X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 9. daļa
  
Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Baronesi atveda sasietām rokām un kājām, jo viņa pie katras iespējas centās iesist, iespert, bet ja nesanāca tā, tad iekost. Rezultātā viņai aizsēja arī muti, lai lamas un lāsti reiz pārtrauktu plūst pār viņas lūpām.
Pirāti viņu nikni nogrūda uz grīdas sava kapteiņa priekšā un paši pasteidzās aiziet.
Katarīna krītot smagi sasitās. Smagi ievaidējusies, viņa norāva netīro lupatu sev no mutes.
„Gliemis tu smirdošais!” Katarīna veltīja Zelta Dublonam naidpilnu skatienu. Tad viņa pamatīja pie staba piesieto, nemaņā sašļukušo Džimu. Līdz šim viņa bija atradusies blakus telpā un daļēji dzirdējusi notiekošo, bet nu bija izdevība visu redzēt ar savām acīm.
„Es tev acis izplēsīšu, ja tu viņu būsi sakropļojis vai nogalinājis. Pautus tev noraušu un rīklē sastumšu!” zvērojošām acīm viņa draudēja.
Huans tikai iesmējās.
„Jūs tālāk par draudiem netiekat. Stulbeņi! Neviens no jums man neko nevar padarīt. Jūs abi esat manā varā. Vai tiešām arī tu esi tik nesaprātīga, lai to neaptvertu? Bez tam tavu dārgo Džimu nemaz nevar vēl vairāk sakropļot. Lielāks ķēms par viņu nav atrodams,” pirāts vēl paņirgājās Katarīnai tieši acīs, redzot, cik ļoti tas kaitina bezspēcīgās dusmās trīcošo sievieti.
„Nesaki viss!” viņa izgrūda caur zobiem. „Salīdzinājumā ar tavu atbaidošo purnu, Džims ir skaists kā grieķu dievs.”
Šie vārdi nokaitināja Huanu. Nicīgais smīns ātri pazuda no viņa sejas.
„Kuce!” viņš iecirta Katarīnai pļauku.
„Nevis kuce, bet gan Trakā Kaķe! Tas vispirms. Un tālāk, nepalaid rokas,” viņa saviebās un skarbi noteica.
„Gan es tev tos radziņus aplauzīšu. Runā, kas ir Džordžs Lendons?”
„Viņu majestāšu karaliskās flotes kapteinis, Tobāgo forta komandieris un mans nolādētais līgavainis,” Katarīna negribīgi atbildēja, mēģinot slēpt izbrīnu par Zelta Dublona informētību. Droši vien, ka Džims bija kaut ko sarunājis, lai sievieti pasargātu.
„Labi! Un, cik viņš par tevi maksās?”
„Tik, cik prasīsi. Saprāta robežās, protams. Nedomāju, ka īpaši vairāk par Viļņu Nelabā pieprasīto summu.”
„Un, cik tas būtu?”
„Un, kāpēc, lai es to zinātu? Prasi vai nu Lendonam, vai Pusnakts zvaigznes kapteinim,” Katarīna atcirta. Viņas skatiens palika piekalts Džimam. Tik nožēlojamā paskatā šo kapteini vēl redzējusi nebija. Drēbes bija visai saplosītas, visur, kur cauri spīdēja miesa, bija redzamas arī asinis un brūces, arī uz grīdas bija asiņaini traipi.
„Mans dārgais Džim! Par ko? Vai tiešām tev savi dārgumi ir vērtīgāki par paša dzīvību? Jeb tas tev ir principa jautājums? Kā man tagad gribētos tevi iekļaut savos apskāvienos, pārsiet brūces, neļaut nevienam nelietim tev tuvoties. Lai visas Svētās Jūras Čūskas stāv klāt šim Zelta Dublonam. Ja viņš tevi nobeigs, tad mirs visnepatīkamākajā nāvē, kāda vien man ienāks pierē. Zvēru.” Katarīnas pirksti savilkās dūrēs, kas trīcēja no sasprindzinājuma.
„Nu skaties tu man, ja šitā visa būs tukša muldēšana par Lendonu. Es pārbaudīšu, un, ja viņš no tevis atteiksies, tad tu mirsi pēc tam, kad būsi maniem puišiem apnikusi,” Zelta Dublons skarbi noteica un aizgāja, aizcirzdams aiz sevi durvis.

Katarīna steidzīgi ar zobiem atsēja virvi, kas saistīja viņas rokas, tad atbrīvoja arī kājas un metās pie Džima.
„Viņš man vēl par šito samaksās. Šitā jau var rokas izlauzt,” viņa šķendējās, redzot, cik neērtā pozā ir piesiets Džims. Pirāte pielika visu spēku un izmanību, lai atsietu stipros mezglus, kas turēja Džima rokas augstāk par pašu ķermeni. Kad mezgli beidzot apdevās, vīrietis noslīdēja uz grīdas. Katarīna saudzīgi ielika viņa galvu sev klēpī un ar kreklam noplēstu stūri slaucīja asinis viņam no sejas.
Pirāts lēnām atguvās. Nosākuma viņš atklepoja asinis un tikai tad pievērsa uzmanību apkārtnei.
„Sveika, dārgā!” Džima balss izklausījās vēl aizsmakušāka un rūcošāka nekā parasti. „Viņš taču tev neko nenodarīja. Saki, ka neko!”
„Pagaidām ne! Piedraudēja gan, ja Lendons neliksies ne zinis par mani,” Katarīna atglauda matus no Džima pieres.
„Lendons! Atkal Lendons! Vai tiešām, ne reizes nevar iztikt bez viņa,” Džims pukojās, bet klepus lēkme viņu pārtrauca.
„Tas mani uztrauc vismazāk! Daudz interesantāks šķiet fakts, ka tuvumā nekur nebija Pētera, kad mūs saņēma ciet. Un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Pēteris nekad no manis neatkāptos, piedevām vēl šādā brīdī, ja vien...” viņa aprāvās.
„Domē, ka viņu ir nogalinājuši?” Džims minēja, mēģinot izslieties sēdus. Katarīna viņu atbalstīja.
„Ļoti ceru, ka ne. Bet, ko man citu domāt?”
„Ka viņš paspēja aizlaisties un brīdināt komandu?”
„Džim!” Katarīna pārmetoši iesaucās. „Tu tiešām uz ko tādu ceri?”
„Man vienmēr ir veicies, kāpēc, lai šoreiz nenotiktu brīnums?” viņš mēģināja paraustīt plecus, bet tad sāpīgi ievaidējās. Ilgā karāšanās ar atmuguriski uz augšu izgrieztām rokām bija krietni traumējusi locītavas.
„Tu tiešām ceri, vai tikai mēģini mani mierināt?” sieviete īdzīgi saviebās un apsēdās viņam blakus.
„Gan viens, gan otrs. Kaut gan man sāk likties, ka mierināt drīzāk vajadzēs mani, vai vēl labāk Huanu, bet tikai ne tevi,” vīrietis smagi nopūtās. Viņam sāpēja visas malas pēc Zelta Dublona pletnes un dūru sitieniem, pēc tam, kad viņa ādas bija apdarbojušies arī jūrnieki, cenšoties izspiest viņa krātuves atrašanās vietu.
„Džim, saulīt! Tu maz dzīvotājs būsi?” Katarīna beidza niknoties un ļāva vīrieša galvai noslīdēt sev uz krūtīm.
„Būšu. Tikai negarantēju, ka vienā gabalā. Bet tu pati?” viņā pirksti viegli pieskārās pletnes atstātajai sarkanajai svītrai uz Katarīnas kakla.
„Štrunts! Nepievērs tam uzmanību. Jo es grasos viņu dzīvu nodīrāt par visu šito,” Katarīna izklausījās pietiekami apņēmīga, lai tik tiešām izpildītu savu nežēlīgo ieceri.
„Izklausās pietiekami nežēlīgi, lai saprastu, ka tevi bez liekas vajadzības labāk nekaitināt,” pirāts pasmīnēja.
Katarīna vēlīgi pasmaidīja. Viņa vairs nedusmojās, vismaz uz Džimu ne.
Iestājās klusums. Abi gūstekņi vairs nepārmina ne vārdu, tikai cieši turēja viens otra roku, it kā mierinot, it kā sargājot. Jebkurā brīdī Zelta Dublons varēja zaudēt pacietību, un tad viņi abi mirtu, un nebūt tanī patīkamākajā nāvē. Palika tikai verga cerība, ka Pēteris ir manījis notiekošo un paziņojis to Viļņu Nelabajam.

Pēc vairākām dienām tilpnē ienāca arī pats Huans Puntada.
„Taisnība bija par to kapteini Lendonu. Šis gan lamājās un šķendējās, bet tomēr apsolīja samaksāt, bet ne ātrāk kā pēc mēnešiem dieviem, trijiem, kad ieradīsies viņa naudiņa no Anglijas. Nekas! Es varu pagaidīt. Bez tam man būs, ko darīt, mēģinot izspiest no Džima atbildes. Garlaicīgi jau nebūs. Bet tevi, sasodītā draņķe, tomēr būs jāpārved uz labāku vietu. Lendons preci grib atpakaļ neskartu,” Zelta Dublons izsmējīgi noteica.
„Maita, tu tāds!” viņā nikni uzkliedza Zelta Dublonam, kad viņš to satvēra aiz elkoņa un atrāva no Džima.
„Pats zinu!” un viņš rāva Katarīnu uz izeju.
„Džim!” viņa izmisīgi iesaucās, vēl veltot skatienu kapteinim. Un tad jau sieviete atradās ārpus tilpnes, tika iegrūsta spēcīgo jūrnieku rokās.
„Aizvediet viņu uz mazo kajīti. Pabarojiet un ieslēdziet. Un, lai neviens nedomā pat nepadomā kaut ne tā paskatīties uz viņu. Skaidrs!” Zelta Dublons pavēlēja, un Katarīna tika aizvesta.

Katarīna rēķināja, ka ir pagājušas kādas divas nedēļas kopš viņu sagūstīšanas. Nebija nekādu ziņu par Džima likteni. Viņa tika turēta ieslēgta, ne uz mirkli netika izlaista no šaurās kajītes, kurā nebija neviena cauruma, pa kuru iespīdētu gaisma un kliedētu tumsu. Pirāti pie viņas ienāca apmēram divas reizes diennaktī, lai atnestu ēdienu un ūdeni. Neviens nepārmija ne vārda. Arī Zelta Dublons nerādījās. Katarīna te krita izmisumā, te atkal mierināja sevi ar cerību. Bet bailes tomēr auga augumā, it sevišķi jau par Džimu. Attiecībā uz seevi viņai likās, ka sliktāk par nokļūšanu Lendona rokās, jau nu nebūs.
Kliedzieni un soļu dipoņa Katarīnu pamodināja no nemierīgā miega. Izgulējusies viņa nejutās jau kopš pašas sagūstīšanas, par spīti tam, ka pēdējās dienas viņu lika pilnīgā mierā.
„Hei! Kas notiek?” viņa pamatīgi satraukusies triecās pret durvīm. „Mēs grimstam, ja?”
Pirmais iemesls šādai vispārīgai panikai, kas Katarīnai ienāca prātā, bija kuģa grimšana.
„Nē!” kāds skrienot garām atcirta. Katarīna mazliet norimās. Vieglā kuģa šūpošanās arī neliecināja par to, ka būtu vētra. Bet kas tad?
Tad negaidīta lielgabala zalve atbildēja uz jautājumu. Uzbrukums. Palika neatbildēts cita jautājums: kam uzbrūk? Zelta Dublons medī kādu, vai arī kāds medī Zelta Dublonu. Tomēr jebkurā gadījumā tā bija iespēja mēģināt tikt prom no šejienes.
„He! Izlaidiet, nelieši! Es negribu noiet dibenā ar kuģi!” viņa atkal metās durvīs. Vēlreiz un vēlreiz viņa mēģināja ar savu ķermeņa svaru tās izlauzt, zinot, ka diez vai kāds tās atvērs.
Durvis krakšķēja un brakšķēja, bet tomēr nepadevās.
„Nolādēts!” pirāte neizturēja. Viņai no mēģinājumiem ielauzt durvis jau sāpēja visas malas. Lielgabalu šāvieni skanēja arvien biežāk un nu jau arī pavisam tuvu. Kuģa korpusu satricināja gan pašu raidītie šāviņi, gan trāpījumi. Pēc atbildes šāviņu skaita varēja spriest, ka pretinieka rīcībā ir vairāk nekā viens kuģis.
„Vai tiešām tie ir mūsu zēni?! Va’ Vellos! Tad nu gan paveiktos!” Katarīnai prātā iešāvās cerīga doma. Cerība lika no jauna saņemties un atkal triekties pret durvīm.
„Ko tu ārdies?” kāds atrāva durvis vaļā. Katariņa neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, tikai trieca dūri sejā, tad ar celi pa kājstarpi, līdz beidzot ar spēcīgu sitienu ar elkoni pa skaustu atslēdza pirātu pavisam.
„Tu arī ārdītos, ja būtu mana situācijā,” viņa noņurdēja, paceļot pirāta zobenu un dunci. Nu viņa ne tikai bija brīva, bet arī bruņota – gatava kaujai, lai arī kas neizrādītos pretinieks.
Slēpjoties no pirātiem, viņa lavījās uz klāju. Šoreiz šāda uzmanība izrādījās veltīga. Pirātus ne tika daudz interesēja izmukusī ieslodzītā, cik tie trīs pirātu kuģi, kas devās viņiem virsū tiešā triecienā, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem bliežot virsū no visiem lielgabaliem.
Mēness gaismā Katarīna uzreiz atpazina Viesuļvētru. Tātad pārējie divi kuģi viennozīmīgi bija Pusnakts zvaigzne un Vakardiena. Šaubu nebija. Pēteris savu bija padarījis. Viņas zēni bija ieradušies glābt gan viņu, gan Džimu.
„Džims!” Katarīna pēkšņi atcerējies. „Svētās jūras čūskas, kas ir ar viņu?” un aizmirsusi par visu, Katarīna skriešus atgriezās kuģa tilpnēs, lai uzmeklētu kapteini, ja vien viņš vēl ir dzīvs. Un sieviete no visas sirds cerēja, ka tā ir. Nemaz nevarēja būt savādāk. Ja Zelta Dublons būtu nogalinājis Neprātīgo Džimu, tad noteikti savā ļaunumā būtu Katarīnai to pavēstījis un vēl parādījis viņa izkropļoto līķi. Par to pirāte bija pilnīgi droša.

Tilpnēs Katarīna uzskrēja virsū zelta Dublonam, kas vilka pusdzīvo Džimu uz klāja. Acīmredzot gribēja izmantot par ķīlnieku pret Viesuļvētras komandu un Viļņu Nelabo. Ieraudzījis Katarīnu, Huans atlaida gūstekni, kurš nespēkā sabruka uz dēļu grīdas, un izrāva zobenu.
„Tagad mēs vēl pacīnīsimies, jūras gnīda!” Katarīna sakoda zobus un izstiepa pret Huanu zobenu. „Tagad mēs esam vienlīdzīgā situācijā.”
„Stulbais, skuķi! Tu tiešām domā, ka vari mani uzvarēt?!” viņš izsmējīgi iesaucās.
„Pie Velna, jā! Un, lai tad visas svētās jūras čūskas stāv tev klāt!” Katarīna vairs nevilcinājās ne mirkli, bet gan veica izklupienu, neļaujot Huanam attapties ne mirkli.
Aizkaitinājums, atriebības alkas un naids Katarīnai piedeva spēku. Gandrīz pilnīgi tumšajā gaitenī cīnīties bija grūti, bet grūti bija arī Huanam. Viņš nekad nebija gaidījis tik spēcīgu uzbrukumu no sievietes. Lamāšanos, lādēšanos un mešanos virsū ar nagiem, to jā, bet ne jau tik prasmīgu cīņu ar zobenu. Huanam sievietes bija vārgi, bet līdz nelabumam trokšņaini radījumi, kam nav pa spēkam nekas nopietns.
„Tas tev par manas ādas maitāšanu!” Katarīnas zobens atstāja asiņainu švīku uz Huana kaklu. Pretī viņa saņēma skrambu uz rokas.
„Tas tev par mūsu nolaupīšanu un mocīšanu!” viņa ietrieca dunci Huanam kājā uzreiz zem ceļa, bet pēc nepilnas minūtes Zelta Dublona zobens iedūrās viņai ribās. No pārsteiguma un arī sāpēm viņa iekliedzās un izlaida zobenu no rokām. Līdz šim tā vēl nekas nebija sāpējis, pat sasitumu un neskaitāmās skrambas. Šis bija pirmais kārtīgais ievainojums viņas pirāta dzīvē. Viņa juta siltu asiņu straumīti plūstam lejup, bet līdz ar tām mazliet mazinājās arī sāpes.
Šajās dažās sekundēs Huans līksmoja, Katarīna izbijās, bet Džims sakopoja spēkus, pacēla Katarīnas nomesto zobenu un ietrieca to Huanam sānos.
„Un tas tev par mani,” viņš noteica un atkal atslīga uz grīdas. Vairāk spēka pārmocītajam kapteinim nebija.
„Ak tu, nelieti!” Huans izrāva zobenu sev no sāniem un pievērsās Džimam. „Mans pacietības mērs ir pilns!” viņš pacēla zobenu, lai nestu nāvējošo triecienu, bet Katarīna atguvās no pārsteiguma. Viņa pacēla dunci un izgrūda to līdz spalam Huanam mugurā.
„Tas tev par alkatību!” viņa vēl iespēra viņam pa dibenu, un Zelta Dublons smagi triecās pret sienu. Asinīm noplūdušām lūpām viņš gan sienu noslīdēja uz grīdas un tur arī palika nekustīgi guļam.
Katarīna īsu brīdi palūkojās uz viņu, tad drošības labad ietrieca viņam mugurā, tēmējot uz sirdi, arī abus zobenus.
„Nu es ceru, ka viņš vairs necelsies,” Katarīna vēl nicīgi iespēra nogalinātajam kapteinim un tad notupās pie Džima. „Džim, dārgumiņ, tu kā? Dzīvotājs būsi?”
„Ceru! Un tu?”
„Ceru! Sāp gan uz velna paraušanu, bet mūsējie jau ir tepat, gan salāpīs mani un savāks kopā tevi,” viņa cieši apskāva Džimu un maigi noskūpstīja viņu uz lūpām. „Bet tagad celies. Dosimies uz klāja, pirms brālēns sašķaida šito kuģi skabargās un nolaiž mūs visus pa burbuli.”
Džims, Katarīnas balstīts un celts, ar pūlēm piecēlās kājas. Arī jaunā sieviete līgojās gan no noguruma, gan asiņu zuduma, gan no Džima svara. Un tomēr viņa ietiepīgi gandrīz vai nesa kapteini augšā uz klāja.

Arī virspusē viss jau bija garām. Zelta Dublona komanda bija sakauta. Mirušie pārmesti par bortu, dzīvie sagūstīti un nožēloja, ka nav miruši.
„Nikolas!” Katarīna nobrēcās pamanot brālēnu. Viņš tūlīt pat piesteidzās pie viņas un paņēma savā pārziņā Džimu.
„Prieks jūs abus redzēt, piedevām vēl dzīvus,” viņš gandarīts smaidīja.
„Mums vēl lielāks prieks redzēt jūs visus,” Džims atteica. „Bet tagad dabū šurp pāris mediķus. Šo to vajag pielāpīt.”
„Tiesa, vecais pirāt!” Nikolass pamāja. „Tu izskaties ne lāgā.”
„Tā arī jūtos. Un arī Katarīnai ribās ir caurums,” kapteinis piebilda, ar visu svaru uzguļoties uz Nikolasa pleca..
„Kaķēn?” viņš pavērās māsīcā. Katariņa viņa acīs ieraudzīja, ko tādu, ko vēl līdz šim ne reizi nebija manījusi – izbailes.
„Dzīvošu!” viņa atteica, ar plaukstu spiežot ciet brūci, bet asinis tomēr nedaudz sūcās starp pirkstiem. „Lielais asiņu vairums uz manis tomēr pieder Zelta Dublonam.”
„Tu viņu nobeidzi?” Nikolass atdeva Džimu viņa pirātiem, bet pats pievērsās Katarīnai.
„Ar šīm pašām rokām, manu mīļo brālēn!” viņa pasmaidīja un pastiepa asinīm notrieptās plaukstas pret Nikolasu. „Ar šīm pašām!” un viņa pus nemaņā ieslīga brālēna rokās.
„Dabūniet man to slaistu Pikertu šurp! Tūlīt!” Nikolass nobrēcās, paceļot sievieti uz rokām.

Katarīna atguvās jau Nikolasa kajītē.
„Izskatās, ka tik tiešām dzīvošu. Pazīstama cūkkūts,” viņa mēģināja jokot, pamanot kapteiņa nopietno, pat drūmo seju.
„Man arī tā liekas,” Nikolass viņai palīdzēja piecelties sēdus. „Pikerts teica, ka nekas nāvējošs tas nav, bet kādu brīdi sāpēs gan.”
„To es jūtu un neapšaubu,” viņa ievaidējās un uzlika plaukstu uz pārsietā ievainojuma.
„Apsveicu ar īstām ugunskristībām, Kaķēn!” Džims viņai pastiepa ruma pudeli. Katarīna steidzīgi iedzēra pāris malkus. Pie šī dzēriena regulāras lietošanas nelielās devās, kur vajag un kur nevajag arī jau bija pierasts kā elpot.
„Kā Džims?” viņa atgrieza pudeli kapteinim.
„Smagi, bet gan jau būs uz kājām. Viņš tik tiešām ir veiksmīgs. Neviens vēl nav guvis tik daudz ievainojumus un palicis dzīvs un ar visām rokām un kājām. Reti sīksts un izturīgs cilvēks,” varēja manīt, ka šajā jomā Nikolass apbrīno Viesuļvētras kapteini.
„Man prieks to dzirdēt. Bet tev atkal būtu jākontaktējas ar Lendonu. Zelta Dublons jau bija paspējis tev pienākušos naudiņu pāradresēt uz sevi.”
„Ir nu gan viens alkatīgs maita,” Nikolass sašuta. Lieki tikties ar Lendonu viņam nebūt negribējās, bet, ja reiz citas izejas nav...
„Bija! Tu aizmirsi, ka vari viņu pieskaitīt pagātnei,” Katarīna ar smaidu pārlaboja.
„Un tikai pateicoties tev, mana mīļā māsīc. Es tevi mīlu, Kaķēn!” viņš maigi noskūpstīja Katarīnu.
„Es zinu, Nikolas! Zinu, un nekad neesmu to apšaubījusi. Jums Pēteris paziņoja, vai ne?”
„Jā! Tad nu arī sākām zelta Dublona meklēšanu un izsekošanu, gaidot izdevīgu mirkli uzbrukt. Tiesa, jo ilgāk nācās gaidīt, jo vairāk uztraucāmies par jūsu likteņiem. Un it sevišķi jau par tevi.”
„Nu nekas! Viss ir beidzies vairāk nekā labi. Es varu satikt Pēteri?”
Nikolass drūmi nogrozīja galvu.
„Viņš ir miris?” Katarīna ne pa jokam izbijās.
Nikolass māņticīgi pārspļāva pār plecu un piesita pie koka.
„Nerunā tā! Tikai tava nāve būtu man lielāka nelaime. Nē, viņš vēl ir dzīvs. Tikai vakardienas cīņā ļoti smagi ievainots. Pikerts ap viņu buras jau vairākas stundas. Atliek tik skaitīt lūgšanas, lai puisis izdzīvo,” Nikolass pēkšņi palika nopietns. Viņa bezrūpīgā seja apmācās.
„Tad vēl jo vairāk es gribu viņu redzēt,” Katarīna slējās kājās, neskatoties uz to, ka brālēns viņu izmisīgi gribēja apturēt.
„Ievainotiem ir jāguļ un jādziedē brūces, nevis jāvazājas apkārt,” viņš stingri iebilda.
„Es tikai vieglu un lēnu pastaigu. Nekādu izlēcienu,” sieviete svēti solījās. Šobrīd vinā bija gatava apsolīt arī bezierunu paklausību visa mūža garumā, lai tikai tiktu pie Pētera.
„Protams, ka nekādu!” Nikolass beidzot piekāpās un paņēma Katrīnu uz rokām. „Es pats tevi aiznesīšu, kurp vajag, lai būtu drošs par to.”
Sieviete nepretojās. Spēka viņai tā kā tā īpaši daudz nebija, ievainojums sāpēja, bez tam bija tik patīkami ļauties, ka nes, ka pašai nav ne pēda jāpakustina.

Pikerts tik tikko bija beidzis, kad ienāca Nikolass ar Katarīnu.
„Nu?” kapteinis bez maz vai uzbrēca dakterim.
„Es izdarīju, ko varēju. Tagad viss ir atkarīgs no viņa paša, no viņa vēlmes palikt dzīvam,” mazais, kalsnais vīrelis paraustīja plecus un noskaloja asinīm notrieptās rokas.
„Ja viņš mirs, tu skalosi pats savas asinis!” Nikolass piedraudēja un nolaida Katarīnu zemē.
„Nevajag draudēt, kaptein!” Pikerts palika mierīgs un neiebiedējams. „Es izdarīju visu, kas bija manos spēkos, un jūsu draudi, neko nemainīs. Bez tam, ja miršu es, kur tu rausi jaunu dakteri, kas labprātīgi šūs kopā tavus rupjos un kašķīgos tēvaiņus, kas ir pārstājuši smirdēt pēc atkritumu kaudzes tikai tāpēc, ka jaunā Lihtberga uzstāja uz mazgāšanos. Atbildēsi?”
Nikolass kaut ko nesaprotamu noburkšķēja zem deguna, bet lika dakteri mierā un pievērsa uzmanību Katarīnai, kas sēdēja līdzās Pēterim.
„Neuzdrošinies tagad atstiepties! Pat nemaz nedomā par to!” viņa cieši satvēra melnā puiša veselo roku un piespieda sev pie vaiga. „Tu man joprojām esi vajadzīgs. Tāpat kā līdz šim. Esmu tev neizsakāmi pateicīga, ka pamanīji ienaidnieku, paspēji izbēgt un tad glābt mūs. Tev ir jādzīvo, lai es varētu atmaksāt parādu. Pēterīt, saulīt, mīļumiņ, lūdzu! Lūdzu dzīvo!”
Vairāk viņa neteica ne vārda tikai nekustīgi sēdēja un lūkojās uz savu izbijušo vergu.
Dažas dienas vēlāk tapa skaidrs, ka Pēteris dzīvos. Katarīna un arī Nikolass varēja atviegloti uzelpot.

Par spīti visiem notikumiem gan ar Zelta Dublonu, gan nepatīkamo atgadījumu Skarboro, Nikolass un Lendons tomēr vienojās par Katarīnas fon Lihtbergas izpirkšanu. Paralēli paklīda arī baumas, ka Tobāgo gubernators pats personīgi licis Lendonam to darīt, lai arī kā kapteinis tam pretojies. Arī viņa tēvs esot uzstājis, ka Džordžam par savu līgavu pirātiem ir jāsamaksā izpirkuma nauda, pat atsūtījis pamatīgu naudas žūksni. Valdīja uzskats, ka Lihtberga plantāciju mantiniece ir jāatgūst pat tad, ja viņa pie pirātiem nokļuvusi labprātīgā kārtā. Kaut gan neviens, izņemot pašu Lendonu un viņa vīrus, kas Katarīnu bija redzējuši ar Pēteri un Robertu Bleku, tam neticēja. Neticēja arī pirātu aprindās klīstošajām baumām, ka Katarīna fon Lihtberga pati savām rokām nogalinājusi Zelta Dublonu.

Anglijas flotes karakuģis kapteiņa Lendona vadībā un vēl divu tādu pašu kuģu pavadīts ar visiem trim pirātu kuģiem satikās atklātā jūrā, lai mazinātu iespēju gan vieniem, gan otriem ierīkot kaut kādus slazdus vai slēpni. Iekrist negribēja ne vieni, ne otri.
“Tu mani tiešām atdosi viņam?” Katarīna saviebusies vērās brālēnā. „Ar pūlēm veiksmīgi tiku vaļā no Zelta Dublona ne jau tāpēc, lai tu mani atdotu citam draņķim.”
“Bet viņš taču maksā! Kurš to būtu domājis, ka tas skopulis to izdarīs?” Nikolass it kā, tā starp citu, paraustīja plecus. „Piedevām vēl pēc tam, kad tu aizgāji viņam no degungala kopā ar Robertu roku rokā.”
“Dzirdēju, ka pats gubernators viņam to ir licis darīt. Bet ar gubernatoru neviens nestrīdas. Starp citu, cik es atceros, tad tas vecais āzis pats gribēja Katarīnu reiz apprecēt,” noteica līdzās stāvošais Pēteris.
„Nekļūdies gan!” pirāte norūca un pievērsās brālēnam, “Nikolas, maita tāds, tu man apsolīji!” aizkaitinātā tonī viņa uzbruka. Kaut kā īsti negribējās ticēt, ka brālēns viņu būs piekrāpis. Līdz šim viņš nekad nebija pievīlis, bija turējis ikvienu solījumu.
“Kaķēn, vai tu maz apjēdz, kas sāksies, ja mēs tevi neatdosim pēc tam, kad būsim savākuši naudu?” Nikolass saviebās.
“Nešaubos, ka viņi sāks šaut. Priekš tam jau te ir tie pārējie kara kuģi,” vienaldzīgu sejas izteiksmi atteica Katarīna. “Bet tāpēc jau mēs arī esam trīs.”
“Kara kuģi nav ņergas tirgotāji, viņus tik viegli nepieveiksi. Šiem ir tādi lielgabali, ka būs pat labāki par mūsējiem. Tikai retais no mums var palikt dzīvs. Vai to tu vēlies?”
“Nē! Un arī mēs neesam nekādi ņergas, par ko liecina mūsu iesaukas, neba jau pašu izdomātas. Ne velti mēs esam Trakie, Neprātīgie un Nelabie. Nikolas, ja tu mani tik vienkārši atdosi Lendonam, es zvēru, ka atriebšos tev, par spīti visām siltajām jūtām, ko kopš bērnības loloju pret tevi. Zvēru!” Katarīna bija apņēmības pilna. Viņas acis zvēroja. It kā Nikolass pēkšņi bija kļuvis par viņas galveno ienaidnieku, nevis Lendons.
“Visu sapratu. Tagad pieklusti taču vienreiz un ļauj padomāt. Es nebiju gaidījis, ka viņi būs tik daudz,” Nikolass stingri uzsauca Katarīnai.
“Domāt vajadzēja ātrāk. Laika mums bija diezgan. Es teiktu, ka vajag sagaidīt naudiņu un tūlīt pēc tam bliezt viņiem virsū no visiem lielgabaliem,” Katarīna bija reti enerģiski noskaņota uz aktīvu darbību.
“Tad tu riskē arī ar savu tēvu,” piebilda Pēteris nolaižot tālskati. “Barons fon Lihtbergs ir uz kuģa kopā ar Lendonu. Laikam grib būt drošs, ka viss noris bez starpgadījumiem, un tu sveika un vesela atgriezies mājās.”
“Maita,” galīgi apskaitusies Katarīna nošņācās.
“Barons vai?” Nikolass savilka uzacis. “Neapstrīdu.”
“Es gan domāju Lendonu. Viņš varbūt nojauta kaut ko nelāgu, un atstiepa tēti šeit tīšuprāt. Varbūt tāpēc, lai es nepieļaujot viņa nogalināšanu, ja tas ir manos spēkos, panāktu jūsējo zaudējumu, varbūt tāpēc, lai es būtu paklausīga, bet varbūt tieši otrādi, lai viņu nogalinātu, apprecētu mani un uzreiz tiktu pie visām Lihtbergu plantācijām. Bet varbūt cerot, ka tēva klātbūtnē es nožēlošu savus grēkus un pakļaušos viņa diktātam. To tik Dievs, Velns un pats Lendons zina. Un tomēr mana sirds par tēvu neraizējas. Man liekas, ka viņš, neskatoties uz visu, ir drošībā,” Katarīnas pirksti jau atkal cieši žņaudza zobena rokturi. Tā bija ik reizi, kad viņa ar vislielāko prieku mestos cīņā.
“Norimsties! Gan mēs visu nokārtosim!” Nikolass pagriezās pret savu bocmani. “Kur ir tas nolāpītais Roberts?”
“Uz Vakardienas,” atskanēja atbilde.
“Tūlīt atvediet viņu man šurp. Uz sitienu!” Nikolass pavēlēja. Tas tika steidzīgi izdarīts.
“Hei! Ko pinkājaties, kā vecas meitas?!” no pretējā kuģa skanēja zobgalības pilns Lendona izsauciens, adresēts visiem pirātiem. “Kas ir? Laiviņas pazudušas.”
“Pacieties, kverpli! Tik ilgi gaidīji, vēl īss brītiņš tev neskādēs. Drīz dabūsi to savu sasodīto skuķi,” Nikolass atcirta.
“Daudz labprātāk es tomēr redzētu jūsu galvas, bet tās jau nepārdosiet, maitas.”
“Ja nu vienīgi tavējo, tev pašam, ja būsi spējīgs nomaksāt rēķinu,” Katarīna nenocietās.
“O! Mana drostaliņa arī beidzot parādījās. Un es ta domāju, cik ilgi būs jāgaida, kad tu atvērsi muti un pateiksi kādu riebeklību. Ilgi jāgaida nebija, kā jau paredzēju. Nu ko, mana dārgā, kā ir peldēt kopā ar pirātiem un vāļāties pa viņu gultām? Vēl joprojām tev tas patīk?” Lendons zobgalīgi izmeta. Ikviens viņa izteiktais vārds bija pilns nicinājuma. Viņa acīs Katarīna vairs nepelnīja ne vismazāko cieņu. Un tomēr viņš nebija gatavs atteikties no plāna apprecēt, lai arī uz doto brīdi visai paputējušo, Lihtberga plantāciju mantinieci.
“Bastards!” bija vienīgā atbilde, ko Katarīna spēja ātrumā viņam pateikt. Bet pēc dažām sekundēm sāka birt sašutuma pilna atbilde un apvainojumu vilnis.
“Tu nolâdētais knauzeris. Ja ne gubernatora pavēle, tad tu par mani pat apsūbējušu peniju nesamaksātu. Ne jau es, bet tēva zemes gabali un vergi tevi interesē. Pirāti ir daudz labāki zēni par tevi. Es drīzāk paliktu jūras dibenā kopā ar viņiem, nekā sekotu tev, ja vien man būtu kaut kāda izvēle. Bet nav jau!” pēdējie vārdi gan bija vairāk brālēnam veltīts pārmetums.
“Tātad es nekļūdījos, domādams, ka tu pie šiem salašņām, slepkavām un dienas zagļiem, atrodies labprātīgi. Tu pati pie viņiem aizbēgi, bet no manis centies izspiest naudiņu. Šausmas! Kādu gan briesmoni es grasījos apprecēt,” Lendons nosodoši nogrozīja galvu.
“Nemaz neceri, ka man paliks kauns un es sākšu nožēlot grēkus. Ja tu saki, ka es esmu draņķe, tad es ar to lepojos,” Katarīna kliedza pretī.
“Bet tavs tēvs? Vai viņš lepojas? Viņam no kauna cauri zemei jāizlien. Baronese fon Lihtberga, bagātas plantācijas mantiniece, un labprātīgi kļuvusi par pirātu padauzu.”
“Par tiem pēdējiem vārdiem es tev kuņģi uzšķērdīšu,” negaidīti saderināto sarunā iejaucās Nikolass. “Ikviens, kas kaut greizi paskatās uz Katarīnu nokļūst manā melnajā sarakstā, un arī Neprātīgā Džima un Melno Nepatikšanu. Zelta Dublons tev to apliecinātu, ja vien vairs būtu starp dzīvajiem. Bet tu atļāvies pat pateikt riebeklību. Tā kā iegaumē. Tu mirsi. Vistuvākajā laikā, bet lēnām un nepatīkami.”
Pēc šiem vārdiem saruna pārtrūka. Uz Pusnakts zvaigznes ieradās Roberts.

“Saņēmu tavu ielūgumu!” viņš pievērsās Nikolasam, tad piemiedza ar aci un uzsmaidīja Katarīnai. “Sveika, dārgā! Vai labi izpriecājies, pasakot savam līgavainim, ko domā par viņu?”
“Vēl nepateicu. Īsti nevēlos arī pabeigt savu sakāmo, bet nešaubos, ka sanāks. Man tādu prieku sagādā viņa aplamāšana,” Katarīna lēnām piegāja pie Roberta un ļāvās skūpstam.
“Robert! Lai arī kā man tas nepatiktu un es to nevēlētos darīt, bet man Kaķēns būs jāuztic tev,” Nikolass smagi nopūtās. “Un tikai tāpēc, ka es zinu, ka tu jau nu par viņu parūpēsies vispirms un tikai tad glābsi savu pakaļu.”
“Esi par to drošs. Tu vari man uzticēties. Viņas dēļ,” Roberts paraudzījās uz Katarīnu.
“Nešaubies, ka es tev pat savu sūdu neuzticētu, bet apstākļi ir sakrituši tā, ka nāksies. Kaķēn, tu maz aptver, ko es un Džims tevis dēļ darām? Vai nojaut, kādu upuri mēs nesam sadarbojoties ar Robertu un visu viņa varzu?”
“Lieliski saprotu. Bet mēs noslēdzām mieru, atceries? Un es priecājos par to, jo tas nozīmē tikai vienu - jūs mani mīlat tik ļoti, ka esat gatavi pilnīgi uz visu. Bet tas glaimo. Paldies!” viņas sejā atplauka starojošs smaids.
“Nekas. Tūlīt tu vairs nesmaidīsi, Kaķēn,” Nikolass nošņāca. “Robert, tev par viņu jāparūpējas, lai nenoiet pa burbuli, kad nokļūs okeānā.”
“Ko?” Katarīna sašutusi iesaucās, aptverot, ko īsti brālēns ir ieplānojis.
“Tev nāksies peldēt.”
“Manu nāvi gribi?”
“Nebūt. Peldēt tu proti. Pats tev iemācīju un pārliecinājos, ka peldi tīri labi,” Nikolass nebija ar mieru pieņemt Katarīnas iebildumus.
“Tas ir piekrastes seklajos ūdeņos, kur ar kājām var aizsniegt smilti, bet ne jau atklātā jūrā, kur es noslīkšu pirms sasniegšu grunti,” viņa izbijās. Ar peldēšanu kā bija, tā bija. Tikko kājas nesniedza zemi, uzmācās bailes un... ar to dieviņ.
“Tāpēc jau es arī tevi uzticu Robertam. Viņš tev noslīkt neļaus, lai tur vai kas.”
“Es negribu!” Katarīna ietiepās. To, ka viņai patiesībā ir bail, atzīt negribējās. Nikolass viņu satvēra aiz pleciem un sapurināja.
„Tas ir vēl otra iespēja,” brālēns ieminējās.
„Uzmanīgi klausos?” Katarīna patiesi ieinteresējās, cerot, ka šis Nikolasa plāns ar peldēšanu saistīts nebūs.
„Mēs bez jebkādas pretošanās ļaujam Lendonam tevi savākt,” Nikolass pasmīnēja, nepacietīgi gaidot uz Katarīnas reakciju.
„Un tu to sauc par iespēju?” baronese sašutumā iesaucās pa visu klāju.
„Jā1 pēc tam mēs tevi atkal nolaupīsim. Jau no sauszemes, un šoreiz uz visiem laikiem, bez jebkādas izpirkšanas.”
„Negribu! Ja es nokļūšu Lendona rokās, tas viss var būt par vēlu. Negribu, lai tu pat pieļauj domu, mani viņām atdot!” Katarīna spītīgi noteica.
„Es gan teiktu, ka aizbēgt no nepatikšanām nekad nav par vēlu,” Nikolass iebilda, bet Katarīna dusmīgi paskatījās uz viņu un norūcās, kā plēsoņa.
“Paklausies, Kaķēn, kas īsti ir ar tevi? Pie Lendona tu negribi, bet, ja es mēģinu tevi no tā pasargāt, tu atkal tiepies. Man vienreiz sāk apnikt. Ko man īsti ar tevi darīt? Atdošu atpakaļ tētiņam par baltu velti, piebilstot, lai tevi uzmana labi. Vai varbūt, ka tevi tik tiešām vajag apprecināt ar Lendonu, lai kaut nedaudz ved pie bijāšanas. Tu zvērēji mani klausīt, bet kaut kā īsti tev pat tas nesanāk. Pat peldēt lietas labā tu negribi.”
Šādas runas Katarīnu satrauca. Ja nu brālēns tā tik tiešām izdara. Viņa jau pietiekami bija pārbaudījusi viņa pacietību. Tagad bija pienācis īstais brīdis viņam pateikties par visu un sākt klausīt, lai neradītu liekas raizes jau tā saspringtajā situācijā.
“Piedod,” viņa klusi nomurmināja.
“Ko? Es nepārklausījos? Tu teici: piedod?” Nikolass tēloja teatrālu izbrīnu. “Atkārto to vēlreiz un skaļāk. Man ļoti patika, kā šis vārds skan no tavas mutes.”
“Piedod!” ar mazliet spītīgu pieskaņu Katarīna nokliedzās pilnā balsī, tad atkal sāka runāt normālā tonī. “Es netiepšos. Saki, kas jādara. Esmu ar mieru izpildīt, bet tikai ne nokļūt pie Lendona. Tikai ne to.”
(31.10.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
PowerPoint & Flash
Māsas Matemātika un Loģika
 
 
Zīmējumi

Brīvība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 600 Kopā:5028823

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec