jauns. Īstens atradums,” barons turpināja uzskaitīt Katarīnas atraidītos pielūdzējus.
“Bet ir neglītāks par velnu. Nē! Tas ir apvainojums Elles valdniekam. Es teiktu, ka viņš ir neglītāks par visu. Līdzīgs Delfīna kapteiņa mērkaķim,” Katarīna purināja galvu. Visi tēva minētie precinieki vairāk raisīja nepatiku un riebumu, nekā domas par laulību.
“Svētā Dievmāte!” barons noelsās. “Vīrietim takš nav jābūt skaistam. Galvenais, ka viņš pret tevi izturētos kā pret karalieni. Un par Buvē es nešaubos”.
“Tēt! Bet es negribu, lai mani bērni izskatītos tā, ka uz viņiem palūkojoties man raudiens nāktu virsū. Un, ja vēl tā būs meita, kas mantos viņa izskatu. Nē! Un vēlreiz nē! Nešaubos, ka tu arī gribētu mazbērnus ar izskatu it kā pats Dievs būtu pielicis savu pirkstu viņu sejiņām,” Katarīna vienmēr atrada labi argumentētus iebildumus, kad tēvs mēģināja pierunāt būt labvēlīgākai pret vienu vai otru precinieku.
“Ko tad tu gribi? Vai tu to maz zini?”
“Zinu! Vīrieti, kas būtu smuks pēc Velna, labā nozīmē. Par kuru varētu teikt: gudrs maita. Un pats galvenais, tādu, kas spētu nolikt mani pie vietas tā, ka es pati to nemanītu. Es nevienu tādu nezinu. Vai tu kādu pazīsti? Ja ne, tad liec mani reiz mierā ar šīm runām, tēvs!”
“Zini! Tev pats Nelabais nespētu izdabāt,” barons smagi nopūtās. Reizēm viņam pietrūka spēka cīnīties ar meitu. Klostera skola viņu bija padarījusi tikai garā stiprāku.
Katarīna pasmaidīja. Sev negribot tēvs bija viņai pateicis komplimentu, ko pats bija iecerējies par apvainojumu.
“Kas to lai zina? Varbūt, ka tomēr spētu gan.”
Barons atmeta ar roku. Šai reizei viņam bija gana.

Un, kad nekas nepārliecināja Katarīnu kļūt saprātīgākai, viņš aizsūtīja meitu atpakaļ uz klostera skolu uz vēl dažiem gadiem. Tur viņa vismaz bija tālāk no iespējamajām briesmām, kas draudēja jaunai skaistai un neprecētai meitenei plantāciju un džungļu vidū un ostu pilsētās. Pilnīgam drošības garantam līdzi tika aizsūtīts arī Pēteris, kas bija izaudzis par milzīga auguma puisis ar spēcīgiem muskuļiem, stingru raksturu. Gan barons, gan Katarīna lieliski zināja, ka viņš nepieļaus, ka jaunajai Lihtbergai kāds nodara pāri. Uzticams līdz galam. Ar piebildi, ka viņš bija vairāk uzticīgs Katarīnai, nekā baronam. Savas bērnības draudzenes dēļ Pēteris bija gatavs uz visu – iziet caur uguni un ūdeni, nogalināt jebkuru kailām rokām un uzņemties visus jaunajai fon Lihtbergai domātos sodus. Abi kopā viņi pavadīja Karakasā vēl trīs gadus...

Līdz pienāca brīdis, kad barons fon Lihtbergs kategoriski atteicās piekāpties meitas kaprīzēm…
“Mana māte jau sen būtu tevi pērusi līdz nemaņai līdz tu piekristu tam, kas tev nāktu tikai par labu, ja būtu viņas meita. Bet es pret tevi izturos kā pret sapratīgu cilvēku. Ar cieņu. Un tieši tādu attieksmi es no tevis gaidu. Tu mani saprati?” barons skarbi vaicāja. Katarīna brīdi nekustīgi lūkojās tēvā ar īdzīgi savilktu grimasi. Viņa pētīja tēvu. Neko daudz viņš pa šiem gadiem nebija mainījies. Tumši iedegusī seja bija tikai mazliet krunkaināka, mati palikuši galīgi sirmi, piedodot vēl skarbāku izskatu, bet stāvs bija tikpat stalts kā kādreiz. Barons bija palicis tikpat uzstājīgs un nepiekāpīgs. Laiks nebija spējis šo cilvēku ietekmēt.
“Es saprotu, bet mana atbilde joprojām ir tā pati. Nē, tēvs! Es atsakos no laulībām ar viņa majestātes flotes kapteini Džordžu Lendonu. Atsakos un viss! Man viņš nepatīk!” Katarīna enerģiski purināja galvu. Viņa šo jauno, bet tik ļoti ambiciozo, godkārīgo un pat nedaudz iedomīgo vīrieti bija redzējusi pāris reižu flotes parādēs un gubernatora rīkotajās ballēs, svinībās. Un Katarīnai viņš nepatika. Kā vīrietis viņš bija tīri izskatīgs. Garš, atlētisks, skarbu, bet pievilcīgu seju, vidēji brūniem matiem, ko okeāna saule bija krietni pabalinājusi. Varētu teikt, ka viņš pat bija skaits. Pat viņa skarbais raksturs likās patīkams. Bet Katarīnai nepatika Džordža Lendona augstprātīgā attieksme pret apkārtējiem. Viņš necienīja nevienu, kas nebija bagāts, ietekmīgs vai viņa komandieris. Vergi viņa acīs nebija cilvēki, strādnieki bija algojami vergi, sievietes eksistēja tikai viņa vajadzību un iegribu apmierināšanai. Visam ap viņu bija jāsagādā prieks, izklaide un bauda viņa personai, kamēr pats nekad neko nedeva pretī. Piedevām viņš vēl bija visai paskops, lai arī viņa tēvs piederēja pie bagātajiem Anglijas lordiem, kas dzīvojās pa Viņa Majestāšu galmu.
Barons, dzirdot meitas teikto, notrīsēja. Pirms gadiem trīspadsmit četrpadsmit tieši to pašu bija teicis Nikolass. Un Katarīna kā par nelaimi bija tik pat principiāla un ietiepīga, cik viņas no ģimenes izraidītais brālēns, cik viņas sen atpakaļ mirušais tēvocis. Un jo dienas, jo vairāk. Lihtbergs juta, ka labi tas nebeigsies. Tā vien likās, ka no laba prāta Katarīna nekad nepiekāpsies.
“Nepatīk? Nepatīk? Kas tev atkal nepatīk? Vai tad viņš nav smuks pēc Velna? Vai tad viņš nav gudrs maita, ja tik agrā vecumā ir karaliskās flotes kapteinis? Vai tad viņam pietrūkst skarbuma, lai noliktu pie vietas tādu skabargu kā tu?” Lihtbergs apskaitās ne pa jokam. Viņa acīs mirdzēja dusmu uguntiņa, piere savilkās krunkās, bet balss paaugstinājās un kļuva griezīgi asa.
“Ir! Bet mana sirds nedzied. Man viņš nepatīk kā cilvēks. Viņam trūkst tās uguntiņas, kas bija Nikolasam. Un man viņš liekas esam ļauns.”
“Nikolasam?” barons ieķērcās kā aizšauts. Tas nu bija pēdējais, ko viņš būtu vēlējies dzirdēt no meitas. “Tu visus šos gadus glabā uzticību savam necienīgajam brālēnam, kurš varbūt sen jau jūras dzelmē baro zivis. Esmu pat dzirdējis, ka viņš ir kļuvis par jūras laupītāju, slepkavnieku un bandītu. Vienā vārdā: pirātu. Viņš ir visas mūsu dzimtas kauna traips. Vēl lielāks par savu tēvu. Kā tu vispār uzdrošinies viņu pieminēt?” Nikolasa pieminēšana tik tiešām spēja baronā izraisīt dusmu izvirdumus.
Katrīnas sirds satraukti ietrīcējās. “Pirāts?! Vai tiešām?” Viņu valdzināja tā romantiskā gaisotne, ar kuru bija apvīti jūras laupītāji, viņu dēkas. Un tagad atklājas, ka mīļotais Nikolass varētu būt viens no šiem romantiskajiem, bet asinskārajiem varoņiem. Šis atklājums Katarīnas domas vēl vairāk piesaistīja pie Nikolasa. „Mans Dievs! Tas virsnieks no manām atmiņām tagad ir pretējā pusē. Un es vēl jo vairāk alkstu satikt viņu”. Gara acīm viņa centās ieraudzīt savu brālēnu kā godprātīgo kuģotāju biedu.
“Nu redzi! Tu pats tikko pateici, kas manā brālēnā ir tik īpašs. Ar viņu ik diena, ik stunda, ik mirklis būtu aizraujošs piedzīvojums. Lūk, ko es gribu bez visa tā, ko minēju, kad man vēl bija divdesmit,” Katarīnas skatiens dzirkstīja. Balss bija aizgrābtības pilna.
