X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 11. daļa
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Viesuļvētra bija vismazāk no viesiem trim pirātu kuģiem cietusi cīniņā, bet tik un tā kuģis bija krietni labojams. Džima vadībā jūrnieki un no Tobāgo pieaicinātie galdnieki jau bija gandrīz tikuši galā ar caurumiem bortā, sašaudītajām rājām un mastiem. Aizlāpīti bija arī caurumi klājā. Pie buru labošanas darbojās vesela komanda profesionālu buru šuvēju.
“Džim! Kāds man prieks tevi redzēt sveiku un veselu!” pārējie vēl tikai kāpa uz borta, kad Katarīna jau metās apskaut kapteini, kas lēnām staigāja pa klāju, balstoties uz grezna spieķa. Veiksmīgi aizbēgusī līgava ar tādu spēku ielidoja viņam rokās, ka vīrietis, gandrīz zaudējot līdzsvaru un sāpīgi ievaidēdamies, atspiedās pret borta malu.
“Mana dārgā, es gan neteiktu, ka būtu vesels. Uzmanīgāk, lūdzu!” varēja dzirdēt, ka viņa balsī ieskanas apslāpētas sāpes. Katarīna atkāpās. Jau atkal Viesuļvētras kapteinis bija ticis pie neskaitāmiem ievainojumiem, un atkal nekas tāds, kas viņu nogalinātu vai sakropļotu pavisam. Gandrīz visa kreisā kāja viņam bija nosaitēta, un tamdēļ bija vajadzīgs spieķis, lai vispār varētu paiet. Kreisā roka bija uzkārta kaklā, bet cauri saitēm spiedās asinis. Krekla viņam mugurā nebija, tikai pamatīgs apsējs ap ribām. Bet uz sejas bija parādījusies jauna rēta – gara griezta brūce pāri zodam.
“Ak Dievs, Džim! Viņi tevi ir mēģinājuši sagriezt gabalos, vai?” Katarīna ar pirkstu galiem pieskārās apdzijušajai brūcei uz zoda.
“Varbūt, bet es esmu pietiekami sīksts. Viens gan jāatzīst, uz kādu laiku es karotājs nebūšu. Ar Dievu uz pusēm es vispār pārvietojos”
“Man žēl. Tas viss manis dēļ,” viņa viegli apskāva Džimu, uzlika galvu viņam uz pleca, ar roku maigi glāstot otru viņa plecu un veselo roku. “Piedod!”
“Nē!” viņš papurināja galvu. “Tavas vainas tur nav. Tā ir manis paša vaina, mana izvēle. Mana izvēle, ka esmu pirāts. Mana izvēle, ka tamdēļ mani medī visu valstu jūras flote un galvu mednieki. Mana izvēle, ka palīdzu Nikolasam, jo esam draugi. Mana izvēle, ka tu man esi mīļa, tik pat kā paša meita vai māsa, vai varbūt māsīca. Mana izvēle, ka esmu gatavs riskēt ar savu galvu, palīdzot tev. Un es to nenožēloju,” Džims saņēma Katarīnas zodu un maigi viņu noskūpstīja.
“Ja tu vēl tā grasies darīt, tad biežāk skujies,” viņa draiski pasmaidīja, bet jutās reti gandarīta. Ikviens Džima pieskāriens viņai sagādāja prieku un baudu. “Bet tagad tev ir kādas idejas?”
“Kā izglābt Roberta pakaļu?” pirāts ieminējās.
Katarīna viegli pamāja.
„Tas, ka kāzas pajuka, nedomāju, ka Lendons atturēsies no kāršanas. Roberta nāve viņam būs kā patīkama izklaide un kompensācija. Mums ir jādabū viņš ārā no forta. Džim, lūdzu, idejas ir?”
“Ne gluži. Ja pats varētu piedalīties, tad cita lieta, bet tagad neesmu drošs, ka tas vispār būtu prātīgi.”
“Toties man ir viena ideja,” viņa sazvērnieciski piemiedza ar aci. „Kā būtu, ja tu patēlotu diversantu. Pāris reizes uzblieztu ar lielgabaliem pa fortu no jūras, kad Robertu izvedīs no kameras. Bet mēs viņu savāksim, kamēr viss forts pievērsīsies tev.”
Džims brīdi, nesakot ne vārda lūkojās Katarīnā, tad palūkojās uz Nikolasu, kurš turpat vien līdzās stāvēja.
“Tavs Kaķēns tik tiešām ir izaudzis par vienu Traku Kaķi. Robertam un mūsu pirātiem ir pilnīga taisnība. Bet man šī ideja tomēr patīk. Neprātīga un nenormāla, bet tieši tāpēc neviens fortā ko tādu negaidīs. Mums ir pat izredzes savākt Robertu un vēl tikt sveikā cauri.”
Katarīna cerīgi paskatījās uz Nikolasu, tad atkal - Džimu.
“Es jūs mīlu! Tagad pārģērbšos un laiks ķerties pie lietas. Laika mums īpaši daudz nav. Nikolass solīja, ka šovakar saulrietu mēs ar Robertu sagaidīsim kopā uz kuģa. Bet Nikolasa solītajam ir jāpiepildās,” un viņa aizsteidzās uz Džima kajīti, zinot, ka tur atradīs kādu apģērba gabalu arī sev. Ne jau kāzu kleitā var doties glābt mīļoto vīrieti no pakāršanas.

“Džim, tu tiešām domā, ka tas varētu nostrādāt?” Nikolass nelikās īpaši sajūsmināts.
“Un kāpēc gan ne?” Džims tik enerģiski paraustīja plecus, ka sāpēs ievaidējās. Dažas lauztās ribas un zobenu durtās brūces liks par sevi manīt vēl krietnu laiku. “Zini, ja kāds man vēl pirms pusgada būtu teicis, ka es darīšu tādas lietas viena neciešama skuķa dēļ, es viņu ātri pie rājas būtu uzvilcis augšā. Bet tagad… Es laikam esmu muļķis.”
“Tāds pats kā es,” Nikolass nopūtās un apsēdās uz borta malas.
“Tu esi radinieks. Tev ir viņai dotais solījums. Tas ir tikai saprotams, ka tu dari tādās lietas. Roberts ir viņas mīļotais vīrietis. Arī viņu es varu saprast, bet es? Vai tiešām viņa man tik ļoti atgādina aizgājušo kvēli mīlēto sievu, ka savādāk nevaru… Jeb arī… Eh!” Džims pēkšņi aprāvās un atmeta ar roku un kliboja prom. “Jāiet pārliecināties, vai mums maz ir pietiekami daudz ložu, ko bāzt lielgabalos. Ja ne, tad nekas nesanāks,” viņš nomainīja tēmu un pazuda kuģa tilpnēs.

Apģērbušies pēc iespējas neuzkrītošāk, lai neizskatītos ne pēc pirātiem, ne jūrniekiem, bet gan vienkāršiem zemniekiem, Katarīna, Nikolass, Pēteris un vēl ducis spēcīgāko, veiklāko un veselāko pirātu atgriezās pilsētā. Roberta Bleka pakāršana bija publisks pasākums, un neviens sargs viņus neaizturēja. Līdz ar citiem pirāti brīvi iegāja labi apsargātajā fortā. Nevienam no kareivjiem pat prātā neienāca, ka pirāti var tik brīvi pastaigāties pa forta teritoriju – vietu, kur viņiem draud tūlītēja nāve, ja vien tiks atpazīti un noķerti.
Aplī dažus metrus no karātavām stāvēja sargi. Viņu uzdevums bija skaidrs, nepielaist nevienu tuvumā sodāmajam, kā arī neļaut viņam bēgt.
„Tātad vēl nav tomēr pakāruši,” Nikolass noņurdēja, bet varēja dzirdēt, ka tas viņam sagādā patīkamu atvieglojumu. „Tātad mums ir vēl visas izredzes”.
„Kādas ir idejas?” Katarīna domīgi jautāja, nopētot apkārtni.
„Gaidīsim, kad mūsējie sāks darboties. Tikko izvedīs no kameras tavu Robertu, dosim zīmi, lai bliež virsū. Liekas īpaši ilgi tam nevajadzētu vilkties,” Nikolass paraustīja plecus un iekārtojās tā ērtāk uz forta malas, lai varētu pārskatīt forta laukumu un redzēt jūru.
„Nikolas, man tev jājautā,” Katarīna nostājās brālēnam blakus. „Ja tu esi dzīva, un es par to esmu pilnīgi droša, tad tas nebiji tu, kas nogrima dzelmē. Kurš tad bija tas, kuru es noturēju par tevi?”
„Kā, lai es to zinu?” pirāts nīgri apraustīja plecus. Viņš uz doto brīdi bija vairāk noraizējies par gaidāmo atbrīvošanas operāciju, lai vēl pievērstos pļāpāšanai ar Katarīnu.
„Un tomēr... Kurš bija tavs līdzinieks? Kuru es apraudāju, kā tevi? Pusnakts zvaigznes, Viesuļvētras vai Vakardienas pirāts?” sieviete nerimās. Šis jautājums viņu bija tirdījis jau vairākas stundas.
„Es tiešām nezinu, Kaķēn!” Nikolass nopūtās. „Un varu būt tikai ārkārtīgi laimīgs, ka tas nebiju es, ka man izdevās izdzīvot.”
„Piekrītu!” Katarīna silti pasmaidīja un atkāpās uz savu forta malu.

Roberts, sasietām rokām, smagi piekauts, klibodams, bet tik uz tā lepni paceltu galvu, kareivju pavadīts gāja uz ešafotu. Tanī pat brīdī, kad Roberts tik tikko parādījās forta laukumā un sāka virzīties karātavu virzienā, Nikolass deva zīmi Viesuļvētras kapteinim. Nepilnu minūti vēlāk, kuras laikā Roberts vēl pat nebija sasniedzis karātavas, nogranda lielgabala šāviens. Lode ietriecās forta ārējā mūrī.
„Kas tad tas pie visiem velniem!” ieaurojās Lendons, bet vairums kareivju metās pie forta malas, lai paskatītos, kas uz viņiem šauj. Tikmēr pārējie mēģināja mazināt paniku pūlī un dabūt prom no laukuma Robertu Bleku.
„Ne velna! Nekur jūs manu vīrieti nevedīsiet,” Katarīna bija gatava iejaukties notiekošajā. Griezīgais svilpiens viņas izpildījumā lika satrūkties pat visaukstasinīgākajiem no kareivjiem.
„Tā ir Trakā Kaķe!” kāds atpazina Katarīnā pirāti.
„Tātad te ir arī pārējā varza, atnākuši pēc sava kapteiņa!” forta kareivji izrāva zobenus un sastājās ap Robertu, meklējot pūlī pirātus.
Nogranda vēl vairāki šāvieni, no kuriem visi trāpīja pa forta sienu, bet viena lode iekrita pagalmā, sadragājot karātavas.
„Juhū!” Katarīna novicināja pa gaisu zobenu. „Nebūs nekādas kāršanas!”
Visi pirāti, kas bija fortā, metās virsū kareivjiem, kamēr Neprātīgais Džims brīdi pa brīdim izšāva uz fortu labi mērķētas lielgabala lodes, līdz ar to sējot satraukumu fortu sargu rindās.
Roberts, par spīti sasietajām rokām, pamatīgi ieblieza pa galvu tuvumā esošajam sargam. Tas nokrita. Uz viņa zobena pirāts pasteidzās pārgriezt virves, tad paņēma šo zobenu un iesaistījās kaujā.
„Man jau likās, ka kuru katru brīdi jums ir jāparādās. Nevarēja taču būt tā, ka Lendons jūs visus būtu noslīcinājis,” Roberts nostājās līdzās Nikolasam.
„Par to viņš var tikai sapņot. Mūs visus apslaktēt viņš nevar. Toties tavu mīļoto meiteni es ar pūlēm šorīt no rīta izrāvu no viņā nagiem. Bija jau līdz altārim aizvilcis.”
„Es to maitu nobeigšu!” Roberta acis iezvērojās.
„Pēc tam. Man un Džimam ir tieši tādas pašas vēlmes. Un nešaubos, ka Kaķēnam arī. Pretendentu daudz, upuris viens. Gan pienāks laiks. Tagad ir cits mērķis. Pazūdam no šejienes pirms mūs nomušī,” Nikolass enerģiski metās atsist forta kareivjus, kas bāzās virsū, ka mušas, spiežot Robertu atkāpties uz izeju.

Pirāti ielika cīņā visu savu meistarību, un atkāpās uz forta vārtiem, kurus kāds steidzās aizvērt.
„Nikolas! Vārti!” Katarīna to pamanīja pirmā.
„Pieturi tos!” atskanēja atbilde. Katarīnai nekas cits neatlika, kā pašai uzbrukt kareivim, kas vēra ciet vārtus.
„Tūlīt liecies mierā!” viņa pielika zobenu pie kareivja ribām.
„Ja ne tu, tad kapteinis mani nogalinās,” kareivis atteica, turpinot iesākto.
„Tad piedod man!” viņa iecirta ar zobena rokturi kareivim pa sprandu. Tas nokrita. „Kaut tu, Lendon, izčibētu!” Katarīna šķendējās, pūloties atkal atvērt smagos vērtus.
„Nāc!” pirāti pa to laiku bija atkāpušies līdz izejai. Tagad tikai atlika labi ātri lēkt zirgos un pazust Tobāgo džungļos.

Viesuļvētra viņus uzņēma, kā ierasts, pie Melnajām klintīm.
„Ka tevi nelabais! Un visi atgriezāties!” Džims viņus sagaidīja, stāvēdams pie borta malas.
„Apdauzīti! Saskrambāti! Iekaustīti! Bet visi,” Nikolass apstiprināja. „Lendonu vairāk uztrauca tavas izdarības, nekā mūsu gūstīšana.”
„Paldies, Džim!” visiem par pārsteigumu, Katarīna nolieca galvu Džima priekšā, izrādot savu neviltoto cieņu veiksmīgajam pirātam.
„Es jau tikai pablēņojos. Tev pateicība jāizsaka citiem,” Džims nedaudz apmulsa.
„Neizliecies, Džim! Tu manā labā esi darījis reti daudz. Cieņas izrādīšana un pateicības izteikšana ir mazākais, ko varu tavā labā izdarīt. Lai visi uz Viesuļvētras dzird: Džim, jebkurā brīdī tu vari paļauties uz mani. Visu, kas būs manos spēkos, es darīšu pēc tava pirmā lūguma.”
Džims neatbildēja. Viņš piegāja pie emociju pārpilnās pirātes, ar veselo roku satvēra viņu aiz pleca un, maigi noskūpstījis, piekļāva sev klāt. Tad pagriezās pret Robertu.
„Ņem viņu! Vari būt gandarīts, ka saņem šo neciešamo personu. Viņu grib tik daudzi, bet dabon tu. Apsveicu, neģēli! Tev veicas!”

Kā jau Nikolass bija solījis, šo saulrietu Roberts un Katarīna sagaidīja uz klāja. Kuģis jau bija atklātā jūrā. Abi mīlētāji stāvēja kuģa pakaļgalā un raudzījās uz rietošās saules staros sārti iekrāsoto jūru.
„Katarīn! Manu mīļo, Katarīn!” nopūta izlauzās no Roberta krūtīm. „Tavs brālēns uzstāj, ka man tevi ir jāaprec.”
„Zinu! Viņš savādāk atteicās palīdzēt tevi glābt no karātavām.”
„Liekas, ka citas iespējas tad nebūs.”
„Tu negribi?” Katarīna izklausījās mazliet vīlusies.
„Tā nav! Ja mēs būtu parasti cilvēki, tad es jau sen būtu lūdzis tevi mani apprecēt. Bet mēs nevaram rādīties nevienā dievnamā. Saņems ciet dažu minūšu laikā.”
„Tiesa! Tikai Nikolasam esot kārtējā dižā ideja.”
„Nu tad... Kļūsi par manu sievu?” Roberts cieši satvēra viņas plaukstas.
„Viennozīmīgi! Nekādu iebildumu,” Katarīna pasmaidīja.
„Un Karību jūrā peldēs jauns biedējošs duets,” Roberts pasmīnēja. „Trakā Kaķe un Melnās Nepatikšanas.”
„Tad tu arī mani sauksi par Trako Kaķi?” Katarīna saviebās.
„Nikolass tevi sauc par Kaķēnu, Džimam tu esi dārgā, pirātiem un visiem citiem Trakā Kaķe.”
„Bet tev?”
„Mīļotā!”
Katarīna neatbildēja, tikai pieglaudās Robertam un domīgi pievērsās jūrai. No šīs dienas jau nu pilnīgi noteikti jūra kļūs par viņas mājām un droši vien arī kapu.

Nikolass izbrīvēja savu kajīti Katarīnai un Robertam.
„Bet tikai uz šo nakti. Sapratāt?” viņš vēl noteica un tad nozuda kaut kur kuģa tilpnēs pie pārējās komandas.
Pārītis palika divatā. Brīdi viņa stāvēja un klusi raudzījās viens uz otru luktura gaismā. Starp viņiem bija diezgan daudz brīvas telpas.
„Es...” Katarīna ievilka elpu, bet aprāvās. Ne viņa zināja, ko grib pateikt, ne arī spēja. Tāpat viss bija skaidrs.
„Kuš!” Roberts klusi noteica un, lēnām piegājis pie mīļotās, uzlika pirkstu viņai uz lūpām. „Tev nav nekas jāsaka. Ja nevēlies, tad apturi mani. Es tevi uzklausīšu un piekāpšos.”
„Kurš teica, ka es negribu! Es gribu!” Katarīna dedzīgi iebilda. „Kopš paša pirmā mirkļa, kad ieraudzīju tevi. Tā bija nepārvarama tieksme...” Roberts pārtrauca Katarīnas runas plūdus ar dedzīgu skūpstu. Šis nebūt nebija īstais laiks runāšanai.

Katarīnai likās Roberts ir uztraukts ne mazāk par viņu, bet tomēr vīrieša kustības bija noteiktas un stingras. Un Katarīna bez bāžam ļāvās viņam, lai arī šis maigums viņu biedēja. Līdz šim radusi pie kaujām, sāpēm, rupjības un sava veida vulgaritātes, krasi atšķirīgais lika satraukties. Tas bija kas jauns un pārsteidzošs, kā arī neparasti valdzinošs intriģējošs sievietei, kura redzēja, ka pirātu aprindās viss notiek strauji, barbariski un pavēloši. Ikviens glāsts, pieskāriens un skūpsts bija tik maigs, bet iekāres, ka lika nodrebēt visam Katarīnas ķermenim. Un, kad pirmās bailes atkāpās, viņa ar nepacietību gaidīja turpinājumu...
Apģērbs nokrita uz grīdas. Jaunā sieviete nogrūda no Nikolasa galda visu viņa mantību un uzsēdās uz tā malas. Tomēr vairāk vietas nekā uz lāvas. Roberta rokas tikmēr glāstoši slīdēja augšup pa Katarīnas gurniem, vidukli, krūtīm... Viņa lūpas viegli skūpstīja Katarīnu, it kā izlūdzoties atļauju turpināt. Bet pavisam drīz tās jau alkatīgi kļāvās pie sievietes kakla, krūtīm... Tad viņa plauksta ieslīdēja viņai starp kājām pieskaroties „aizliegtajai zonai”, vēl īss mirklis un jau viņš pats tai sekoja. Ikviens viņa glāsts un pieskāriens lika Katarīnai saldkaisli notrīcēt un ievaidēties. Alkas un iekāre viņu plosīja kā vēl nekad. Ne domas, ne sapņi, ne iztēle nebija spējuši radīt tik spēcīgas sajūtas, tik neparastas izjūtas.

Klostera skolā nemitīgi tika stāstīts, ka tas ir grēks, ka Sātans to vien vēlas, kā iegūt šādu sieviešu dvēseles, kas neprecētas ļaujas miesīgām baudām. Tomēr Katarīna sen vairs neticēja visam tam, ko bija mācījušas mūķenes. Viņa ticēja tikai savām jūtām uz izjūtām, bet tās lika atdoties Robertam un izbaudīt mirkli. Pat vēl jo vairāk. Zaudējusi ticību baznīcas stāstītajam, viņa tagad ar vislielāko prieku vienu pēc otra pārkāpa tos kanonus, ko kristīgā sabiedrība uzskatīja par neapgāžamiem. Pārkāpums tika veikts bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Pati apziņa par grēkošanu vien jau sagādāja baudu.
Katarīna savā dvēselē bija kļuvusi par īstu pirātu. Brīvu cilvēku ar sliktām manierēm, nekādu cieņu pret sabiedrību un tās noteikumiem. Viņa bija iemācījusies dzīvot savam priekam vien, un nebija nekā tāda, kas varētu piespiest atkal kļūt par kārtīgu sievieti. Netīrie, rupjie, ruma un ieroču šķindas apreibinātie tēvaiņi bija tā sabiedrība, kurā baronu dzimtas atvase jutās kā starp savējiem. Viņa pati iedzēra, kāvās un lamājās kopā ar viņiem, nemaz neuzskatot to par pazemojošu nodarbi. Galu galā... bija jautri.

Kleita Katarīnai bija sarūpēta no zeltīta brokāta. Smalkiem izšuvumiem un pērlēm rotāta. Neviens nešaubījās, ka tā visticamāk bija paredzēta kādai spāņu hercogienei, bet nejauši nokļuvusi pirātu rokās.
“Svētās jūras čūskas, kur tu šito rāvi?” Katarīna jautāja Pēterim, kas to viņai pasniedza ar retu lepnumu.
“Turpat, kur vairumu mūsu bagātību. Ceru vismaz, ka tev patīk.”
“Patīk, lai arī jaunas zamša bikses man tomēr patiktu labāk,” viņa sāka lēnām pārģērbties. Uz kojas uzkrita veste, ieroču josta, platā bikšu josta.
“Nešaubos, bet laulību ceremonijai piemērotāka tomēr būs šī,” Pēteris nemaz nedomāja iet prom un ļaut Katarīnai vienatnē pārģērbties. Viņā bija attīstījusies pietiekama nekaunības deva.
Katarīna tikai pasmīnēja un uzgrieza muguru. Arī viņas nekaunības deva bija vairāk nekā pietiekama.
“Ko vēl esi sagādājis? Nedomāju, ka būsi samierinājies tikai ar šo vien,” drēbju kaudzei pievienojās krekls un bikses. Pilnīgi kaila viņa stāvēja Pētera priekšā, nejūtot ne mazāko mulsumu. Lai nu no kā, bet no sava uzticamākā bērnības drauga un pavadoņa viņa nekautrējās.
“Esmu gan,” viņš norija siekalas. Šādu vaļību viņš nekad nebija gaidījis no Katarīnas. Viņa pa to lauku uzvilka kreklu un korseti.
“Aizšņorē, un pūt vaļā. Siekalosies ap citām sievietēm. Es galu galā iespējams esmu tava māsa, kaut gan laiku pa laikam es to visai veiksmīgi aizmirstu. Teiksim tā, ik reizi, kad tu puspliks drasē pa klāju,” mazliet paskarbi, bet mazliet smīnot Katarīna noteica.
„Zinu! Esmu šīs runas arī dzirdējis, ka tīri tehniski es tevi drīkstētu saukt par māsu, ja vien nebūtu melns,” Pēterim nekas cits neatlika kā izpildīt viņas prasību. Viņa spēcīgās rokas tik cieši savilka korsetes auklas, ka viņa ievaidējās.
“Hei! Atstāj man taču iespēju elpot,” Katarīna izmisīgi iesaucās. Pēteris kārtējo reizi tā īsti nebija novērtējis savu spēku.
“Atvaino. Nu tad esmu tev sagādājis arī cienīgas rotas un franču mežģīņu peņuāru. Lupata bez praktiskas nozīmes, bet Robertam noteikti patiks. Par to šaubu nav. Uz tava auguma tas izskatīsies reti rosinoši,” viņš turpināja, aizšņorējot arī kleitu, aizkabinot visus āķīšus.
“Lieliski! Kā ar plīvuru?” Katrīna pagriezās pret spoguli, lai apskatītos, kā reti krāšņais tērps uz viņas izskatās. Likās, ka tas būtu šūts speciāli viņai. “Debešķīgi! Saulē spīdēšu un mirguļošu tā, ka visi jūras putni metīsies uz šejieni. Un tomēr man patīk. Gluži kā īsta zelta kaudze. Nodomās vēl, ka esmu bākuguns.”
“Tad ir labi. Nikolass kaut ko tur runāja, ka tu šito varētu atzīt par pārāk kliedzošu un pat bezgaumīgu.”
“Eh!” Katarīna atmeta ar roku. “Ko viņš vispār no krāšņiem dāmu tērpiem saprot? Labāk, saki, kā tur īsti paliek ar to plīvuru?”
“Tik ļoti gribi?” Pēteris saviebās.
“Vai nu plīvuru, vai frizūru. Izvēlies, ko tu man gādāsi, bet šitāda purva ragana pie tik šikas kleitas… nē! Neies cauri!” un šī prasība bija ļoti konkrēta.
“Tad lai iet frizūra. Laidīsi mani klāt, vai meklēsi ekspertu?”
Katarīna brīdi pētoši lūkojās Pēterī.
“Domāju, ka mēs divatā kaut kā ar to tiksim galā. Eksperti te nekur tuvumā neplunčājas. Es vēl atceros, pēc kā frizūra izskatās, bet tavas rokas ir visai prasmīgas, lai arī dūres tik lielas un spēcīgas, ka bulli varētu no kājām notriekt,” viņa apsēdās uz ķebļa un pameta Pēterim ķemmi. “Ķeries pie lietas. Un skaties, nenoplēs man matus.”
Pēteris smagi nopūtās. Ar trīcošiem pirkstiem viņš ķērās pie Katarīnas izspūrušajiem, garajiem matiem. Darīt tur būtu daudz ko, laika īpaši daudz nebija, bet vēl bija jāuztraucas, lai pārāk neplūktu.

Spožajā Karību saulē Katarīna mirdzēja tā, ka uz viņu bija grūti paskatīties.
“Pēter, vai tu esi atbildīgs par šo mirdzumu?” Nikolass samiedza acis.
“Es!” melnais vīrietis lepni atteica.
“Un par tiem rubīniem?”
“Arī es!”
Visas Katarīnas rotas bija no zelta un iespaidīga izmēra rubīniem. Gan rokas sprādzes, gan kaklarota, gan diadēma, gan gredzeni.
“jo tālāk, jo trakāk! Šitā mirdzot, Kaķēns, pievilinās visus vietējos salašņas, bet lai ir! Bet tagad marš laivā! Tas sasodītais svētais tēvs ilgi negaidīs!”
Katarīna, Pēteris un Nikolass iekāpa laivā un devās uz Viesuļvētru. Tai, kā vislielākajam no trim pirātu kuģiem, bija jāuzņem visi, kas piedalīsies kāzu ceremonijā.

“Tas maita Roberts tagad savāks ne tikai manu mīļoto māsīcu, bet arī milzu bagātību līdz ar viņu,” Nikolass noņurdēja Džimam pie pašas auss, tikko uzkāpis uz Viesuļvētras klāja.
„Tu par tiem rubīniem?” pirāts smīnēja. Nikolass pamāja, viņš likās esam reti neapmierināts. Bet tas bija tikai ārējais iespaids. Patiesībā viņš tikai priecājās, ka Katarīna būs mīļotā cilvēka rokās, ka galvenās nepatikšanas ir it kā veiksmīgi beigušās, ka tagad varēs atgriezties pie ierastās dzīves.
“Un tev žēl vai?” atskanēja Neprātīgā Džima piebilda visai dzēlīgā tonī. “Tev pašam bagātību sarausts tik daudz, ka visu mūžu neiztērēsi. Sen jau varēji mest mieru pirātismam.”
“Un tu pats? Liekas, ka tu nemaz nekāro kļūt par sauszemes iedzīvotāju ar māju, plantāciju, sievu un bērniem,” Nikolass zobojās pretī.
“Tu pie pilna prāta esi? Kāds gan no manis ģimenes cilvēks un kārtīgs pilsonis sanāktu? Nerunā aplamības. Man būs lemts palikt jūrā uz mūžīgiem laikiem. Basta!” Džims ātri izbeidz šo sarunu. Kārtīga cilvēka dzīve viņu sen jau vairs nevilināja. Bez tam viņš nespēja iedomāties kādu sievieti sev līdzās, kādu, kas viņam nekristu uz nerviem jau pēc mēneša, un tādu, kas mīlētu viņu, nevis visas viņa bezgalīgās bagātības. Un to, ka nav ne tuvu skaistulis, drīzāk kroplīgs briesmoni, viņš lieliski apzinājās. Rētu izķēmotā seja biedēja daudzas sievietes. Līdz šim tikai viena sieviete bija viņā mīlējusi šo „briesmoni”, un viņš bija šo sievieti apprecējis. Tikai nu jau viņa bija mirusi. Ak, jā, tagad bija arī Katarīna. Džims pret viņu juta neparastu siltumu un maigumu. Reizēm šķita, ka arī sievietei kapteinis ar rētaino seju ir gan mīļš, gan simpātisks, bet tur tik un tā nekam nesanākt. Jau pavisam drīz šī draiskā pirāte kļūs par Vakardienas kapteiņa Roberta Bleka kundzi. Bet Roberts, salīdzinājumā ar Džimu, bija rets skaistulis, lai arī patiesībā pat nevarēja konkurēt ar Džordžu Lendonu par izskatīga vīrieša statusu. Viņam bija skarbais valdzinājums un indiānim raksturīgs straujums, kas darīja savu.
“Tad nepiedāvā citiem to, kas pašam neliekas vilinošs. Un tagad laikam tomēr būtu jāpievēršas Katarīnai un Robertam,” īgni noņurdēja Nikolass. “Un tagad labāk stiep ārā to mācītāju.”
“Starp citu, tas Dieva cilvēks ir īsts Velns,” Džims pukojās, vedot Nikolasu uz slēgtu kajīti. “No sākuma sacēla tādu brēku, kad šo vedām uz kuģi, it kā viņam dzīvam ādu dīrātu. Tik tikko izdevās izsprukt no varas iestādēm. Pēc tam šis maita mēģināja bēgt, tad aizdedzināt kuģi. Mēs šo ieslēdzām. Bet ko šis? Sāka dauzīt visu kajītē esošo inventāru un brēkt, ka Dieva sods pār mums bezdievjiem nākšot. Uz brīdi šo sasējām, bet tad viss beidzās ar to, ka mans bocmanis šo piedzirdīja ar rumu, lai reiz būtu miers un klusums. Cik no rīta paskatījos, guļ kā nosists. Īstens žūpa. Izskatās pēc mūsu cilvēka,” Džims vēl beigās pajokoja, pabeidzot mācītāja „varoņdarbu” sarakstu.
“Ceru, ka tik tiešām nav atstiepies,” Nikolass smīkņāja. “Kurš tad laulās?”
“Es!” Džims noteica. “Pēc jūru un okeānu likumiem.”
“Sagribēji gan!” Nikolass iesmējās, bet negrasījās iebilst. Džimam uz to bija visas tiesības.
“Celies, žūpa!” Džims uzbrēca vēl joprojām aizmigušajam mācītājam. Tas tikai kaut ko noņurdēja un apgriezās uz otriem sāniem.
“Celies! Tev jāveic laulāšana!” mācītājs saņēma pamatīgu dunku no Džima.
“Vēlāk! Vēlāk! Ne tagad! Kad uzlēks saule!” atskanēja klusa murmināšana.
“Ir jau pusdiena! Nekāds vēlāk! Tūlīt!”
Reakcijas nekādas.
Nikolass uz brīdi izgāja ārā un atgriezās ar ūdens spaini, ko bez jebkāda brīdinājuma uzgāza mācītājam uz galvas. Vēsais jūras ūdens viņu tūlīt pat pamodināja. Skurinādamies un spļaudīdamies viņš slējās kājās:
“Ko tas nozīmē? No sākuma nolaupa, tad iesloga, iekausta, piedzirda, bet nu neļauj gulēt un vēl aplej ar ūdeni,” svētais tēvs izklausījās nedaudz aizvainots un gaudulīgs.
“Celies augšā un neņerkšķi! Esi vīrs! Izpildīsi to, kamdēļ tevi šurp atveda, un varēsi pazust uz visām četrām debespusēm,” Džims vēsi un lietišķi noteica.
“Tad, kas man ir jādara?” mācītājs miegaini mirkšķināja acis, cenšoties atgūties. No pārmērīgās ruma devas, viņam sāpēja galva, bija nelabi un piedevām vēl nebija nekādas skaidrības par savu nepieciešamību atrasties uz pirātu kuģa.
“Jāsalaulā Katarīna un Roberts,” Nikolass iesaistījās sarunā.
“Ak tas esi tu, bandīt!” mācītājs beidzot atjēdzās tik tālu, lai atpazītu Katarīnas brālēnu. “Tu esi tas draņkis, kas manā dievnamā sarīkoja slaktiņu un aizvedi kapteiņa Džordža Lendona līgavu.”
“Tikai tāpēc vien, lai viņu atdotu tam līgavainim, kas viņu patiesi mīl. Tikai tamdēļ, lai dāvātu meitenei to brīvību, ko viņa alkst. Tikai tamdēļ, lai nepieļautu negribētas nākotnes uzspiešanu. Tikai tāpēc vien, ka viņa ir mana māsīca, un es viņu mīlu.”
“Un tu gribi teikt, ka būt par pirātu, slepkavot un laupīt, ir labāks liktenis? Cienīgāks?” mācītājs sašuta ne pa jokam.
“Nē! Bet tas ir tas, pēc kā alkst viņas sirds. Un tagad izbeigsim šo neauglīgo diskusiju. Te būs Bībele…” viņš iespieda mācītājam rokās biezo melno grāmatu ar zeltītu krustu uz vāka, “… ej un salaulā divas mīlošas sirdis. Tad varēsiet būt brīvs.”
“Nopietni?” ar bažām un neticību mācītājs vērās gan Nikolasā, gan Džimā. Bailes par savu dzīvību bija daudz lielākas, nekā sašutums par notiekošo.
“Zvēru, padre!” Džims pasmīnēja. “Ejam!”

Katarīna un Roberts jau krietnu brīdi trinās viens gar otru, kaislīgi skūpstoties un neliekoties ne zinis par apkārtējiem. Un doto brīdi viņi interesējās tikai viens par otru, kā divi tikko iemīlējušies jaunieši.
„Hei! Pataupieties arī vēlākam!” Džims uzsauca. Katarīna atrāvās no Roberta un pavērās nācējos.
„Nu tad beidzot! Likās, ka būs vien jākrīt grēkā!” Roberts noteica.
„Nedomāju, ka jūs jau to nebūtu izdarījuši,” mācītājs zobgalīgi noteica. „Pirāti jau nav gluži tie ļautiņi, kas ievērotu baušļus un tikumību.”
„Hei! Tikai nevajag apskaust, padre!” Katarīna nenocietās. Pirāti smējās kā kutināti, bet mācītājs sapīka.
„Atlikt! Labāk ķeramies beidzot pie lietas,” Nikolass iejaucās.

Kad visapkārtējā jautrība beidzot rimās, mācītājs nostājās pie improvizētā – uz divām ruma mucām uzlikts dēlis, pārklāts ar zīda šalli – altāra, novietota kuģa priekšgalā. Džims un Pēteris nostājās vienā pusē, bet otrā – Roberts. Pirāti šodien biaj reti apcentušies – namazgājušies, apvilkuši tīras drēbes, noskuvušies un saķemmējušies. Ierastie jūras mežoņi izskatījās pēc tīri civilizētiem cilvēkiem, un to viņi darīja Katarīnai par prieku. Tagad skarbie vīri stāvēja vairākās rindās, veidojot eju visa kuģa garumā, pa kuru Nikolass veda savu māsīcu, un dažs labs notrausa arī kādu asaru. Tie spāņi, kam bija labākas balsis, sāka dziedāt senu mīlas balādi.
„Nikolas! Es mīlu arī tevi!” viņa čukstus noteica.
„Zinu, Kaķēn! Tas ir abpusēji, un tā vienmēr ir bijis,” viņš pasmaidīja.
„Man tikai žēl, ka tagad tevi vairs tik bieži neredzēšu,” Katarīna skumji nopūtās.
„Es gan tā nedomāju! Nu varbūt kādu nedēļu, augstākais mēnesi. Toties nu tev būs Roberts,” Nikolass mēģināja mierināt māsīcu.
„Tikai apsoli, ka neļausies nogalināties bez manas klātbūtnes.”
Pirāts iesmējās, bet tūlīt pat atkal palika nopietns.
„Negarantēju, Kaķēn!”
Viņi bija aizgājuši līdz altārim.
„Robert Blek, es nododu tev savu vislielāko dārgumu. Saudzē to, ja ne būs darīšana ar mani,” viņš ielika Katarīnas plaukstu Roberta plaukstā.
„Un mani arī,” piebilda Pēteris.
„Un neaizmirsti par mani,” pasmaidīja Džims. Rēta mazliet kropļoja viņa smaidu, bet Katarīnai tas tik un tā likās žilbinošs un maiguma pārpilns.
„Zvēru visu šeit savākušos un visu dievu priekšā, ka Katarīnai jāžēlojas nebūs!” Roberts pacēla roku zvērestam.
„Mēs esam pulcējušies zem spožajām debesīm virs ūdeņu plašumiem...” mācītājs iesāka.
„Vai varētu īso versiju?” Džims nenocietās.
„Kā teiksiet,” mācītājs piekrita. Pēc vakardienas dzeršanas viņam vēl joprojām kalta rīkle, sāpēja galva un kuģa līgošanās rosināja domas par vemšanu. Tā kā viņš bija tikai priecīgs ātrāk to visu pabeigt.
„Nu tad īsākā versija. Kā namsaimnieks vēlas. Katarīna fon Lihtberga, vai esi ar mieru Dieva un visu šo laužu priekšā ņemt par vīru pirātu kapteini Robertu Bleku?”
„Un kā vēl!” Katarīna iesaucās.
„Es pieļauju, ka tas nozīmē: Jā!” mācītājs noteica un pievērsās Robertam.
„Robert Blek, vai tu Dieva un šo laužu priekšā esi ar mieru ņemt sev par sievu Katarīnu fon Lihtbergu, nepaklausīgāko no visa reģiona sievietēm?”
„Ja nebūtu, tad es te nestāvētu,” Roberts atteica.
„Ak dievs! Vai tiešām jums ir tik grūti pateikt parastu vai nu „jā” vai „nē”. Kamdēļ visi šie...”
„Karaliskā flote pie kreisā borta!” trauksmes pilns sauciens atskanēja no augšas, pārtraucot mācītāju.
„Kas?” Džims pievērsās jungam, kas sēdēja masta galā.
„Izskatās pēc Tobāgo forta kuģiem. Trīs gabali,”
„Lendons!” vienbalsīgi secināja Katarīna un Nikolass, un metās uz kreiso bortu.

“Zārkā baltās čībiņās es to draņķi labprāt redzētu,” Katarīna nikni šņāca, tālskatī tik tiešām saskatot Džordžu Lendonu stāvam uz karakuģa komandtiltiņa. “Vai tiešām viņš nekad mierā neliksies?! Noriebies kā simtreiz sildīta zupa. Ne jau mani viņam vajag.”
“Tiesa, Kaķēn! Viņam vajag mūsu galvas. Un šoreiz arī tu netiksi žēlota. Tas ir kā likts,” Nikolass paņēma no viņas tālskati un palūkojās uz karakuģiem. Sekoja lamuvārdu un lāstu virkne visdažādākajās valodās.
“Kādi ieteikumi, mani dārgie?” Katarīna pavērsās pret visiem trim kapteiņiem.
“Bliezt tam kverplim virsū no visiem stobriem. Tavā gaumē, Kaķēn! Viens pret vienu, un šoreiz mēs būsim tie, kas uzvarēs, jo tu esi mūsu rokās. Vairs nav neviens jāsaudzē,” nicīgs smīns parādījās uz Džima lūpām.
“Vai nu mēs viņus beidzot nobeigsim, vai arī aiziesim paši pa burbuli, bet nekāda vidusceļa nebūs,” Roberts skarbi noteica.
“Pielādēt lielgabalus!” Džims nokomandēja saviem vīriem. Pārējie kapteiņi steidzās atgriezties uz saviem kuģiem. Katarīna sekoja brālēnam. Jūtas pie jūtām, bet pagaidām viņa vēl skaitījās Pusnakts zvaigznes komandai piederīga. Un viņa pati arī gribēja palikt pie Nikolasa. Pirāte lieliski zināja, ka tikai traucētu Robertam koncentrēties uz kauju, ja būtu viņam līdzās, tāpat kā viņš traucētu viņai. Bet Nikolass jau bija apradis ar māsīcas klātbūtni neskaitāmajās jūras kaujās. Bez tam uz Pusnakts zvaigznes par viņu vairāk kreņķējās Pēteris.
(12.12.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Sensid (viesis) (11.11.2019, 21:24)A, kurš teica, ka kapos viegli? Labi vien, ka vismaz kāds mūs atcerās.Ljurbenjaaks (viesis) (11.11.2019, 12:13)A, kas tad te ir nobrucis? Viss OK un turpinās. :D/Aleksandrs Leicers/ (viesis) (11.11.2019, 01:18)Atceros, kā nesen Feini.lv bija nobrucis uz vairāk kā mēnesi, man šķiet. Es kritu nelielā panikā, jo visi darbi atradās tikai šeit (nedaudz muļķīgs lēmums). Taču caur Google dublētajām...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
Interesantas bildes


Roka roku zīmē
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 533 Kopā:5059219

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.2 sec