|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pasakas 3. daļa | | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Saimniecības ēkas bija cietušas daudz vairāk nekā dzīvojamās. Likās, ka kāds tik tiešām ir vēlējies iznīcināt visu Lihtbergu plantāciju ražu, izputināt turīgo baronu.
“Tēt! Mēs esam bankrots, ja?” Katarīna skumīgi vaicāja, stāvot tēvam līdzās un lūkojoties uz vēl kūpošajām drupām. “Un neslēp no manis neko. Saki taisnību!” viņas balss skanēja neparasti sāpīgi.
“Gandrīz. Mums vēl ir zeme, vergi, kas par laimi visi ir palikuši dzīvi, vēl ir nedaudzi ietaupījumi. Tiesa gan Londonas bankā. Bet, kas ir pats labākais, tad mums ir ļoti turīgais kapteinis Džordžs Lendons,” viņš centās būt optimistisks šajā skumjajā brīdī. Barons pat pasmaidīja un palūkojās uz meitu. Viņa saviebās. Lendona piemienēšana samaitāja omu vēl vairāk.
“Nešķobies. Paliksi neglīta, un Džordžs pārdomās,” barons rājās.
“Es tieši uz to arī ceru. Labāk dzīvot izteiktā pieticībā, nekā ar viņu,” viņa atcirta.
“Ko tu runā! Vai tev prāts?! Pati gribi pa cukurniedru lauku rakties?”
“Negribu. Bet Džordžu Lendonu es gribu vēl mazāk.”
Barons kaut ko nikni norūca un piebilda:
“Tad tās cukurniedres varēs nokārtot. Strādāsi kā prasts nēģeris,” barons nicīgi noteica.
“Labi! Es piekrītu,” viņa spītīgi noteica, berzējot apsvilušo plaukstu.
“Lai es vairāk tādas dumpinieciskās ģeķības nedzirdētu!” barons beigās stingri uzsauca. “Tu tūlīt pat dosies uz fortu pie līgavaiņa un paliksi viņa uzraudzībā, kamēr atjaunos māju. Šitanī drupu kaudzē tu nepaliksi. Un tas ir mans galīgais lēmums.”
“Nē!” no Katarīnas puses skanēja pārliecinoši un viennozīmīgi, nepieļaujot šī sava lēmuma apstrīdēšanu.
“Iebildumus nepieņemu. Un, vispār, kas tā par manieri runāt pretī tēvam?! Tev to klostera skolā mācīja, vai? Savāc to mantību, kas vēl ir palikusi neskarta un kas noderēs. Lai Pēteris krauj ratos, un abi dodaties prom uz fortu. Tūlīt! Pēteris tevi uzmanīs. Es tiem kareivjiem un jūrniekiem lāgā neuzticos, kaut arī turpat būs Lendons.”
“Es gan teiktu, ka tieši viņš ir tas, kam es neuzticos,” noņurdēja Katarīna, bet daudz pretī nestrīdējās. Palikt šajā vietā, kas vairāk izskatījās pēc apdegušas drupu kaudzes, nevis mājām, viņa nevēlējās. Pārāk smagi būtu redzēt zudušo krāšņumu un varenību, kas vienmēr bija valdījusi Lihtbergu plantācijās. Ēku vairuma pašreizējais stāvoklis bija pielīdzināms gadsimtu vecām drupām. Bez tam gulēt istabā, kurai jumtā ir caurums, viņa tik tiešām nevēlējās.
“Tēt, kas to izdarīja?” viņa vēl vaicāja pirms aiziet.
“Kā lai es to zinu? Līdzās nestāvēju, kad aizdegās mana mantība. Bet, kad nopratinās visus šejieniešus, cerams, ka kaut kas atklāsies. Lai tevi tas neuztrauc. Šī nu galīgi nav sieviešu darīšana. Ej!”
Katarīna pagriezās, smagi nopūtās un aizgāja. Drīz no dārza viņas malas atskanēja griezīgs svilpiens un kliedziens: “Pēter!”
Baronam šermuļi skrēja pār kauliem to dzirdot. Viņa dižciltīgās cilmes meita, audzināta katoļu klostera skolā, apgrozījusies izmeklētākajā sabiedrībā kādu vien varēja atrast uz nelielās Tobago un tuvējās Trinidadas salas, uzvedās, runāja un attiecās pret citiem kā parasts lauku sētas skuķis. Barons pat notrīsēja pie domas, ka viņa brīžiem izturas kā jūrnieks.
“Laikam pa daudz viņu būšu sūtījis ar kuģiem peldēt uz labākām vietām. Saskatās un samācās visādas šausmas. Viņai, kā par nelaimi, pielīp tikai tas sliktais,” smaga jo smaga nopūta izlauzās no barona krūtīm.
Ostas apkārtnes pilsēta Katarīnai likās daudz pievilcīgāka par pašu fortu. Fortā bija tikai flotes kareivji un jūrnieki, kamēr pa pilsētu un ostu staigāja daudz kolorītāki un uzmanību saistošāki indivīdi. Te bija ne tik daudz skaisti, cik interesanti. Bez tam ostas un kuģi sievieti bija saistījuši jau no agras bērnības. Bet kas bija pats galvenais, tad ārpus forta viņa būs tā tālāk no Lendona.
“Dodies uz fortu, nogādā tur mantas. Es arī drīz ieradīšos,” viņa deva Pēterim vadošos norādījumus, vēloties palikt ārpus forta sienām pēc iespējas ilgāk, paklaiņot apkārt, pavērot cilvēkus, paskatīties uz kuģiem
“Atvaino, bet nē! Tu esi viens neprātīgs skuķis, jaunkundz! Jūsu tēvs jau visus pēc kārtas brīdina par visādiem neprātīgiem izlēcieniem no jūsu puses. Man nav ļauts no tevis atkāpties ne soli. Ja ne, es dabūšot Vellu redzēt. Bet mani šāda tikšanās ne pārāk vilina,” Pēteris atteica. Bez tam, runājot ar Katarīnu viņš nemitīgi jauca “tu” un “jūs” formas. Lihtberga viņam bija likusi, viņas personu uzrunāt uz „tu”, bet Pēteris, kā vergam, tas likās mazliet nepieņemami. Tāpēc tikko viņš pārāk nepiedomāja pie tā, ko saka, sanāca “jūs” un “tu” vienā teikumā.
Katarīna sāka smieties gan par Pētera teikto, gan par to, kā un ar kādu intonāciju un grimasi viņš to pateica.
“Toties mani gan. Pie tam vēl ļoti gribētos redzēt, kur mans tēvs raus Vellu. Man liekas, ka Elles valdnieks varētu būt tīri interesants sarunu biedrs,” viņa draiski ķiķināja. Acīs atkal gailēja ierastā dumpīgā liesmiņa.
“Nezaimo!” Pēteris bailīgi pārmeta krustu. Bet Katarīna tikai smējās pilnā kaklā par puiša bailēm. Šie pārdrošie smiekli, kas citu vēl vairāk satrauktu un izbiedētu, melno pavadoni nomierināja.
“Es nezaimoju, tikai izteicu savu vēlmi. Un nenervozē tā. Domāju, ka ne Velnam, ne Dievam gar mums nav nekādas daļas. Ja nu vienīgi kādam vietējam bandītam.”
“Vēl jo vairāk. Es no jums ne soli neatkāpšos,” Pēteris stingri noteica.
“Sarunāts. Tu vari nākt ar mani, bet tu nedrīksti traucēt vai mēģināt mani no kaut kā aizkavēt. Tu esi sargs, ēna!”
Puisis saviebās. Viņam bija skaidrs, ka nu gan nepatikšanas ir garantētas. Katarīna tās nodrošinās. Tikai izvēles viņam nebija. Viņš vēl joprojām bija tikai vergs, tas nekas, ka ļoti ieredzēts un mīlēts. Baumoja, ka viņš pat esot Līzes un paša barona dēls, bet neviens neko neapstiprināja un nenoliedza. Lihtbergu plantācijās viņš bija tikai Līzes dēls un Lihtbergu vergs, kam paveicies piedzimt Katarīnas auklītei, lai kļūtu par jaunās Lihtbergas rotaļu biedru, vēlāk pavadoni, aizstāvi un sargu.
“Redzu, ka iebildumu nav,” jaunā sieviete reti gandarīti pasmaidīja.
“It kā tie kaut reizi tiktu ņemti vērā,” Pēteris noņurdēja.
“Tad esi tik mīļš un paklausīgs, nogādā mantību fortā. Es te pastaigāšu pa ostu. Neraizējies, nekur nepazudīšu. Papriecāšos par angļu kuģiem, par holandiešu kuģiem, par spāņu kuģiem. Žēl, ka nav franču kuģi, bet visu jau laikam tomēr nevar gribēt. Varbūt, ka manīšu arī kādu no Kurzemes. Lai arī mēs vairs neesam Kursas kolonija, tirdzniecība tomēr nav galā. Šeit ir pietiekami daudz labumu, kas interesē ne tikai Kursas hercogu, bet arī vietējos baronus un zviedrus.”
“Man tas galīgi nepatīk.”
“Zinu! Toties man patīk. Ej! Es tevi tepat vien gaidīšu. Kas gan ar mani var notikt?”
Pēterim bija daudz ko teikt, bet viņš par prātīgāku tomēr uzskatīja paklusēt. Tik un tā Katarīnai būtu simtiem iebildumu un attaisnojumu.
Pēteris aizgāja, bet Katarīna sāka klaiņot pa ostu. Rupjajiem jūrnieku jociņiem un izsaucieniem viņa nepievērsa uzmanību. Lai takš saka, ko grib, kamēr vien neķeras klāt. Viņu saistīja tikai līnijkuģi, korvetes, divklāju kuģi, barkas, fregates, brigas un šoneri, kas gan paceltām, gan nolaistām burām stāvēja pietauvoti. Katarīna skatījās uz karogiem, burām, grezni rotātajiem priekšgaliem, nosaukumu daudzveidībai, nepievēršot ne vismazāko uzmanību pašiem jūrniekiem.
“Heijo! Kaķēn!” atskanēja no kāda divklāju kuģa, kas peldēja ar Anglijas karogu. Katarīna dzirdot šo uzrunu, tūlīt pat pagriezās balss virzienā. Viņas sirds salēcās no domas vien par šo vārdu izrunātāju. Tikai viens cilvēks jebkad visā pasaulē viņu tā bija uzrunājis. Cilvēks, ar kuru saistījās vispatīkamākās un arī vissāpīgākās atmiņas. Cilvēks, ko viņa mīlēja vairāk par visiem, ja nu vienīgi ne sevi pašu. Uz borta malas, stalti izslējies stāvēja sen neredzēts, bet pazīstams stāvs. Tagad tas bija tikai vēl nedaudz atlētiskāks un tērpts jūrniekiem raksturīgākās drānās – šaurās, pusgarās biksēs, ne visai tīrā plandošā kreklā, pieguļošā ādas vestē ar lielām sudraba pogām. Kājas viņam bija basas. Ap galvu bija apsiets koši sarkans lakats, no kura apakšas rēgojās tumšie pagarie mati. Ausu ļipiņas rotāja vairāki zelta riņķi, ap kaklu īsa pērļu virtene, uz abu roku rādītāja un vidējiem pirkstiem bija paprāvi gredzeni ar iespaidīga izmēra dārgakmeņiem. Pirāt bārdiņa viesa šī vīrieša seju vēl pievilcīgāku, liedzot noteikt, cik viņam īsti ir gadu. Bet Katarīna to tāpat zināja – nepilni četrdesmit.
“Nikolas!” viņa priecīgi ieaurojās pa visu ostu.
“Kuš! Nebrēc kā aizkauta.” Viņš rājās, satverot tauvu un laižoties pa to lejā. Katarīna ievēroja, ka viņš kustas veikli un nepiespiesti – kā kaķis. Un drīz jau brālēns bija lejā, līdzās Katarīnai. Meitene brīdi lūkojās vīrietī, nesakot ne vārda. Tikai prieka asaras par atkal satikšanos sariesās viņai acīs.
“Brālēn! Manu dārgo, brālēn!” viņa nomurmināja, cieši apskaujot viņu, ne uz mirkli nebaidoties nosmērēt drānas. No Nikolasa vēdīja spēcīgs jūras sāļais aromāts un arī sviedru smaka. Nevarētu teikt, ka smirdētu, bet Katarīna tomēr bija radusi pie mazliet tīrāk un aromātiskāk smaržojušas sabiedrības. Kaut gan šoreiz viņa tam nepievērsa uzmanību. Lai ož kaut vai pēc sēra un Elles. Tas taču bija Nikolass.
“Redzu, ka arī tu mani atceries, Kaķēn!” viņš aplika rokas viņai apkārt. Katarīna bija izstiepusies sīki nedaudz garāka par savu augumā nelielo brālēnu, bet tas viņus netraucēja, neradīja ne vienā, ne otrā kaut kādus mazvērtības kompleksus. Prātā gan vienam, gan otram bija saglabājušies konkrēti tēli – mazā, aizsargājamā Katarīna un lielais, stiprais un vajadzīgais Nikolass.
“Kā gan es varu aizmirst, ja tu man glabājies gan šeit,” viņa no kleitas dekoltē izcēla Nikolasa dāvāto kaklarotu, “gan šeit!” viņa uzlika plaukstu uz sirds. “Es tevi nekad neaizmirsu, es gaidīju tavu atgriešanos. Kā tu mani pazini? Ir pagājis tik ilgs laiks. Es esmu izmainījusies,” Katarīna izbrīnīti rauca pieri.
„Melošu, ja teikšu, ka pa gabalu redzēju tavu kaklarotu. Es tevi vēroju. Reižu reizēm es biju Tobago, gan Karakasā. Es redzēju tevi uzaugam, Kaķēn. Es redzēju, ka mazais spurainais skuķis izaug par iekārojamu sievieti,” Nikolass uzlika plaukstas uz māsīcas pleciem un atvirzīja viņu izstieptas rokas attālumā. „Reizēm pat nožēloju, ka esmu tev rads,” viņš draiski pasmīnēja.
„Gandrīz abpusēji!” pasmīnēja arī Katarīna. „Bet nu nopietni, mans mīļais Nikolas! Es sapratu, kāpēc tu aizgāji. Un, liekas ir pienācis tas brīdis, par kuru tu runāji, kad teicies atgriezties, lai man palīdzētu.”
“Aha! Tā jau man likās, ka tev arī tas kapteinis lāgā neiet pie dūšas. Ne tikai maniem ļaudīm,” Nikolass pasmīnēja.
“Taviem ļaudīm? Kas tad tu tāds būtu?”
“Pusnakts zvaigznes kapteinis, ja tev tā tīk,” viņš ar īkšķi norādīja un kuģi, no kura tikko bija nolaidies.
“Tu? Kapteinis?” nedaudz paºsteigti un pie reizes arī izsmējīgi Katarīna iesaucās.
“Jā! Es. Kapteinis.” Nikolass smaidīja. Māsīcas pārsteigums viņu uzjautrināja. “Ja nemaldos, tad mums vēl ir daudz laika. Un, ja tu gribēsi, es tev izstāstīšu visu savu dzīves gājumu šajos četrpadsmit gados. Un tu jau to noteikti gribēsi.”
“Viennozīmīgi!” Katarīna ar lielu entuziasmu apstiprināja.
“Labi! Bet tagad mums ir jāatrod kāda mierīga un neuzkrītoša vieta, kur izlemt, ko darīt ar tevi un to tavu saderināto.”
“Tev ir idejas?”
“Vietējais jūrnieku krodziņš ļoti labi derēs.”
“Tad mums tikai jāsagaida mans pavadonis.”
“Kas tas vēl, pie Velna, tāds?” Nikolass saviebās.
“Es.” Uzradās milzīgais melnais vergs, atgrūžot Nikolasu no Katarīnas. “Netuvojies viņai, pirāt!”
“Pēter! Izbeidz. Tas ir Nikolass!” Katarīna metās starp vīriešiem, baidoties, ka augumā daudz raženākais un noteikti arī daudz stiprākais Pēteris varētu Nikolasu pamatīgi apskādēt.
“Piedodiet, kungs!” vergs bijīgi paklanījās. Viņš no bērnības atcerējās Nikolasu fon Lihtbergu, smaidošu, brīvdomīgu un dumpīgu jaunieti, kuru reiz patrieca no plantācijas.
“Pēteris? Tas ir tas mazais kārnais pintiķis, kas likās tikko pats savu augumu spēj panest?” Nikolass izbrīnījās, tagad redzot milzīgo, atlētisko puisi, kas, likās, viens varētu tik galā ar duci vīru vienlaicīgi.
“Kā redzu, tad tu Pēteri atceries,” bija pienākusi Katarīnas kārta pasmaidīt.
“Atceros. Un nav vajadzības mani saukt par kungu, ja reiz vēl tikko visai trāpīgi mani nodēvēju par pirātu. Es esmu tikai brīvs baltais cilvēks, kas klaiņo apkārt pa jūrām.”
“To var just,” Katarīna paraustīja degunu. Jūrnieku raksturīgais aromāts viņu jau sāka kaitināt. Nikolass to atstāja bez ievērības.
“Cik noprotu, tad Pēteris no tevis neatkāpsies ne soli. Būs vien uz to krogu jāiet kopā. Diezgan neparasta paskata un visai uzkrītoša kompānija, bet krodzinieks man ir labi pazīstams. Būsi tur drošībā. Ejam!” Un Nikolass pagriezās pilsētas virzienā. Katarīna un Pēteris ātrā gaitā sekoja.
Krodziņš kā jau osta pilsētiņā. Tumšs, tikai dažu lāpu, sveču un pavarda radīts apgaismojums, pilns ar dažādu reibumu pakāpes pārstāvošiem žūpām, jūrniekiem, arī forta kareivjiem. Troksnis, kliedzieni, spiedzieni, plīstoši trauki, lamāšanās un zaimojoši teksti. Nekas tāds, kas liecinātu par inteliģentas sabiedrības locekļu klātbūtni.
“Jautra kompānija atbaidošā vietā, neko teikt.” Katarīna sarkastiski noņurdēja ar riebumu lūkojoties apkārt. Smirdēja pēc pelējuma, degušas eļļas un visdažādākā alkohola. Viņai te nepatika. Tas noteikti nebija tas pie kā sieviete bija radusi.
“Hei! Neizsakies tā par labākajiem jūrniekiem un manu mīļoto dzertuvi.” Nikolass nogrūda no beņķa divus līdz nemaņai piedzērušos vīriešus, nometa zemē tukšās pudeles un apsēdās.
“Tu to nopietni?” Katarīna, maigi izsakoties, bija pārsteigta, lai neteiktu, ka šokēta. Viņas izsmalcinātais brālēns bija palicis visai vienkāršs, pat paprasts un neizvēlīgs. Vismaz uz doto brīdi tā Katarīnai likās.
“Pilnīgi! Un tagad sēdies. Nestāvi, kā armijas parādē. Pēter, tu arī, ja esi vairāk uzticīgs Katarīnai, kā baronam.”
Pēteris tūlīt pat apsēdās pretī Nikolasam. Katarīna vēl brīdi stāvēja, ar riebumu raudzījās apkārt, ošņāja ar alkoholu un dūmiem piesūkušos gaisu, līdz beidzot apsēdās trešajā četrkantīgā galda pusē.
“Nu tā jau ir labāk.” Nikolass griezīgi iesvilpās un drīz valšķīga krogus meita atnesa trīs kausus alus.
“Sveiks, dārgais! Noilgojies pēc manis?” viņa noliecās Nikolasam pavisam tuvu klāt, gandrīz ar lūpām skarot viņējās, bet plaukstu noslidinot gar viņa kājstarpi.
“Kā vienmēr. Katru reizi iedomājos par tevi, kad nokļūstu šajā ostā. Es vēlāk tevi sameklēšu. Tagad ej!” viņš kaislīgi noskūpstīja pajauno sievieti. Viņa aizgāja, bet Nikolass pievērsās māsīcai.
“Tu pinies ar tādām?” Katarīna neapmierināti saviebās. Uz šādu sievieti viņa pat nespēja būt greizsirdīga. Tā bija prasta krogus meita, kādu ir simtiem, un, kas reizēm amatu savienošanas kārtībā bija arī visparastākās palaistuves. Katarīnā šāda sieviete rosināja tikai nepatiku, un vēl jo mazāk viņai patika, ka Nikolasam ar tādu ir kas kopīgs.
“Un, kas tevi pārsteidz? Viņa ir atbilstoša manam tagadējam stāvoklim sabiedrībā. Un tikai ar nicinājumu balsī nesaki: “Cik zemu tu esi kriti, Nikolas!” Mēs vēl nezinām, kā iegrozīsies tava pašas dzīve. Un neviebies!”
“Tiesa.” Katarīna kaunīgi nodūra galvu, kaut gan viņai likās, ka tik zemu jau būtu zem viņas goda nolaisties.
“Tagad pievērsīsimies tev. Cik ļoti tu gribi tikt vaļā no Lendona?”
“Esmu gatava uz visu.” Katarīna cerīgi pavērās Nikolasā.
“Pat, ja tas sagādās kreņķus un raizes tavam tēvam?”
“Pat tad. Kaut gan viņam jau tagad ir kreņķu vairāk kā vajag. Šodien viss nodega.”
“Es zinu. Un tas tikai atvieglos visu.”
“Tad varbūt tu pats liki pielaist uguni?” pēkšņi iesaucās Pēteris.
“Domā, ko runā,” Nikolass pacēla balsi. Šis Pētera izteiktais apvainojums viņu patiesi aizskāra. “Es to, protams, būtu varējis izdarīt bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo mani un baronu Lihtbergu nekas vairs nesaista. Bet es nekad neuzdrošinātos riskēt ar Katarīnas dzīvību. Toties, zinot manu dārgo māsīcu, tas pilnībā būtu varējis notikt. Nešaubos, ka tu pamanījies iesaistīties dzēšanas darbos, vai ne?” Nikolass viltīgi smīnēja. Katarīna tikai piekrītoši pamāja. Viņai glaimoja brālēna vārdi, ka viņš nekad neriskētu ar viņas dzīvību. Viņš vēl joprojām rūpējās par viņu, mīlēja viņu.
“Tad atvaino! Es negribēju… Sanāca netīšām…” Pēteris palocīja galvu.
“Piedots un aizmirsts. Starp citu, ko jūs te darāt? Tāpat vien jau vēlā vakara stundā neviens pa ostu neblandās?”
“Esam apmetušies fortā pie mana līgavaiņa. Pēc tēva prasības. Kamēr māju saved dzīvošanas kārtībā,” Katarīna īdzīgi noteica.
“Skaidrs!” Nikolass uz brīdi palika domīgs. “Kaķēn, vai būsi ar mieru laiciņu padzīvot uz kuģa kopā ar mani, maniem jūrniekiem?”
“Cik ilgs tas būtu tavs “laiciņš”?” viņas skatiens ieurbās Nikolasā.
“Pirms turpinu, lai Pēteris apzvēr, ka glabās to visu, kā noslēpumu, ka neko neuzzinās neviens no malas, ka viņš paliks tev uzticīgi līdzās, lai arī kas notiktu.” Nikolass pēkšņi kļuva nopietns, pat skarbs. Katarīnai pat likās, ka, ja Pēteris nezvērēs, tad Nikolass viņu caurdurs ar zobenu.
“Zvēru!” Pēteris bez pārdomām, it kā to tik vien viņš būtu gaidījis, pacēla plaukstu. “Zvēru pie Dieva, pie savas mātes un savas dzīvības. Zvēru, ka palikšu uzticīgs un sekošu Katarīnai, lai arī, ko tas man maksātu.”
“Prātīgs zēns.” Nikolass piekrītoši pamāja. “Runa ir par nelielu nolaupīšanu, es pat teiktu sava veidu brīvprātīgu bēgšanu.”
“Un? Kāda no tā jēga?”
“Nesaprati? Domāju, ka esi attapīgāka. …un tikai neapvainojies.” Nikolass piebilda, redzot, ka Katarīna aizvainoti uzmet lūpu.
“Mēs izliksimies, ka tevi nolaupām, kamēr tu kā princese dzīvosies pa kuģi. Protams, tiks paprasīta izpirkuma nauda, ko nu tavs tēvs vairs nevar atļauties. Atliek prasīt Lendonam, bet tas maita ir skops. Ja viņš atsakās, tad viennozīmīgi tiek atsaukta arī saderināšanās. Neviens neprasīs, lai augstdzimusi jaunava apprec vīrieti, kam viņas dēļ ir žēl mazliet zelta no saviem krājumiem.”
“Lieliski. Bet, ja viņš tomēr samaksā?”
“Nekur nav teikts, ka mums tevi ir tik tiešām jāatlaiž. Savāksim naudiņu, bet tad jau izdomāsim, ko darīt tālāk. Paskatīsimies, ko pati vēlēsies. Ja nu tev jūra būs paspējusi noriebties…”
“Labi. Bet, ja viņš saorganizē pusi flotes un metas jums uzbrukumā?”
“Nieki. Arī mēs varam dabūt divus labi bruņotus, lielus kuģus. Bez tām šaubos, vai tie siļķu galvas maz zinās, kurā virzienā esam devušies?”
“Un, ja viņš maksāt atsakās?”
“Tu tiksi atlaista kurp vien sirds kāros, tikko viņš to skaļi paziņos. Zvēru, ka tev ne par ko nav jāuztraucas. Man tu vari uzticēties tāpat kā kādreiz. Kaķēn, nekas nav mainījies starp mums.”
“Labi! Es piekrītu visām tavām iecerēm.” Katarīna noteica un beidzot sadūšojās pieķerties nenosakāmās tīrības alus kausam, kamēr abu vīriešu alus kausi jau bija pustukši. Rūgtais dzēriens viņai tīri labi garšoja un drīz vien kauss bija tukšs, gandrīz vienā piegājienā. Satraukums bija radījis pamatīgas slāpes.
“Esi gan tu viena žūpa. Bet nekas, puiši to sapratīs.” Nikolass smīnēja. “Nu, ja mēs esam tikuši tik tālu, tad tagad jāķeras pie detaļām. Vislabāk būtu, ja Pēteris pazustu jau tūlīt. Kaķēn, ja tev nav iebildumu, es to puisi tūlīt ņemu līdzi uz Pusnakts zvaigzni.”
“Labi! Bet, kā ar mani?”
“Pamēģini rīt tik nelielā pastaigā pa pludmali. Tā ap pusdienas laiku, bet dažu kareivju pavadībā. Mēs tevi nolaupīsim, bet pusdzīvie forta kareivji būs par pierādījumu, ka tu esi Viļņu Nelabā nagos.”
“Viļņu Nelabais?” Katarīna saviebās. Šis vārds viņai nebija svešs. Tā tika dēvēts viens no neprātīgākajiem, veiksmīgākajiem un arī nežēlīgākajiem Karību baseina pirātiem. Par Viļņu Nelabo tika dēvēts cilvēks, ap kuru jau gadus piecus vijās leģendāri nostāsti, kas satrauca romantisko sieviešu sirdis, rosināja sapņus, bagātināja iztēli un biedēja tirgotājus un jūrniekus. Cilvēks, kas nepazina žēlastības. “Tas būtu tu, vai?”
“Es.” Nikolass apstiprināja. “Kā redzu, tad tevi tas nebiedē, lai arī tu zini šo vārdu, ne?”
“Pārsteidz gan. Vēl jo vairāk, kā Velnu piemin, tā Velns klāt,” un Katarīna to domāja tiešā nozīmē. Viņa bija izteikusi vēlmi saņemt palīdzību kaut no paša Nelabā, viņu satikt un parunāt, un te nu viņš bija. Tiesa gan mīļotā brālēna izskatā. Šāda sagadīšanās radīja aptīkamu satraukumu.
“Ko tu ar to gribēji teikt?” Nikolass viltīgi palūkojās māsīcas acīs.
“Tikai to, ka, ja vajag palīdzību, tad jāgriežas pie Elles valdnieka. No Ēdenes dārziem tās nebūs. Esmu par to pilnīgi droša,” viņa pasmīnēja. “Vai tiešām flotes leitnants ir kļuvis par pirātu kapteini?” Katarīna atkal kļuva nopietna un vērīgi lūkojās brālēnā.
“Fakts. Tā sanāca, Kaķēn. Es jau teicu, ka man ir daudz, ko stāstīt.”
“Ar nepacietību gaidīšu.”
Nikolass pievērsās Pēterim.
“Tev nebūs iebildumu, ja šejieniešu acīs tevi pataisīsim par nodevēju, par tādu pašu pirātu kā es?”
“Vai tad es varu iebilst? Pats vēl tikko zvērēju, ka Katarīnas labā esmu gatavs uz visu.” Viņš noteica un izdzēra kausu. “Un jau esmu arī. Šī dumpīgā nerātnele mani ne reizi vien ir glābusi no pēriena, vai aizsūtīšanas uz plantācijām.”
Katarīna iesmējās. Raksturojums “dumpīgā nerātnele” viņai patika.
“Tad viss ir sarunāts. Es atgriežos uz kuģa, Pēteri gaidu tur. Lai viņš pavada tevi gandrīz līdz pašam fortam, un tad nāk uz ostu. Rīt tā, kā sarunājām.” Nikolass rezumēja.
“Es pati varu aiziet līdz fortam,” Katarīna iebilda. Par atbildi atskanēja Nikolasa smiekli.
“Tu esi neprātīgāka, kā biju iedomājies. Vai tu maz aptver, kādas briesmas tev draud vienai vazājoties apkārt pa šitādu ostas pilsēteli šitādā diennakts stundā? Ja neesi pamanījusi, tad tūlīt jau būs melna nakts,” tas nebija sašutums, drīzāk izbrīns un neizpratne, kas ieskanējās brālēna balsī par šādu Katarīnas lēmumu.
Katarīna uzskatīja par labāku neatbildēt, pieļaujot, ka Nikolass jau tomēr zina labāk. Bez tam brālēnam bija vēl lielāks talants apstrīdēt viņas iebildumus, kā viņai pašai.
“Lieliski! Tātad visu esam sarunājuši!” viņš piecēlās un devās ārā. Pārējie sekoja.
Katarīna bija laimīga atkal plaušās ievilkt svaigu gaisu.
“Tad līdz tikšanās brīdim uz kuģa. Maniem ļaudīm uzticies, ne no kā nebaidies.”
“Tad tu manis nolaupīšanā nepiedalīsies?” Katarīna likās mazliet vīlusies.
“Vēl nezinu.” Viņš pasmaidīja žilbinošu smaidu un devās prom.
“Hei, Nikolas!” Katarīna uzsauca. Viņš apstājās un pagriezās pret māsīcu. “Starp citu,” viņa dziļi ievilka elpu, “ad tu pēdējo reizi mazgājies?”
Pētera pazušanu Katarīna paskaidroja tikai ar īsu frāzi:
“Kāda Vella pēc, lai es to zinātu, kur viņš ir? Pēteris ir mana aukle, nevis es viņa. Gandrīz pie paša forts viņš vienkārši nozuda tumsā,” un paraustīja plecus. Ne viens arī neko vairāk neprasīja. Džordžs Lendons pat likās apmierināts ar to, ka pa fortu nevazāsies kāds vergs, kuram, pārmaiņas pēc, viņš pavēlēt nevarēja. Toties iebildumi viņam radās, kad Katarīna izteica vēlēšanos iziet pastaigā pa pludmali.
“Un, kas tev tur pazudis?”
“Man patīk jūra. Un es taču nevaru visu laiku aizvadīt forta sienās.”
“Un kāpēc gan ne? Te tu esi drošībā”.
“Un, kas man draud pludmalē?” Katarīna spītīgi iejautājās.
“Nu…” Lendons ievilka elpu. “Nu nav tur droši.”
“Tad dod līdzi dažus vīrus, lai mani pieskata. Vai arī nāc pats. Bet es atsakos sēdēt šeit līdz tam brīdim, kad tēvs mani aicinās atpakaļ uz plantācijām. Man ir garlaicīgi. Saprati?” Katarīna iespieda rokas sānos un draudīgi lūkojās kapteinī.
Lendons par to tikai pasmējās. Cik vienkārši būtu pateikt, ka nekur viņa neies, lai sēž malā, daudz nevirina muti un nekrīt uz nerviem. Un tomēr sirdsapziņa viņam tā neļāva izrīkoties ar saderināto, kas, piedevām, viņam vēl tīri labi arī patika. Katarīna nebija ne padotais kareivis, ne jūrnieks, bet gan Tobago augstākās sabiedrības sieviete. Tiesa, reizēm visai neciešama sieviete.
“Nu ko. Pierunāji! Lai notiek pēc tava prāta, mana dārgā. Vai tad man grūti sagādāt tev kādu izpriecu? Es norīkošu tev divus pavadoņus. Vari staigāt, cik vien sirds kāro. Es labprāt pats tevi pavadītu, bet man ir jāpastrādā ar saviem jūrniekiem, un arī gubernators vēlas mani redzēt,” savā ziņā Džordžs pat jutās atvieglots, ka līgava būs prom no forta. Viņam nepatika, kā forta kareivji un jūrnieki blenž uz Katarīnu, nepatika, ka saderinātā ar viņiem draudzīgi sarunājās. Nē, greizsirdīgs Džordžs nebija, tikai egoistisks un privātīpašniecisks gan.
“Kā teiksi. Šeit tomēr ir tavi valdījumi. Tiksimies pie vakariņām?”
“Tiksimies pie vakariņām,” kapteinis apstiprināja un atvadoties noskūpstīja līgavu uz vaiga. Katarīna gan centās no tā izvairīties un parauties malā, bet nepaspēja.
Izliekoties, ka viņu interesē tikai jūras izskalotie gliemežvāki, jūras zvaigznes un citas jūras izskalotās veltis pludmales smiltīs, Katarīna lēnām gāja uz priekšu. Visu laiku viņa zagšus lūkojās apkārt, gaidot parādāmies brālēna sūtītos jūras laupītājus. Dažus metrus aiz viņas sarunādamies, gāja abi forta kareivji, bruņoti ar bisēm un zobeniem. Viņi gan nedomāja, ka viņu klātbūtne šeit ir nepieciešama, bet tik un tā, staigāt pa pludmali pakaļ Katarīnai fon Lihtbergai bija daudz patīkamāk nekā stāvēt muļķīgajā sardzē fortā zem spožās svelmējošas saules un uzklausīt priekšniecības pavēles un brēcienus. Šāds izgājiens ārpus forta sienām bija tik pat kā brīvdiena.
Pirāti kavējās, un Katarīna jau sāka nervozēt, ka Nikolass būs viņu pievīlis. Pastaiga bija krietni ieilgusi. Visticamāk, ka sargi ieteiks griezties atpakaļ jau vistuvākajā laikā, bet to pieļaut nedrīkstēja.
Un tad viņi parādījās no džungļainajām kāpām. Atvāztiem zobeniem un pistolēm rokās, skaļi aurojot. Krietns pulciņš vienkārši ģērbtu jūras laupītāju, kas bija apkārušies ar visdažādākajām dārgām rotām – viņu laupījumu no iepriekšējiem “varoņdarbiem”.
Kareivji tūlīt pat izšāva uz uzbrucējiem un izrāva zobenus, lai aizstāvētu meiteni. Divi savainotie, bet dzīvie pirāti, pašu spēkiem atgriezās brikšņos, kamēr pārējie turpināja uzbrukumu. Skaļi aurodami un zobenus vicinādami viņi gāzās virsū sargiem, kamēr viens milzīga auguma jūras laupītājs satvēra Katarīnu. Viņa neizrādīja nekādu pretošanos pat skata pēc nē. Tik un tā abi kareivji to nemaz nemanīja. Viņu raizes bija uzbrūkošie pirāti. Un dažu minūšu laikā, abi kareivji bija vairs tikai pusdzīvi, cīnīties nespējīgi, bet augumā lielākais un spēcīgākais pirāts, pārmetis Katarīnu sev pār plecu, nozuda piekrastes brikšņos.
Sīks, pavecs vīrelis stiegrainiem roku muskuļiem noliecās pie smiltīs gulošajiem savainotajiem kareivjiem.
“Nododiet Lendonam sveicienus no Viļņu Nelabā. Ja šis grib vēl redzēt savu līgavu vienā gabalā, tad lai meklē naudiņu. Precīzāku summiņu mēs paziņosim vēlāk.”
Un pirāti nozuda džungļos tik pat ātri, kā bija no tiem iznākuši, paķerot līdzi baronesi Katarīnu fon Lihtbergu.
“Viļņu Nelabais lika tevi atstāt kuršu ciemā. Tur, pie savējiem, tu būsi drošībā, kamēr kuģis pametīs ostu un aizpeldēs līdz Melnajām klintīm. Tad viņš tev pats atnāks pakaļ,” pirāts, kurš Katarīnu nesa, viņai īsumā paskaidroja tālāko notikumu attīstību.
Pirāti izgāja uz ceļa un nolaida Katarīnu zemē.
“Un, cik ilgi man būs tur jākvern?” gluži apmierināta Katarīna tomēr nebija. Viņa tik ļoti vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt uz kuģa, atkal būt pie dievinātā brālēna, peldēt pa jūrām, pat sapņoja piedalīties arī kādā laupīšanā uz jūras. Kopš sava pirmā jūras brauciena Katarīna vienkārši dievināja jūru, kuģus un peldēšanu ar tiem.
“Ilgākais diennakti. Viļņu Nelabais lieki nevilcināsies ne mirkli. Tas nebūs viņa paša interesēs. Nav arī viņa dabā. Neuztraucies. Kuršu zemkopji ir mums uzticami. Viņi nenodos. Badā arī nenomirsi.”
“Es par to neraizējos. Gan jau viņš zina, ko dara. Mani tikai kaitina pati gaidīšana.”
“Aber, kuram tad tā patīk?” pirāti iesmējās. Arī viņiem nepatika gaidīt.
Kuršu sētā Katarīna aizvadīja nepilnu diennakti. Tad viņai pakaļ ieradās Nikolass pats personīgi. Drīzāk gan būtu jāsaka, ka atjoņoja. Viņš bija ļoti steidzīgs un neparasti nerunīgs. Uz visiem Katarīnas jautājumiem viņš atbildēja ar “pēc tam, Kaķēn!” Bez liekiem paskaidrojumiem viņš lika Katarīnai trausties mūļa mugurā un, cik ātri vien var, sekot viņam.
“Mums ir uz pēdām, ja?” Katarīna beidzot aptvēra.
“Jā! Bet mēs tomēr paspēsim.” Nikolass apstiprināja. “Es zinu visīsāko ceļu, bet viņi pat īsti nenojauš mūsu gala mērķi.”
“Jūs izsekoja no ostas?”
“Neizsekoja, bet ostā pamanīja un sacēla kājās visu fortu.”
“Nikolas, man sāk likties, ka tas nebija īsti prātīgi. Pārāk liels risks nomirt tik jaunai.”
“Kaķēn, es nekad neesmu apgalvojis, ka tas viss ir prātīgi. Tu pati pieņēmi lēmumu. Un no tā pieņemšanas brīža, nekas vairs nebūs prātīgi. Iespējams, ka nekad vairs,” Nikolass nopūtās. Un tomēr balsī varēja nelielu šķelmīgumu. Likās, ka notiekošas pirātu priecē un pat izklaidē.
“Tu mani sāc biedēt,” toties Katarīna palika nopietna.
“Kaķēn, es nedomāju, ka tas vispār ir iespējams. Cik es zinu, tad tu esi pietiekami traka, lai baiļu vispār nepazītu.” Nikolass pasmīnēja. Un tomēr šie vārdi Katarīnu nomierināja. Nikolass lieliski zināja, ko un kurā brīdī viņai pateikt, lai visu vērstu uz labu. Un varbūt tiešām tās bija tikai iedomas, bet ne bailes, kas viņu tirdīja, lika sirdij ietrīsēties, bet vēderā visam sagriezties.
Pie Melnajām klintīm viņus sagaidīja laiva. Tikko kapteinis un Katarīna iekāpa tajā, vīri sāka enerģiski airēt. Laiva vēl bija šāviena attālumā, kad krastā parādījās forta kareivji, kas tūlīt pat sāka šaut, daudz neraizējoties par to, ka vārētu trāpīt arī Katarīnai. Kad lieta grozījās ap pirātu slaktēšanu, tad viss citās likās mazsvarīgs. Viņos pamodās neredzēts entuziasms un asinskāre, bet veselais saprāts vispār atteicās dot par sevi jebkādu ziņu.
“Idioti. Nošausiet vēl meiteni. Vai jūs maz redzat, kur šaujat?!” Bija dzirdama Lendona skarbā balss, pilna dusmu un niknuma. Šāvieni nekavējoties apklusa.
Bet laiva pa to laiku piestāja pie kuģa, un jūrnieki, pat Katarīna, ļoti veikli uztrausās uz borta.
“Svētās jūras čūskas! Kustamies!” Nikolass nokliedzās un jūrnieki skrēja uz savām vietām. Daži pat nostājās pie lielgabaliem, būdami gatavi tos visus likt lietā, ja vien radīsies tāda nepieciešamība. Šeit vairs nebija droši. Tobago apkaime bija jāpamet pēc iespējas ātrāk.
Katarīna stāvēja pie borta malas un raudzījās kā attālinās krasts. Ar nelielām izbailēm viņa aptvēra, ka šinī brīdī sākās pilnīgi cita dzīve. Dzīve, kas būs atkarīga no nejaušībām, veiksmes, vētrām, brālēna un citiem pirātiem. Jaunajai sievietei nezin kāpēc likās, ka šāda dzīve viņai tīri labi varētu patikt. Un tomēr tā biedēja, biedēja nezināmais, kas stāvēja priekšā.
“Par, ko prāto?” līdzās nostājās Nikolass.
“Par to, kā viss mainīsies.”
Skaļas ūjināšanas un kaujas brēcienu apvadīts masta galā tika piestiprināts „Jautrais Rodžers”.
„Beidzot redzu īstu pirātu karogu,” Katarīna gandarīti noteica, uzlūkojot melno karogu ar galvaskausu un zem tā pārkrustotiem dunčiem.
“To pat es nevaru prognozēt, kādas pārmaiņas notiks jau tuvākajā mirklī. Viss ir dievu rokās. Tagad nāc. Man tevi ir jāiedabū citās drānās,” viņš saņēma māsīcu aiz rokas.
“Kas tad šitām vainas. Nav ne netīras, ne vecas, ne saplēstas. Es teiktu, ka šī kleita man pat tīri labi piestāv.”
“Kleita. Par to jau arī ir runa. Tu gribi pa kuģi staigāt kleitā? Ātrāk nobeigsies, kā pieradīsi. Aizmirsu tevi pabrīdināt, ka es no tevis uztaisīšu īstu jūrnieku, kamēr būsi šeit. Lodāsi pa takelāžu, mazgāsi klāju, kausies, cīnīsies, lamāsies, dziedāsi, laupīsi un dzersi kopā ar visiem. Tu, Kaķēn, tagad esi daļa no Pusnakts zvaigznes komandas.”
Viss jau būtu labi, tikai tie vārdi par strādāšanu un mazgāšanu lika Katarīnai aizsvilties. Viņa bija plantāciju mantiniece, bet ne verdzene. Līdz šim viņas nodarbe bija slaistīties, kas ietvēra izjādes, lasīšanu, smalkos rokdarbus, deju, klavesīna spēli un dažas citas izklaides, par kurām tēvam bija labāk nezināt. Viena no tām bija kāršu un kauliņu spēles. Strādāt – viņas izpratnē bija bezmaz vai lamuvārds, kas pazemoja brīvu cilvēku. Nē, to gan ne. Strādāt būtu zem viņas goda.
“Nē!” viņa sparīgi iebilda.
“Jā!” Nikolass palika pie sava. Kad abi ir vienādi spītīgi, tad uzvar stiprākais. Un šinī gadījumā tas būtu Nikolass, ja vien Katarīna būtu ar mieru atzīt viņa autoritāti.
“Ej Ellē!” Katarīna viņā nikni paskatījās.
“Neceri, ka tu vari mani kaut kā ietekmēt. Tu esi manā varā, Kaķēn. Mūsu radniecība man lika tev palīdzēt un tā noteiks tavu augsto statusu uz kuģa, bet arī šeit ir noteikumi. Pasažieru nav. Ir pirāti un ir gūstekņi. Iesaku izvēlēties būt par pirātu… Lielākas privilēģijas un brīvība.”
“Tu esi draņķis.” Katarīna iecirta Nikolasam pļauku, apcirtās ap savu asi un devās prom.
“Kaķēn!” Nikolass sauca pakaļ. “Viss ir tavās interesēs. Nāc atpakaļ!”
Atbildes nebija.
“Neko teikt: kaķēns! Kaptein, viņa ir īsta traka kaķe,” kāds no pirātiem noteica, kas bija atradies turpat tuvumā un dzirdējis strīdu.
“Izvēlies izteicienus. Tā ir mana māsīca. Un jums visiem pret viņu ir jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret mani, pret Neprātīgo Džimu. Pat, ja tev ir pilnīga taisnība. Kaķēns ir izaudzis par traku kaķi. Un nomazgājies. No tevis smird jau pa gabalu.” Nikolass skarbi noteica, tad palūkojās apkārt.
“Pēter!” viņš nobrēcās. Melnais puisis tūlīt pat bija klāt. Dažās dienās viņš bija krietni izmainījies. Uz rokām, pleciem un atlētiskā torsa bija aprādījušies daži tetovējumi, ausīs zelta riņķi, rupjā audekla drānu vietā samta bikses un plats zīda krekls, acīmredzot novilkts kādam spāņu grandam. Līdz ar drānām bija mainījusies arī viņa izturēšanās un uztvere. Pēteris vairs nejutās kā vergs, bet gan brīvs cilvēks. Bija vajadzīgs pavisam neilgs laiks, lai viņš aizmirstu par pazemību baltā cilvēka priekšā. Šeit, uz Pusnakts zvaigznes, nozīmes nebija ne ādas krāsai, ne ticībai, ne nacionālajai piederībai. Nikolass pret visiem saviem pirātiem izturējās vienādi.
“Sameklē Katarīnu un dabū uz manu kajīti, lai tur vai kas. Es to skuķi izdresēšu. Lai nu kuru, bet mani viņa klausīs.”
“Klausos, kaptein!” un Pēteris aizsteidzās.
(18.09.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2357
Kopā:6420614
|
| |
| |
|
Autori