“Man vienalga, ko tu gribi. Tev ir divdesmit četri gadi. Un, lai nebūtu jāpiedzīvo vecmeitas negods tu apprecēsi kapteini Džordžu Lendonu. Viņš ir vienīgais, kam pietiek drosmes tevi ņemt par sievu. Un pie tā, mana dārgā, tu pati vien esi vainīga. Visus esi aizbiedējusi. Kad es tev devu iespēju izvēlēties, tu niķojies. Tagad ir pienācis brīdis, kad izvēles tiesības es paturu sev. Tev ir divdesmit četri gadi sen jau bija laiks…”
“Divdesmit trīs,” Katarīna pārtrauca un pārlaboja tēvu. Vecums bija viena no tām lietām, kur Katarīna uzstājīgi ievēroja precizitāti. Otra bija nauda, trešā - laika termiņi.
“Vai nav vienalga. Drīz būs divdesmit četri. Pēdējais laiks. Tu būsi kapteiņa Lendona kundze. Un tas ir mans beidzamais vārds.”
“Nē! Un tas ir mans beidzamais vārds,” Katarīna negrasījās piekāpties. Bija pienācis tas brīdis, par kuru toreiz runāja Nikolass. Viņa beidzot saprata brālēna nepiekāpību jautājumā par laulībām ar nemīlamo Margaritu. Apprecēt to, pēc kā sirds nemaz nekāro, nozīmētu pārkāpt pāri saviem principiem, atzīt sev un pasaulei, ka sevi nemīli un necieni, lai arī, cik parasta lieta nebūtu šādas darījuma laulības. Tagad viņa bija nokļuvusi tieši tādā pašā situācijā, un viņa bija gatava rīkoties tieši tāpat, kā to darīja Nikolass – aiziet. Tēva izvēlēto likteni viņa negribēja pieņemt. Tikai atšķirībā no brālēna Katarīnai nebija ne kurp iet, ne kur palikt, ne arī iespējas izdzīvot pasaulē ārpus Lihtbergu plantācijas robežām.
“Bet piespiest ar varu gan varētu,” tā toreiz viņai bija teicis Nikolass. Un Katarīna ar šausmām aptvēra, ka viņam varētu būt pilnīga taisnība. Baronam tik tiešām bija visas iespējas viņu piespiest.
“Paskatīsimies, kādu dziesmu tu dziedāsi, kad es tevi uzlikšu uz maizes un ūdens.”
“Nebiedē mani, tēvs! Tev nesanāks. Klostera skolā es pie šādām maltītēm esmu pieradusi.” Katarīna indīgi pasmaidīja un stalti izslējās. Trīspadsmit gadus klostera skolā pastāvīgie sodi bija veidojuši viņas ikdienu. Jaunā sieviete dziļi ievilka elpu, cik vien to ļāva korsete. Aiz pamatīgas bravūrības un pašpārliecinātības devas viņa slēpa bailes, ka tēva griba vārētu viņai tik tiešām tikt uzspiesta.
“Ak tā! Nu tad es zinu, kas tevi piespiedīs kļūt saprātīgai,” barons gandarīti pasmaidīja. Viņš pēkšņi juta, ka ir “atkodis” savu spītīgo meitu.
“Vai tiešām, tēvs?” viņa viltīgi lūkojās tēva pelēkajās acīs.
“Es tev dodu izvēles iespējas. Bet varianti ir tikai divi. Tā kā ar tevi pa labam sarunāt nevar, tad man ir jāķeras pie visai radikāliem līdzekļiem. Klosteris uz visu mūžu vai laulības ar Džordžu Lendonu. Nu kā tev patīk?” un reti pašapmierināts un indīgs smaids parādījās barona sejā.
Katarīna notrīsēja. Viņa juta, ka kļūst nelabi, ka trūkst gaisa, ko elpot. Korsete, kas tā jau spieda, pēkšņi smacēja. Izvēle, kuras priekšā viņu nolika tēvs, nebija no patīkamajām. Gan klosteris, gan laulība ar tik ļoti negribēto Lendonu nozīmēja visbriesmīgāko, ko vien viņa varēja iedomāties – nebrīvi un pakļaušanos.
“Tātad man nav izvēles,” viņa smagi nopūtās, jūtot, ka kuru katru brīdi var paģībt. Vēdeklis viņas rokā, kustējās ar neparastu ātrumu un sparu, draudot kuru katru brīdi izjukt pa sastāvdaļām.
“Ir!” Barons mazliet izsmējīgi iebilda. „Divas iespējas vienmēr rada izvēli.”
“Bet tāda izvēle, kas man liek izvēlēties starp diviem ļaunumiem. Starp vienādiem ļaunumiem. Šinī gadījumā nav mazākā ļaunuma. Tēvs, vai tu gribi panākt, ka es esmu nelaimīga, ka ienīstu tevi?” Katarīna izmisušu skatienu lūkojās tēvā, jūtot, ka varētu sākt raudāt.
“Tu tikai tagad tā saki, bet vēlāk, kad jau būsi precētas sievas godā, tu vairs tā nedomāsi. Tu būsi man pateicīga,” Lihtbergs atmeta ar roku. Meitas skandalēšanos un ietiepīgos iebildumus, pie kuriem bija jau pieradis, viņš vairs neņēma par pilnu. Barons piederēja pie tiem cilvēkiem, kas turējās pie svētās pārliecības – sievieti laimīgu spēj darīt tikai laulība un bērni, bez tā neko citu viņai arī nevajag. Bez tam ar tik kašķīgu un ietiepīgu būtni, kā viņa meita, galā varēja tikt tikai tik spēcīgs miesās un garā vīrietis kā kapteinis Džordžs Lendons. Tam, ka Katarīnai par viņu bija pilnīgi cits viedoklis, nebija nekādas nozīmes. Vismaz viņas tēva acīs ne.
“Nedomāju! Cik ilgs laiks man tiek dots pārdomām?” Katarīna atkal uzmeta lūpu un drūmi lūkojās tēvā. Agrāk tas vienmēr bija nostrādājis, tikai bija aizdomas, ka šoreiz vairs ne.
“Diennakts.”
“Labi!” Katarīna apņēmīgi noteica, pieņēmusi izaicinājumu, un devās prom. Viņa ar roku turējās pie mājas sienām, lai nesaļimtu. Sirds sitās kā negudra, likās, ka pasaulē vairs nav skābekļa, ko ievilkt plaušās. Viņai ļodzījās ceļi kā žūpam ar pamatīgu stāžu, kas vēlā nakts stundā iznāk no krodziņa, lai pāris mājas tālāk nokristu ar degunu dubļos. Rokas trīcēja, bailes par nākotni pārņēma parasti tik bezbailīgo meiteni. Ikviens solis sagādāja grūtības, ikviens elpas vilciens prasīja piepūli. Bezizejas situācija dzina izmisumā. Pie šādām sajūtām Katarīna nebija radusi, un viņai tās nepatika, tās biedēja un nomocīja.
Vēl ilgi, iespiedusi degunu spilvenā, Katarīna ļāvās izmisuma asarām, kas noplaka klusos čukstos.
“Negribu! Negribu! Dievs, palīdzi man! Es nekad neesmu bijusi pirmšķirīga kristiete, bet nu es tevi, lūdzu, palīdzi! Neļauj tam notikt. Lūdzu! Palīdzi! Atbrīvo mani no Džordža Lendona!”

Lai arī kā Katarīna pretojās barons fon Lihtbergs sarīkoja milzīgu saderināšanās balli, salūdzot viesus gandrīz no visas salas. Tuvākus un tālākus kaimiņu plantatorus, salas gubernatoru, tiesnesi, vairākus svētos tēvus, fortu augstākos virsniekus, kuģu kapteiņus. Vispār visus tos ļaudis, kurus uzskatīja par ietekmīgiem, noderīgiem un vēlamiem. Viņiem visiem bija jāzina un jāredz, ka Lihtbergu plantāciju mantiniece saderinās ar karaliskās flotes kapteini, turīga angļu lorda mantinieku. Pašai Katarīna šos viesus negribēja ne redzēt. Vēl jo vairāk pasākumā, kurā pati ar vislielāko prieku nepiedalītos.
“Nu kamdēļ tas viss?” viņa gaudulīgi vaicāja, redzot piebraucot pirmos viesus.
“Lai visi zina, ka barona Lihtberga niķīgā meita ir pieņēmusies prātā un tikumā un grasās kļūt par cienījama cilvēka kundzi,” barons izklausījās reti apmierināts, kā runcis, kas ticis pie karaliskās krējuma ķērnes.
„Bet es negrasos kļūt par pirmšķirīgu sievu,” viņa izaicinoši noteica.
„Gan jau Lendons tevi piespiedīs. Viņam pietiks gan prāta, gan spēka. Kad apprecēsies, tad redzēsi Velnu, kašķe, tu tāda.”
“Tēt! Es negribu…”
“Tu nekad neko negribi. Ui! Izbeidz. Ja tu viesiem rādīsi šiten to skābo ģīmi, es tevi nudien nopēršu,” šoreiz baronam nevajadzēja daudz lai apskaitos. Ātri gan Katarīna spēja viņam samaitāt lielisko garastāvokli.
“Lai! Nebūs jau pirmā reize. Gan mans dibens izturēs,” Katarīna ļoti labprāt paķildotos, lai tikai nedaudz nolaistu tvaiku, lai tēvs redzētu, cik ļoti viņai tas viss nepatīk, kādas mokas un riebumu sagādā. Jo, ja viņa kaut uz sekundi parādīs, ka ir samierinājusies ar likteni, tad baronam var rasties viedoklis, ka Katarīnai tas viss pat tīri labi patīk, ka šitā visa ālēšanās ir bijusi tīrs teātris.
“Izbeidz vienreiz. Un ej apģērbies!”
“Gribi teikt, ka tagad esmu plika kā cukurniedru plantāciju vergi?” Katarīna uzrāva degungalu.
“Neviebis un neizrunājies. Lords Lendons atsūtīja no Londonas modernāko tērpu, kāds tur atrodams. Tā lai tas tev būtu mugurā. Saprati? Un tā ir pavēle”.
“Pavēle... Pavēle.” Katarīna mēdījās, bet tomēr gāja uzvilkt to sasodīto kleitu, kuras krāsa viņai nepatika, korsete likās vēl neērtāka kā jebkad. Tikai bagātīgie brokāta un pērlīšu izšuvumi viņai likās ļoti jauki.

“Tu izskaties brīnišķīgi, mana dārgā!” ar platu smaidu viņu sagaidīja Džordžs Lendons. Neskatoties uz to, ka viņš zināja Katarīnas nevēlēšanos stāties laulībā, cilvēkos kapteinis centās būt laipns un uzmanīgs kavalieris.
“Nevajag!” viņa atņurdēja. “Vari mani nemēģināt pielabināt ar muļķīgiem komplimentiem. Tāpat zinu, ka esmu burvīga. Tu ne pirmais, ne arī pēdējais, kas to ir teicis un vēl pateiks.”
“Kā tu runā?!” barons viņu apsauca.
“Ar to, kas būs mans topošais vīrs es runāju, kā gribu. Lai pierod! Dzīve ar mani šim nebūs nekāds rožu dārzs,” Katarīna atcirta.
“Ja tu domā, ka es pārdomāšu tamdēļ viena, ka esi tāds ezis, tad neceri,” Lendons viņai čukstus atbildēja.
“Žēl gan!” Katarīna spītīgi sakrampēja lūpas. “Un vispār, Džordž, nāc! Man ar tevi ir jāparunā!”
“Kā teiksi…” viņš paraustīja plecus un sekoja uz nomaļāku stūri.

“Džordž! Atlaid mani! Paziņo, ka esi pārdomājis!” Katarīna cieši satvēra viņu aiz apkakles un parāva uz leju tuvāk sev. Viņa bija pavēloša un lūdzoša vienlaicīgi. “Gan es to pazemojumu un kaunu kaut kā pārdzīvošu.”
“Nedomāju, ka tu to uztvertu kā pazemojumu,” Džordžs pasmīnēja un atāķēja Katarīnas tvērienu. Nenoliedzami, spēka viņam bija daudz. “Drīzāk par atvieglojumu, ne?”
“Par to nav runa. Kamdēļ es esmu tev vajadzīga?”
“Man? Padomāsim… Nu, piemēram, kļūstot par tavu vīru es varēšu pievērsties plantatora nodarbei un vienreiz tikt prom no tās sasodītās flotes. Bez tam tēvs uzstāj, ka liegs man mantot grāfa titulu un zemes Anglijā, ja es neapprecēšos.”
“Nu, bet it kā Tobāgo meiteņu trūkst. Esmu gatava likt galvu ķīlā, ka cita būtu daudz laimīgāka par mani, ja varētu dabūt tevi.”
“Zini! Patiesību sakot, trūkst gan! Tādas, kas mantojumā saņems plantāciju un vēl un neprecētas, bet nav mazi bērni, ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Precizēsim, pietiks ar vienu pirkstu, jo tu esi vienīgā.”
“Ak tad tevi interesē tikai tas, ko es mantošu!” Katarīna apskaitās.
“Zini! Es jau tev te varētu stāstīt klasisko sieviešu savaldzināšanas pasaciņu, ka mani ir apbūris tavs skaitums, ka mani nomoka vēlme savaldīt vēju, bet tas tev glaimotu. Tikai tā nebūtu patiesība. Un ņemot vērā tavu ieradumu teikt, ko domā un tieši acīs, tad arī es tev pateikšu tieši to pašu. Jā! Galvenokārt, mani interesē tikai tavs mantojums.”
“Tu esi izcils maita,” Katarīna atvēzējās, lai iecirstu viņam pļauku, bet viņš satvēra viņas roku un nospieda to lejā, vēl vairāk nokaitinot savu saderināto.
“Tas ir lieki!” viņš nosodoši nogrozīja galvu.
“Es no sava viedokļa tik un tā neatkāpšos, Lendon!” viņa salti noteica.
“Es arī! Saderināšanās netiks atsaukta, Katarīn! Netiks! Vari necensties.
“Draņķis!” viņa izgrūda caur zobiem, apmetās ap savu asi un aizsteidzās. Džordžs viņai kaut ko teica pakaļ, bet Katarīna to ne dzirdēja, ne gribēja saprast. Viņa vairs nevēlējās neko par Lendonu ne dzirdēt, ne arī viņu pašu manīt savā tuvumā.

Vakara gaitā viņa centās izvairīties no Lendona, no tēva, no viesiem, kas uzskatīja par svētu pienākumu viņu apsveikt. Vienīgais, ko vēlējās Katarīna, bija pazust no šejienes. Tas izdevās tikai uz īsu brīdi, kas viņa izlavījās ārējā dārzā.
“Liekas, ka tevi šie svētki neiepriecina,” tikko viņa bija paspējusi apsēsties uz marmora soliņa zem vītoliem aiz muguras atskanēja pazīstama, zema balss.
“Nē, tie skumdina un nedaudz arī kaitina. Tāpēc arī esmu šeit!” viņa pagriezās pret savu uzticamo melno pavadoni. “Es zinu, ka tu man labprāt palīdzētu, bet tas nav tavos spēkos,” smaga nopūta izlauzās no korsetē iespīlētajām krūtīm.
“Es tik un tā tevi neatstāšu,” uzticamais vergs apsēdās līdzās. “Kopš mazotnes esmu bijis līdzās, aizstāvējis un palīdzējis, arī tagad nekas nemainīsies. Lai, ko neteiktu šīs plantācijas īpašnieks, mana kundze tomēr esi tu,” Pēteris runāja visai aizrautīgi.
“Paldies!” Katarīna mulsi pasmaidīja. “Zinu. Uz tevi var paļauties. Lai arī, kur man nenāktos doties, tevi jau nu es ņemšu līdzi. Apsolu!” Katarīna uzlika roku viņam uz pleca. Iestājās klusums. Mazu mirklīti vēlāk Katarīna uzlika zodu uz puiša pleca un cieši piekļāvās Pēterim. Viņa vēlējās sargājošu un žēlojošu apskāvienu, just līdzās kādu, kas pilnīgi droši viņu pasargās, darīs visu, kas viņa spēkos un nekad nenodos.
“Katarīn, ko tu dari?” Pēteris jutās nedaudz pārsteigts. Viņš nebija gaidījis, ka jaunkundze izrādīs tādu fizisku pieķeršanos.
“Es tikai meklēju glābiņu. Un, ja arī tu to nesniegsi, tad, kas gan vēl?” viņa palūkojās melnā puiša tumšajās acīs. Pēterim likās, ka silta asaru lāsīte nopil uz viņa pleca. Vai tiešām Katarīna raudāja? Likās neticami. Viņš vēl ne reizi nebija redzējis savu kundzi raudam jau no pusaudzes vecuma, ne tad, kad tēvs viņu sodīja vai pēra, ne tad, kad kuģojot uz Karakasu viņi iekļuva tādā vētrā, ka likās, dzīviem nekad krastā nenokļūt. Bet tagad pēkšņi viņa lēja klusas asaras. Parasti tik stiprā jaunā sieviete izrādījās spēja būt arī vāja.
“Ak, Katarīn, Katarīn…” viņš nopūtās, apliekot rokas viņai apkārt. Pēteris lieliski zināja, ka, ja šādi viņus kāds ieraudzīs, tad pilnīgi noteikti viņam draudēs pamatīgs pēriens un nokļūšana cukurniedru plantācijās. Melnais cilvēks nedrīkstēja baltajai sievietei piedurt ne pirkstiņa, ja nu vienīgi ārkārtas situācijā, glābjot dzīvību, piemēram. Tomēr viņš nespēja atturēties, nepieglaužot un nepazēlojot nelaibīgu pavēlnieci.

“Katarīn!” pēc pavisam neilga laiciņa atskanēja barona ļaunu vēstošais sauciens. Katarīna atrāvās no Pētera.
“Negribu, bet būs vien jāiet. Nebūtu labi, ja viņš nāks šurp mani meklēt un atradīs mūs te divatā nolīdušus. Zinu es sava tēva domu gājienu. Ne to vien padomās, bet tu man tomēr esi dārgs,” viņa vēl uzsmaidīja Pēterim un aizskrēja.
“Eju, tēt!” viņa sauca jau pa gabalu, skrienot pie tēva, lai viņš nenāktu pretī un neizraudzītu Pēteri. “Kas noticis?”
“Kur tu blandies? Visi tevi meklē!” barons paspēra dažus soļus pretī meitai, tad satvēra viņu aiz rokas.
“Man palika slikti. Korsete spiež, grūti elpot, iekšā gaisa nekāda, ļaužu kā biezs,” Katarīna centās izlocīties. Un ar šādiem paskaidrojumiem tas nebija grūti, laikā, kad sievietes ģība ik mirkli.
“Tagad ir labāk?” barons paņēma meitu zem rokas, it kā pabalstot.
“Ne gluži, bet iztikt var,” viņa žēlabaini atteica.
“Nu tad atgriezīsimies pie viesiem. Padre grib svētīt jūsu saderināšanos.”
“Ak tu šausmas! Tā tik man vēl trūka,” Katarīna nodomāja. “Jo tālāk, jo trakāk. Ja vēl kaut vienu interesētu mans viedoklis… Pardon! Kļūdījos! Pēteri interesē, tikai viņam pašam nav nekādu balsstiesību. Žēl gan,” viņa smagi nopūtās, un kopā ar tēvu atgriezās zālē.

Mācītājs saņēma Džordža un Katarīnas plaukstas un salika tās kopā. Katarīna ar vislielāko prieku būtu savu roku izrāvusi no Džordža plaukstas, bet nespēja. Vīrieša tvēriens bija dzelžains.
“Mani dārgie, mēs šovakar esam pulcējušies godājamā barona fon Lihtberga namā, lai būtu par lieciniekiem un nosvinētu šo divu jauno cilvēku saderināšanos. Lai Dievs viņus svētī un dara gaišu un vieglu dzīves ceļu. Lai Dievs sargā viņu mīlestību…”
“Ka tik ne tā!” Katarīna pie sevis norūca. Ne Lendons, ne mācītājs to nesaprata, un labi, ka tā, jo noteikti tiktu pajautāts kāds nepatīkams jautājums un tad nolasītas pamācības par to, ka jābūt pateicīgai un laimīgai, ka par vīru var dabūt tik cienījamu un turīgu vīrieti kā kapteinis Džordžs Lendons.
“Dāmas un kungi,” svētais tēvs turpināja. “Noskaitīsim lūgšanu par mums, par mūsu dvēselēm, par jauno pāri…”
Viesi salika rokas lūgšanai un nodūra galvas. Viņi paklausīgi atkārtoja mācītāja teiktos vārdus. Tikai Katarīna ne. Viņa kustināja lūpas, bet skaņa nenāca ārā. Jaunā sieviete jutās dziļi aizvainota un dusmīga, un apvainojusies viņa bija tieši uz Dievu, dusmojās, jo visuvarenais nebija uzklausījis viņas izmisuma pilnās lūgšanas.

Kad balle bija galā, Katarīna pēdējiem spēkiem vilka nost tērpu. Viņa bija nogurusi, bet vēl joprojām nikna. Dusmas viņai bija uz tēvu, Lendonu, likteni, bet vērsa viņa tās pret Dievu.
“Paklau, tu!” ar izaicinājumu balsī viņa sāka savu runu. „Līdz šim man mācīja, ka esi visu varens un visus mīlošs, ka uzklausi savu bērnu lūgsnas, ka palīdzi viņiem, bet nekā. Liekas, ka mani tu nedzirdi vai arī negribi dzirdēt. Caur izmisuma asarām es tevi lūdzu atbrīvot no laulības ar Džordžu Lendonu, bet nē! Liekas, ka tu uzjautrinies, redzot manas mokas. Padre vēl piedevām svētīja mūsu saderināšanos. Kā lai pēc visa šitā es vēl ticu tam, ka tu esi visu varens un žēlsirdīgs? Ko es tev biju nodarījusi?” ar katru izteikto vārdu Katarīna kļuva arvien niknāka. Viņa dusmīgi raustīja korsetes aukliņas, to novilkusi, aizmeta pa roku galam. Tikpat drudžainām kustībām viņa uzvilka naktskreklu. Piegāja pie spoguļa, satracinātā līgava sāka izjaukt frizūru. Pinot no matiem ārā sprādzītes, adatas un lentes, jaunā sieviete turpināja savu pārmetumu runu. “Dievs, ja tu novērsies no manis, tad es novērsīšos no tevis. Tie nav draudi, bet gan brīdinājums. Jo, ja jau tu negribi vai nevari man palīdzēt, tad varbūt, ka Nelabais to izdarīs. Hei! Elles valdniek, es tad nu tagad vēršos pie tevis,” balss tonis no nikna mainījās uz izaicinošu. “Liekas, ka tavam galvenajam pretiniekam esmu dziļi vienaldzīga. Kā būtu, ja tu man palīdzēt. Parauj pie sevis to Lendonu, lai vismaz zemes virsū man būtu miers no viņa. To, kā būs pēc tam, viņā saulē, rādīs laiks. Bet labāk Elle vēlāk, nekā tūlīt. Es to nopietni!” un Katarīna apklusa. Bija pienācis laiks šķendēties par citām lietām. Ķemme ar pūlēm tika cauri viņas matiem, bet izķemmēt tos tomēr vajadzēja.

Kopš saderināšanās balles bija pagājušas dažas dienas. Ikdienā nekas nebija mainījies - visi viesi bija beidzot izklīduši pēc ieilgušās dzīrošanas, Lendons atgriezies fortā, bet Katarīna varēja brīvi klaiņot apkārt pa plantācijas teritoriju. Sieviete atgriezās no savas ierastās priekšpusdienas izjādes, kad manīja no villas paceļamies dūmu mutuļus. Tas darīja nervozu. Šādi dūmi neko labu nevēstīja. Droši vien mājā notikusi kāda nelaime, neapšaubāmi, ka ugunsgrēka izskatā.
“Kas pie velna…?” Viņa ietrieca papēžus zirgam sānos un auļoja uz mājām. Sirds satraukumā sitās, nojaušot kaut ko reti nelāgu. Jo tuvāk viņa nokļuva, jo vairāk satraucās. Visi vergi un pārziņi skrēja turp ar spaiņiem rokās. Šāda rosība un klaigāšana satrauca vēl vairāk. Nu Katarīna bija pilnīgi droša, ka mājā ir ugunsgrēks.
“Pēter!” Katarīna iesaucās, cik skaļi vien varēja, un griezīgi iesvilpās, pamanot savu uzticamo pavadoni un sargu. Melnais puisis tūlīt pat steidzās pie viņas.
“Kas notiek? Kas deg?”
“Klētis, noliktavas, māja, vergu mītnes. Vispār visas celtnes, kas vien var degt,” viņš cieši satvēra aiz pavadas Katarīnas satraukto zirgu un apturēja to. “Vispār gandrīz viss, kur ir kam degt.”
“Tik ļauni?! Kur tēvs?” pirmā doma, protams, bija par tēvu.
“Tur! Iesaistījies dzēšanas darbos kā visi. Negribu jūs ne satraukt, ne nobiedēt, bet tā vien izskatās, ka kāds tīšuprāt ir pielaidis šim visam uguni.”
“Domā, kāds nelabvēlis?”
“Es neko nedomāju. Man nav ļauts domāt, jaunkundz! Bet no uzraugiem dzirdēju tādu versiju.”
“Nolādēts! Ātrāk turp!” Katarīna ar slaidu lēcienu nolēca no zirga.
“Vai jums prāts?! Tur ir pārāk bīstami,” Pēteris viņu cieši satvēra aiz elkoņa, nevēloties laist tieši ugunī, ko Katarīna savā pārgalvībā grasījās darīt.
“Pēter! Atlaid! Tur deg manas mājas! Un es negrasos tajā vienaldzīgi noskatīties, un neko nedarīt. Atlaid pavadu un seko man. Tā ir pavēle!”
Negribīgi, bet tomēr Pēteris paklausīja. Jājampātaga Katarīnas rokās bija izskatījusies pietiekami draudīga, bet meitene apņēmības pilna.

Nekādam spēkam neizdevās Katarīnu atturēt no iesaistīšanās dzēšanas darbos. Viņa nebaidījās ne apsvilināties, ne nosmakt dūmos. Runa bija par viņas mājām. Ja tām draudēja briesmas, tad draudēja briesmas arī viņai pašai. Un šajās sausumā un karstumā, kad uguns izplatījās tik ātri, lieks roku pāris, kas nesa ūdeni, nāca tikai par labu. To ātri aptvēra gan barons, gan auklīte, gan Pēteris, kas izmisīgi mēģināja turēt Katarīnu tālāk no nelaimes vietas.
„Noliec to spaini un nemāžojies!” Līza izrāva pilno ūdens spaini Katarīnai no rokām.
„Netraucē! Man ir jāpalīdz apdzēst,” Katarīna atņēma viņai spaini un steidzās uz liesmu pusi.
„Dzīva sadegt gribi?!” aukle skrēja viņai pakaļ.
„Ne vella!” jaunā sieviete attrauca un turpināja ceļu, lai ielietu spaiņa saturu liesmās un skrietu pēc nākamā līdz brīdim, kad izveidosies ķēdīte, pa kuru pados spaiņus turpu šurpu.
„Velna pilnais skuķi, vai tu reiz klausīsi?!” atskanēja arī barona balss.
„Nē!” Katarīna atcirta un bija jau prom. Viņa neraizējās, ka liesmu karstumā apsvils mati vai skropstas, ka kāda degoša sija varētu viņu savainot. No izkūpēšanas nebūtībā bija jāglābj savas mājas.
(11.09.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 9.5
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.5)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.5)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
PowerPoint & Flash
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 592 Kopā:5028815

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec