|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Par kociņu un cerību | Autors - Indra
| | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Liels, plašs lauks. Vasara, zaļa zāle, bet viss ir apmācies, laikam līs. Kur viens skaties – visur plašums, vietām akmeņu krāvumi.
Kādā vientuļā stūrī stāv vientuļš kociņš – jauniņš, taču stingri turas pie zemes izpletis saknes cik nu akmeņi ļauj. Viens pats mazs kociņš visā plašajā laukā. Skaisti, reizē skumji…
Tā zaļās lapiņas planda vējš, kas pamazām pieņemas spēkā, tik tiešām būs lietus.
Jau pirmās lāses ritinās no nu jau tumšajiem, pelēkajiem mākoņiem un pāris smagas lāses jau mana uz akmeņiem.
Kociņš sapurina lapiņas un nopriecājas: „Lietus, tas ir labi.” Šeit līst reti – grūti bez lietus izdzīvot.
Pēkšņi uz viena zariņa nolaižas putnelis, galīgi izspūris un dusmīgs putnelis: „Uh, brr… šis laik’ ir galīg’ nekam nederīgs! Sasper knābs’ to liet’ un to nikno pūc’ ar! Sasodīt’ vārn’ tād’, nav nekād’ sainiec’…”
Putnelis turpina savā nodabā purpināt un dusmoties uz visu pasauli, taču kociņš smaida – reti ciemiņi gadās. Un putneļa purpināšana tam liekas itin patīkama – jautrītis maziņš. Un kociņš sapurina zariņus no prieka.
„Ū ja, kas ta nu?”, putnelis pārtrauc savu monologu, „va ta tev ar miera nav? kas i, ka visi mani tracina šodien?”
Kociņš tikai pasmaida: „Sēdi vien mazais, labāk lec uz šī zariņa, te lietus netiek klāt.”
Putnelis nedaudz samulst un paliek kluss, tomēr pārlido uz ieteikto zariņu.
Lietus pieņemas spēkā un pēc brīža jau gāž kārtīgi. Līs labu laiku un kociņš izmanto laiku, lai izprašņātu putneli par pasauli apkārt, dusmīgo pūci, ar ko putnelis saķēries. Par lidojuma skaistumu, par jūru, par lieliem kokiem... Putnelis ar prieku stāsta – ir labi, kā kāds tevī klausās… viņš jūtas noderīgs. Lietus ir rimies, vējš arī, mākoņi pamazām izklīst.
„Putniņ, tu atgriezīsies?”, prasa kociņš: „Apciemosi mani?”
Putniņš klusē.
Šis lauks ir tāls, viņš šaubās vai jebkad te atgriezīsies. Palikt šeit, tas ir neprāts; viņu gaida ģimene, ligzda. Kociņš ir jauks, viņš jūtas tam tuvs, grib tam darīt labu pateicībā par patvērumu… jau paspējis tam pieķerties. „Es Tevi apciemošu”.
Un tā laiku pa laikam putnelis veic ceļu, lai apciemotu kociņu. Iet nedēļas, mēneši un putnelis atlido arvien retāk un retāk. Tam sirdī iekritusi kāda mīļa putnelīte no dzimtā lauka.
Bet kociņš gaida; katru gadu tas skatās tālumā ar cerību ieraudzīt mazo spalvaino lidonīti. Iet nedēļas, taču putneļa nav, un kociņš arvien vairāk saskumst, lapiņas nokāris tas turpina gaidīt.
Kādu dienu tas beidzot ierauga tālumā putneli lidojam šurp, taču viņš nav viens. Tam līdzi lido daudz citu putniņu. Vairāk un mazāk izpūruši, lielāki un mazāki, tie lido uz kociņa pusi līdz beidzot ir klāt. Atlidojuši tie sāk ņemties ap lauciņu, kur kociņš izpletis saknes. Putniņu rušinās un čivinās, met sēkliņas zemē…
„Mīļo kociņ”, saka putnelis: „Mēs savā veidā esam līdzīgi, taču pavisam atšķirīgi. Es šeit būšu tikai vienu vasaru – tu stāvēsi gadiem. Nāks putniņi un ies putniņi, taču tu būsi šeit. Es nevaru būt ar tevi un tu nevari būt ar mani.
Tamdēļ mēs tev atvedām sēkliņas un iedēstījām zemē. Drīz būs lietus un vismaz viena no tām izaugs – tev būs biedrs. Biedrs, kas tevi sapratīs, kas būs ar tevi vienmēr. Tāds, kā Tu…”
Liels, plašs lauks. Atkal vasara, zaļā zāle, un viss ir apmācies. Laikam līs. Kur vien skaties – visur plašums, vietām akmeņu krāvumi. Kādā stūrī joprojām stāv kociņš.
Pāris sēkliņas izdīga, taču jaunie dzinumi nespçja pārciest šo klimatu. Pārāk sauss, pārāk vējains.
Taču kociņš smaida: „Turies, mazais!” Tam tieši blakus starp paša saknēm izspraukusies neliela atvasīte, kas cieši piekļāvusies kociņam. „Lapiņas turi pa vējam!”
(14.10.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1823
Kopā:6413588
|
| |
| |
|
Autori
