X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 5. daļa
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

“Nu kā tavs Kaķēns?” jautāja Džims. Arī Viesuļvētras komanda bija tikusi galā ar savu darbu un nu piepeldēja painteresēties kā klājies kompanjoniem.
“Lieliski, Džim! Labāk nemaz nevar būt. Man pat liekas, ka viņai iepatikās,” Nikolass atsaucās ar platu smaidu uz lūpām. Viņš visu laiku bija raizējies par to kā Katarīna iejutīsies jaunajā dzīvē, bet likās, ka raižu nebūs. “No sākuma gan gaudās, ka nav cīnītāja, ka nav slepkava, ka neprot zobenu pat lāgā rokās noturēt, bet tad nobeidza divus un vēl painteresējās vai vairāk nebūs,” un viņš piemiedza ar aci māsīcai. Tā tikai mīklaini pasmaidīja. Ko viņai bija teikt? Jaunā sieviete tikai tagad sāka aptvert, ka ir kļuvusi par slepkavu, tādu pašu slepkavu kā pārējie uz šī kuģa. Viņu izbrīnīja tikai fakts, ka iztrūka sirdsapziņas pārmetumi.
“Tas man atgādina to mazo franču mūķeni, kas liedzās līdz brīdim, kad to paņēmu kārtīgi priekšā. Beidzās ar to, ka viņai tā iepatikās, ka nu vairs nevienu vīra draugu nepalaiž garām. Katarīna arī, liekas, būs aizrāvusies,” Džims viltīgi smīnēja. Ar neparasti veiklām kustībām viņš pārlēca no sava kuģa uz Nikolasa divklāju kuģi brīdī, kad tie peldēja viens otram garām.
“Rupeklis!” jaunā sieviete, lieliski sapratusi kapteiņa izteikto domu, nošņāca, veltot Džimam dusmu pilnu skatienu. Tikai pirātam tas bija kā pīlei ūdens.
“Tātad divi holandieši. Labi! Liekas, ka mūsu kaķe būs nopelnījusi arī savu laupījuma daļu. Apsveicu, dārgā!” viņš piegāja pie Katarīnas.
“Ja tu domā, ka man tavi vārdi glaimo, tad maldies!” viņa skarbi noteica, noslaukot asinis no zobena, mēģinot nepievērst Džimam nekādu uzmanību.
“Es nemaz nemēģinu tev glaimot. Tikai konstatēju godīgas laupījuma sadales faktu. Un tu man neko nevari padarīt pat, ja to no sirds vēlētos,” viņš izsmējīgi noteica, metot Katarīnai izaicinājumu. Džims lieliski apzinājās savu varu pār citiem, pat pār Nikolasa kareivīgo māsīcu.
Katarīna Džima pasteidzos šo izaicinājumu pieņemt. Viņa pēkšņi ar kreiso roku sagrāba Džimu aiz vestes malas, bet labajā turēja zobenu, ko piespieda viņam pie rīkles. Tas bija norisinājies tik zibenīgi, ka Džims paspēja attapties tikai tad, kad saltais tērauds jau skāra viņa kaklu.
“Ak tad nevaru! Man atliek tikai mazliet pakustināt roku, un tu mirsi,” ļaunā priekā par to, ka bija izdevies šis veiklais gājiens, Katarīna noteica. No malas izklausījās un izskatījās, ka viņa to varētu arī izdarīt.
“Bet tu mirsi dažas sekundes vēlāk,” Džims izslējās vēl staltāk kā parasti. Tagad Katarīna meta izaicinājumu viņam, viņš to pieņēma un atbildēja. Šādas „rotaļas” pieredzējušo pirātu tikai izklaidēja. Katarīna saviebās. Viņas sejā atspoguļojās viss, ko viņa juta un domāja. Viņas roka mazliet notrīsēja, zobens atstāja nelielu asiņainu svītru uz Džima kakla. Lai arī viņa labprāt būtu pabeigusi darbiņu līdz galam, dzīvot tomēr gribējās. Džimam bija pilnīga taisnība. Viņa mirs no pirātu rokas dažas sekundes pēc tam, kad pie senčiem būs aizraidījusi Viesuļvētras kapteini.
“Kaut nelabie tevi uz Elli parautu. Tur tev būtu īstā vieta,” bezspēcīgās dusmas šņākdama, viņa nolika zobenu. Tomēr izaicinošais skatiens viņai nepazuda.
“Tev bez manis būtu skumīgi,” Džims piebilda. Nākamajā mirklī viņš cieši sagrāba Katarīnu, pievilka sev klāt un kaislīgi noskūpstīja, tūlīt pēc tam atlaižot vaļā un atgriežoties uz sava kuģa. Aizkaitinātā sieviete noraudzījās viņam apkaļ. Bezspēcīgas dusmas un niknums lika trīcēt visam viņas ķermenim.
“Tu man vēl to pieminēsi!” viņa draudēja, bet Džims tikai pasmējās. Pirāte būtu gatava šķendēties vēl ilgu laiku, ja vien viņai pašai tas nebūtu apnicis. Gan Džima robustums, gan nekaunīgā iedomība, gan īsais, bet kvēlais skūpsts. Atsaucot to atmiņā ātri pagaisa visas dusmas uz Džimu. Līdz ar to Katarīna ar nepatiku secināja, ka šim cilvēkam ir kaut kāda mistiska vara pār viņu, kas gan tracināja, gan arī nedaudz biedēja. Kaut ko nesaprotamu noburkšķējusi sev zem deguna, Katarīna vērsās pie brālēna.
“Un tu stāvēji malā un noskatījies, kā viņš mani pazemo?!” ārēji viņa bija apskaitusies ne pa jokam. Neviens nedrīkstēja manīt, ka patiesībā viņai tas patīk.
“Man likās, ka tu tīri labi pati tiec galā. Bez tam es neesmu tev aukle. Pazemoja, tad atriebies. Bet, ja būtu tev darījis pāri, tad gan būtu cita runa. Galu galā tas taču ir Neprātīgais Džims. Es jau teicu, ka draņķis, iedomīgs ēzelis un nelietis. Īsāk, brīnišķīgs cilvēks.”
“Maita!” Katarīna uzkliedza brālēnam un aizgāja uz kapteiņa kajīti, vēloties palikt viena ar savu aizkaitinājumu un pārdomām. Bet pārdomām iemeslu bija daudz.
“Es vai Džims?” Nikolass sauca viņai pakaļ.
“Abi!” un tas nebija joks. Katarīna tā tik tiešām domāja par spīti tam, ka Nikolass viņai bija mīļākais cilvēks pasaulē, bet arī Džims likās tīri interesants esam. Vairāk vai mazāk viņa tomēr bija apskaitusies un apvainojusies. Dusmu iemesls bija Nikolass, kas ļāva Džimam darīt un teikt visu, kas ienāk prātā, nemaz neiebilstot un neiejaucoties. Katarīna, lai arī pati lieliski spēja tikt ar daudz ko galā, tomēr vēlējās kādu bruņniecisku aizstāvi, un, kuru gan citu, ja ne savu brālēnu. Vairāk par visu kaitināja pilnīgās bezspēcības apziņa pirātu priekšā. Ikviens, kam nebija bijības pret Viļņu Nelabo, kas jutās vienlīdzīga vai pārāks par šo kapteini, varēja viņu kaitināt un ņirgāties par viņu. Lai arī, cik nepatīkami tas nebūtu, bet savs statuss tomēr būs vien jāizcīna pašai, lai iedzītu pirātiem bijāšanu arī pret viņas personu.

Pusnakts zvaigzne sekoja Viesuļvētrai vairākas stundas līdz abi kuģi piestāja nelielā līcītī pie kādas no sīkajām Virdžīnu salām. Komandas izcēla krastā dārgakmeņus un dārgmetālus, ko nogādāja tuvējā alā, kas šo abu kuģu pirātiem jau izsenus kalpoja par slēptuvi un dārgumu glabātavu. Bet tabaka un garšvielas tika pārkrautas Viesuļvētras tilpnēs līdz tām atradīs pircēju.
No jūras puses ala nebija redzama. Viena tās ieeja slēpās zem ūdens. Bet otra ieeja bija labi aizaugusi ar tropiskajiem džungļiem. Tikai zinātājs varēja pateikt, kurā vietā aiz efeju un citu vīteņaugu pārsega klints sienā ir eja.
Tur tad arī jau ilgu laiku krājās visi salaupītie labumi, ko pirāti vēl nebija paguvuši nošķiest, vai arī ko daži krāja, lai kādreiz varētu sākt kārtīgu dzīvi. Tāpat arī šī ala tika izmantota par slēptuvi, par nelielu dzīru vietu, par tādu kā atpūtas zonu.

“Nu ko? Godam pastrādāts, varam arī papriecāties,” Džims no alas izripināja ruma muciņu. Ar dunča spalu viņš atsita to vaļā un vairākos kausos iesmēla stipro, reibinošo dzērienu. Abi kapteiņi izdzēra pirmos malkus, tad pie dziras tika arī visi pārējie. Pavisam drīz liedaga smiltīs, netālu no alas tika sakurti vairāki ugunskuri, atnesti pārtikas krājumi un papildinātas ruma rezerves. Jūras laupītāji gatavojās pamatīgām dzīrēm. Vieta bija pietiekami nomaļa un pirāti paļāvās uz veiksmi, ka neviens kuģis tuvumā negadīsies, lai manītu no salas paceļamies ugunskura dūmu strūkliņas, bet nakts tumsā liesmojošos ugunskurus.
Katarīna, vēl joprojām sabozusies, drūmi sēdēja malā, palmu ēnā un īdzīgi vēroja pirātus, kas līksmi cepa gaļu, laka rumu un dziedāja dziesmas gan angļu, gan franču, gan arī flāmu valodās. Brīdi pa brīdim līdz Katarīnas ausīm atnāca arī kāda dziesma kuršu mēlē. Tie bija Nikolass, Pēteris un vēl daži tīrasiņu kurši no Pusnakts zvaigznes komandas, kurus Nikolasam bija izdevis paglābt no dažiem tirgotāju kuģiem, ko pats aplaupīja.
“Kaķēn, kas tev?!” līksmā prātā ar pustukšu ruma pudeli rokās Nikolass pienāca pie Katarīnas.
“Nekas!” sieviete īgni atcirta. “Ej! Priecājies!” viņai gan ļoti gribējās pievienoties, bet pašlepnums neļāva parādīt, ka viņa vairs nedusmojas, ka pukošanās dienas garumā ir bijis tikai teātris. Mocīja arī sirdsapziņas pārmetumi. Slepkava!... viņa tagad bija slepkava, kuru drīkst pakārt jebkurš, kas stāv likumu sargātāju pusē. Viņa bija atņēmusi divas nevainīgas dzīvības, nostājusies tanī pusē, no kuras nav atpakaļceļa. Noziedzniece! Slepkava! Laupītāja! Bandīte! Pirāte! Ikvienam tagad bija tiesības viņu šādi nosaukt. Sirdsapziņas pārmetumi mocīja vēl jo vairāk tādēļ, ka nebija nožēlas par pastrādāto noziegumu, par divkāršo slepkavību. Bija tikai bažas par savu ādu, par sev parakstīto nāves spriedumu, ja vien tiks pierādīta un viņas vaina atzīta.
“Neies cauri! Tu piedalījies, tu cīnījies, tu svinēsi kopā ar mums. Dzer!” viņš iespieda apaļvēderaino pudeli māsīcai rokās.
“Es negribu!” viņa to atstūma.
“Netiepies! Ja es uzstāju, tad tev nav izvēles!” Nikolass atkal pastiepa pudeli.
“Draņķis!” Katarīna to cieši satvēra. “Nu skaties, tu pats uzprasījies!” viņa pielika pudeli pie lūpam, un alkatīgi dzēra pa tiešo no kakliņa.
“Lēnāk!” Nikolass viņai izrāva pudeli. “Man nevajag, lai tu atslēdzies dažu minūšu laikā. Man vajag, lai tu nāc dziedāt un dejot mūsu pulkā.”
“Ne Vella!” Katarīna nožagojās. Viņa juta vēderā ieplūstam siltumu, bet galvā patīkamu reibumu. Viss īgnums un dusmu atlikums pagaisa kā uz burvju mājienu, drūmums un ietiepīgā distances ievērošana atkāpās.
“Varbūt tomēr!” Nikolass piešķieba galvu un mīlīgi pasmaidīja. Viņš cerēja uz alkohola iedarbību.
“Kaut Velli tevi uz Elli parautu. Tevi un Džimu,” viņa noņurdēja un ielika plaukstu brālēna iztieptajā plaukstā. Vīrietis viņu uzslēja kājās un veda pie pārējiem pirātiem. Tie viņu sagaidīja ar urravām. Jaunajai pirātei rokā tika iespiesta vesela ruma pudele, otrā cepeša gabals.
Pavisam drīz Katarīna pievienojās dziesmu dziedāšanā. Ar melodijas noturēšanu viņai bija tāda pati problēma, kā vairumam jūrnieku – dziesma vairāk izklausījās pēc bļaušanas, brēkšanas un rēkšanas. Toties repertuārs viņai bija visai plašs. Viņas smalkā, mazliet spiedzošā balss patīkami atsvaidzināja rūcošo un zemo dziedājumu. Kad pudele bija pusē viņa bija gatava arī celties uz uzdejot līdz ar pārējiem dažu bungu, ģitāru un vijoļu pavadījumā. Nekas dižs, bet tomēr mūzika. Streipuļodama un klupdama Katarīna lēkāja kopā ar pirātiem mūzikas pavadījumā starp ugunskuriem smalkajās liedaga smiltīs.
Kļuva arvien jautrāk un jautrāk. Aizvainojums uz Džimu un brālēnu izzuda pavisam. Pēkšņi apklusa arī sirdsapziņa, kas jau krietnu nedeva mieru. Katarīna juta, ka viņa sāk iemīlēt šo pirātu sabiedrību. Jautri zeļļi, kuri ir atbildīgi tikai jūras un kapteiņa priekšā. Un pie velna visu – sirdsapziņu, likumus un pastāvīgos nāves draudus.
“Jūs esat burvīgi zēni,” viņa līgojoties, apsēdās smiltīs un iedzēra vēl pāris malku. “Ar jums ir jautri, interesanti un es jums sāku pat uzticēties. Jūs man sākat kļūt mīļi. Visi, izņemot dažus izcilus…” viņa izdzēra pudeli līdz galam un aizmeta to. Ar slaidu loku tukšā pudele piezemējās liedaga smiltīs.
Tā piedzērusies, ka tikko spēja piecelties kājās, Katarīna tomēr uzslējās augšā. Turoties pie pirātiem, kas pagadījās pa ceļam, un žagojoties, viņa lēnām virzījās Neprātīgā Džima virzienā. Pirāti apklusa, apstājās un ar interesi raudzījās uz jauno sievieti. Ne tik daudz viņus interesēja, ko Katarīna grasās darīt vai teikt, kurp īsti vispār dodas, bet gan tas, vai viņa maz spēs, nenokrītot smiltīs, nokļūt līdz savam mērķim.
Streipuļojot, līgojoties un žagojoties, Katarīna tomēr aizgāja, lai arī pareizāk būtu teikt, aiztenterēja, līdz Neprātīgajam Džimam. Viņa nostājās vīrietim priekšā un, viegli līgojoties, dziļi ievilka elpu.
“Atvaino vecīt, bet tu tomēr esi tāds pats sūda brālis, kā mans dārgais brālēns,” ar reti pašapmierinātu sejas izteiksmi viņa to pateica Džimam tieši acīs un iebakstīja ar pirkstu krūtīs. “Rets draņķis!”
“Atklātība pret atklātību,” Džims draiski pasmaidīja. Uz tādām kā Katarīna tik vienkārši neapvainojas, jo arī riebeklības no viņu mutes izklausās pēc komplimentiem. “Arī tu esi tieši tāda pati maita kā mana sieva, kas gāja bojā kaujā ar spāniešiem. Un tik un tā mēs viņus mīlam, vai ne?”
“Tiesa!” Katarīna salīgojās, nožagojās un jau nākamajā brīdī ieslīdēja Džimam tieši rokās. Viņas nepieredzējušajam organismam šim vakaram grādīgā dzēriena bija krietni par daudz.
“Nu ko?” viņš palūkojās uz Katarīnas ugunskura apspīdēto seju. “Cauri ir. Šodien mums būs miers, bet rīt tevi, dārgā, mocīs neciešamas paģiras.” Viņš paņēma meiteni uz rokām un ienesa alā, kur līdzās iespaidīgajiem bagātību krājumiem, bija vairākas guļas vietas. Uz vienas no tām viņš apguldīja atslēgušos pirāti.
“Guli, mazā žūpa! Gan ar laiku iemācīsies aprēķināt savus spēkus. Un tomēr man jāatzīst, ka esi visai izturīga daudzās jomās. Daudz izturīgāka, kā tas pirmajā brīdī var likties,” kapteinis viegli noglāstīja viņas pieri. Katarīna kaut ko noņurdēja. Džims pasmaidīja un atgriezās pie pirātiem.

Jau nākamās dienas novakarē laika apstākļi liecināja, ka šonakt nāksiet izbaudīt vētru.
„Kā ar pašsajūtu?” Nikolass uzsita pie borta stāvošajai Katarīnai uz pleca. Viņa sazvārojās un tik tikko neiegāzās jūrā.
„Uzmanīgāk! Nogalināt mani gribi? Nojautu, ka es tev krītu uz nerviem, bet nezināju, ka tik ļoti,” Katarīna nīgri palūkojās brālēnā.
„Kas tad tev?” viņš izlikās, ka pat nemana Katarīnas pelēkzaļo seju un nelaimīgo grimasi.
„Jautā, it kā nezinātu! Pēc vakardienas es jau tā nejūtos īpaši stabili, bet tu vēl grūsties,” viņa norūca.
„Tik daudz dzert tev neviens nelika. Neatceros, ka tev kāds ar varu būtu rumu lējis mutē,” Nikolass šķelmīgi noteica, ne mirkli nekautrējoties paņirgāties par māsīcu.
„Ej tu...” viņa ar dūri iesita brālēnam pa krūtīm. Nebija jābūt izcilam cilvēku apzinējam, lai redzētu, ka fon Lihtberga ir galīgā neomā, piedevām vēl mokās ar visiem iespējamajiem paģiru sindromiem – sāpošu galvu, nelabu dūšu, slāpēm un absolūtu nevēlēšanos ar kādu runāties.
„Kā redzu ne visai labi,” Nikolass turpināja, bet Katarīna novērsās un atkal lūkojās uz horizontu.
„Nu tad varu tevi iepriecināt, Kaķēn! Drīz tev paliks vēl sliktāk.”
„Ko tu ar to gribi teikt?” viņā saviebusies pavērās Nikolasā.
„Tikai to, ka pret saulrietu sāksies tāda vētra, ka tik turies!”
„Svētās Jūras čūskas!” Katarīna noelsās. „Izskatās, ka man īsā laika posmā būs jāizbauda visi pirātu dzīves jaukumi: laupīšanas, slepkavošana, kaušanās, nāve, dzeršana, mantas dalīšana un tagad vēl vētra. Varbūt, ka bûs vēl kaut kas!?”
„Vētras noorganizēšanu tu man tomēr pārmest nevari,” Nikolass nosmīnēja.
„Diemžēl. Draņķis tu tāds!” Katarīna drūmi lūkojās brālēnā. Viņas sejas izteiksme liecināja par mūžīgo paģiru dilemmu: Vemt vai nevemt?
„Draņķis? Piekrītu.”
„Nezobojies, bet gan izsēdini mani krastā. Man jau tā ir nelabi,” sieviete ieminējās, bet pirāts tikai noraidoši pagrozīja galvu.
„Nē! Būs vien tev jāpaliek uz kuģa. Tuvākais krasts būs sasniedzams tikai tad, kad vētra jau būs pilnās burās. Un tad es nevēlos piestāt krastā pat krīzes situācijā.”
„Es jau teicu, ka tu esi draņķis!” Katarīna pagrūda brālēnu malā un aiztenterēja uz kuģa aizmuguri.
„Es to arī neapstrīdu!” viņš nokliedzās pakaļ. „Labāk iedzer stipru saldu tēju. Tai vajadzētu palīdzēt!”

Kad vējš pastiprinājās un kuģis sāka stipri šūpoties viļņos, Katarīna bija gaidījusi, ka paliks pavisam slikti, bet ap šo laiku pašsajūta jau bija jūtami uzlabojusies. Galvas sāpes un nelabuma sajūta bija pārgājušas un līdz ar to radusies zināma interese par notiekošo.
Vētra. Tas Katarīnai likās aizraujoši, kaut kas jauns un nebijis. Līdz šim viņa vētru bija novērojusi krastā stāvēdama, un tas nebūt nebija tas pats, kas vētras laikā būt uz kuģa. No malas vētra bija tikai satrakojusies jūra, kuras viļņi rēkdami triecās pret krastu, un lietus, kuram likās nekad nepienāks beigas. Bet tagad pirāte sajutās kā vētras dalībniece, viņa bija tās centrā uz jūras. Stalti izslējusies viņa ieņēma vietu priekšgalā, izbaudot neaprakstāmo sajūtu, ka lido. Spēcīgs, bet pagaidām vēl visai silts vējš plivināja matus, patīkami veldzēja dienā sakarsušo augumu. Viņa izbaudīja šos vēja glāstus, priecājoties, ka tas ik brīdi pieņemas spēkā.
Dažu minūšu laikā debesis pieņēma ne tikai svina pelēku, bet pat piķa melnu krāsu. Sāka parādīties pirmās lietus lāses. Drīz vien jau lija visai stipri. Un Katarīnai drīz vien pārgāja jebkāda patika atrasties uz klāja. Lietus lāses izrādījās esam nepatīkami aukstas salīdzinājumā ar gaisu, ar jūras ūdeni. Ātri vien sievietei palika auksti, drānas bija slapjas un liepa pie miesas. Bez tam nu jau arī vējš bija tiktāl pieņēmies spēkā, ka brīžiem likās, kuģi pacels gaisā vai arī pašu nopūtīs no klāja.
Pirāti steidzās satīt buras, nostiprināt laivas un lielgabalus, lai viļņi neaizskalo. Katarīna pa to laiku centās aizlavīties uz kuģa tilpnēm, lai pazustu drošākā vietā.
„Un, kā tu domā, kurp tu tagad dodies?” Nikolass viņu nogrāba aiz vestes apkakles.
„Kā kur? Iekšā!” viņā ierāva galvu plecos.
„Kas vēl nebūs! Marš! Palīdzēt vīriem. Domā, ka kuģis pats izpeldēs cauri vētrai un paliks vesels. Nekādas slaistīšanās, Kaķēn!” viņš uzkliedza cauri vēja auriem.
„Bet man salst...” viņa iebilda.
„Nekas! Drīz tev šķitīs pavisam karsti!” Nikolass bija un palika uzstājīgi stingrs.
Nikolasam bija taisnība. Par aukstumu un slapjumu vairs neatlika laika domāt, kad viļņi viens pēc otra gāzās pāri Pusnakts zvaigznei, draudot to sašķelt sīkās skaidiņās. Brīžos, kas viļņi bangoja apkārt kuģim, bija jāglābj prom peldošā mantība, jānotur buras, bet, kad viļņi vēlās pār klāju, visi spēki bija jāpieliek, lai noturētos pati. Katru reizi, kad vilnis ar savu milzīgo masu gāzās uz klāja, Katarīna apvija ap rokām virves un iekrampējās tajās ar visu spēku, lai tikai viņu nenoskalotu jūrā. Bet tikko ūdens blāķi pazuda jau bija atkal jāmetas palīgā citiem.
„Ir nu gan viena ellīga naksniņa,” viņa pie sevis klusībā šķendējās. „Un, kad vēl tas viss beigsies? Neesot vēl pat ne kulminācija, bet man jau vairs nav spēka. Labi vēl, ka jūras slimība nav piemetusies. Un piedevām vēl pēc tās vakardienas žūpošanas. Ak, tu šausmas!” un pienāca laiks jau atkal āķēties virvēs, lai paliktu uz klāja.

Pret rītu Katarīnai spēka vairs nebija vispār, bet vētra vēl joprojām plosījās.
„Nikolas!” viņa kliedza cauri vēja auriem un šļakatām. „Atlaid mani. Es vairs nevaru!”
„Un, kas stāsies tavā vietā? Kas stāsies aizvakar ievainoto un mirušo vietā?”
„Ja tu gribi, lai arī mani var pieskaitīt pie viņiem, tad turpini tik tādā garā un jau nākamie viļņi mani noskalos,” un par apstiprinājumu viņas vārdiem, nākamais vilnis nogāza Katarīnu no kājām un pārrāva pāri pus klājam. Viņa tik tikko paspēja pieķerties pie brālēna kājas, lai neaizslīdētu tālāk.
„Nu? Tagad tici?” sprauslādama un spļaudīdamās, viņa cēlās kājās, ar visu spēku pieķeroties pie Nikolasa izmirkušajām drēbēm, kas slīdēja ārā no pirkstiem.
„Labi! Ej ar! Tikai, skaties, pa ceļam kaut kur nepazūdi. Un es no sirds ceru, ka kuģis nesāks grimt,” Nikolass smagi nopūtās un vēlīgi atļāva.
„Nogrims?” vēlme doties kuģa tilpnēs manāmi noplaka. „Vai kaut kas par to liecina?”
„Pagaidām ne. Bet nekad nevar zināt, vai jau nākamā brāzma mūs neuztrieks uz kādas zemūdens klints,” kapteinis visā nopietnībā atteica.
„Tu mani āzē, vai kā?” Katarīna skarbi noprasīja, bet nākamais vilnis tanī brīdī jau atkal nogāza no kājām.
„Iespēja tikt vētras laikā sadragātam pret klintīm nav tā lieta, par ko es mēdzu jokot. Un tagad lasies. Ja tiksim sveikā cauri, tad jau rīt pat es tevi nododu Džima aizgādībā.”
„Ko?”
„Atlikt tielēšanos un lasies. Ej pie ievainotajiem. Varbūt viņiem ir vajadzīga kāda palīdzība. Tinies!” Nikolass vēl uzbrēca. Šķendēdamies par draņķīgajiem laika apstākļiem, grīļodamies un slīdēdama uz slapjā klāja un turēdamās pie borta malas, viņa tomēr paklausīja un devās lejā. Tur vismaz bija nedaudz sausāks un trūka iespēju tikt noskalotai pāri bortam.
Pie ievainotajiem viņa palika līdz pat vētras beigām. Drīz pēc tam uzradās Viesuļvētra, un Nikolass nodeva Katarīnu Neprātīgā Džima gādībā. Katarīnai Džima

Pārdot salaupīto Viesuļvētras pirāti devās uz Sanhuanas ostu Puertoriko salā, kur Neprātīgo Džimu vairāk pazina kā tirgotāju, nevis nenotveramo pirātu. Vismaz pēc izskata, bet ieejot ostās Džims vienmēr uzdevās par Džeimsu Vrongu. Nikolass pa to laiku atgriezās Tobago, lai tiktos ar kapteini Lendonu un nodotu izpirkšanas prasības. Katarīnu viņš atstāja Neprātīgā Džima uzraudzībā drošības labad - tā tālāk no līgavaiņa. Maz kas var gadīties... Jo tālāk no Tobago atradīsies Katarīna, jo drošāk viņai un pirātiem, ar ko viņa ir kopā.

“Es nokāpšu krastā. Palūkošos uz ostu, citiem kuģiem,” Katarīna vērsās pie Džima, kad kuģis jau vairāk kā pusdienu stāvēja ostā, bet sieviete bija pārgarlaikojusies.
“Pagaidi līdz izkrausim, un tad iesim,” Džims bija visai nevaļīgs, jo uzmanīja visai laiskos ostas krāvējus. Kapteinis nebūt nevēlējās, lai kaut kas pa ceļam pazustu.
“Džim, man ir garlaicīgi! Es tepat tuvumā. Apsolu, ka nepametīšu ostas teritoriju,” uz brīdi viņa izklausījās pēc kaprīza bērna, kas nebeigs dīkt līdz nepanāks savu.
“Nē! Pārāk bīstami. Nikolass man to mūžam nepiedos, ja tev kaut kas notiks. Bet es pašlaik nevaru pamest kuģi. Pati redzi.”
“Es sameklēšu Pēteri, lai viņš pavada mani. Viņam pat tēvs mani uzticēja.”
“Tu tik ļoti gribi izvairīties no manas sabiedrības?” Džims saviebās. Pārmaiņas pēc viņa seja izskatījās reti kroplīga. Tik sadrūmušu Katarīna Džimu vēl redzējusi nebija.
“Nē!” Katarīna papurināja galvu. “Kāpēc, lai es to darītu?”
“Varbūt es tev nepatīku? Liekos atbaidošs?” viņš ar pirkstu norādīja uz rētu. Par spīti savai apskaužamajai pašpārliecinātības devai Džims lieliski saprata, ka viņa rētas izkropļotā seja nebūt nav tā pievilcīgākā. Katarīna atkal noraidoši papurināja galvu.
“Svētās jūras čūskas!” Tev tāpat piestāv. Man personīgi patīk,” viņa ar pirkstu galiem viegli pārbrauca pār rētu, pār dažas dienas neskūto vaigu. “Nav vaina tevī. Es vienkārši gribu pastaigāties. Man patīk ostas, patīk kuģi, interesē cilvēki. Kā tu domā, cik daudzi no šeit piestājušajiem patiesībā ir tādi pat pirāti, kā mēs?”
“Tādi pat, kā mēs, nav neviena. Bet vispār pirātu te droši vien čum un mudž,” Džims pasmaidīja. Katarīnas teiktais viņam glaimoja. Un viņam bija vienalga, pat, ja tie vārdi par simpātijām, ir salti meli. “Labi! Paņem Pēteri un ej! Pret vakaru esi atpakaļ. Skaties, tu man, ja man būs jāiet tevi meklēt. Pārlikšu pār celi un noslānīšu kā nākas.”
Katarīna iesmējās, iedomājoties, kā varētu izskatīties, ka Džims viņu per.
“Labs ir!” viņa nosprauslojās un aizsteidzās. Atskanēja tradicionālais griezīgais svilpiens un tad ausis pušu plēsošs sauciens: “Pēter!”
Džims notrīsēja.
“Ir nu gan balstiņa. Tā vien liekas, ka drīz stikli šķīdīs,” viņš noņurdēja. “Gribētos paskatīties uz cilvēku, kas to spēj turēt. Izņemot Viļņu Nelabo!” un pēc brīža viņš piebilda: „Un mani arī!”

Kopā ar savu uzticamo melnādaino pavadoni Katarīna izgāja pastaigāties pa ostu. Pēterim līdzās viņa bija un arī jutās esam absolūtā drošībā. Melnā puiša iespaidīgais augums un zobens turēja visus pa gabalu no Katarīnas. Drīz vien osta bija apstaigāta, kuģi apskatīti, un sievietei atkal palika garlaicīgi. Nebija nekā uzmanību saistoša un ievērības cienīga, bet uz Viesuļvētras vēl atgriezties negribējās.
“Ejam uz krogu!” viņa negaidot satvēra Pēteri aiz plaukstas un vilka prom.
“Krogu?!” Pēteris gandrīz aizrijās ar siekalām. „Džims man sprandu apgriezīs, ja es to pieļaušu. Tu solīji tikai pa ostu,” Pēteris iebilda. Šī negaidītā ideja viņam nebūt nepatika.
“Bet viņš to neuzzinās, ja turēsi muti,” Katarīna negrasījās ļauties atrunāties no šīs idejas realizācijas.
“Viņš jau nav akls, lai neredzētu, ka tu atkal aizliesi jēgu,” viņš labi atcerējās, ar ko beidzās Katarīnas iepriekšējā iedzeršana.
“Tik traki jau nav. Tur, salā, es nedaudz pāršāvu pār strīpu, bet nu es lieliski zinu robežu, kas nosaka, kad jābeidz. Ejam! Varēsi papriecāties ar krogus meitām, kamēr es papētīšu vietējo kontingentu. Tu viņām liksies tīri pievilcīgs. Vismaz man tu tāds liecies. Galu galā, ja reiz kļūstam par pirātiem, tad jāuzvedas arī kā tādiem. Un man jāiepazīst arī publika. Iebildumus es vairs nepieņemu. Nekādā formā! Ejam! Ja ne, es eju viena, un tad nu gan tev Džims sprandu pārlauzīs.”
Pēteris vairs nestrīdējās pretī. Nu viņam bija skaidrs, kāpēc Nikolass bija uzstājis, lai viņš drošības labad dodas līdzi Katarīnai uz Viesuļvētru. Gan Pusnakts zvaigznes kapteinis, gan viņa māsīca bija ietiepīgi un uzstājīgi. Neviens no viņiem nebija gatavs piekāpties, ja vien nomācoša pārspēka priekšā.
“Pēdējais bija nopietns arguments. Un tomēr, Katarīn, atceries, es vairs neesmu tavs vergs.”
„Un manās acīs tu tāds nekad nebiji, neesi tagad un arī nebūsi. Visos laikos tu esi mans draugs un sargs.”
Pēteris pasmaidīja. Sievietes vārdi priecēja un ielīksmoja sirdi.

Ostas krogā Katarīna ar pudeli vīna, atspiedusies ar muguru pret sienu un uzlikusi kājas uz ķebļa, iekārtojās nomaļā stūrī, no kura bija labi pārredzama gandrīz visa telpa. Vājajā gaismā gan bija grūti saskatāmi nomaļie stūri, bet apgaismojums tomēr bija pilnīgi pietiekams, lai vērotu. Cik ļoti sākumā Katarīnai šādi krogi riebās, tik ātri viņa pie tiem bija pieradusi, un tie viņai jau pat sāka patikt. Pēteris brīdi viņu vaktēja, bet tad pievērsās kādai krogus meičai, kas izrādīja interesi par pievilcīgo melno puisi, un ātri vien nozuda no Katarīnas redzeslauka, nesakot viņai ne vārda.
“Dažas dienas un jau galīgi izlaidies, slaists!” Katarīna noņurdēja, bet bez aizvainojuma. Tā bija pat labāk. Pēteris bija prom, neviens viņu vairs neuzmanīja. Bet kas varēja būt labāk, kā palikt bez uzraudzības, savā vaļā? Bez tam, lai jau puisis papriecājas.
“Tu to par mani?!” galīgi nepamanīts pie viņas bija pienācis kāds jūrnieks. Atlētisks, izskatīgs, gariem tumšiem matiem, auguma ziņā aptuveni tikpat garš, cik Katarīna, jūras saulē tumši iededzis. Viņa tumši brūnajās acīs gailēja, plēsonīga uguntiņa, lūpas rotāja viltīgs smaids. Viņš neizskatījās pēc tīrasiņu baltā cilvēka, vaibstos bija kaut kas no indiāņa.
“Ja tevi pazītu, tad iespējams,” viņa šķelmīgi noteica. Šis vīrietis viņai iepatikās jau no pirmā acu uzmetiena. Viņa bija kaut kas tikpat velnišķīgs kā brālēnā, kā Džimā, kaut kas tāds, kas saistīja. Šī raupjā pievilcība Katarīnu darīja vai traku. Sirds sitās arvien straujāk un straujāk, plaukstas nosvīda.
“Nu tad iepazīsimies! Roberts,” viņš pastiepa roku pāri galdam.
“Katarīna,” baronese paspieda viņa plaukstu, ar baudu jūtot, cik tā ir raupja un spēcīga. Katarīna ar kāju pastūma viņam ķebli. Ne vārda neteicis, svešinieks apsēdās.
“Ko tu dari šinī Elles priekškambarī?”
“Gaidu vakaru, kad došos jūrā. Nevaru jau visu dienu skatīties, kā mans kapteinis uzmana ostas slaistus. Garlaicīgi,” Katarīna paraustīja plecus. “Bet te vismaz kaut kāda dzīvība.”
“Tev bail nemaz nav?” Roberts cieši ielūkojās viņai acīs.
“No kā gan?” viņa šķelmīgi vaicāja un ietrieca galda virsmā dunci, ko vienmēr nēsāja aiz zābaka stulma. “Esmu bruņota.”
“Laikam tagad būtu muļķīgi teikt, ka no tādiem draņķiem, kā es,” Roberts pavīpsnāja un pasūtīja arī sev vienu pudeli vīna. Katarīnas skarbums un skaistums lika straujāk ritēt asinīm. Simpātijas bija abpusējas.
“Tieši tāda, kāda vajadzīga īstam vīram,” viņš pie sevis nodomāja. “Tādam kā es.”
“Ar tādiem draņķiem man pilns kuģis, ar kuru atpeldēju. Vairs nebaidos. Kas tu īsti esi?” viņai bija interesanti. Ja nu izdodas šo cilvēku vēl kādreiz kaut kur satikt.
“Jūrnieks. Peldu no vienas ostas uz otru. Pārdodu, kas ir,” tā, starp citu, atteica Roberts. Nelikās, ka viņam īsti gribētos atklāt savu nodarbošanos.
“Skaidrs! Tāds pats slaists kā mans brālēns un viņa draugs,” viņa pacēla kausu. Nebija grūti nojaust, ka viņas priekšā sēž vismaz kaut kas ļoti līdzīgs pirātam.
“Tagad tu man aiztaupīji jautājumu par to, ko tu vispār dari uz kuģa. Tādai, kā tev vieta būtu bagāta plantatora villā. Varbūt tev ir drānas kā jūrniekam, drīzāk kā pirātam, bet tu pēc tāda neizskaties. Tev tā ir tikai jautra izklaide, ne? Tā tu izklaidējies!”
“Trāpīts!” Katarīna nodomāja. “Ir nu gan tas maita vērīgs un gudrs. Tas nav labi! Nepavisam nav labi.”
“Un, ja es no vienas tādas plantācijas aizbēgu, lai tikai tiktu uz kuģa, lai nevajadzētu būt bagātības un sabiedrības likumiem pakļautai sievietei?” Katarīna izdzēra kausa saturu un lēnām nolika dunci vietā.
“Tad es teiktu, ka tu esi traka, ja nomainīji kārtīgu, mierīgu dzīvi, pret viļņiem, jūru, kuģi, pastāvīgām briesmām un mūžīgu nedrošības sajūtu, asinīm un netīrību.”
“Viss kārtībā!” Katarīna pamāja. “Manējie ir iedresēti mazgāties. Ciest nevaru smirdoņu, un nu jau kādu laiciņu, viņi arī.” Ar šo savu panākumu Katarīna bija reti gandarīta. Viņai dažu dienu laikā bija izdevies piespiest pat visiesīkstējušākos mazgāšanās pretiniekus piedabūt pie silta ūdens, ziepju gabala un pamatīgas birstes. Iebildumi, ka īsti jūrnieki tā nedarot, netika ņemti vērā. Īpaši pret šo Katarīnas prasību neiebilda arī ne Nikolass, ne Džims. Viņi pat to atbalstīja, visietiepīgākos vienkārši iemetot jūrā bez cerībām tikt izvilktiem no turienes ārā, ja nedos svētu solījumu, nomazgāties ik reizi vismaz tad, kad būs galā kāda laupīšana. Abi kapteiņi toreiz bija kā nākas uzjautrinājušies, vērojot apņēmības pilno Katarīnu un visai nelaimīgo komandu.
Roberta caururbjošais skatiens vērās viņā.
“Kas tu galu galā īsti esi? Ne jau nu parasts skuķis, kas aizbēdzis no mājas pie sava mīļākā uz kuģa. Vai ne?” pēc ieilgušas pauzes viņš jautāja.
“Tā ir! Bet runa nav par mīļāko. Kāpēc visi uzreiz domā, ka cēlonis ir mīļākais? It kā nekas cits jaunu sievieti interesēt un motivēt nevarētu,” Katarīna saviebās. Viņa ciest nevarēja šos sabiedrības aizspriedumus, ka trakas lietas sieviete spēj darīt tikai vīrieša dēļ, un nevis sava pašlabuma vai prieka pēc.
“Un vai tad ne? Kas vēl cits var piespiest uz tik neprātīgu rīcību?”
“Izmisums? Vēlme atbrīvoties no uzspiesta likteņa? Garlaicība? Siltas jūtas pret kādu sen zaudētu, bet tad atkal atgūtu cilvēku? Pieļauju, ka ir vēl kāda versija, bet ar šo, manuprāt, pilnīgi pietiek. Un, ja tev tas viss pašam neienāca prātā, tad neesi tik atjautīgs kā no sākuma likās,” viņa mazliet paskarbi atteica. “Bez tam, ja esi šeit, lai sprediķotu un teiktu, ka man labāk atgriezties mājās, tad ej Ellē.”
“Tur mēs droši vien arī kādreiz tiksimies, skaistulīt!” viltīgs smīns atkal pārskrēja pāri Roberta lūpām. Katarīna notrīsēja. Katru reizi, kad viņš pasmīnēja, meitenei likās, ka tūlīt kaut kam jānotiek, un nebūt tam labākajam, toties reti interesantam. Šis cilvēks, nelikās, ka varētu būt īpaši pozitīvais tēls. Un tomēr viņš valdzināja. Valdzināja ar savu noslēpumainību un tumšumu. Uzlūkojot viņu, Katarīnas sirds sāka sisties straujāk. Vēl nepieredzētas izjūtas viņu pārņēma. Viss iekšā sagriezās. Viņa vēlējās nokļūt viņa apskāvienos, piekļauties viņam, izbaudīt viņa skūpstus, glāstus, pieskārienus.
“Ceru, ka pēc iespējas vēlāk. Man vēl ir tīri labi uz kuģa zem šīs saules stariem. Bet, jāatzīst, satikt tevi varētu būt tīri interesanti. Ceru, ka tikai ne atklātā jūrā uz ienaidnieka kuģa. Būs žēl, ja manējie tevi nolaidīs pa burbuli.”
“Neesi tik droša, ka tas nebūšu es, kas nolaidīs viņus pa burbuli,” Roberta pašpārliecinātība bija neiedragājama.
“Tikai ne Nepr…” un Katarīna aprāvās, atceroties Nikolasa un Džima striktos brīdinājumus, nekad svešiniekiem ostās nenosaukt viņu vārdus. Nekad nevar zināt, kas to dzirdēs un kā izmantos Katarīnu pret viņiem.
“Turpini vien.”
“Nē, tas nav svarīgi. Muļķīga lepnība,” viņa noraidoši papurināja galvu.
“Tātad tu tomēr neatzīsies, kas īsti esi?” viņš pieliecās tuvāk.
“Es jau teicu. Katarīna. Bet jūrnieki mani dēvē par Trako Kaķi. Ne īpaši glaimojoši, bet laikam jau patiesība,” arī viņa paliecās uz priekšu.
“Var jau būt. Es tevi vēl pietiekami nepazīstu,” Roberts sazvērnieciski čukstēja. Viņi lēnām tuvojās viens otram līdz viņu lūpas sakļāvās kaislīgā skūpstā. Vienā mirklī visa kopš tikšanās brīža gruzdošā kaislība uzliesmoja. Ja vien viņi tagad būtu vieni, noteikti ļautu izcelties kaisles ugunsgrēkam. Skūpsti kļuva jo dedzīgāki.
“Ak Debestiņ, Katarīn! Cik gan zemu tu esi kritusi?! Un tas viss dažās dienās,” viņai iešāvās prātā, skūpstoties ar Robertu. “Pilnīgs svešinieks, kuru tu droši vien vairs nesatiksi, bet ko tu dari? Par ko tu domā? Pilna galva ar vienām vienīgām izlaidīgām un neķītrām domām,” domāja viņa par to, ka šī vīrieša rokās varētu atdoties, ka ar vislielāko prieku aizvadītu nakti ar viņu, ka nevienu citu nevēlas. „Bet es viņu gribu!”

...
(02.10.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (16.11.2019, 15:29)Viss notiek, nemuldi! :DSensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
PowerPoint & Flash
Māsas Matemātika un Loģika
 
 
Zīmējumi

e-veselība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 285 Kopā:5063715

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.5 sec