X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 6. daļa
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Roberta rokas viņu cieši pievilka sev klāt. Katarīna pilnībā ļāvās notiekošajam. Un nākamajā brīdī viņi noslīdēja no ķebļa uz grīdas. Muļķīgi un neveikli, bet ļoti savlaicīgi. Tas izglāba Robertam dzīvību, vai vismaz pasargāja no pamatīgām galvas sāpēm. Jo jau nākamajā sekundē tanī vietā, kur līdz šim atradās Roberta galva, aizlidoja pudele.
“Velns!” viņš atrāvās no Katarīnas un pār galda malu palūkojās virzienā, no kura bija lidojis tukšais, bet visnotaļ bīstamais trauks.
“Kas notiek?” arī Katarīna pacēla galvu.
“Izskatās, ka seni mani draugi mani tomēr ir atraduši,” Roberts taustījās pēc sava dunča.
“Nedomāju, ka draugi šādi izturas,” Katarīna pār galda malu centās saskatīt pudeles metējus.
“Gadās, ja viņiem nosper kuģi.”
“Tu viņiem nozagi kuģi?” Katarīna iespurdzās. Tātad viņa nebija kļūdījusies. Jaunais paziņa tik tiešām bija pirāts.
“Jā! Mana dārgā! Tev ir darīšana ar īstu Karību jūras pirātu,” Roberts atzinās, redzot tuvojamies krietnu bariņu visai skarba paskata vīru, bruņotu līdz ausīm. Īsti jūras un sauszemes laupītāji.
“Tev arī!” Katarīna pasmaidīja un izvilka zobenu. “Pie tam vēl reti ietiepīgu pirātu. Es tev palīdzēšu. Un pat nedomā iebilst.”
Roberts piemiedza viņai ar aci un vēlreiz ātri noskūpstīja uz lūpām. Jau nākamajā brīdī galds lidoja uz uzbrucējiem. Tam sekoja abi ķebļi. Katra mēbele pamatīgi ķēra kādu no uzbrucējiem. Darboties spējīgu palika tikai pieci.
“Kat, ja tu tagad uzbruksi viņiem kopā ar mani, tad tev arī kopā ar mani būs jāaiziet. Tevi vairs nesaudzēs,” viņš īsi noteica, pirms mesties cīņa.
“Nekas! Jau ostā es būšu vairāk nekā drošībā!” viņa atcirta, zinot, ka Neprātīgais Džims un viņa vīri viņu pasargās no visām nepatikšanām. „Bez tam nevaru pieļaut, ka nogalina vīrieti, kas tik debešķīgi skūpstās.”
Roberts pasmīnēja, piemiedza Katarīnai ar aci un metās uzbrukumā. Pirāte griezīgi iesvilpās vairākas reizes, kad noaurojās tā, ka pieklusa visi krogus apmeklētāji.
“Pēter! Pie visiem Velniem! Velc šurp savu pakaļu!” un tad arī viņa pievienojās Robertam.
“Tev ir rīkle kā īstam jūrniekam,” viņa dzirdēja cauri zobenu šķindoņai, pudeļu plīšanas troksnim, mēbeļu būkšķiem un kliedzieniem.
“Paldies!” Katarīna attrauca un ar zobena spalu zvēla pretiniekam pa degunu. Pašķīda asinis. Vīrietis ieaurojās un pagalam aizkaitināts metās Katarīnai pie rīkles. Tomēr pamatīgs sitiens pa sprandu viņu atslēdza.
“Ko tu dari?” viņai priekša nostājās Pēteris. “Tevi pat uz mirkli nevar atstāt vienu,” aizkaitināts milzīgais puisis izskatījās biedējošs.
“Izklaidējos!” Katarīna attrauca un metās pie nākamā. “Palīdzēsi, tiksim ātrāk prom. Džims, jādomā, mūs jau ap šo laiku gaida.”
Pēteris neatbildēja, tikai izrāva zobenu. Viņa spēcīgajās rokās jebkas kļuva par bīstamu ieroci, tam obligāti nebija jābūt zobenam.

Trio tika ārā no krogus kautiņa, kurā bija paspējuši iesaistīties gandrīz visi tā apmeklētāji, tikai pēc minūtēm divdesmit. Papluinīti, apdauzīti, mazliet savainoti, bet vairāk vai mazāk veseli, viņi steidzās uz ostas pusi.
“Kas ir tavs jaunais draugs?” Pēteris kritiski uzmeta acis Robertam.
“Jauks zellis!” Katarīna atteica un apstājās. “Laiks atvadīties. Ceru, ka nākamreiz mums tiekoties klope nebūs nodrošināta.”
“Cerēt jau var!” viņš atkal pasmīnēja un viegli noskūpstīja Katarīnu.
“Nu tad tiksimies jūrā, vai kādā ostā,” Katarīna atvadoties piemiedza viņam ar aci.
“Es uz to ceru!” Roberts atteica un aizsteidzās uz ostu, bet krietni ātrāk par Katarīnu un Pēteri, kas savu ceļu turpināja pastaigas solī, it kā vispār nekas nebūtu noticis. Uz Pētera jautājumiem par Robertu, Katarīna neko neatbildēja. Ne viņa zināja, ko teikt, ne arī uzskatīja par vajadzīgu Pēteri informēt.
„Tikai atceries, krogs, Roberts un kautiņš ir jāpatur no Džima un Nikolasa noslēpumā,” viņa vēl brīdināja, lai arī tāpat zināja, ka tas ir pilnīgi lieki. Pēteris vienmēr bija pratis turēt meļi aiz zobiem, un viņš intuitīvi juta, kad tas ir darāms.
„Mēģināt jau var, bet kapteiņi nav ne akli, ne stulbi. Liec to aiz auss!” izbijušais vergs visai vienaldzīgi paraustīja plecus.

Par notikušo Katarīna neteica ne vārda. Arī Pēteris klusēja. Džims arī neko nejautāja tikai kritiski apskatījās uz viņu papluinītu apģērbu, skrambām un zilumiem. Viņam tāpat bija skaidrs, ka miermīlīga pastaiga nav bijusi. Tomēr kāda gan bija jēga kaut ko prašņāt, vai teikt? Katarīna tā kā tā vai nu visu noliegs, vai arī nejutīsies vainīga ne vismazākajā mērā.
“Katarīna, tu esi īsts kreņķis. Ceru, ka tu to apzinies,” viņš tikai noteica viņai pakaļ.
“Paldies, Džim! Galants kā vienmēr,” sieviete viņam silti uzsmaidīja un nozuda kajītē, jūtoties atvieglota, ka Džims neko nav ne prasījis, ne arī teicis.
Katarīna domas kavējās pie Roberta, un kāpēc gan ne? Izskatīgs, stiprs, veikls pirāts, ar pašpārliecinātības un nekaunības devu, kāda ir tikai apskaužama.
“Ak mans Dievs! Jo tālāk, jo trakāk. Kas būs nākamais? Ko es te muldu, kāds vēl nākamais?” viņa apsauca sevi, uztrausās uz rājas un atgūlās buru ielocē. “Man pilnīgi pietiktu ar to, kas ir. Roberts... un kāda velna pēc viņš pagadījās man ceļā? Lai sajauktu galvu nevainīgai meitenei. Kaut kāds idiotisms. Katarīn, aizmirsti viņu! Pat, ja tu šo vīrieti vēl satiksi, tad viņš jau sen būs par tevi aizmirsis. Aizmirsti, aizmirsti! Tev viņš nav vajadzīgs. Basta! Aizmirsti, Katarīn, aizmirsti!” viņa sev mēģināja iestāstīt, bet lūpas vēl juta Roberta lūpu pieskārienu, domās un sajūtās viņa vēl un vēl atgriezās pie kaislīgajiem skūpstiem. Sirds sitās straujāk, neparasts siltums pārņēma visu viņas ķermeni, no prāta nepagaisa izskatīgā pirāta tēls. Šīs jaunās un neparastās izjūtas Katarīnu biedēja, bet arī sagādāja neparastu baudījumu. Saldkaislās alkas neatkāpās.
Ar smaidu uz lūpām un svešinieka tēlu acu priekšā pirāte turpat uz rājas arī aizmiga.

Tikko krava bija izkrauta un pārdota, Džims steidzās pamest gan Sanhuanas ostu, gan Puertoriko vispār. Katarīna par saviem piedzīvojumiem ostā neko nestāstīja, tikai mīklaini smaidīja. Tas Džimu darīja tramīgu, liekot sievieti aizvest projām, tā tālāk no grēka.
Un pavisam drīz Viesuļvētra pietauvojās blakus esošajā Haiti salā, Santdomingo ostā. Šī bija līdz šim lielāko osta un pilsēta, ko Katarīna bija redzējusi. Vēlme pēc iespējas ātrāk izkāpt krastā viņu tirdīja bez mitas.
„Nu kad?” viņa ik pēc mirkļa vērsās pie Džima, kas izlikās, ka ne redz, ne dzird nemierīgo pirāti.
„Atrimsties vienreiz!” viņš uzbrēca, kad vairs nespēja izturēt nepacietīgo dīkšanu.
„Bet, kad? Kad es drīkstēšu izkāpt krastā?”
„Tad, kad būšu brīvs. Jo šoreiz tu jebkur dosies tikai manā sabiedrībā. Tevi vienu atlaist nekur nevar. Vai nu žūpošana, vai kautiņi, vai arī abi divi. Basta, mana dārgā!” Džims skarbi atteica.
„Tu neatbildēji, kad?” Katarīna palika arvien uzstājīgāka.
Džims izgrūda pāris reti nekristīgus lamu vārdus portugāļu un spāņu valodās. Kādās vēl valodās lapteinis nolamājās, Katarīna nespēja identificēt.
„Rīt no rīta!” viņš beidzot noteica. „Tūlīt būs melna nakts.”
„Vēl jo interesantāk,” draisks smaids pavīdēja uz pirātes lūpām. Tikai Dīzmam bija citas domas attiecībā uz viņas iegribām.
„Es tev to interesantumu vienreiz izklopēšu laukā, ja tu neatrimsies. Ej gulēt!” Džims nikni norūcās. Viņš nudien izklausījās pēc neapmierināta lauvu tēviņa.
„Bet, Džim...” Katarīna mēģināja vēl iebilst, bet kapteinis viņu cieši sagrāba aiz rokas un aizvilka uz savu kajīti, kuru tagad dalīja ar Nikolasa māsīcu.
„Tu esi ikviena vīra nakts murgs,” viņš drūmi noteica, iebīdīja sievieti kajītē, bet durvis aizbultēja no ārpuses.
„Draņķis!” viņš vēl dzirdēja sev pakaļ nokliegto „komplimentu”.

Nākamajā dienā Katarīna vēl joprojām bija sabozusies un nedaudz apvainojusies uz Džimu, bet tas viss pazuda, tikko viņas kāja kāpa uz Santdomingo zemes. Šī bija tipiska spāņu pilsēta gan ar savu arhitektūru, gan temperamentu, gan skaņām, gan cilvēkiem. Nelielajām divstāvu ēkām krāsa jau sen bija aplupusi vēja, saules un lietus ietekmē, radot ierasto paviršības un nolaistības iespaidu. Tikai gubernatora mītne, baznīca un pāris grandu nami izskatījās kā tikko celti. Šaurās ieliņas tikai retām vietām bija bruģētas, pārsvarā tie bija putekļaini zemes ceļi, kas lietus laikā pārvērtās par dubļu jūrām. Uz doto brīdi sausuma dēļ pilsētu klāja putekļaina dūmaka, apgrūtinot gan redzamību, gan elpošanu. Tomēr Katarīnu tas daudz neuztrauca. Pilsēta viņu interesēja tā kā tā.
„Džim, tu esi bijis Eiropā?” viņa pēkšņi iejautājās.
„Kam tev tas?”
„Interesanti, un beidz būt tik sasodīti drūms. Es tikai mēģinu uzsākt sarunu.”
„Kam tev tas?” Džims atkal jautāja.
„Džim, izbeidz! Pasmaidi! Un atbildi un jautājumiem. Mēs taču neesam ienaidnieki.”
„Tiesa!” kapteinis pasmaidīja, atklājot savus labi koptos zobus. Rētas dēļ smaids bija šķībs, bet tik un tā valdzinošs.
„Tā jau ir labāk!” pasmaidīja arī Katarīna. „Tātad, tu esi bijis Eiropā?”
„Es tur piedzimu un uzaugu. Vai tu domāji, ka es esmu jau nācis no Karību jūras dzīlēm?”
„Apmēram tā,” Katarīna atzina, caur pieri raugoties Džimā. „No kurienes tad tu esi? Lai arī tev ir anglisks vārds, tu pēc tāda neizskaties un arī īpaši neizklausies. Tev ir tāds dīvains akcents. Bez tam Nikolass teica, ka tu apgalvojot, ka arī tavās dzīslās ritot pāris piles kuršu asiņu.”
„Mana māte bija angliete, bet tēvs grieķis. No turienes arī tas neparastais izskats. Tas akcents ir no Atēnām, kur uzaugu, ja jau tas tevi tik ļoti interesē. Kas attiecas uz tām pāris pilēm, tad manas mātes vectēvs no Kursas atveda sev vietējo daiļavu par sievu. Sanāk, ka mana vecvecmāmiņa ir no tās pašas puses, kur tavas saknes.”
„Tad, kā tu nokļuvi šeit?”
„Sākumā biju vienkāršs matrozis uz turkiem piederoša kuģa. Tie braukāja parasti pa Vidusjūru tirgodamies. Starp citu, arī tur pirātu ir kā biezs. Nu tad vieniem tādiem es arī pievienojos. Tad pārmetos uz kaut kāda vergu tirgotāju kuģa, kas mani atvizināja uz Jamaiku. Bet te man pavērās plašas darbības iespējas, kad biju aptīrījis savu kapteini un aizbēdzis ar visiem viņa zelta krājumiem. No tās dienas arī esmu Karību jūras pirāts. Būs kādi gadi divdesmit,” Džims īsumā pastāstīja to, ko Katarīna alka dzirdēt, un tad apklusa.
„Skaidrs, tad atbildēt uz manu jautājumu tu diez vai spēsi,” Katarīna domīgi noteica.
„Un tas būtu?” Džims ieinteresējās.
„Cik ļoti šī spāņiem piederošā vieta atšķiras no tām spāņu zemēm Eiropā?”
Pirāts gardi iesmējās:
„Un, kāpēc tu domā, ka nevarēšu atbildēt?”
„Nu, tu esi anglisks grieķis, ne spānis,” viņa nedaudz mulsi atteica.
„It kā es Spānijas ostās nebūtu bijis,” Džims negaidīti sadrūma. „Atbilde ir šāda: šeit tu redzi tikai īstās spāņu kultūras niecīgu attēlu, gluži kā portretu miniatūrā. Diemžēl ar visiem šīs kultūras neliešiem.”
„Tu runā par kādu konkrētu indivīdu?”
„Jā! Par Zelta Dublonu, īstajā vārdā Huanu Puntadu.”
„Izklausās interesantu. Kas viņam ir no zelta? Sirds? Roka? Kāja? Varbūt kuģis?”
„Prāts. Bet nebūt tanī labākajā nozīmē, mana dārgā. Zelta Dublons ir visnežēlīgākais pirāts, ko jebkad esmu pazinis. Viņš neievēro pat pirātu goda kodeksu. Viņam eksistē tikai zelts. Viņš visu pasauli redz tikai zeltā. Tevi, teiksim, novērtētu par kādiem trīssimts spāņu zelta dubultdubloniem, manu kuģi – par tūkstošiem divdesmit, šo māju – par astoņiem līdz desmit tūkstošiem, bet par tā granda zirgu dotu kādus septiņdesmit astoņdesmit zelta dublonus. Viņš katru savu soli un rīcību pārvērš zelta vienībās. Ja nesanāk pietiekami daudz, tad nedara vispār neko. Starp citu, viņš pirms gadiem sešiem pārdeva savu miesīgo māsu spāņu galvu medniekiem, lai pats tiktu sveikā cauri un vēl nopelnītu.”
Katarīna notrīsēja.
„Kas bija viņa māsa?”
„Visai leģendāra pirāte vietējās jūrās. Tāpēc no šī tipa labāk turēties pa gabalu.”
„Bet, kāpēc tu viņu vēl neesi nogalinājis?” Katarīna bikli ievaicājās.
„Par ko tu mani uzskati? Par labā aizstāvi un gaismas cīnītāju?” Džims izsmējīgi vaicāja.
„Apmēram. Tu taču esi labs.”
„Hei! Nerunā tā! Kāds vēl izdzirdēs. Es neesmu labs. Esmu pagalam samaitāts nelietis. Tas tikai pret tevi un Nikolasu un saviem vīriem es esmu labs. Saprati?”
Sieviete piekrītoši pamāja. Un tomēr, lai arī ko Džims neteiktu un nedarītu, viņas sirdī un prātā viņš vienmēr būs pozitīvais tēls.
„Bet, kāpēc tu pēkšņi pieminēji Zelta Dublonu? Ne jau tāpat vien.”
„Tiesa. Viņš ir šeit.”
„Kur?” Katarīna apgriezās ap savu asi un sāka intensīvi grozīt galvu, mēģinot saskatīt kādu, kas varētu ieskatīties pēc minētā pirāta.
„Tur!” Džims satvēra Katarīnu aiz pleciem un pagrieza vajadzīgajā virzienā.
„Tas pie kalēja letes?” sieviete novērtēja visus norādītajā virzienā redzamos vīriešu, līdz viņas skatiens apstājās pie kāda ārēji, Katarīnasprāt, maz simpātiska vīrieša. Viņam varēja būt apmēram tikpat daudz gadu, cik Džimam, tomēr biezā bārda klāja seju, liedzot vecumu noteikt. Tikai sirmie pavedieni gan bārdā, gan matos liecināja, ka viņš jau ir pusmūžā. Spānis bija vidēja auguma, visai drukns, bet kustējās veikli un nepiespiesti. Krāšņās drānas un dārgās rotas liecināja, ka šis cilvēks ir starp turīgākajiem salu iemītniekiem, bet jūras saulē iedegusī seju un rokas pierādīja, ka viņš ir jūrnieks. Bet tā ģērbties varēja atļauties tikai pirāts, piedevām vēl augsta statusa pirāts.
„Viņš!” Džims apstiprināja.
„No ārpuses, pirāts kā jau pirāts. Kā vīrietis mani neinteresē. Visai ārišķīgs. Vairāk gan neko nevar pateikt.”
„Tā tik vēl trūka, lai viņš tevi ieinteresētu kā vīrietis!” Džims gandrīz aizrijās ar siekalām no sašutuma.
„Greizsirdīgs?” Katarīna atļāvās mazliet paņirgāties.
„Ne gluži! Tikai es sāktu nopietni uztraukties, ja tavi un Zelta Dublona ceļi krustotos. To nu es tev nenovēlu. Ja viņš tevi nenotirgotu kādam vergturim kontinentā, tad noteikti neizlaistu no savas kajītes līdz tu viņam vienkārši apniktu. Tad droši vien beigtu savas dienas jūras dzelmē.”
„Svētās jūras čūskas!” Katarīna noelsās. „To nu gan negribētos piedzīvot.”
„Nu tad labāk pazūdam, pirms viņš pamana tevi un mani abus kopā.”
„Par ko tu baidies?” sieviete vērīgi palūkojās Džima tumši brūnajās acīs.
„Par tevi, mana dārgā! Tikai un vienīgi par tevi...” viņš drūmi pasmaidīja. „Un tu pati to tīri labi zini!”
„Zinu!” Katarīna piekrītoši pamāja un uzlika roku Džimam uz pleca. „Un tāpēc, ka tu par mani raizējies, lai nesagādātu tev liekus kreņķus, es paklausu. Ejam!”
„Kāpēc tad es esmu tas izredzētais? Kāpēc ne Viļņu Nelabais?” Džims mazliet izsmējīgi iejautājās.
Katarīna nevainīgi apmirkšķināja acis, tad paraustīja plecus un draiski pasmaidīja.
„Pieļauju, ka tāpēc, ka pret tevi man ir lielāks respekts. Viļņu Nelabais man ir brālēns, bet tu tomēr svešs. Nu nosacīti,” viņa vēl piebilda pēc tam, kad Džims visai bargi uz viņu paskatījās.
Tomēr nu jau bija par vēlu pazust. Zelta Dublons bija pamanījis Neprātīgo Džimu un tagad tuvojās viņam. Lēnām un cienīgi, nenolaižot acis no Katarīnas.
„Esmu drošs, ka viņš pašlaik pārvērš tevi zelta dublonos,” Džims zīmīgi noteica, nostājoties savai aizbilstamajai nedaudz priekšā, lai norādītu, ka bez cīņas neviens, arī Zelta Dublons, nepieliks Katarīnai ne pirkstiņu.
„Tā, tā!” indīgā tonī iesāka Zelta Dublons. „Ko es redzu?! Neprātīgais Džims un viņa kārtējā pirātu daiļava.”
„Un es redzu tikai kārtējo mantrausi, kas pat visnožēlojamāko ielasmeitu nevar dabūt, jo ir pārāk alkatīgs, lai viņai atmestu kaut niecīgāko monētu,” Džims nicīgi izmeta. Pret Zelta Dublonu viņš tikpat daudz cieņas kā pret tārpu. Kaut gan nē. Tārpu Džims cienīja vairāk – uz tā vismaz varēja noķert kādu zivi.
„Tāda arī to nebūtu vērta. Bet vai šī ir?”
„Tev viņa neko nav vērta, bet no otras puses viņa tev var maksāt dzīvību,” Džims zīmīgi noteica.
„Tie ir draudi?”
„Gan draudi, gan brīdinājums. Un es tev silti ieteiktu likt mierā šo būtni, pirms esi sagādājis sev liekas raizes.”
„Tu varbūt gribēji teikt, ka tev?” Zelta Dublons ņirdzīgi pasmaidīja. Apakšžokļa kreisajā pusē viņam trūka daži zobi. Tātad kāds spēcīgs vīrs viņam savulaik bija pamatīgi sadevis pa ģīmi.
„Kverplis, tu tāds!” Katarīna neizturēja.
„Oooo! Tava dāma arī runāt nebaidās!” ņirgājās Zelta Dublons. „Lai tad šoreiz paliek, Džim! Negribu tevi pazemot dāmas priekšā, lai arī šaubos, ka šī būtu saucama par dāmu,” nicinājuma pilnais tonis liecināja, ka Zelta Dublonam pret Neprātīgo Džimu nav nekādas cieņas.
„Tārps!” Katarīna nošņāca, bet Zelta Dublons turpināja:
„Gan mēs vēl tiksimies, Džim! Un tad tu redzēsi, kurš ir īstais noteicējs Karību jūras.”
„Es to tāpat jau zinu,” Džims atcirta.
„Un tu jau nu tas neesi,” Katarīna pacentās vēlreiz iedzelt.
Ar niknuma pilniem skatieniem viņi beidz sarunu, un devās katrs uz savu pusi.

Pēc šīs visai nepatīkamās tikšanās Džims uzstāja, lai Katarīna atgriežas pie Nikolasa. Atrasties un Viesuļvētras bija pārāk bīstami, ņemot vērā, ka Zelta Dublons bija ieinteresējies gan par Katarīnu, gan pašu Džimu.
Katarīna pārāk neiebilda, lai arī to darīja visai negribīgi. Peldēt kopā Neprātīgo Džimu viņai bija iepaticies. Un ne tikai tāpēc, ka viņai patika pats Džims. Kaut gan tanī pat laikā nebija nekādas atšķirības, ar kuru no kapteiņiem kopā laupīt. Abi bija gādīgi, abi vienmēr parūpējās par Katarīnu un zināja, kā viņu izklaidēt, neaizmirstot arī mācīt un trenēt cīņa, pie viena liekot arī pastrādāt.
Kas attiecās uz Robertu, tad viņā tēls tikai lēnām izzuda no Katarīnas atmiņas, kamēr viņš pats vēl krietnu laiku kavējās gan viņas prātā, gan sirdī.

Precīzi neviens neskaitīja, cik ilgs laiks ir pagājies kopš Katarīna bija uz Pusnakts zvaigznes borta, bet likās, ka ir jau vesela mūžība. Patiesībā, kad Nikolass parēķināja, tad tikai nepilni divi mēneši. Pa šo laiku Katarīna bija ne tikai izpelnījusies, bet arī pilnībā attaisnojusi Trakās Kaķes vārdu. Gan kaujās, gan ikdienā viņa realizēja savas neprātīgās idejas, kas reizēm tracināja vai pat, kas vēl ļaunāk, biedēja pirātus. Bet viņu kapteinis neiebilda, ļāva tam trakajam sievišķim visu vaļu un rīcības brīvību. Daļa no komandas Katarīnu ienīda tik pat ļoti, cik otra daļa mīlēja. Vieniem kapteiņa māsīca bija bieds, citiem labākais draugs. Un nav nekāds brīnums, ka vienā daļā brieda dumpis.

Pēteris nakts vidū iedrāzās kapteiņa kajītē.
“Ceļaties,” viņš purināja Nikolasu un Katarīnu. “Ceļaties. Var jau būt, ka man tikai liekas, bet uz kuģa ir dumpis.”
Nikolass vienā mirklī izlingoja no segas apakšas.
“Par ko tu runā? Kāds dumpis?”
“Par veselu baru vīriem, kas bruņojušies savākušies tilpnēs. Pa ausu galam dzirdēju runas par vadības pārņemšanu,” melnais puisis smagi elsoja. Viņš bija satraukts un nobijies. Dumpis uz kuģa nozīmēja pamatīgas nepatikšanas un daudz nāves un asiņu jebkurā gadījumā, vai apvērsums izdodas, vai ne.
“Cik vīru?” Nikolass skarbi jautāja, ģērbjoties un modinot Katarīnu. “Celies, Kaķēn, ir nepatikšanas.”
“Kas?” viņa berzēja acis un žāvājās. „Atkal kādam uzbrūkam nakts vidū?”
“Dumpis. Ģērbies un bruņojies, bet bez panikas. Cik vīru, Pēter?” kapteinis atkal pievērsās melnajam puisim.
“Pēc balsīm spriežot, krietns bariņš. Lielo vairumu es atpazinu, viņu vidū ir arī tavs bocmanis un stūrmanis. Es teiktu, ka uz cilvēkiem divdesmit.”
“Ej modini pārējos, liec bruņoties. Mēs to perēkli iznīdēsim, lai tur vai kas. Es viņiem Elli, ne dumpi parādīšu. Haizivju barība, ņergas, nodevēji…” Nikolass vēl ilgi zem deguna skaitīja lamuvārdus, adresētus saviem neuzticīgajiem vīriem.
Pēteris darbojās klusi un operatīvi. Viņu nemanīja un nedzirdēja neviena lieka acs un auss. Visi, kam droši varēja uzticēties, bija pamodināti un brīdināti. Bruņojušies līdz zobiem un aizkaitināti par gatavoto nodevību, viņi lavījās uz kapteiņa kajīti, gatavi saņemt norādījumus. Kaut gan tālāka rīcība tāpat bija skaidra – nogalināt jebkuru, kurš pacels roku pret Viļņu Nelabo, pret Katarīnu, pret kapteinim uzticīgajiem jūrniekiem.

Nikolass par dumpja reālajiem draudiem pārliecinājās, redzot, ka pie stūres rata neviens nestāv. Stūrmanis bija pametis savu posteni, acīmredzot tik tiešām piedalījās nodevības gatavošanā.
“Nolādētais maita. Es viņu no karātavām izglābu, bet šis man grasās ietriekt dunci mugurā. Ne Vella! Tā kā es te stāvu! Zvēru, ka es pats viņu pakāršu. Izdarīšu līdz galam to, ko neļāvu paveikt bendem.” Nikolass šķendējās un lavījās tālāk. Kapteini plosīja nodevības radītais niknums. Viņam cieši aiz muguras turējās tikpat ellīgie Katarīna un Pēteris. Mazliet nostāk sekoja viena pirātu grupa, bet gar otru borta malu – otrs. Nodevējiem no tilpnēm bija tikai šie divi ceļi, tādejādi viņi jebkurā gadījumā sastaptos ar negaidītu pretspēku.
Pretuzbrukums bija negaidīts. Abi draudīgie spēki sadūrās pa vidu kuģa klājam.
“Nu ko? Negaidīji?” Nikolass ļauni pasmaidīja, veroties stūrmanī, kas viņam tuvojās ar atvāztu zobenu rokā. “Kamdēļ neesi postenī, kam atstāji kuģi brīvā dreifā? Kaut gan lieks un muļķīgs jautājums. Zinu tavus plānus. Pašam sagribējās visu varu sagrābt?”
“Meli!” stūrmanis dedzīgi iebilda. Ja reiz sazvērestība ir atklāta, tad jau labāk galveno atbildību laikus novelt no sevis.
“Kaut kā neizskatās. Un to apstiprina bruņotie vīri tev aizmugurē,” Nikolass uz brīdi paskatījās uz sev uzticīgajiem pirātiem. “Zēni! Ņemiet nodevējus ciet. Vēlams dzīvus, bet, ja ceļ lielu ļembastu, tad duriet nost,” viņš it kā visai vienaldzīgā balsī noteica. Pirāti tūlīt pat metās viens otram virsū. Gan dumpinieki, gan uzticīgie lieki netērēja ne sekundi, jo ātrums un rīcība šeit bija noteicošais.
Zobeni iešķindējās. Visu kuģi pāršalca kliedzieni, lamas, vaidi un dažādi ne visai cilvēcīgi gārdzieni un ķērcieni. Pirāti, sadalījušies divās pretējās frontēs, no sirds bruka virsū vēl tik nesenajiem biedriem un draugiem. Ideoloģija un pārliecība ir viena briesmīga lieta. Tā var par ienaidniekiem padarīt pat vistuvākos draugus, ja vien viņu viedokļi šķīrās kādā sīkumā.
Tas, ka dumpis kā tāds izgāzās, jo tika atklāts, mazināja pašu dumpinieku kauja garu, entuziasmu. Tanī pat laikā ikviens apzinājās, ka Nikolass viņus visus pakārs, ja iecerēto neizdosies novest līdz galam. Šī apziņa nedaudz piedeva degsmi.
Katarīna pilnā sparā vicināja zobenu, atsitot uzbrukumus, bet pati uzbrūkot ar pamatīgu lamu vārdu rindu. Viņu tracināja fakts, ka ir nakts vidū uzmodināta tikai tāpēc, ka dažiem alkatīgākajiem draņķiem ir sagribējies tā ātrāk tikt pie kuģa un varas. Bez tam sieviete nojauta, ka zināmā mērā dumpja izcelšanos ir rosinājusi viņas klātbūtne uz kuģa, viņai piešķirtā brīvība un arī balss tiesības.
“Negrābsties!” viņa nobrēcās, un ar zobena rokturi sašķaidīja kādam degunu, kurš no mugurpuses viņu satvēra, uzliekot abas rokas uz krūtīm. No aizmugures atskanēja kliedziens, bet Katarīna juta uz kakla uzšļakstamies siltas asinis. Tvēriens atlaidās. Viņa pagriezās un niknumā pārmeta uzbrucēju pāri bortam. Tur viņam arī bija palikt.
“Lūk tā! Nākamreiz zināsi kā uzvesties!” viņa skarbi noteica un metās virsū nākamajam… Ja ikdienā Katarīna bija visai žēlsirdīga, tad tagad viņā bija atmodies zvērs, asinskārs plēsējs, kurš negrasījās atstāt nevienu dzīvu dumpinieku.

Dumpi izdevās apspiest visai ātri. Saule vēl nebija uzlēkusi, pamalē tikai svīda vārga gaismiņa, kad Nikolass ar sev uzticīgajiem pirātiem saņēma ciet visus, kas bija palikuši dzīvi, sasēja un iemeta tilpnēs, neņemot vērā to, ka daži bija savainoti, asiņoja un kauca sāpēs ik reizi, kad viņiem pieskārās. Gan uzvarētāji, gan uzvarētie lieliski zināja, ka jau šodien ap pusdienas laiku neveiksmīgie dumpinieki visi būs miruši. Pirātu likumi bija nežēlīgi, bet Nikolass – Viļņu Nelabais – žēlsirdību nepazina. Un, jo sevišķi, kad runa bija par nodevību. Sakautajiem nodevējiem vēl paveiksies, ja viņi tiks cauri bez spīdzināšanas, ja kapteinis izrādīs tik daudz žēlastības, ka ļaus viņiem nomirt ātri. Vieni ar bažām, otri ar interesi un atriebības kvēli gaidīja dienvidu.

Saule stāvēja dienvidū. Uz Pusnakts zvaigznes klāja bija savākusies visa komanda. Arī sagūstītie dumpinieki stāvēja turpat. Viņu paskats bija nožēlojams – papluinīti, asiņaini, netīri un drūmiem ģīmjiem. Vairums no viņiem niknus skatus vērsa uz Katarīnu, it kā visā vainojot viņu: tikai šīs sievietes dēļ viņi sarosījās uz dumpi, tikai viņas dēļ sazvērestība tika atklāta, tikai viņas vienas dēļ cīņa tika zaudēta, līdz ar to tikai viņas dēļ viņi zaudēs dzīvības. Tagad viņi bija gatavi Katarīnu vainot visos pasaules grēkos.
Katarīna uz viņiem, savukārt, raudzījās un drīz vien sāka izjust žēlumu. Visa naktī bangojusī asinskāre bija norimusies. Nāvi viņa jau bija saskatījusies atliku likām. Tagad viņai gribējās mieru un atpūtu, bet nebija cerības ne uz vienu, ne otru. Savā ziņā daļa šo cilvēku bija līderu samusināti. Viņiem droši vien bija sasolīti zelta kalni, lielāka laupījuma daļa un debesu manna pa svētdienām. Jaunajai Lihtbergai lāgā negribējās ticēt, ka gandrīz puse komandas tik ļoti ienīst savu kapteini un savus biedrus, lai paši uz savu galvu ar vislielāko prieku mestos viņus slaktēt. Tur noteikti bija jābūt līderim, varbūt dažiem izciliem demagogiem, kas komandu uz to samusināja.
“Mana dārgā, es tev dodu iespēju pakārt dumpja vadoni,” Nikolass uzlika roku uz Katarīnas pleca un norādīja uz striķi, kas karājās pie centrālā masta augšējās rājas. Viņš jutās reti gandarīts, ka dumpis nebija izdevies un vainīgie saņemti ciet, tagad gatavojās savam pēdējam ceļam, ceļam un viņpasauli.
“Piekrītu, ar lielāko prieku nogrūdīšu lejā atsvaru, lai to draņķi parauj augšā,” viņa pamāja. “Viņu un citus musinātājus…, bet pārējos apžēlo,” Katarīna piebilda.
“Ko?” Nikolass no pārsteiguma gandrīz aizrijās ar siekalām. “Tu pie pilna prāta esi, vai kā? Tu lūdz apžēlot tos, kas vēl šonakt alka pēc manas nāves? Vai tu maz aptver, kas būtu noticis ar tevi, ja viņu iecere būtu izdevusies?”
“Droši vien, ka es jau būtu jūras dibenā,” Katarīna paraustīja plecus it kā tas uz viņu nemaz neattiektos.
“Vēl ne! Bet agri vai vēlu tu tur nokļūtu. Man tīri vai sāk likties, ka ir jāapšauba tavs veselais saprāts, pašsaglabāšanās instinkts un normāla spriestspēja. Paskaties uz šiem siekalainajiem purniem, kas naktī droši vien domāja tikai par to, kā tikt tev virsū,” Nikolass aizkaitināts pacēla balsi pret māsīcu. “Nešaubos, ka viņi tevi būtu drāzuši visi pēc kārtas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem līdz tu izlaistu garu. Un tad gan nokļūtu zivīm par barību. Padomā taču reiz ar galvu,” viņš ar pirkstu kauliņiem pabungāja pa sievietes pieri.
Katarīna neatbildēja. Bija vajadzīgs laiks līdz viņa apsmadzeņoja Nikolasa atainoto, nebūt ne patīkamo likteni, kas viņai vēl nesen draudēja. Lēnā garā dusmas nomainīja žēlumu.
“Bet tad tev ir jāpakar puse komandas. Mūsu skaits strauji saruks,” viņa domīgi prātoja.
“Nu un? Lai pasargātu tevi un sevi esmu gatavs ziedot arī visus. Komandu var savervēt citu. Daudz laika tam nevajag un Džims padalīsies. Kaķēn, apdomā labi un atbildi tikai tad, vai tu tiešām gribi staigāt pa kuģi un cīņas laikā uzticēt savu dzīvību tiem, kas vēl nesen pēc tās alka? Viņi tevi ienīst, Kaķēn. Aptver to,” Nikolass vērīgi lūkojās viņai acīs.
“Tiesa. Ienīst gan. Un uzticēties es viņiem nevarētu. Tev ir pilnīga taisnība, Nikolass. Pilnīga taisnība,” Katarīna smagi nopūtās. “Dari, kā uzskati par pareizāku. Šoreiz no manas puses celt iebildumus bija patiesi muļķīgi. Piedod! Reizēm tam stulbumam, kas izlaužas no manis nav robežu.”
“Nu tad beidzot arī kāds saprāta diktēts vārds,” Nikolass atviegloti nopūtās.
Katarīna pamāja un tad piegāja pie masta. Ātri uztrausās augšā mastā, kur stāvēja atsvars.
“Lai tu mūžīgi Ellē degtu, maita!” viņa nokliedzās un nogrūda atsvaru lejā. Par viņa pēdējo vēlēšanos aizkaitinātā pirāte dzirdēt neko negribēja. Dumpja vadonis tūlīt pat tika parauts augšā pie rājas. Viņa ķermenis vēl brīdi raustījās konvulsijās, bet visai drīz norima.
“Nākamos arī kārsim?” viņa no augšas sauca, degot vēlmē nogrūst lejā vēl dažus atsvarus.
“Nē! Tie ies pa dēli. Kāp lejā!” Nikolass viņai pamāja.
Rekordīsā laikā tika sagatavots dēlis, nodevēju pēdējais ceļš uz viņpasauli. Katarīna, nostājusies līdzās brālēnam, ar interesi raudzījās notiekošajā. Līdz šim tas viss bija dzirdēts nostāstos, kas brīžiem vairāk izklausījās pēc šausmu stāstiem un pasakām, nevis realitātes atspoguļojuma.
“Mums tiešām pietiek vīru, lai turpinātu kuģojumus?” viņa čukstus jautāja Nikolasam.
“Pietiek, ja nevienam neuzbrūkam un neviens neuzbrūk mums,” viņš tāpat čukstus atbildēja.
“Tātad būs jāuzvedas labi, lai arī cik nepatīkami tas neliktos,” Katarīna smagi nopūtās. “Ceru vismaz, ka Džims mums dažus vīrus aizdos.”
Nikolass piekrītoši pamāja. Tad viņš deva signālu sākt soda izpildi.
Sagūstītie dumpinieki, sasietām rokām tika pievesti pie dēļa. Dažiem no viņiem acīs bija lasāmas dusmas, citiem skumjas, vēl dažiem samierināšanās ar likteni. Bet neviens no viņiem negrasījās lūgties žēlastību. Ja reiz ir drosme darīt, tad jābūt ir arī drosmei saņemt pelnīto sodu par noziegumu. Viņu pašlepnums neļāva pazemoties līdz apžēlošanas izlūgšanai, vēl jo vairāk zinot, ka par viņiem neiestāsies arī Katarīna. Vairs ne...
Katarīna domīgi lūkojās, kā vēl nesenie biedri viens pēc otra tika iegrūsti Karību jūras ūdenī, kā cits ar lamām, cits - lūgšanām pazuda dzelmē.
„Saki, ko gribi, bet man tomēr šāda masu slepkavība liekas mazliet pretīgi,” viņa vērsās pie Nikolasa, kad viss bija beidzies.
„Tā nav slepkavība, tā ir sodīšana, Kaķēn! Fortā tādas lietas droši vien notiek regulāri, kā piedeva pie visparastākajām parādēm.”
„Mjā!” Katarīna domīgi norūca. „Lai arī kā tas nesauktos, tas tik un tā ir nepatīkami. Nogalināt cīņas laikā ir viens, kad paša dzīvība ir mata galā...”
„Un, cik reižu man tev būs jāatkārto, ka arī šoreiz tava dzīvība bija mata galā?” Nikolass apskaitās. Katarīna reizēm spēja tracināt kā paliela driģeņu deva.
„Zinu, jau zinu! Un tāpēc es nesaku ne vārda,” viņa nodūra galvu un lēnām soļoja atpakaļ uz kajīti. Nepatīkamākais bija tas, ka nu viņu reizi par visām reizēm sāka mocīt sirdsapziņa. Gan par pagātnē pašas izdarītajiem noziegumiem, gan Nikolasa un Džima pastrādāto, gan par tik tikko izpildīto sodu.
„Tam tā nevajadzētu būt. Nevajadzētu!” viņa sadrūmusi prātoja. „Šis dumpis. Kam tas vispār bija vajadzīgs? Ja tas bija vērsts tikai pret brālēnu, tad es neko nesaku, bet, ja arī pret mani, tad zināmā mērā tā ir mana vaina. Tad visi mirušie ir uz manas sirdsapziņas. Bet es negribu būt pie tā vainīga. Ja nu viņi mani tik tiešām ienīda? Tad cik tur vairs ilgi un arī pārējiem es kļūšu par dusmu un ienaida iemeslu? Es gribu būt viņiem draugs, ne ienaidnieks,” viņa sapīkusi atlaidās uz kojas. Mirušo pirātu tēli un viņu grimases vēl joprojām stāvēja Katarīnai acu priekšā kā tādi uzmācīgi moskīti.
(09.10.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
Interesantas bildes


Spermatozoīds un ugunsmūris /Krieviski/
 
 
Zīmējumi

Pie loga
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1502 Kopā:6061827

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec