X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 10. daļa
  
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

„Hei! Lendon! Nāc un savāc savu līgavu!” Nikolass noaurojās. „Viņa man ir līdz nelabumam noriebusies. Būšu pateicīgs, ja atbrīvosi mani no tās nelaimes klātbūtnes. Pret saprātīgu samaksu, protams.”
„Kad redzēšu tevi nolaižamies laivā ar Katarīnu, tad,” atbildēja Lendons. Viņš neuzticējās Nikolasam tikpat ļoti, cik Nikolass viņam. Un pareizi arī darīja. Gan viens, gan otrs bija gatavi izmantot katru pretinieka neuzmanību pret viņu apšu.
„Ne ātrāk, kā redzēšu tevi darām to pašu!”
Drīz bija redzams, ka Lendons ar dažiem vīriem iekāpa laivā.
„Naudiņu paņēmi?” Nikolass sauca.
„Te ir!” kapteinis pavēra nelielu lādīti. Saulē iemirdzējās zelta monētas.
„Derēs!” Nikolass piekrītoši pamāja un pievērsās Katarīnai.
„Kāp laivā! Kopā ar Pēteri. Nepretojies un klausi, ko tev saka.”
”Sapratu!” viņa piekrītoši pamāja.
Nikolass ar pāris pirātiem tuvojās Lendonam, kamēr Pēteris otru laivu turēja tā tālāk no tikšanās vietas. Nedrīkstēja pieļaut, ka Lendons pirmais tiek līdz Katarīnai.
„Tas ir nopietni? Mani grūdīs ūdenī?” viņa pievērsās izbijušajam vergam.
„Tā kā es te sēžu, mana dārgā!”
„Nu skatieties man, ja es noslīkšu,” viņa īdzīgi noteica. Tanī brīdī Nikolass bija saņēmis naudu un atīries pietiekami tālu no Lendona.
„Pēter! Aiziet!” viņš uzsauca. Jau nākamajā mirklī melnais puisis iegrūda savu bijušo kundzi jūrā. Katarīna nozuda zem ūdens, bet Lendons nekavējoties pavēlēja atklāt uguni pa pirātiem, kamēr pats steidzās atgriezties uz kuģa, tā vietā, lai mēģinātu izglābt līgavu. Viņa šodien spēlēja ēsmas lomu – bija tikai iespēja tikt tuvāk pirātiem. Ja arī Katarīna noslīks, flotes kapteinis īpaši nepārdzīvos. Gan jau tuvējās salās sameklēs kādu citu plantāciju mantinieci, ko apprecēt.

Kad ūdens bija riņķī apkārt, un nevarēja saprast uz kuru pusi īsti ir augšup, Katarīna izbijās. Nekas neatlika, kā atslābināties un ļaut ūdens cēlējspēkam pašam viņu pacelt virspusē. Tur Katarīna izmisīgi kūlās pa ūdeni, mēģinot palikt viļņu galotnēs, lai nesarītos sāļo jūras ūdeni.
„Kaut tevi velni uz Elli parautu, Nikolas!” viņa šķendējās, bet nedomāja to īpaši nopietni. Šāda piktošanās bija tikai normāla cilvēciska reakcija uz iegrūšanu ūdenī. „Un kaut mani tie velni izceltu sauszemē,” viņa turpināja atklepojot un izspļaujot kārtējo porciju pretīgi sāļi rūgtā ūdens.
Jau nākamajā brīdī pie viņas piepeldēja laiva.
„Dod roku!” atskanēja Roberta balss, un Katarīna cieši satvēra viņa roku, un drīz tika ievilkta laivā.
„Aleluja, Robert! Es jau sāku piedomāt par slīkšanu,” viņā smagi elsoja, atkritusi laivas dibenā.
„Viss kārtībā! To nu es nebūtu pieļāvis. Bet tagad mums jāpazūd, pirms kāda nejauša lielgabala lode sašķaida šo skaidu. Neizskatās, ka tikko notikušais iepriecinātu Lendonu. Dzirdēju pavēles, bliezt virsū,” ar visu spēku Roberts iegūlās airos.
„Starp citu, kur viņš ir?” Katarīna palūkojās apkārt. Nebija ne vēsts no Lendona, ne viņa laivas un vīriem.
„Pasteidzās atgriezties uz kuģa un uzsākt jūras kauju tikko tu pazudi zem ūdens.”
„Ir nu gan viens maita,” Katarīna sašuta ne pa jokam. Un tādu vīrieti tēvs bija viņai izvēlējies par vīru, kuram viņas dzīvība nerūp ne mazākajā mērā. Rupji lamu vārdi izlauzās pār Katarīnas lūpām adresēti gan Džordžam Lendonam, gan tēvam.

Pāri viņu galvām šurpu turpu svilpa lielgabalu lodes, kuru uzdevums bija sašķaidīt pretinieku kuģus. Daļa no tām sasniedza mērķi, daļa krita ūdenī. Jebkura no pēdējām varēja arī nejauši trāpīt arī laiviņai.
„Tā kā būtu laiks sākt skaitīt lūgšanas,” nomurmināja Roberts, kad viena no lodēm iekrita ūdenī pusmetru no laivas.
Katarīna it kā negribīgi salika plaukstas kopā un pavērās debesīs. Viņa vairs nebija droša, ka ir saglabājusi ticību Dievam. Viss uz jūras pieredzētais jau krietnu laiku atpakaļ bija sagrāvis viņas ticību kristīgās baznīcas mācībām. Lēnām pārvēršoties par pagānu, drīzāk atsāka ticēt senču, vergu un salu iedzimto pielūgtajiem spēkiem – jūras dieviem, dēmoniem un eņģeļiem, kas vai nu sargā, vai apdraud kuģotājus. Ne „Dievs tēvs”, bet gan „svētās jūras čūskas” bija biežāk piesauktais elements.
„Dievs!” viņa klusi iesāka. „Nu jau būs krietns laiciņš kopš esmu zaudējusi ticību tev. Un es nebaidos to atzīt. Laikam ir liekulīgi briesmu brīdī lūgt tev palīdzību. Bet nu es to daru. Dievs tēvs, palīdzi mums. Pasargā mūs no lielgabalu lodēm. Pasargā manu dzīvību, saudzē Robertu Bleku, Neprātīgo Džimu, Nikolasu fon Lihtbergu, Pēteri, man dārgos pirātus un visbeidzot arī manu tēvu. Es lūdzu par tiem, kas man ir mīļi, lai viņi iziet dzīvi no šīm krustugunīm.”
„Nedomāju, ka ievads bija tāds, kāds labpatiktos Dievam, bet lai nu paliek,” Roberts noņurdēja. Tomēr arī viņa ticība nebija nekāda spēcīgā.
Kuģi bija pienākuši pietiekami tuvu cits citam, un nu bez lielgabalu lodēm gaisā sāka svilpt arī muskešu un pistoļu šāviņi.
„Nolādēts!” Katarīna šķendējās, nokrītot laivas dibenā, lai viņai netrāpītu kāda slikti nomērķēta lode. Nu vairs nelikās, ka jūrniekiem būtu likts viņu saudzēt. Viņu prioritāte bija piebeigt pirātus. Katarīnas nogādāšana uz kuģa bija otršķirīgs mērķis.
„Kāda izšķērdība. Ložu nemaz nav žēl,” Roberts noteica, redzot cik daudzi šāviņi trāpa ūdenī.

Izvairīties nekādi nesanāca. Divas laivas pilnas ar karaliskās flotes kareivjiem, ielenca Robertu un Katarīnu.
„Padodies, pirāt! Tev tāpat nav nekādu izredžu mūs pievarēt. Mēs esam vairāk kā tu spēj nogalināt pat uz stabilas virsmas,” runāt sāka virsnieks.
Roberts pavērās Katarīnā. Viņa neko neatbildēja, tikai skumji pamāja. Tāpat bija skaidrs, ka viņi jau tā diezko ilgi vairs nedzīvos, bet, ja tagad izrādīs pretestību, tad mirs jau tūlīt.
„Man žēl,” Roberts pirmais pacēla rokas.
„Man arī,” Katarīna norija siekalas. „Tas viss manis dēļ.” Sieviete bija gatava sākt apraudāt neizdošanos. Nekas nebija noticis kā iecerēts – paņemt Lendona naudu, bet pašu nogalināt, vai vismaz pazemot, floti sakaut un visa beigās ar Nikolasa svētību aiziet pie Roberta. Šinī brīdī viss nogāja greizi un pēdējās cerības un izdošanos sabruka.
„Nevajag!” Roberts pagriezās pret mīļoto. Viņi vairs neteica ne vārda, tikai raudzījās viens otrā, kamēr flotes kareivji viņus saņēma ciet – sasēja rokas un kājas. Ne Roberts, ne Katarīna tam nepretojās. Nebija ne vēlmes, ne vajadzības to darīt.

Kauja turpinājās, bet abus gūstekņus uzcēla uz kuģa, Katarīna bažīgi piespiedās Robertam. Apkārt bija tik daudz ļaužu, kas kāroja viņas mīļotā vīrieša nāvi.
„Tā, tā!” atskanēja Lendona indīgais tonis. „Mana līgava un viņas mīļākais. Un abi vienā reizē. Kāds patīkams un necerēts guvums. Tā vien liekas, ka veiksme atkal ir pagriezusies pret mani ar priekšpusi.”
„Apsveicu, esi panācis, ko gribēji,” viņam uzbrūkošā tonī pavēstīja Roberts. „Tikai nesadomājies, ka tas tevi darīs laimīgu.”
Lendons samāksloti iesmējās.
„Pirāt, mani laimīgu darīs fakts, ka redzēšu tevi karājamies striķī, kamēr kaijas tev izknābs acis. Tavs līķis manai neuzticīgajai līgavai būs kā kāzu dāvana.”
„Neģēlis. Zemiskais krupis. Maitas gabals. Dūņu čupa. Smerdelis. Kaut tevi Ellē uz lēnas uguns līdz pasaules galam cepinātu. Kaut tu uz visiem laikiem līdzās Zelta Dublonam nokļūtu. Esi nolādēts uz mūžiem. Nelietis,” Katarīna ļāva vaļu savu dusmu plūsmai, bet Lendons tikai smīnēja. Ja vien jūrnieki nebūtu sagūstot sasējuši rokas un kājas, viņa tagad mestos Lendonam pie rīkles, cenšoties nodarīt viņam pēc iespējas vairāk sāpju.
„Turpini tik tādā garā, un arī pārējie karāsies līdz ar savu draudziņu. Aizvediet viņus. Katarīnu ieslogiet manā kajītē, lai barons fon Lihtbergs pats viņu uzmana un ved pie prāta, bet pirātu uz tilpnēm. Nav ko ar viņu daudz ceremonēties,” kapteinis pavēlēja.
„Robert!” Katarīna izmisusi iekliedzās, kad tika vilkta uz pretējo pusi nekā aizvests Roberts. „Robert, mans mīļais!” viņa sauca pakaļ. Atbildes nebija. Jūrnieki neļāva savam gūsteknim atbildēt.
„Esi simtkārt nolādēts, Lendon!” Katarīna vēl uzkliedza līgavainim, pirms pazaudēja viņu no skata.

Kas notika uz jūras Katarīna neredzēja, tikai dzirdēja nemitīgos šāvienus, juta iedrebamies kuģa korpusu, dzirdēja kliedzienus un vaidus. Šīs skaņas dzina sievieti izmisumā. Tikko tēvs viņu atsēja, tā Katarīna izmisīgi sāka savus mēģinājumus izlauzties uz klāja, lai redzētu, kas notiek. Atkalredzēšanās ar tēvu bija daudz mazsvarīgāka par atkārtoto iespēju zaudēt Nikolasu.
„Nomierinies!” barons uzlika plaukstas meitai uz pleciem, bet viņa tās nogrūda.
„Es nevaru! Tu varbūt mirst man vismīļākie cilvēki. Mani pirāti. Tur ir mans brālēns!” viņa atkal rāvās uz durvīm.
„Nikolass?” barons pārsteigts izsaucās un satvēra meitu aiz pleciem.
„Jā!” Katarīna iesaucās, bez maz vai kliedzot. „Tu viņu izdzini no mājas, bet viņš atgriezās pēc manis, jo es viņu mīlēju. Un viņš mīl mani. Un, ja tagad viņš aizies bojā, es to nepiedošu ne tev, ne Lendonam,” viņa atkal izrāvās no tēva rokām. „Viņš man ir dārgāks par visu. Saproti?”
„Katarīn, rimsties!” barons atkal mēģināja satvert meitu aiz rokām, bet viņa no visa spēka atgrūda tēvu, kā apmāta atkal triecoties durvīs.
„Liec mani mierā! Lendons pakārs vīrieti, ko es mīlu, un tad apprecēs mani. Vispār gan otrādi, bet tas nav svarīgi, jo nelaime būs dubultīga. No tā visa man ļaunuma būs vairāk kā vajag. Es vismaz gribu redzēt, ar ko beigsies cīņa. Varbūt, ka vēl viss nav zaudēts.”
„Labi būs, ja pirāti mūs nenogremdēs,” ar cerību un bažām piebilda barons.
„Par to nu gan neraizējies. Ja vien kāds redzēja, ka mani un Robertu saņem ciet, tad to zina jau arī Nikolass un Džims, bet viņi nekad neriskēs lieki ar manu dzīvību. Šis kuģis ir drošībā. To var ieņemt, bet ne nogremdēt, uz ko es ļoti ceru,” Katarīna pārliecināta noteica. „Un tagad, atvaino mani, tēt, bet man ir jāiet prom.”
Katarīnai beidzot izdevās atraut vaļā durvis, ar pāris spēcīgiem, tiešiem sitieniem pa seju noguldījusi matrozi, kas sargāja durvis, viņa aizsteidzās, lai atgrieztos uz klāja.

Skats, kas pavērās no klāja nebija patīkams. Vismaz jaunajai fon Lihtbergai tas nepatika. Bet karaliskās flotes kareivji un jūrnieki līksmoja. Cietuši bija visi trīs karakuģi, un piedevām vēl pamatīgi, bet pirāti bēga. Viesuļvētra vēl izskatījās tīri tā nekas, bet Vakardiena un Pusnakts zvaigzne – tiem, likās, vieta ir tuvākajā kuģu kapsētā. Caurumi no vienas vietas, no burām palikušas tikai nožēlojamas lenckas. Un tomēr pirātu kuģi vēl joprojām bija pietiekami ātri, lai aizietu no pakaļdzīšanās.
Katarīna piesteidzās pie borta malas un paraudzījās ūdenī. Tur peldēja atlūzas, koka gabali, līķi, dažnedažādi sīkumi, kas liecināja par visai nopietnu bruņotu sadursmi.
„Nikolas!” viņa pēkšņi iekliedzās pārcilvēciskā balsī. Viļņos šūpojās brālēna cepure, mazliet tālāk bija līķis, kas peldēja uz vēdera, un izskatījās pēc tik ļoti mīlētā brālēna. Tie paši tumšie, pagarie mati, tas pats nelielais, bet spēcīgais augums, tās pašas, mūždien ne visai tīrās, drānas, pat ierasti basās kājas. Nikolass, tāpat kā viņa māsīca, ne īpaši mīlēja apgrūtināt sevi ar apaviem.
Katarīna pārliecās pāri bortam, lai pārliecinātos, ka nekļūdās, bet tikko kuģis piepeldēja tuvāk, līķi ierāva dziļumā.
„Nē!” viņa iegaudojās. Aizklājusi ar plaukstām seju, Katarīna noslīga uz klāja un sāka izmisīgi raudāt. Tas tomēr bija noticis. Lendons bija nogalināji Viļņu Nelabo, Karību jūra savā klēpī bija paņēmusi visa reģiona biedu.
„Nikolas! Manu mīļo, Nikolas! Tagad gan es tevi vairs neredzēšu. Pie tā esmu vainīga tikai es. Tas viss notika tikai manis dēļ, Lendons, tu, Džims... Nikolas! Es sev to nepiedošu. Roberts mirs drīz, tu jau tagad noraugies uz visu no citas pasaules. Nikolas! Manu vis dārgo, brālēn!” viņa murmināja. Viss Katarīnas ķermenis trīcēja, krampjaini sarāvās visi locekļi. Histēriskās elsās Katarīna noslīga uz klāja, lūdzoties, kaut varētu zaudēt samaņu un nomirt. Nākotnē, kas viņu gaidīja, pirāte piedalīties nevēlējās.
„Pie velna! Es, kam teicu, uzraudzīt šo Karību jūras bestiju,” uzradās Lendons, un pacēla Katarīnu uz rokām. „Kā vienmēr. Viss jādara pašam, ja gribi, lai ir izdarīts kā nākas. Ņergu bars!”
Viņš aiznesa no šoka trīcošo sievieti atpakaļ kuģa tilpnēs un vēlreiz nodeva tēva gādībā.
„Un skaties tu man, baron, ja viņa atkal izkulsies ārā,” viņš piedraudēja.
„Nikolass! Viņš ir miris. Tu viņu nogalināji. Lendon, esi simtkārt nolādēts par mana brālēna nāvi,” Katarīna nedaudz atguvās. Pirmais dusmu un niknuma vilnis, protams, vēlās pār Džordža Lendona galvu. Plēsoņas niknums gailēja viņas acīs, viss viņas ķermenis dusmās kliedza.
„Tu par Viļņu Nelabo?” it kā izbrīnīti iejautājās Lendons. Likās, ka šis fakts viņam ir pamatīgs atklājums. „Viņš ir tavs brālēns? Nu tad vairs es par neko nebrīnos. Tas sniedz atbildes uz visiem maniem jautājumiem. Izraidītais Nikolass fon Lihtbergs ir Karību jūras bieds a la Viļņu Nelabais. Miris, tu saki? Jo labāk. Miris viņš man pat sāk patikt. Miris! Lieliski! Šī diena kļūst arvien brīnišķīgāka. Tātad turpat kaut kur bija jābūt arī Neprātīgajam Džimam, vai ne?”
„Un es no sirds ceru, ka viņš tika prom pat neizskrambāts, lai atkal sapulcētu spēkus un atriebtos tev par visu,” naids Katarīnas sirdī kūsāja kā lava aktīva vulkāna krāterī, gatavojoties grandiozam izvirdumam. Asaras acīs vēl nebija nožuvušas, bet kareivīgais raksturs deva par sevi ziņu.
„Varbūt nosauksi arī tā pirāta vārdu, ar kuru kopā biji tu? Kaut gan, stop! Tu viņu sauci par Robertu. Vārdu es zinu, kāds ir uzvārds?”
„Kam tev tas? Tik un tā to puisi pakārs,” viņa dusmīgi izgrūda. „Pēc tavas iegribas, nelieti!”
„Taisnība, bet man vismaz gribas zināt, cik liela zivtele viņa bija? Galu galā tieši pret viņu tu gribētu iemainīt mani, ne?”
„Ej Ellē!” aizkaitinātā sieviete atcirta un novērsās no Lendona, piespiedās pie tēva krūtīm un atkal sāka izmisīgi raudāt.
„Gan viņa rimsies!” barons mierinoši glāstīja meitas galvu, un sarunājās ar Lendonu. „Ne par ko neraizējieties, kaptein! Viņa būs baznīcā jūsu abu kāzu dienā. Ceru, ka nekas netiks mainīts?”
„Netiks. Un kaut vai tāpēc, lai viņai atriebtos par visu šito jezgu, par kreņķiem un galvas sāpēm, ko viņa mums abiem sagādāja, lai reiz šo Tobāgo sabiedrības normu un labo manieru noliedzēju vestu pie kārtības,” Lendons atteica un aizgāja. Ne viņa raksturā bija piekāpties, un vēl jo vairāk kaprīzas sievietes priekšā.
„Katarīn! Es redzēju starp pirātiem Pēteri. Mūsu vergu. Tagad saki godīgi. Kā ideja tā bija? Tu viņu samusināji, lai bēg tev līdzi, vai viņš tevi?” barons nikni pavērās meitā. Nu viņam vienreiz bija gana. Katarīna bija nokaitinājusi tēvu līdz baltkvēlei.
„Nikolasa!” Katarīna drūmi atteica un nodūra galvu. Viņa vairs nespēja dumpoties. „Pēteris ieguva brīvību, un varēja turpināt mani sargāt, kā vienmēr. Tas bija izdevīgi mums abiem. Neviens neiebilda.”
„Tagad par viņa galvu var saņemt dubultā. Viņš miris ir vērtīgs kā pirāts, bet dzīvs kā izbēdzis vergs,” barons mazliet norimās.
„Tad es ceru, ka viņš ir dzīvs pirāts, kam nekad vairs nekļūt par vergu.” Katarīna atteica un atkrita krēslā, lai turpinātu apraudāt brālēna nāvi. Viņa bija redzējusi līķi, arī Lendons teica, ka Viļņu Nelabais ir miris. Tātad Nikolasa, viņas dārgā Nikolasa, vairs nebija. Viņa ķermenis nogrima Karību jūras dzelmē līdz ar daudziem citiem vīriem zivīm par barību.

Katarīna piespiedu atgriezās mājās, Lihtbergu plantācijā. Vergi un kalpotāji viņu tur sagaidīja ar prieku un līksmību, jo viņas prombūtnes laikā šeit viss bija gājis ne tā kā nākas. Barons bija īgns un dusmīgs, devis pilnu vaļu saviem uzraugiem, sist vergus pēc pašu ieskatiem. Un nebija neviena, kas par viņiem iestātos. Toties Katarīnas klātbūtne nozīmēja, ka šai patvaļai ir pienākušas beigas. Tomēr Katarīna nelikās ne zinis ne par plantācijām, ne to lēno atdzīvošanos, ne ugunsgrēka vaininieka meklēšanas rezultātiem. Viņa noslēdzās sevī, apraudot mirušo brālēnu un sevi pašu. Nekam no apkārtējā nebija nozīmes. Un tā tas arī paliks, vismaz līdz tam brīdim, kamēr asaras nenožūs, sirds nepārstās sāpēt un nepienāks kādas ziņas no vecajiem draugiem – pirātiem. Cerība, ka Džims, Pēteris un citi bezbēdīgie „zēni”, kas peldēja zem Jautrā Rodžera kopā ar viņu, ir dzīvi, ka nepametīs viņu un Robertu, tomēr neatkāpās. Šī cerība pat uzturēja Katarīnu pie dzīvības.
Bet dienas gāja un pienāca tā liktenīgā laulību svētdiena, bet neviens no pirātiem nebija devis nekādu ziņu. Katarīna nepavisam nevēlējās ticēt, ka bez Nikolasa būtu miruši arī citi viņai tuvie un dārgie jūras laupītāji.

Barons veda savu kaprīzo meitu pie altāra. Ar tēva lepnumu viņš noraudzījās uz, viņaprāt, tik atbilstošo, stalto līgavaini, kas ar smaidu uz lūpām sagaidīja līgavu. Lihtbergs uzskatīja, ka līdz ar šīm laulībām sev par dēlu iegūs karaliskās flotes kapteini, turīgu, gudru un spēcīgas gribas vīru. Tieši tādu, kāds vajadzīgs viņa meitai, tieši tāds, kāds vajadzīgs viņam pašam, lai būtu, kam atstāt plantāciju. Pēc ugunsgrēka tā gan bija krietni paputējusi, bet tomēr atkal varēja tik pat labi uzplaukt, ja tās vadība nokļūs stingrās un turīgās rokās. Bet Džordžam Lendonam bija tvēriens kā no tērauda.
Vispār gan barons, gan kapteinis bija reti apmierināti. Likās, ka līgava ir vienīgā, kam šīs kāzas sagādā nevis prieku, bet gan ciešanas. Plīvurs no viesu acīm slēpa asaras, ko viņa klusībā raudāja. Katarīna apraudāja gan sevi, gan brālēnu, gan savus pirātus, gan savu mīlestību, kuru jau šovakar pakārs, ievadot kāzu viesības.
“Ceru, ka esi gandarīts. Esmu dziļi nelaimīga!” viņa čukstus šņāca uz tēvu.
“Drīz būsi laimīga!” viņš tikpat klusi atteica.
“Tad jau Nikolass drīzāk no miroņiem uzcelsies un ienāks baznīcā, bet Robertam Lendons dāvās dzīvību,” Katarīna nicīgi noteica.
“Tam nenotikt!” barons atcirta.
“ Smaidam uz manām lūpām vairs neparādīties,” Katarīna drūmi atteica.
“Nesaprotu, kas tev nepatīk. Lendons ir turīgs puisis, ar varu, tīri izskatīgs, un piedevām vēl tev augstsirdīgi ir piedevis visus tavus izlēcienus un aizvainojumus, ko viņam teici. Ko vēl tu gribi?”
“Es viņu nemīlu. Un nekad nespēšu iemīlēt. Aiz viņa tā saucamās cēlsirdības slēpjas auksta liekuļa sirds. Viņš ir aprēķinātājs. Nekad, dzirdēji! Nekad! Man šis vīrietis nav vajadzīgs! Vai tiešām to jūs visi nespējat saprast?” līgava nikni noteica, bet tik klusi, lai to dzirdētu tikai tēvs. Pa to laiku viņi bija pienākuši pie altāra, kur jau stāvēja Lendons.
“Nododu šo sievieti tavās rokās,” barons atlaida Katarīnas roku un pagriezās pret Lendonu. Viņš pamāja. Abi laulājamie pievērsās mācītājam.
Aizmiglojušos skatienu un noslēgusies sevī Katarīna raudzījās pāri visam. Viņa nedzirdēja ne vārda no svētā tēva garajām runām par Dieva mīlestību, par laulības svētumu, par uzticību un godīgumu, labestību un cieņu. Domās viņa atgriezās pie nesenajiem notikumiem, pie pirātiem, kuģa, jūras, pie kaujas, pie sev mīļajiem cilvēkiem.
“Hei! Tev jautā?” Džordžs viegli iebakstīja viņai sānos, un Katarīna atgriezās realitātē.
“Ko?” viņa painteresējās.
“Vai jūs, Katarīna fon Lihtberga, no brīva prāta ņemat par vīru kapteini Džordžu Lendonu?”
“Nē! Bet nevienu tas tā kā tā neinteresē,” Katarīna nomurmināja.
“Jūs atsakieties, mans bērns?” mācītājs pārsteigts iesaucās. Baznīcā atskanēja sašutuma pilna balsu murdoņa.
“Nē, neatsakos. Man jau nav dotas tādas tiesības. Es tikai pasaku, ko domāju, cerot, ka kāds beidzot to sadzirdēs.”
“Tad es atkārtoju jautājumu. Vai jūs, Katarīna fon Lihtberga, no brīva prāta ņemat par vīru kapteini Džordžu Lendonu?”
Katarīna smagi nopūtās un pavēra muti lai atbildētu, ka no brīva gan.

“Kaķēn, kas par traku, tas par traku! Atliek man uz pāris dienām izstāties no spēles, bet tu jau dari muļķības,” kaut kur no augšas atskanēja pazīstamā un līksmā Nikolasa balss. Katarīna strauji apgriezās ap savu asi. Arī visi pārējie paraudzījās uz balss avota virzienā.
Ložā virs ieejas, gandrīz līdzās ērģelēm uz margu malas visā augumā izslējies stāvēja Nikolass. Kā vienmēr mazliet paspūris, spalvām rotātu cepuri galvā, zobenu pie sāniem, garos jūrnieku zābakos, mazliet padilušās samta biksēs, ne pirmā baltuma kreklā un ādas vestē ar lielām sudraba pogām. Rokā viņš turēja pistoli. Viss kā parasti. Nekas neliecināja, ka viņš būtu miris un tagad spokotos.
“Svētās jūras čūskas! Nikolas! Tu dzīvs! Lai slavēti visi dievi un svētie! Bet man teica pretējo,” viņa pacēla plīvuru un notrauca asaras. Dumpīgā uguntiņa atkal iegailējās viņas acīs, bet uz lūpām atplauka smaids.
“Kā redzi! Tevi būs apkrāpuši.,” Nikolass pasmīnēja.
Katarīna pagriezās pret kapteini.
“Ak tu, nolāpītais melis. Tu teici, ka mana brālēna vairs nav starp dzīvajiem. Tu to tīšām, ja? Lai es piekristu šim neprātam, zinot, ka man vairs nav cita aizstāvja.” Viņa pārmetumu pilnā balsī iesaucās. Vārdi atbalsojās baznīcas velvēs.
“Sāksim ar to, ka mani var apvainot visādos grēkos, bet ne melošanā. Otrkārt, tu pati uzskatīji, ka Viļņu Nelabais ir miris. Es tikai necēlu iebildumus. Vai tad iešu strīdēties ar tādu tiepšu, kā tu?! Un, treškārt, es pieprasu atvainošanos, par tikko izteikto apmelojumu,” Lendons vēsi noteica, jūtot gandarījumu par to, ka bija sāpinājis Katarīnu.
“Draņķis!” Katarīna sašutusi iesaucās un tad atkal pievērsās brālēnam.
“Nāc! Ko tu vēl gaidi! Es reiz solīju tev palīdzēt, bet solījumus es turu. Lai tur vai kas!” Nikolass sauca.
“Katarīn, nedari to. Nepazudini savu tēvu!” barons nostājās ejā starp Katarīnu un Nikolasu.
“Esi prātīga. Klausi tēvu,” teica arī Džordžs.
Katarīna domīgi vērās tēvā un līgavainī. Vienu viņa zināja droši. Ja kāzas izjuks, tad Lendons atprasīs baronam piešķirtos līdzekļus plantāciju atjaunošanai. Un, ja tā notiks, tad barons var atvadīties no plantatora statusa. Viņš būs bankrotējis tāpat kā, savulaik, viņa brālis. To viņa nedrīkstēja savam tēvam nodarīt. Bija jāziedojas kopēju interešu labā. Pienākums pret dzimtu, tad sabiedrību un tikai tad pašai pret sevi. Tā vienmēr viņai bija mācīts. Uz to balstījās viņas sabiedrības slāņa morāle.
“Piedod…” viņa pacēla galvu, pavēršot skumjo skatienu pret brālēnu. Asaras atkal saplūda viņai acīs, aizmiglojot skatienu.
“Ko tu runā, Kaķēn? Tu vairs neesi pie pilna prāta. Tu tiešām gribi mainīt jūru pret sauszemi, Robertu pret šiten to putnubiedēkli, kas lepojas ar savas formas uzšuvēm kā pāvs ar krāšņo asti?”
“Negribu, bet man nav izvēles. Arī Roberts drīz būs līķis.”
“Ne Vella! Jebšu es neesmu Viļņu Nelabais. Nāc! Un šo saulrietu jūs abi sagaidīsiet uz kuģa. Es to apsolu,” Nikolasa balss iedvesmojoši skanēja zem dievnama kupoliem, viešot Katarīnā cerību.
“Bet…”
“Es nojaušu, kas tev rūp. Plantācija. Tēvs. Neraizējies par to visu. Tev būs jāsaka viens vārds un es parūpēšos. Mūsu iespējas tu pārzini tīri labi. Zēni no Pusnakts zvaigznes un Viesuļvētras ir gatavi aizturēt visus, kas dzīsies pakaļ. Nāc, tu sasodītais skuķi!” Nikolasa acīs gailēja tā pati uguntiņa, kas parasti, kad viņš nebija gatavs piekāpties. Likās, ka no baznīcas viņš aizies kopā ar māsīcu vai arī neaizies vispār.
“Turiet to bandītu!” kapteinis uzsauca dažiem saviem vīriem, kas bija baznīcēnu rindās. Tie tūlīt pat tvēra pēc zobeniem un rāvās kājās.
“Tikai ne manā dievnamā! Ārpusē jūs varat to pirātu kaut dzīvu nodīrāt, bet šeit viņam neviens pat mazo pirkstiņu nepiedurs,” mācītājs iesaucās. Jūrnieki apsēdās atpakaļ vietās.
“Tēvs, piedod!” Katarīna uzmeta īsu skatienu nedaudz apstulbušajam baronam, tad viltīgi pasmaidīja un pagriezās pret mācītāju. “Padre! Mana atbilde ir: nē! Tikai pār manu līķi es kļūšu par Lendona kundzi.”
“Tu labi apdomāji?” svētais tēvs pārjautāja.
“Jā!”
“Neklausieties tajās muļķībās!” Lendons iesaucās un cieši satvēra meiteni aiz rokas uzreiz virs elkoņa tik stipri, ka Katarīna bija gatava kliegt no sāpēm. “Pavisam drīz viņa jau būs pārdomājusi.”
“Ne Vella!” Katarīna iesaucās. Jau nākamajā mirklī viņa kurpes papēdi no visa spēka trieca pa kapteiņa kāju pirkstiem. Sitiens bija spēcīgi jūtams pat cauri zābakam.
“Au! Tu pirātu padauza.”
“Izvēlieties izteicienus dievnama sienās,” mācītājs sašuta.
Bet Katarīna no pirātiem bija pietiekami iemācījusies gan sevi aizstāvēt, gan uzbrukt citiem.
“Nikolas! Es nāku!” Ar otru elkoni viņa no visa spēka sita kapteinim pa degunu. Pašķīda asinis, kas apšļakstīja gan līgavas kleitu, gan līgavaiņa mundieri, un rupjas lamas. Viņš atlaida savu līgavu. Katarīna izrāva viņa zobenu un metās uz izeju. Lai tikai kāds sadomā viņu aizkavēt. Gandrīz pusgads uz pirātu kuģiem jūras laupītāju kompānijā nebija pagājis veltīgi.
“Turiet viņu!” kapteinis uzbrēca saviem vīriem, slaukot asinis no sejas. “Es viņai iedzīšu bijāšanu reizi par visām reizēm.”
Katarīna norāva plīvuru no galvas, kas nokrita turpat baznīcas ejā, pinoties pa kājām sekot gribētājiem. Ar atvāztu zobenu rokās, pārdomājusī līgava lauzās uz baznīcas durvīm. Jūrnieki viņu centās aizkavēt, bet pirāti bija meiteni tīri labi apmācījuši sevi aizstāvēt un uzbrukt. Arī Nikolass, iešāvis pistoli, nolēca ejā un izrāva zobenu.
“Nost no viņas! Ausis nocirtīšu, ja tuvosieties!” viņš draudēja, drīz vien savus draudus izpildot. Pārējie atkāpās. Kuram gan gribējās tikt tā pazemotam un sakropļotam?

Nikolass izvilka Katarīnu no baznīcas. Ārpusē stāvēja vairāki Pusnakts zvaigznes jūrnieki. Aiz pavadām viņi turēja lieliskus rikšotājus, bet otrā rokā atvāztus zobenus.
“Sveiki, zēni!” Katarīna viņiem pamāja un uzlēca zirgā. “Nu dieniņ priecājos jūs redzēt dzīvus un veselus. Pēter, tu arī te. Aleluja!”
“Mēs arī!” arī pirāti uzlēca zirgos un auļoja prom. Pakaļ viņiem metās satracinātie karaliskās flotes jūrnieki ar Lendonu priekšgalā, bet kājām viņiem jātniekus nenoķert. Bēgļi drīz izgaisa skatienam.
„Esiet jūs nolādēti!” Džordžs Lendons kliedza bēgļiem pakaļ, neatradis tuvumā nevienu zirgu.

“Kurp tagad?” Katarīna painteresējās, mazliet piebremzējot zirgu.
“Uz Kurlandes līci. Tur pie Melnajām klintīm ir noenkurojusies Viesuļvētra. Kamēr Pusnakts zvaigzne un Vakardiena lāpa savus caurumus būs jāiztiek ar Neprātīgā Džima tupeli.”
“Bet kā paliek ar Robertu? Nikolass solīja, ka šo saulrietu es sagaidīšu kopā ar viņu”.
“Tā arī būs. Viss forta garnizons tūlīt tiks izsūtīts mūsu medībās. Mēs pa to laiku savāksim to tavu mīluli.”
“Nedomāju, Pēter, ka būs tik viegli. Visi, arī Lendons, dzirdēja, ka Nikolass man to apsolīja. Viņi Robertu sargās kā acu raugu.”
“Nik, vai tev prātiņš atmiekšķējies?” milzīgais melnādainais pirāts viņam uzbrēca kapteinim tā, ka pat zirgi satrūkās.
“Man taču kaut kā tā tiepša bija jāpierunā nākt man līdzi. Izturējās tā it kā mēs šo būtu nāvīgi apvainojuši. Man jau uz brīdi pat sāka likties, ka viņa to kapteini alkst apprecēt.”
Pirātu skatieni pavērās pret Katarīnu.
“Tikai nevajag visā tagad vainot mani. To pēdējo kauju jūs zaudējāt, nevis es.” Katarīna it kā, tā starp citu, atteica. “Iesaku vien padomāt, kā dabūt laukā Robertu.”
“Zini, dārgā! Viņš vispār ir mūsu galvenais ienaidnieks ar visu savu bandu. Tikai tevis dēļ mēs piecietām viņu un viņa Vakardienas varzu. Tikai tevis dēļ mēs noslēdzām mieru.”
“Nu tad manis dēļ jūs viņu arī izglābsiet.” Katarīna negrasījās pieņemt iebildumus. Bez Roberta doties jūrā un pamest Tobāgo viņa nebija ar mieru. Sieviete uzskatīja, ka ir jādara viss, lai Roberts izbēgtu no cilpas. Citādi vairs tik daudz kam nebūs nozīmes, tik daudz kas būs jāpārdzīvo no jauna. Atkal zaudējums, atkal šķiršanās sāpes un atkal sagrautas cerības.
“Riskēt ar savu ādu viņa dēļ. Tu tomēr neesi pie pilna prāta. Ne velti tevi iedēvēja par Trako Kaķi,” milzīgais melnais puisis spurojās pretī. Vēl tagad smeldza brūces, kas radās, kad Katarīna pēdējo reizi sarīkoja grautiņu jūrnieku krogā, un pēc cīniņa ar karaliskās flotes jūrniekiem.
“Pēter!” viņa pikti paskatījās uz vīrieti. “Un, kurš bija tas, kas zvērēja man mūžīgu uzticību vēl tad, kad bijām bērni? Tu varbūt gribi, lai es viena dodos uz fortu. Tad nu gan man gals būs klāt. Tas būtu tas, ko jūs visi vēlaties? Manas asinis?”
“It kā tu nezinātu, ka tevis dēļ mēs izlietu savējās. It kā mēs jau to neskaitāmas reizes nebūtu darījuši. Bet tu runā tā, it kā pakaulēties nedrīkstētu,” Pēteris izlikās aizskarts par nepamatotajiem Katarīnas pārmetumiem.
“Tad, ko tu no manis gribi izspiest? Tev pieder daudz vairāk kā man.”
“To, ka tu ļausi man tevi vest pie altāra, kad precēsi to maitas gabalu Robertu, nevis Viļņu Nelabajam, kurš uzskata, ka tā ir viņa vienīgā privilēģija” Pēteris pasmaidīja, atsedzot rūpīgi koptos, baltos zobus. Reti, kuram tādi bija, un pirāts ar to lepojās.
“Nu man jāsaka, ka tu pats neesi pie pilna prāta,” Katarīna sāka smieties. “Kurš jebkad ir teicis, ka es precēšu to pirātu?”
“Es. Un pat, ja tu iebildīsi, tad es tevi piespiedīšu.” Nikolass noteica. “Man nebūt nepatīk, ka kādam var rasties iespēja tevi dēvēt par pirātu padauzu, kā to dara Lendons. Bet kapteiņa Roberta Bleka sieva, skan labi. Un, kas citiem pa daļu, ka tas kapteinis Roberts Bleks ir pirāts un pēdējais draņķis.”
“Un, kā tu mani grasies piespiest?” Katarīna pagriezās seglos un izaicinoši paskatījās uz brālēnu.
“Ja tu viņu negrasies precēt, tātad nemīli tik ļoti, lai mums būtu vērts riskēt ar sevi un viņu glābt. Nu kā, Kaķēn?” Nikolass smīnēja. Viņam vienmēr padomā bija kāds trumpis, kas liktu Katarīnai izdarīt pareizo izvēli.
“Tu, sīkais Kursas draņķa gabal!” ar tēlotu piktumu Katarīna iesaucās. “Lai notiek! Varēsiet mani laulāt. Bet tev, Pēter, es uzticēšu, ko labāku par vešanu pie altāra. Šis darbs tomēr pienāksies Viļņu Nelabajam.”
“Un tas būtu?” melnais puisim izslējās seglos.
“Varēsi man izvēlēties līgavas tērpu un rotas. Par pēdējām tev ir plašas zināšanas. Sarunāts?” viņa pasmīnēja.
“Sarunāts, mana dārgā! Un tu nedrīkstēsi iebilst.”
(05.12.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
PowerPoint & Flash
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 588 Kopā:5028811

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec