|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kedas | Autors - venija
| | Komentāri (14)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Puisis izmircis stāv pieturā, rokās sarkana roze, kas patiesībā ir ietīta papīrā, bet lielā lietus dēļ, no papīra nav nekādas jēgas, tas ir sabrucis nabaga rozei virsū. Es stāvu netālu no viņa un pētu savas saplēstās kedas. Nike, addidas vai tirgus- atšķirības nekādas. Arī manējās pa 39,99 Ls tagad māk runāt. Lietus lāses spraucas pa visām malām iekšā. Diez, ar momenteni te būs līdzēts?
Haotiskas, pārāk haotiskas domas ir deviņos vakarā. Tumšs. Nav vairs saules, bet saules tāpat nebūtu. Šodien līst. Un visu dienu.
Rudens?
Uz manas saplēstās kedas nokrīt dzeltena lapa. Piebrauc trolejbuss. Tajā ir tik rudenim raksturīgā smarža. Negribas elpot.
Rudeni vai smaržu?
Nezinu. Pavaicājiet man ko vienkāršāku.
30 samirkuši ķermeņi stāv viens otram blakus, ironiski trolejbusu vadītājam Igoram skan Latvijas radio 2 Laimas Vaikules latviskā balss ar krievisko pieskaņu dzied „nenāciet klāt man rudenī, man rudenī jābūt vienai”. Bet 30 samirkuši ķermeņi stāv viens otram blakus, un viens tu nevari būt, lai arī kā gribētos.
Tante, ar „saulītes” maisiņu rokās, man cītīgi sānā spiež kaķu barības konservus un bundžiņu tušonkas.
- ģevuška, eta vaša ostanofka?
- nē.
Rīt solīja atvasaru.
Cilvēki kā padzisušas fotogrāfijas klīst pa ielām. Vairums jau vieni. Kā tas nākas, ka rudens ir vientulības laiks?
Uz aizsvīdušā loga uzvelku strīpu. Logi noraso no trolejbusa cilvēku skumjām.
Man rudens ir mīļākais gadalaiks. Laikam esmu vientuļa. Bet varbūt man patīk ar savām saplēstajām kedām un viņu palēkāt pa lapu kaudzēm, kas tik glīti ir sakasītas pie Siguldas baznīcas. Lai sētniecei darbs.
Izkāpju no trolejbuss. Arī te tabaka, šokolāde un rudens. Nu, jau laikam vairs neizbēgt. Tas tepat vien ir. Ieelpoju un ielaižu rudeni sevī, viscaur- drēgnumu, lietu, vientulību, peļķes, varavīksni, dzeltensarkanās lapas.
Ne atvasaras dienā, staigājot pa lapām piebirušajām kāpnēm Grīziņkalnā es viņam pavaicāju.
- kāpēc rudens?
- tāpēc, ka to rudeni ir tik sasodīti grūti sagaidīt!
Man šķiet, ka es viņu mīlu.
(09.10.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
