|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Iedzīta | | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Te nu tas notiek.
Katru savu darba vakaru man ir pienākums darbiniekiem iedot pa kādai atslēgai.
Un te arī bija kāda skuķīte. Es jau sen esmu pamanījis, ka viņa ar brāli nāk pie mātes. Tikai jau pa gabalu no viņiem var just tādu saspringumu, samākslotību. Cilvēki sakompleksēti līdz pēdējam. Pirmajā brīdī var likties, ka viņi ir iedomīgi, bet ieskatoties vērīgāk ir skaidrs, ka viņiem ir grūti adaptēties sabiedrībā un viņi ir pieņēmuši aizsargpozīciju. Tā it kā pašpārliecība ir kā brīdinājums - neaiztiec mani. Šinī gadījumā izmisuma spiests brīdinājums. Dēļ šī izmisuma viņiem vēl grūtāk ir atrast kontaktus ar citiem cilvēkiem. Es iedomājos, cik viņi nospiesti un diskomfortabli jūtas lielākā sabiedrībā. Es zinu, būdams diezgan jūtīgs cilvēks, kā ir justies sabiedrībā, kas nepatīk. Un ja tu neesi pieņemts, tad arī tā tev automātiski sāk nepatikt.
Jūtīgi cilvēki parasti ievelkas sevī aiz bailēm, nedrošība viņus pārņem. Viņi labāk izvēlas pasīvu lomu un it kā mazāk cieš. Bet tas tā smeldz...
Šis uzspēlētais "krutums", ģērbšanās, ar ko cenšas parādīt savas pretenzijas. It kā pašapmierinātība. Tas jau parāda kādu mazvērtības kompleksu.
Un nu šis sīkais gadījums, kas mani iesāpināja...
Te nu viņa vienu vakaru nonāca lejā pie manis, bet es tajā brīdī runāju pa telefonu. Es nepievērsu īpašu vērību, jo padomāju, ka viņa gaida savu māti. Lai gan pa visam blakus man. Es jau runāju kādas minūtes 10-15, pie sevis pabrīnoties. Kā reiz runāju ar kādu draudzenīti, skuķītis, pretī stāvot, savukārt vēl brīžiem pasmejas par maniem jokiem. Ne viena vārda no viņas. Es arī pārāk neiedziļinos. Pēkšņi nonāk viņas bračka, tāds izbrīnījies, palūdz atslēgu. Tad man pieleca.
Viņa bija nākusi pakaļ atslēgai pie manis lejā, bet pietrūka drosmes patraucēt mani sarunā, palūgt. 15 minūtes! Es jau arī neizskatos pēc nezvēra, tīri draudzīgs...
Tad es sapratu, ka kārtējo reizi tizlā sabiedrība ir nokāvusi vēl vienu cilvēciņu. Var būt arī stingrā, stulbā audzināšana ir devusi savus augļus.
Nu man tik tizli sametās ap sirdi...
Nu žēl...
14.02.2002
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1483
Kopā:6438039
|
| |
| |
|
Autori
