X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 4. daļa
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Katarīna pa to laiku bija paspējusi aizklīst līdz stūrmanim. Pirāti par viņas klātbūtni jau iepriekš brīdināti, neko daudz nepievērsa viņai uzmanību, neapturēja viņu, neuzmācās, ja nu vienīgi palūkojās viņā, pēc kā tad kapteiņa māsīca īsti izskatās.
“Neiebildīsi, ja es te pastāvēšu?” viņa vērsās pie stūrmaņa, kaujās rūdīta vīra.
“Kas ta man?! Stāvi!” viņš vienaldzīgi atrūca. Šo vīru uz doto brīdi interesēja tikai jūra, horizonts un stūres rats. Un Katarīna tur pat arī palika, raugoties uz jūru, uz stūrmaņa darbību, uz jūrniekiem, kas rosījās pa klāju un takelāžu.
“ Tad, re ` kur tu esi,” pēc neilga laika uzradās Pēteris. “Ejam! Kapteinis vēlas tevi redzēt.”
“Lai šis ieskrienas. Tas maita…”
“Izbeidz!” Pēteris pacēla balsi. Nu viņš vairs nebija Lihtbergu vergs. Bet gan izbēdzis vergs, brīvs cilvēks, jauns pirāts, kura vienīgais komandieris ir šī kuģa kapteinis. Viņš bija nokļuvis pasaulē, kur pats bija sev kungs. Katarīnu un viņu saistīja uzticības zvērests un sena pieķeršanās. Ja nu tomēr viņš ir šīs meitenes pusbrālis?
“Kas jūs visi pret mani sazvērējušies?” Katarīna atkal uzmeta lūpu.
“Nē! Vēl joprojām darbojamies tavās interesēs. Būtu tikai jutusies glaimota, ka veselu baru vīriešu tagad interesē tikai tava labklājība. Nāc!”
“Nē! Man tepat tīri labi patīk,” dumpīgā sieviete atcirta un uzgrieza Pēterim muguru, neliekoties par viņu vairs ne zinis.
Pēteris vairs nestrīdējās. Viņš satvēra Katarīnu, pārmeta viņu sev pār plecu un nesa uz kapteiņa kajīti. Viņa spirinājās, lamājās kā vietējā krogus meita, un apveltīja Pēteri ar pāris spēcīgām dunkām. Pēteris neteica ne vārda, tikai ciešāk piespieda sev Katarīnu, cenšoties ierobežot viņas kustību amplitūdu.

“Te būs!” viņš nolika Katarīnu uz dēļu grīdas Nikolasa kajītes centrā. “Bet vairāk gan neliec to darīt. Pārāk sāpīgs un nepateicīgs darbs,” viņš berzēja sānus, pa kuriem Katarīna bija pamatīgi iespērusi ar celi.
“Cerēsim, ka vairāk arī nevajadzēs. Ej!”
Pēteris aizgāja, bet Katarīna nekustīgi stāvēja kajītes vidū un nikni skatījās uz brālēnu, kas izlaidies sēdēja lielā krēslā kā pats jūru pavēlnieks.
“Nu?” viņa iespieda rokas sānos, ieņemot visai izaicinošu pozu.
“Uzvelc šito!” viņš norādīja uz drēbēm, kas bija uzmestas uz krēsla. “Tev pašai būs tikai ērtāk. Bikses nav nekas pretdabisks.”
“Šiten te? Tavā klātbūtnē?” Katarīna mazliet samulsa. Ja jau Nikolass tā uzstāj uz biksēm, tad lai būtu bikses, bet pārģērbties vīrieša klātbūtnē… nē. Tas pat viņai likās mazliet par traku.
“Nu un? Esmu tavs radinieks. Bez tam manas acis ir skatījušas vairāk kailu sieviešu kā tu spēj iedomāties.”
“To piedauzīgo krogus meitu, piemēram?” Katarīna dzēlīgi noteica. Brālēna uzstājība viņā pamodināja to ierasto vēlmi pārkāpt visus noteikumus un sabiedrības pieņemtās uzvedības normas, kas uz brīdi bija iesnaudies. Bet iespītējusies, Katarīna spēja izdarīt visu.
“Arī viņu,” Nikolass, indīgi smīnot, apstiprināja.
„Svētās jūras čūskas!” Katarīna smagi nopūtās, bet nestrīdējās vairāk. Nikolass pasmīnēja, cik ātri māsīca bija pārņēmusi viņa ierasto izteicienu.
Garā kleita, ar neskaitāmajiem apakšsvārkiem ļoti karsēja un traucēja, korsete neļāva pietiekami brīvi kustēties un elpot. Pilna ekipējuma tērps vairāk atgādināja smalku moku rīku. Nikolasam bija taisnība: viņai tik tiešām būs ērtāk un vieglāk.
“Tad atšņorē kleitu un korseti,” viņa uzgrieza brālēnam muguru.
“Nu tamdēļ es varu arī piecelties,” vīrietis gandarīti noteica. Viņš lēni piegāja pie Katarīnas, kas nepacietīgi gaidīja.
„Un vispār! Es esmu dusmīga uz tevi!” viņa iesaucās tikko Nikolasa rokas pieskārās viņas mugurai.
„Nezin kāpēc mani tas neizbrīna un nepārsteidz,” viņš gurdi atteica. Un brīdi iestājās klusums. Kapteinis nodarbojās ar korsetes striķiem un āķīšiem, kamēr Katarīna lūpu uzmetusi lūkojās sienā.
„Un tu pat negribi zināt par ko?” viņa beidzot neizturēja.
„Vai tad vēl joprojām ne par to pašu?”
„Nē! Es dusmojos par nedaudz senākām lietām,” viņa strauji apgriezās, atraujot Nikolasu no iesāktās nodarbes.
„Es tevi neesmu saticis četrpadsmit gadus. Kaut kā neatceros, ka toreiz tev būtu kaut ko nodarījis,” viņš domīgi savilka pieri.
„Par to jau es runāju. Četrpadsmit gadus... četrpadsmit garus gadus mēs nesatikāmies. Es alku atkal tevi satikt, bet tas nenotika. Tik daudzas reizes savā sirdī un prātā es paspēju tevi apglabāt un samierinājos ar to, ka tevi vairs nekad nesatikšu. Bet tu tanī laikā mani pa kluso novēroji. Kāpēc, tu draņķi tāds, neatnāci pie manis? Kāpēc nedevi ziņu? Drīzāk jau jājautā, ko es tev biju nodarījusi, ka tu mani šitā mocīji?” ar pārmetumu lavīnu Katarīna gāja virsū savam brālēnam. Viņš lēnām atkāpās līdz atdūrās pret kajītes sienu.
„Tu tiešām tik ļoti pēc manis ilgojies? Neticami. Tu toreiz biji mazs bērns. Man likās, ka sen jau būsi mani aizmirsusi,” viņš jutās patiesi pārsteigts.
„Idiot! Tu man biji mīļš, kā es pati sev. Kopš māte mani pameta, tu gandrīz vienmēr biji līdzās. Pie tevis varēju meklēt glābiņu, tu biji draugs un radinieks. Tu savā ziņā man biji pat Dieva vietā, bet tu aizgāji. Man palika tikai Pēteris, bet mūsu atšķirīgā sociālā un rasu izcelsme liedza būt draugiem arī sabiedrībā. Viņiem bija jāpaliek vergam citu acīs, kamēr tikai divatā esot es varēju viņam uzticēt savas domas, jūtas un sāpes. Bet tu, draņķi un nelieti, to visu noteikti redzēji, tikai neiedomājies man pat atrakstīt. Kāds tev ir attaisnojums?”
„Nav! Piedod!” Nikolass nodūra galvu. Nu viņš tik tiešām sāka justies vainīgs. „Bet tagad es esmu tev gatavs atmaksāt par to, ka pats neapzinoties tevi tik ļoti sāpināju.
„Labi, jau labi!” Katarīna nopūtās. To, kas viņu bija tirdījis, nu bija pateikusi, un vēlamā reakcija arī bija sasniegta. Sieviete saņēma Nikolasa galvu plaukstās un piespieda savu pieri pie viņējās. „Es tev piedodu! Negarantēju, ka aizmirsīšu, bet vienmēr došu iespēju atmaksāt par manis atstāšanu.”
Nikolass pacēla galvu.
„Gribi teikt, ka man par to būs jāmaksā visu mūžu?”
„Varbūt!” viņa šķelmīgi pasmaidīja. „To rādīs laiks un notikumi. Un par spīti visam tu man biji, esi un paliksi mīļš.”
Viņi draudzīgi saskūpstījās, un Katarīna atkal uzgrieza brālēnam muguru. „Turpini, lūdzu! Man pat sāk likties, ka par tām biksēm tev varētu būt arī taisnība.”

Arī Katarīna tika pie šaurām samta biksēm, kas stiepās līdz pusstilbiem, platā zīda krekla, kas pārmaiņas pēc vēl bija tīrs, ādas vestes, kuras uzdevums bija noslēpt viņas krūtis no pirātu skatieniem, lai lieki nekārdinātu pēc sievietēm izslāpušos jūrniekus. Mati tika sapīti bizē, bet ap galvu apsiets koši sarkans lakats. Nikolass viņai ap gurniem aplika zobena jostu. Garie zābaki palika vāļājamies stūrī ar piebildi: uzvilkšu, kad paliks auksti, sāksies kauja vai vienkārši savādāk paiet nevarēšu. Bija tik patīkami zem kailajām pēdām just gludos, noberztos klāja dēļus, biezo paklāju Nikolasa kajītē. Vispār spert ik soli, kad pēda nav iespīlēta kurpē vai zābakā, bija zināms atvieglojums. Noslēgumā Nikolass māsīcai rokās ielika plakanu zobenu ar viegli liektu asi uztrītu asmeni un griezumiem rotātu ziloņkaula rokturi.
“Ar šo mantiņu tev būs jāiemācās rīkoties. Tur nekādi iebildumi vispār netiks ņemti vērā,” Nikolass stingri noteica. Viņš jau krietni sen bija aizmirsis, kā ir, kad iebilst viņa teiktajam.
“To vispār nebūs.” Katarīnas pirkstu gali glāstoši pārslīdēja pāri asmenim. Šī „mantiņa” viņu jau paspēja savaldzināt. Viņa juta, ka trīs viss ķermenis, pieskaroties zobenam, paātrinās sirdsdarbība, bet elpa kļūst dziļa, bet ātra.
“Tā glāsta mīļoto, nevis ieroci,” Nikolass komentēja to, ko redzēja.
“Viss ir pareizi. Šis jau ir mans mīļotais ierocis, kuru man negribētos lieki apskādēt, kamēr mācos ar to rīkoties,” viņa atkal pacēla acis pret Nikolasu.
“Tad, lai tas pagaidām glabājas šeit. Vajadzības gadījumā vienmēr varēsi paņemt. Tāpat kā savus zābakus.”
“Labs ir!” Katarīna atdeva zobenu Nikolasam, kurš to saudzīgi nolika lielā lādē.
“Ja reiz esam tikuši galā ar pirmās nepieciešamības darbiem, tad sāksim tavu iedzīvošanos mūsu mežonīgajā vidē. Rīt satiksi Neprātīgo Džimu.” Nikolass izbīdīja Katarīnu no kajītes.
“Dzirdēts ir, bet kāds tev ar viņu sakars?”
“Mans labākais draugs un kompanjons. Bet, savulaik, bija mans kapteinis, kad es tikko sāku. Bet par to vēlāk. Pie vakariņām.”
“Turu tevi pie vārda.” Katarīna stingri noteica.

„Hei! Puiši!” Nikolass nobrēcās pa visu kuģi, kopā ar Katarīnu uzkāpis uz klāja. Pirāti, reaģējot uz saucienu, saskrēja uz klāja. Kad bija savākusies visa komanda, kapteinis turpināja:
„Šī,” viņš uzlika Katarīnai roku uz pleca, „ir mana māsīca Katarīna fon Lihtberga. Es jau jūs brīdināju, bet tagad parādu, lai vēlāk nerastos nekādas domstarpības un pārpratumi. Viņa ir tāds pats pirāts kā jūs, tikai ar to atšķirību, ka jums neaizskarama. Svēta lieta! Iegaumējiet to. Un atcerieties, ja kaut viens no jums pieliks viņai kaut pirkstu ne tā kā vajag, kaut neķītri paskatīsies uz viņu, es pats personīgi atstāšu to nelieti bez olām. Jautājumi ir?”
„Jā, kaptein! Kāpēc mums tas kreņķis sievietes izskatā uz kuģa vispār ir vajadzīgs?”
„Lai nopelnītu smuku lieku naudas čupu, lai palīdzētu manai radiniecei un lai ieriebtu kā nākas Tobago forta karaliskās flotes kapteinim Džordžam Lendonam. Ceru, ka tas ir pietiekami skaidrs iemesls,” Nikolass stingri noteica.
Neskaidra balsu murdoņa liecināja, ka pietiekams un labi saprotams iemesls, bet pats fakts, ka uz kuģa, pirātu kuģa, ir sieviete, jūras laupītājus ne visai apmierināja. Nikolass to lieliski saprata.
„Atvieglosiet sev dzīvi, ja neuztversiet viņu kā sievieti, bet gan kā pirātu. Viņa ir viena no mums, darīs visu to pašu, ko mēs, nekādas atlaides nebūs. Tāpēc iesaku šos zaļi skaudīgos ģīmjus nomainīt pret saprotošākiem. Aizstāviet viņu un māciet, tas ir viss, ko no jums prasa. Basta! Nesarežģiet dzīvi sev un man,” likās, ka Nikolass savu runu ir beidzis.
„Viņai tā būs izklaide, kamēr mums liekas raizes,” kāds iebilda.
„Nedomāju, ka klāja beršana liktos izklaide,” Viļņu Nelabais nosmīnēja, tad ievaidējās, jo Katarīnas dūre ietriecās viņam ribās. Nu bija pirātu kārta pasmīnēt. Viesās cerība, ka šī sieviete būs nevis kārtējais izlutinātais skuķis, no kura tikai problēmas, bet iespējamais cīņu biedrs. Un viss būs kārtībā, ja vien viņi savus locekļus paturēs biksēs un nemēģinās tikt pie tā, par ko pat domāt nedrīkst.
„Lieliski! Izskatās, ka esam vienojušies,” kapteinis secināja. „Tad atgriezieties pie darba. Nav ko slaistīties!”

Diena meitenei pagāja iepazīstoties ar kuģi, jūrnieku dzīvi, darbiem, pienākumiem, kuģa noteikumiem, pašiem pirātiem. Dažus no tiem viņa jau pazina, bet vēl kādi piecdesmit bija pilnīgi sveši. Pats Nikolass, jautāts, cik vīru īsti viņa kuģa apkalpē ir, nespēja nosaukt precīzu skaitli. Viņa atbilde bija:
“Pietiekami!”
Runājoties ar pirātiem Katarīna drīz vien konstatēja, nekādas problēmas ar saprašanos neradīsies, vismaz valodiskā ziņā. Kā Kurzemes baronu pēctece ar tēvu viņa diendienā sarunājās vāciski, kamēr vairums senču zemes kalpotāju runāja kuršu mēlē. Bet uz Nikolasa kuģa bija diezgan daudz kurzemnieku. Katoļu skolā Karakasā viņa bija apguvusi spāņu valodu, bet Lielbritānijas pakļautības dēļ bija nācies apgūt arī angļu valodu, līdz ar to brīvi varēja runāt arī ar spāņu un angļu izcelsmes pirātiem. Ar to Katarīnai arī pilnīgi pietika, lai saprastos gandrīz ar ikvienu ne tikai uz kuģa, bet vēlāk arī visā Karību baseinā. Un, ja vēl pievieno no vergiem un vietējiem indiāņiem „sagrābstītās” viņu valodu vārdus, tad jāsaka, ka „jaunizceptā” pirāte, laikam gan bija viena no izglītotākajām sievietēm visā teritorijā.

Nikolasa silti ieteikto piespiedu kārtas mācīšanos cīnīties ar zobenu no paša sākuma Katarīna uztvēra ar entuziasmu. Tas likās tik aizraujoši vicināt zobenu, prast ar to sevi aizsargāt un uzvarēt pretinieku. Tiesa, tikpat ātri šis entuziasms noplaka. Zobens viņu neklausīja. Brālēns nemitīgi viņai to izsita no rokām, ar savējo iebakstīja gan ribās, gan sānos, gan pielika pie rīkles. Vispār, ja šī būtu īsta cīņa, tad Katarīna bitu mirusi jau neskaitāmas reizes.
„Viss! Basta!” viņa nolaida zobenu. „Negribu vairāk.”
„Nekā nebija, Kaķēn!” Nikolass ar savu zobenu uzsita pa Katarīna asmeni. „Es no tevis uztaisīšu veiklu cīnītāju. Tev nav izvēles. Un vēlāk tu man par to būsi tikai pateicīga.”
„Ej Ellē!” Katarīna nikni nošņācās, lai nepateiktu rupjāk.
„Nestrīdies! Es neatkāpšos un nelikšu tevi mierā, līdz tu kaut reizi nepieskarsies man ar zobenu.”
„Un tad tu atstāsies?”
„Dodu tev savu godavārdu! Likšu tev svētu mieru līdz pat rītdienai,” Nikolass nosolījās.
„Labi!” Katarīna atkal pacēla zobenu un, sekojot visām brālēna norādēm, viņa atkal metās cīņā.
Vēl ilgu laiku tā bija visai bezjēdzīga. Nikolass neskaitāmas reizes izsita zobenu māsīcai no rokas. Daļu no tām reizēm zobens lidojot un krītot saskrambāja dažu labu pirātu. Līdz ar to Katarīna krietni appildināja savu lamuvārdu un lāstu krājumu.
Tā tas turpinājās vairākas stundas, līdz Nikolass nejauši paslīdēja un Katarīnai uzdevās pielikt zobenu viņam pie krūtīm.
„Gandarīts?” viņa skarbi jautāja, nenovācot zobenu.
„Par tevi, jā! Es jau redzu progresu. Bet ne par saviem slaistiem, kas nav kā nākas noberzuši klāju. Te nekas nedrīkst slīdēt. Tagad es tevi nodotu Dika un Hosē gādībā. Pamācīsies vicināt dūres un izmantot pret pretinieku visu, kas ir pa rokai, bet es iešu ieviest kārtību,” kapteinis atbīdīja malā zobenu un slējās kājās.
„Bet tu apsolīji?” Katarīna sašutusi iesaucās.
„Es apsolīju, ka es pats atstāšos no tevis, bet neko neteicu par citiem. Cīnīties tev tomēr būs jāiemācās. Jo, ja nepatiks pie pirātiem, tad vismaz mājās varēsi nolikt pie vietas Lendonu, vai arī jebkuru citu, kuru apprecēsi,” Nikolass viltīgi smaidīja un aizgāja.
„Kretīns!” Katarīna viņam veltīja niknu skatienu, bet tomēr pievērsās abiem minētajiem pirātiem, ar kuriem bija jāpamācās vienkārši kauties.
Kad bija jāvicina dūres, tad Katarīna izrādījās veiklāka un arī apķērīgāka skolniece kā zobenu cīņā. Dienas beigās viņa abiem saviem „skolotājiem” bija pamanījusies uzsist zilu aci. Nikolasu tas tikai priecēja, bet Katarīnu pašu gandarīja. Tik patīkami sen nebija bijis. Viņa atkal juta, ka ir kaut kāda vara un spēks.

Pie vakariņām Nikolass, kā jau solījis, sāka stāstīt savu dzīvesstāstu kopš plantācijas pamešanas.
“Kādu mēnesi es nodzīvojos pa fortu, bet tad ar pirmo kuršu tirdzniecības kuģi devos prom uz senču zemēm. Man gribējās apmesties tur, lai atkarotu savu barona titulu un tiesības. Ne vella! Turienieši ir jau sen sadalījuši Lihtbergu bijušās zemes savā starpā. Un skopi uz Vella paraušanu. Pat pūrvietu zemes šiem žēl. No šamiem ne pliku pirdienu neizspiest, ja tam ir kāda vērtība. Arī Jēkaba pēctecis ir dumjš kā sētas miets, nekādā jēgā. Pār Kurzemes baroniem un to patvaļu šim nekādas varas neesot. Lai es ejot pa gaisu un netraucējot ar visādām muļķībām. Ja reiz mans tēvs ir aizbēdzis uz Tobago, tad tur, lai arī es paliekot. Tobago vairs viņam nepieder un lai es nejaucot to te iekšā. Pēc pusgada salīgu uz pirmā tirdzniecības kuģa, kas pagadījās, par stūrmani un pametu Kurzemes hercogisti. Laikam jau uz visiem laikiem. Domāju, ka gals klāt, jo jau pirmajā reisā uz Kubu mums uzbruka pirāti tikko ar vērtīgu tabakas un zelta kravu bijām izbraukuši jūrā. Tas arī bija Neprātīgais Džims. Tiešām īsts neprātis un rets pārgalvis. Viņš uzbruka kuģim, lai arī to apsargāja spāņu karakuģis. Tas ātri tika nolaists pa burbuli. Veiksme nekad nepamet Džimu. Es izmēģinājos visus iespējamos manevrus, lai aizbēgtu, bet veltīgi. Mēs bijām pārāk smagi. Un tomēr Džims manu talantu novērtēja. Dažus mēnešus paturējis uz kuģa gūstā, viņš mani atbrīvoja ar nosacījumu, ka būšu uzticams komandas biedrs un pirāts. Mana izvēle bija: piekrist vai arī nokļūt jūras dzelmē. Pati tagad redzi, ko es izvēlējos. Vēl pēc dažiem mēnešiem viņš mani iecēla par savu bocmani, kad iepriekšējo kādā ostā noķēra varas vīri un pakāra. Krietnu laiku peldēju kopā ar Neprātīgo Džimu uz šī paša kuģa. Līdz šis man to paspēlēja kauliņu spēlē. Pēdējais nelietis, bet tomēr godīgs nelietis, kas vienmēr tur savu doto vārdu. Bez tam mēs jau bijām kļuvuši par labiem draugiem. Arī Neprātīgā Džima dzīslās rit kripatiņa kuršu asiņu, vismaz viņš tā apgalvo. Tā arī es tiku uz Pusnakts zvaigznes par kapteini, izveidoju komandu un sāku patstāvīgas pirāta gaitas, lai arī man bija izvēle. Es būtu varējis kuģi pārdot, nopirkt zemi, vergus, un dzīvot kā godīgam cilvēkam pienākas. Tikai lieta tāda, ka es šo nodarbi biju iemīļojis. Man patika kuģot, uzbrukt… Laikam jau tomēr neesmu gluži normāls.”
“Slepkavot un laupīt?” Katarīna viņu pārtrauca. “Kas tur var patikt? Tad tu tik tiešām neesi īsti normāls.”
“Nebrīnies un nenosodi mani. Tu to drīz sapratīsi. Mēs esam līdzīgi. Mūsu dzīslās rit vienādas asinis. Dumpinieku un brīvu ļaužu asinis.”
“Cerēsim! Jo savādāk būs grūti,” Katarīna piebilda un ļāva Nikolasam turpināt. Viņu nedaudz biedēja tas, cik vienkārši Nikolass pret to attiecas. Ne vismazākos sirdsapziņas pārmetumu, nekādu baiļu no aiziešanas bojā vai nokļūšanas varas vīru rokās un nekādas bijības pret Dievu. Nikolass bija kļuvis par vīru, kas dzīvo mirklim, neaizdomājoties, ka jau rīt var zaudēt visu, galvu ieskaitot.
“Visai ātri es iemantoju Viļņu Nelabā slavu. Tanī pat laikā es nemanāmi sekoju tavām gaitām, atceroties par doto solījumu. Pēc tavas un Džordža Lendona saderināšanās, sapratu, ka pienācis laiks man tevi satikt, noskaidrot, vai mana palīdzība tev ir vai nav vajadzīga.”
“Un paldies tev par to. Kas notika tālāk ar Neprātīgo Džimu?”
“Šis bija paspējis saraust un kaut kur noslēpt milzu bagātības. Pavisam drīz viņš nopirka vai varbūt nolaupīja citu kuģi. Par to Džims skaļi neizsakās. Bet tas ir lielu trīsklāju līnijkuģis Viesuļvētra, bruņots ar neskaitāmiem lielgabaliem. Kad ar tiem reizē bliež virsū, tad noiet pa burbuli vienā mirklī. Viņš papildināja savu komandu un tagad turpina sirot pa Karību baseinu. No viņa vairās gan citi pirāti, izņemot dažus, gan tirgotāji, gan karakuģi. Reizēm mēs kooperējamies, ja ir kāds lielāks ķēriens padomā.”
“Un tie drosminieki būtu?” Katarīna ieinteresējās. Kas gan varēja jaunu sievieti interesēt vēl vairāk par pārgalvīgiem un drosmīgie vīriešiem?
“Ir daži galīgi jukuši kapteiņi, bet visnekaunīgākais un drosmīgākais ir Vakardienas kapteinis Roberts Bleks, saukts arī par Melnajām Nepatikšanām.”
“Liekas, ka arī šo vārdu es esmu dzirdējusi. Vismaz kuģi ar tik jokainu nosaukumu Vakardiena ir pieminējis gan gubernators, gan Lendons. Un nebūt tanī labākajā aspektā,” Katarīna domīgi noteica.
“Nu ko, tad jau diezgan daudz informācijas nokļūst tavā rīcībā. Nevari žēloties, ka sievietes tiek turētas pilnīgā neziņā.”
Katarīna iesmējās.
“Mani jau nenoturēsi. Tikai pār manu līķi.”
“To gan nevajag. Dzīva tu man patīc labāk,” Nikolass pasmaidīja. “Un arī maksāsi vairāk.”
“Neprātīgais Džims. Kāds viņš ir?”
“Rīt redzēsi.”
“Zinu. Jau teici. Bet varbūt ir kas tāds, ko man vajadzētu zināt?”
“Nē! To, ka viņš ir tāds pats draņķis kā es, tu ātri pamanīsi. Rupjš, brīvdomīgs, reizēm skumjš, bet vienmēr pārgalvīgs. No veselā saprāta viņā nav ne smakas,” Nikolasa sniegtais raksturojums bija visai īss un nebūt ne Džimam par labu.
“Hm! Izklausās interesanti,” Katarīna viltīgi palūkojās brālēnā.
“Neceri! Tev par vecu. Viņam ir gandrīz piecdesmit.”
“Nu tēvs mani reiz mēģināja izprecināt sešdesmit gadīgam vecim. Viņaprāt, vecumam nozīmes nebija.”
“Es aizliedzu! Neprātīgais Džims tev vienkārši neder. Pat nedomā par to!” Nikolass skarbi noteica un piecēlās no krēsla. “Liecies gulēt. Rīt mums priekšā ir gara un visai smaga diena.”
Katarīna neielaidās strīdos. Priekš tiem viņa bija pārāk nogurusi. Viņai jau šī diena likās gara un piedzīvojumiem bagāta. Bez tam jūras gaiss vienmēr nogurdināja. Viņa ar visām drēbēm smagi atkrita uz viņai ierādītās lāvas Nikolasa kajītē un drīz vien aizmiga. Kapteinis vēl brīdi paraudzījās uz viņu un tad izgāja ārā. Viņam bija pietiekami daudz, par ko padomāt, un to vislabāk bija darīt vienatnē un klusumā.

Ap pusdienas laiku redzes laukā parādījās liels trīsklāju jeb līnijkuģis.
“Skaistulis,” Katarīna to tūlīt pat novērtēja atzinīgi. Labi kuģi vienmēr iekrita Katarīnai acīs.
“Tā arī ir Viesuļvētra,” noteica līdzās stāvošais Nikolass. “Vienmēr atpazīstama pēc pelēki zaļganajām burām. Džimam patīk izcelties. Ja ne savādāk, tad ar buru krāsu. Es gan teiktu, ka izskatās vai nu netīri zaļas, vai netīri pelēkas, bet šim jau patīk.”
Drīz kuģis bija blakus, cilvēki uz tiem varēja brīvi sarunāties bez jebkādas klaigāšanas.
“Hei, Nelabais!” no pretējā borta Nikolasam uzsauca kāds slaids vīrietis. Viņam bija aptuveni gadi četrdesmit, varbūt mazliet vairāk, viegli iesirmi pagari mati, melnas šauras ūsas un pirāt bārdiņa, bet pāri visam kreisajam vaigam gara, dziļa rēta, kas neļāva acs plakstiņam pilnībā atvērties. Rēta, asie sejas vaibsti, augstā piere, ērgļa deguns vērsa viņu ļoti skarbu, cita teiktu, neglītu.
„Svētās jūras čūskas! Tad tāds ir tas izdaudzinātais Neprātīgais Džims. Nav nemaz tik briesmīgs,” Katarīnai viņš iepatikās līdz ar pirmo acu uzmetienu.
Balss viņam bija zema un rūcoša, likās pat nedaudz piesmakusi. Vispār ļoti atbilstoša viņa izskatam. Pats viņš bija garš, kalsnējs, visai stiegrains, bet spēka pilns. Tumšās drānas viņu vērta vēl tievāku, tomēr katra kustība un žests izstaroja enerģiju un pašpārliecinātību.
“Sveiks, Džim!” atsaucās Nikolass. “Esi kaut ko iecerējis?”
“Un es domāju, ka tev ir kaut kas padomā. Starp citu, smuka meiča. Tavējā?”
“Tā varētu teikt. Džim, iepazīsties, tā ir Katarīna, mana dārgā māsīca. Vienīgā, kam es esmu dārgs. Tā kā pabrīdini savus ļaudis, lai viņu neaiztiek. Pretējā gadījumā es nešķirošu, tavs vai mans, paliks bez olām kā likts.”
“Tātad viņas dēļ, tu pameti Havanu un meties atpakaļ uz Tobago kā Velna triekts?”
“Jā! Nu tad kā, ir kāda iecere?”
“Ir! Esi gatavs ar saviem vīriem. Drošas ziņas, ka drīz šinī rajonā būs holandiešu tirdzniecības kuģi. Divi.”
“Cik drīz? Man vēl jānosūta ziņa vienam mērglim.”
“Tuvākā diennakts. Apmierina, jeb es viens varēšu dalīt mantību?”
“Nu, Kaķēn, ko teiksi? Kā būs ar vienu pirātisku uzbrukumu?”
“Es vienmēr par.” Katarīna atteica, lai arī visai nedroši. Viņa jau sāka nervozēt, bet ziņkārībai ir milzīgs spēks. Džims un Nikolass par pirātismu runāja kā par ikdienišķu parādību, bet viņa ar to līdz šim bija saskārusies tikai stāstos.
“Nelabais, tu, ar kuru galu domā? Skuķi ņemt līdzi kaujā!” Džims sašuta. „Man kaut kā neizskatās, ka viņa tam būtu gatava.”
“Nekreņķējies. Es pats viņu uzmanīšu. Bet, ja mēģināsi šo izsēdināt krastā, tad dabūsi dzirdēt tādus epitetus no viņas mutes, ka maz neliksies,” Nikolasam likās, ka Katarīnai drošāk ir paliktu uz kuģa kaut arī kaujas laikā, nekā tikt izsēdinātai uz tuvākās salas. Tur viņai būtu jānodrošina apsardze, bet lieki šķiest vīrus nevarēja.
“Nu, kā teiksi. Cīnīties viņa prot?”
“To mēs vēl šodien redzēsim. Bet vakar diviem izciliem kaušļiem uzsita zilu aci un vēl dažiem ar zobenu saskrambāja sānus.” Nikolass atcerējās paukošanās nodarbības, kad no rokām izšļukušais ierocis savainoja vairākus no viņa jūrniekiem.
“Tad jau spēcīga meitene. Bet tik un tā nesaprotu viņas klātbūtni uz kuģa, ja vien viņa nav tava mīļākā,” Džīms noteica, it kā skaļi domājot.
“Viņš taču ir mans brālēns, izvirtuli!” Katarīna apskaitās, lai arī lieliski zināja, ka apprecina arī tik tuvus radiniekus.
“Izvirtulis? Es?” Džims ar smīnu palūkojās Katarīnā un sāka smieties. “Piekrītu. Bet ne es viens. Un gan jau tev arī iepatiksies.”
“Draņķis!” Katarīna nošņāca. Izrādās, ka Džims tik tiešām nebija tā jaukākā sabiedrība, kā jau Nikolass bija teicis, toties uzticama un droša sabiedrība gan.
“Man tas skuķis patīk.” Džims smejoties devās prom.
“Neaizmirsti, ko es teicu par vīru pabrīdināšanu,” Nikolass viņam sauca pakaļ.
“Atrimsties vienreiz! Tas vecis, kurš uzbāzīsies tai Trakajai Kaķei, pats vien būs vainīgs, ja pēc tam kauliņus nesalasīs. Tu maz esi redzējis to kareivīgo dzirksti viņas acīs?” Džims atmeta ar roku un nozuda skatienam. Un tomēr Nikolass zināja, ka kapteinis savus vīrus brīdinās.
“Tu dzirdēji? Viņš mani nosauca par Traku kaķi,” Katarīna pavērās Nikolasā ar pārmetuma pilnu skatienu.
“Laikam jau viņam būs taisnība. Bez tam ne jau viņš viens,” viņš smagi nopūtās. “Man tu vienmēr paliksi Kaķēns, bet pārējie tevi redz pieaugušu. Kaķēns ir izaudzis.”
“Viņš teica: Traka”.
“Un vai tad neesi?” Nikolass pasmīnēja un arī devās prom.
“Nikolas! Un citi arī?”
“Jā!” pirāts smējās, neatskatoties uz samulsušo un nedaudz aizskarto māsīcu. Katarīna palika viena grozāmies pa klāju un vērojot, lēnām aizpeldošo Viesuļvētru. Pusnakts zvaigzne sekoja.

“Celies!” Nikolass nobrēcās kā dodoties uzbrukumā. Likās, mironi var pamodināt, bet ne Katarīnu.
“Holandieši ir klāt! Ņem zobenu un uz priekšu. Tūlīt tu sāksi savu īstā pirāta dzīvi,” kapteiņa balss skanēja pie aizmigušās sievietes pašas auss.
Katarīna žāvādamās cēlās kājās. Kajītē valdīja pilnīga tumsa. Nikolass nebija pacenties ne sveci aizdegt. Miegs viņai mācās virsū kā moskītu bars. Vispār kopš atrašanās pie pirātiem Katarīna jau sāka piemirst, kā tas ir – izgulēties. Visu laiku bija kaut kas tāds, kas liedza paslaistīties un izgulēties.
“Jau?” viņā sabozusies vaicāja. Izskatījās, ka žāvājoties Katarīna izmežģīs žokli.
“Jau! Un pasteidzies!” un Nikolass jau bija prom no kajītes. Kavēties nedrīkstēja ne mirkli.
Tikko svīda maza gaismiņa, jūru klāja bieza migla. Tikko varēja saskatīt sava kuģa priekšgalu.
“Kurš teica, ka holandieši ir klāt? Te pats Velns apmaldīsies.” Katarīna īdzīgi ņurdēja. Tik agri celties viņai nepatika. Bez tam miglainajā rītā viņai bija vēsi. Mitrais gaiss spiedās cauri kreklam, vestei, biksēm. Nesala tikai zābakos ieautās kājas. Viss augums pārklājās ar zosādu un Katarīna klabināja zobus.
“Kas zina, tas arī teica. Galvenais, esi gatava?”
“Kam?” viņa enerģiski berzēja rokas un plecus.
“Abordāžai, šaušanai, zobenu šķindoņai, asins paltīm. Visam!” Nikolass spēcīgi uzsita viņai pa plecu. Katarīna nolīgojās, gandrīz zaudēja līdzsvaru. Tikai ne ar zilbi, ne vaibstu viņa neizrādīja, ka ir sāpējis.
“Neko teikt, rožaina bilde. Vai Viesuļvētra arī ir šeit?”
“Ir! Viņi seko kuģiem. Kad būs laiks uzbrukt, viņi šaus pirmo lielgabalu pa mērķi.”
“Un trāpīs mums,” Katarīna nenocietās.
“Esi gan tu viena īgņa,” Nikolass pārmeta. Māsīcas sarkasma pilnā spurainība sāka pielipt arī viņam.
“Gadās, ja mani izvelk no gultas vēl pirms saullēkta.”
Nikolass iesmējās.
“Tur nu gan tev būs jāaprod, ka gulēšanai laiks nav noteikts. Kad sanāks, tad gulēsi. Pēc cīņas, piemēram.”
“Ja vien palikšu dzīva…” Katarīna cieši satvēra zobena rokturi. “Man būs jānogalina, ne?”
“Būs gan, ja negribi, lai sāk ar to, ka nobeidz tevi, Kaķēn.”
“Bet es neesmu slepkava.”
“Svētās jūras čūskas, vai tad es esmu?” Nikolass tēloja izbrīnu. Viņš bija jūras laupītājs, kurš nogalināja bez sirdsapziņas pārmetumiem, bet nekad nebija uzskatījis sevi par slepkavu. Viņa izpratnē slepkava ir tas, kas nogalina prieka pēc nevis vajadzības spiests. Kas attiecās uz pirātiem, lielceļa laupītājiem, zagļiem, tad viņi nogalināja pildot savu darbu. Līdz ar to, pēc Nikolasa uzskatiem, par īstiem slepkavām nebija uzskatāmi.
“Es teiktu, ka: jā! Tu un visa tava varza. Bet jāatzīst, ka mani labākie draugi. Un tamdēļ varu arī es par tādu kļūt.” Katarīna noteica, tomēr juta, ka tā ir tukša bravūra. Viņai pat bija pretīgi skatīties, kad kāva vistas, bet nu runa bija par cilvēkiem. Piedevām vēl cilvēkiem, kas bija pilnīgi bez jebkādas vainas. Tirgotājiem un jūrniekiem, kuriem nepalaimējās vest bagātīgu kravu un nokļūt pirātu redzeslokā.
Katarīna vēroja pirātus, kas gatavojās uzbrukumam. Sev par izbrīnu, viņa pamanīja, ka daļa pirātu ar lokiem un bultām uzkāpj mastos un sasēžas uz rājām.
„Nikolas! Ko tas nozīmē? Kopš kuriem laikiem pirāti jūtas mednieki esam?”
„Tu par lokiem?”
„Par ko tad vēl citu? Pistoles, musketes, lielgabali, zobeni un dunči. To es saprotu. Tie ir pirātu ieroči, bet ne jau loki un bultas,” Katarīna bija vairāk nekā pārsteigta. Bet Viļņu Nelabais tikai smējās.
„Vēl jau ir arī daži arbaleti. Bet tagad iedomājies, cik daudz laika vajag, lai pārlādētu pistoli vai musketi?”
„Nu...” Katarīna domīgi iesāka, precīzi nespējot pateikt, cik īsā jeb ilgā laikā meistarīgs šāvējs varētu sagatavot sev jaunu lādiņu.
„Nepūlies!” Nikolass pamāja. „Labāk iztēlojies, cik bultu var izšaut prasmīgs šāvējs, kamēr tiek pārlādēts kāds šaujamais?”
„Ap divdesmit?” tika izteikts minējums pēc īsa apdomu brīža.
„Tuvu! Trīsdesmit. Un, ja visas ir mērķī, tad loks un arbalets ir daudz vērtīgāks par pistolēm. Džims šito modi ievazāja no Vidusjūras korsāriem. Tāpēc labāk nebrīnies. Savādāk pārsteigumu būs nedaudz par daudz,” Nikolass pasmīnēja.
„Un, ko vēl Džims ir ievazājis?” sieviete izklausījās pagalam sapīkusi.
„Gan jau redzēsi, kaķēn!” ar platu smaidu uz lūpām, Nikolass atbildēja un aizgāja. Katarīna kaut ko nesaprotamu noņurdēja un turpināja vērot pirātu darbošanos.

Nogranda lielgabala šāviens. Atskanēja kliedzieni, bet no miglas, turpat līdzās, iznira fregate ar holandiešu karogu. Pusnakts zvaigznes artilēristi tūlīt pat raidīja pret to vairākus lielgabalu šāviņus, kamēr pārējie izmeta abordāžas āķus. Uzbrukums norisinājās zibenīgi. Nedrīkstēja ļaut holandiešiem dot laiku attapties. Pirāti uzlēca uz pretinieka kuģa tikko abu borti saskārās. Atvāztiem zobeniem un dunčiem rokās, skaļas aurošanas pavadīti viņi metās virsū fregates komandai un kravas sargiem, kas nebūt negrasījās bez cīņas padoties.
Kaut kur attālāk varēja miglas apslāpētu dzirdēt vēl vienu aurošanu, zobenu šķindu, sāpju kliedzienus, vaidus, ūdens plunkšķus. Tur visā savā krāšņumā pie lietas bija ķērusies Viesuļvētras komanda.
Katarīna brīdi vēroja notiekošo. Viņai roka necēlās kādam uzbrukt, bez tam līdz šim viņu arī lika mierā. Neviens nepievērsa uzmanību malā stāvošajai jaunajai sievietei. Arī holandiešiem bija citas raizes, nevis vēlme uzbrukt tiem, kas stāv klusi un neuzbrūk.
“Ko stāvi kā pie altāra?” viņai uzbrēca Nikolass. “Redzi kā tur divi uzbrūk mūsu stūrmanim.”
“Bet viņš pats lieliski tiek galā…” Katarīna iebilda, nešaubīdamās, ka stūrmanis ir izcils cīnītājs.
“Protams. Bet tavs pienākums tā kā tā ir palīdzēt savējiem. Ja uzbruks trešais, kurš stāsies pie stūres rata? Tu vai?”
“Tu!” Katarīna pašpārliecināti noteica.
“Neizrunājies. Ej un parādi, ko proti,” Nikolass viņai uzsita pa dibenu. „Kāda Velna pēc tad es tevi vispār mācīju?”
“Esmu trenējusies zobenu cīņa tikai dažas stundas. Man nav izredžu.”
“Muļķības. Tu esi lieliska skolniece,” iebildumus Nikolass nepieņēma.
“Hei! Tu mani tīšu prātu dzen kapā.”
“Pat nesapņoju par to. Ej!”
Un Katarīna vairs neiebilda. Ar Nikolasu strīdēties bija bezjēdzīgi. Viņš vienmēr uzstājīgi palika pie sava lēmuma. Viņa uztrausās uz borta malas. Starp kuģiem bija kāda metra atstarpe, varbūt mazliet vairāk. Brīdi Katarīna vilcinājās, baidoties paslīdēt, neaizlēkt, iekrist ūdenī vai sasisties pret pretējā borta malu. Tomēr atpakaļ ceļa nebija. Viņa dziļi ieelpoja, izelpoja un pārlēca uz tirdzniecības fregates. Izrāvusi zobenu, “jaunizceptā” pirāte metās pie stūrmaņa.
“Palīdzēt?” viņa bikli ievaicājās.
“Neuzdod muļķīgus jautājumus, bet dur nost,” stūrmanis atcirta.
Katarīna vilcinājās. Viņa nespēja sadūšoties pacelt zobenu un ietriekt to holandietim ribās. Kā lai aukstasinīgi nogalina?
“Tu ilgi domāsi?” stūrmanis neizturēja. Tikmēr viens no holandiešiem pagriezās pret Katarīnu. Viņa acis iegailējās.
“Ūūūū! Smuka meitenīte. Ko tad tu te dari?! Nāc manos apskāvienos.” Un ar atņirgtu smaidu un atvāztu zobenu rokās viņš nāca virsū Katarīnai.
“Ne Vella!” viņa iesaucās un nostājās aizsardzības – uzbrukuma pozā. Pēkšņi pārgāja sastingums un bailes. Viņa metās virsū holandietim. Pirmo reizi viņas rokās zobens iešķindējās uzbrūkot, cīnoties pa īstam. Tas bija savādāk. Tas uzbudināja. Nāves tuvums piedeva neparastus spēkus.
Pretinieks nebija nopietni novērtējis viņu kā cīnītāju. Nav zināms, ko viņš bija gaidījis, uz ko cerējis, bet zobens jau pirmajā mirklī ieurbās viņam vēderā. Saliecies trijos līkumos, holandietis nokrita uz klāja. Katarīna slaidā lēcienā pārlēca viņam pāri un no sāna nogalināja otru stūrmaņa pretinieku. Līdz ar pirmo slepkavību, viņai pazuda jebkādas bailes un nespēja ņemt rokās ieroci un cīnīties uz dzīvību un nāvi. Viņu tas pat aizrāva. Katarīna jau lūkojās pēc nākamā, bet viss bija noklusis. Katarīna sapīka. Cīņas degsme tik tikko bija aizsvilusies, bet nu tā jau bija jāapdzēš. Viņa pat nebija pamanījusi, ka cīniņš ir beidzies, un holandieši miruši, savainoti vai vienkārši sagūstīti gulēja uz kuģa klāja. Arī starp pirātiem bija kritušie, bet tikai daži. Vēl daži jau „auklēja” savas brūces, kamēr lielais vairums ķērās pie kravas pārkraušanas.
(25.09.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (06.12.2019, 15:18)Kurš te ir dumjš un vientiesīgs? Atzīstieties, bļin! :DPuszābaks (viesis) (06.12.2019, 14:36)Ir cilvēku kategorija, jo īpaši latviešu sabiedrībā, kam "nolikt" otru latvieti sagādā patiesu kaifu. Ja šis otrs redz tālāk un plašāk nekā vidusmēra nekompetentais letiņš, uzreiz pretīgais...Sensid (viesis) (03.12.2019, 19:50)Ha ha, filozofs, ne tikai dzejnieks. Pats tad arī atbildi uz tiem jautājumiem, kurus uzdevi.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
Interesantas bildes


Ilūzija
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 260 Kopā:5083972

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec