X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 12. daļa
  
Komentāri (10)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Pirātu kuģi izkārtojās puslokā un sagaidīja flotes kuģus.
“Katarīn!” pāri ūdeņiem bija dzirdama Džordža Lendona balss. “Es tev dodu pēdējo iespēju palikt dzīvai. Tūlīt dodies šurp un atgriezies ar mani baznīcā pie altāra.”
“Varbūt ir vērts ieklausīties?” bažīgi vaicāja Nikolass. Viņam pēkšņi sāka likties, ka tik labi viss tas viss nebeigsies. Arī Lendons bija gatavs uz spēles likt visu. Tad lai vismaz mīļotā māsīca paliek dzīva.
“Nikolas, tu traks?!” Katarīna pikti iesaucās un uzsita viņam pa pakausi ar plaukstu. Cepure nokrita. “Tu darīji visu, lai izglābtu mani no viņa rokām, bet tagad liec tur atgriezties. Nekad! Es labāk noiešu dibenā līdz ar tevi, Džimu, Robertu, Pēteri, Huanu, Diku un citiem lieliskajiem zēniem, kas peld zem Jautrā Rodžera, bet nekad… tu mani saprati? Nekad, es nepadošos. Un, lai visas Svētās Jūras čūskas stāv mums klāt!”
Tas bija pateikts skaidri un skarbi Nikolasam tieši acis. Viņš klusējot pamāja. Pirāts lieliski visu saprata. Katarīnas jaunības maksimālisms, Lihtbergu ietiepība, uz kuģa iemantotā izturība un brīvais dzīves spars neļaus viņai piekāpties. Lai vai kā, bet Lendonam viņu neredzēt.
Veikli kā mērkaķis Katarīna uztrausās uz augstākās rājas.
“Lendon! Tu mani dzirdi?” viņa sauca pilnā kaklā. “Es noraidu tavu piedāvājumu. Es saku: nē! Es piederu jūrai, es piederu šai pasaulei, kas tev ir tik nīstama, un es to nepametīšu pat tad, kad man draud ar nāvi.”
“Tad skaiti lūgšanas un nožēlo grēkus, pirātu padauza!” Lendons atkliedza pretī un deva zīmi sākt lielgabalu apšaudi.
Uz pirmo flotes šāvienu, Vakardiena un Pusnakts zvaigzne no sāniem laida virsū vairākus. Vēl daži atbildes šāviņi no flotes puses un pirmais vilnis pierima. Rezultāts – viens caurums klājā un salauzts masts flotes kuģim, sapluinītas buras Vakardienai un viegli cietusi Viesuļvētras deguna daļa. Bojājumi bija nenozīmīgi.
“Izskatās, ka tas bija tikai ievads. Viņi tūlīt pārlādēs uz bliezīs atkal,” Nikolass ātri nopētīja bojājums.
“Nu un, mēs arī!” Katarīna atgriezās uz klāja. “Labāk dodamies uz abordāžu. Esmu gatava arī tuvcīņai. Kā man gribētos, lai Lendonu pietaupa man.”
“Ja tu to tik tiešām gribi, tad apsolu viņu tev, ja šis patrāpīsies man,” Nikolass viņai piemiedza ar aci.
Nogranda vēl viens šāviens, tēmēts tieši uz Katarīnas pusi. Viņa automātiski pieliecās aiz borta, bet lieki. Lode iekrita ūdenī līdzās kuģim, apšļācot pirātus ar atsvaidzinošu ūdens palti.
“Ak tu šitā!” Katarīna apskaitās. “Nu tad saņem pretī, maita! Uguni, zēni. Un tiešā trāpījumā un Lendonu. No visiem stobriem!” viņa nokliedzās. Pavēle tika nekavējoties izpildīta, lai arī kapteinis nebija tas, kas to izteica. Galvenais, ka pavēle viņiem bija aptīkama. No Pusnakts zvaigznes Lendona virzienā aizlidoja no viesiem lielgabaliem raidītas lodes. Un visai trāpīgi. Kuģiem divās vietās tika iedragāts borts, salauzts masts un izsists robs burās.
“Nu? Kā tev patīk?” Katarīna līksmi lēkāja pa klāju. “Ceru, ka patīk, jo tu tūlīt dabūsi vēl!”
Par atbildi Lendons šāva pretī. Arī flotes raidītie šāvieni bija pietiekami trāpīgi.
“Laiks tiešām pāriet uz tuvcīņu!” Nikolass pikti noteica. “Šitā viņi mūs pārāk sacaurumos,” un viņš deva pārējiem zīmi, ka jāuzsāk abordāžas manevrs. Gan Roberts, gan Džims tūlīt atsaucās uz šo aicinājumu.
Kuģi draudīgi satuvojās. Vēl pirms izmest abordāžas āķus, Nikolass pamānījās likt izšaut no visiem labā borta lielgabaliem pa pretinieka kuģi tiešā tēmējumā. Šoreiz nodarītie kaitējumi bija pietiekami, lai kareivjiem un jūrniekiem pirāti vairs nebūtu prātā. Katrs no viņiem tagad metās glābt savu ādu, lai tikai tiktu no lēnām grimstošā kuģa. Tie, kam pietrūka vietas laivās, lēca pāri bortam tāpat, turoties pie dēļu galiem, muciņām, bojām, vispār visiem peldošajiem priekšmetiem. Katram sava dzīvība bija dārgāka par visu. Kuģis nogrima visai ātri daudzus paraujot sev līdzi dzelmē.
Pusnakts zvaigzne apmeta nelielu līkumu un pietuvojās kuģim, uz kura klāja bija Džordžs Lendons. Vakardiena no vienas puses un Pusnakts zvaigzne no otras veica abordāžu. Karaliskās flotes kuģis bija iespiests starp pirātu kuģiem kā gaļas gabals starp maizes šķēlēm.
Atvāztu zobenu rokās, mirdzošajā kleitā un zvērojošām acīm Katarīna stāvēja uz borta malas un turējās pie vantīm.
„Hei! Lendon! Kā tev tas patīk?” viņa novicināja zobenu pa gaisu un kopā ar citiem pirātiem uzlēca uz kuģa klāja.
„Kaķēn, esi uzmanīga! Nesamaitā tērpu!”
„Neraizējies! Lendona asinis uz tā būtu vislabākais rotājums,” viņa šķelmīgi atteica, un tūlīt pat iesaistījās cīņā ar kareivjiem. Visiem bija pavēlēts bez jebkādas apdomāšanās un pārdomām noslaktēt visus pirātus, ieskaitot Lendona izbijušo līgavu.
Gar pretējo bortu darbojās Roberta Bleka zēni. Pašam Robertam paveicās tikt pie Lendona.
„Nu ko? Zvēru pie visām jūras čūskām un sirēnām, ka šoreiz viens no mums būs beigts,” Roberts ar retu entuziasmu metās cīņā. „Pakārt viņam mani sagribējās kā tādu prastu bandītu. Ne vella!”
„Šoreiz gan nebūs tavu ļaužu, kas paglābs tavu ādu, Robert Blek. Tu mirsi!” Lendons indīgi noteica. „Viņi ir pārāk nodarbināti ar savu pakaļu glābšanu.”
Ar to arī abu pretinieku saruna beidzās. Viņi visu spēku un uzmanību koncentrēja tikai zobencīņai. Lendons pilnībā pārvaldīja klasiskās zobencīņas mākslas skolu, pluss vēl viņam bija lieliska pieredze. Robertam bija tikai pieredze. Viss, ko viņš bija mācījies, bija apgūts pašmācības ceļā no dažiem citiem, no novērojumiem. Toties viņam piemita neparastā jūrnieka veiklība un lieliska prasme improvizēt. Viņi bija uzskatāmi par līdzvērtīgiem pretiniekiem.

„Tavs mīļotais vīrietis pašlaik klopē tevis nīsto vīrieti,” Katarīnai uzsauca kāds no Pusnakts zvaigznes pirātiem.
„Kur?” viņa palūkojās apkārt. Nedrīkstēja pieļaut, ka Lendons mirst viņai klāt neesot.
„Pakaļgalā.”
Katarīna nekavējoties steidzās turp. Lai arī kas notiktu, viņai tas bija jāredz. Un drīz vien ieraudzīja abus kapteiņus, saķērušos zobenu cīniņā uz dzīvību un nāvi.
„Robert, es arī gribu!” viņa pārmetoši iesaucās, novēršot duelantu uzmanību.
„Saņem! Ja esi droša, ka tiksi ar viņu galā,” Roberts caur zobiem izmocīja un pagāja malā, bet vēl nenolaida zobenu. Viņš jau bija paguris, kaut arī Lendons vairs nebija pirmā svaiguma.
„Nejaucies, kur neprasa!” atcirta Lendons.
„Labi!” Katarīna pamāja. „Es tik un tā papriecāšos par tavu nāvi. Tā man būs lieliska kāzu dāvana no Roberta puses. Starp citu, draņķi tu tāds! Tu man izmaitāji laulību ceremoniju.”
Lendons pasmīnēja:
„Tāpat kā tavs brālēns mūsējo,” sekoja atbilde. „Un ceru, ka šīs beigsies tāpat. Tikai ne līgavas, bet gan līgavaiņa trūkuma dēļ.”
„Ka tik ne tā!” Katarīna aizsvilās. Viņas pirksti cieši sažņaudza zobena rokturi. „Tu vari gribēt, ne atņemt man mīļoto. Tavām vēlmēm nepiepildīties. Piedod, Robert!” viņa strauji metās uz priekšu, ietriecot zobenu Lendonam ribās.
„Kā...?” viņš paraudzījās Katarīnā, ļaujot zobenam izkrist no rokas. Vīrietis jutās vairāk nekā pārsteigts par negaidīto uzbrukumu un vēl mazāk par iznākumu.
„Pavisam vienkārši. Es aizstāvu to, kas man ir dārgs,” sieviete izrāva zobenu no Lendona miesām.
„Tu esi slepkava. Tu to zini?” viņš lēnām noslīdēja uz grīdas.
„Zinu! Jau krietnu laiku. Bet ne lielāka slepkava par tevi, Džordž!” Katarīna, ar asinīm notriepto zobenu rokās, nostājās cieši līdzās Robertam.
„Es tu nolādēt...,” pār lūpām Lendonam sāka plūst asinis, elpa aizrāvās.
„Tik pat cik tu! Un dusi mierā jūras dzelmē, ja reiz uz zemes tev nebija miera!” Katarīna pārmeta krustu pār Lendonu un novērsās. Viņa zināja, ka tuvākās minūtes laikā flotes kapteinis jau būs miris.

„Nu, kamdēļ tu tā darīji?” Roberts cieši satvēra viņas galvu un ielūkojās acīs. Vīrieša balsī ieskanējās pārmetums.
„Pirmkārt, jau es to sen gribēju izdarīt. Pat alku to izdarīt par visu to, ko viņš man un man dārgajiem nodarījis. Otrkārt, viņš draudēja man atņemt tevi, bet es tevi mīlu. Es tikai aizstāvēju to, kas man ir dārgs,” Katarīna nejutās vainīga, ne arī grasījās īpaši taisnoties, ka nogalinājusi vienu nīstamu vīrieti, kurš apdraudēja viņai mīļo dzīvības.
„Un tu domā, ka es pats ar viņu nebūtu ticis galā?” Roberts tik un tā viebās, jūtoties nedaudz pazemots, ka sieviete ir izdarījusi viņam pienākošos darbu.
„Būtu, bet kamdēļ lieki riskēt un vilcināties. Bez tam man to izdarīt pašrocīgi sagādāja prieku. Tev taču nav žēl, ka es nedaudz papriecājos?” viņa pastiepās pret Robertu un viegli noskūpstīja, mēģinot pēc iespējas ātrāk izlīgt. Draisks smaids rotāja sievietes lūpas.
„Labi! Piedodu, ka izbojāji man izklaidi, bet nu kustamies. Te vēl ir plašs darba lauks,” Roberts satvēra sievietes roku un rāva viņu atpakaļ uz cīņas biezokni. „Bez tam mums vēl jāpaspēj šodien apprecēties! Atliek tik cerēt, ka pa šo slaktiņu nebūs nomušījuši svēto tēvu un abus atlikušos kapteiņus.”

Neprātīgais Džims bija veicis savu kārtējo it kā galīgi neapdomāto manevru. Viesuļvētra iepeldēja starp abiem atlikušajiem karakuģiem un pēc Pusnakts zvaigznes parauga izšāva no viesiem abu bortu lielgabaliem, riskējot tieši to pašu dabūt pretī no abiem kuģiem vienlaicīgi. Viņam vienkārši paveicās, ka paspēja izšaut pirms vēl šī ideja ienāca flotes virsnieku prātos. Pēc tādiem bojājumiem jūrniekiem prātā bija tikai viena doma – glābjas kas var. Kā žurkas, vēl dzīvie un kustēties spējīgie steidzās pamest grimstošos kuģus.

„Godājamie pirātu kungi!” svētais tēvs, redzot, ka nu viss ir beidzies, vērsās pie trim kapteiņiem. „Varbūt tomēr beidzot ķersimies pie lietas? Man tā kā nav pārāk labi ap dūšu. Nelabi metas redzot šos līķu kalnus. Puiedevām vēl slāpst arī, un ēst arī tā kā sāk gribēties. Un arī līgavainim un līgavai jau ir apnicis gaidīt.”
„Tūlīt! Ej padzeries. Pēc tam rīsi kopā ar visiem,” atcirta Džims. „Līķi jāaizvāc. Nedomāju, ka Katarīnu diži apmierinās šitādas dekorācijas. Un jāapkopj ievainoto brūces. Negribu, lai komanda noasiņo vēl pirms svinību sākšanās.”
„Nu tad pagaidīsim!” mācītājs apsēdās uz virvju rituļa un iedzēra no nelielās vīna pudeles, ko bija pa cīņas laiku nejauši atradis.

Viss bija nokopts, mirušie ar mācītāja svētību iemesti jūrā, ievainotie pārsieti, gandrīz nekas vairs neliecināja, ka cīņa vispār bijusi. Ja nu vienīgi nogremdēto kuģu atlūzas un retais gandarījums pirātu sejās un sirdīs. Par neskaitāmajiem sagūstītajiem angļiem viņu kuģu tilpnēs domās vēlāk. Lai pasēž, bet pirāti tagad līksmos.
„Nu gan varam sākt.” Nikolass satvēra Katarīnu aiz rokas. „Ļoti ceru, ka tev vairāk neviena piekrāpta līgavaiņa nav,” viņš jokojot pikti nošņāca.
„Nav gan,” pirāte pasmaidīja, bet izklausījās, ka viņa šo trūkumu pat nožēlotu.
„Aleluja!” viņš pacēla galvu pret debesīm. „Varbūt, ka Dievs tomēr eksistē. No kuras vietas sāksim?”
„Cik es atceros, tad mēs palikām pie paša pēdējā. Nostājieties pa vietām,” mazliet atguvies, bet jau atkal mazliet iereibis, svētais tēvs deva norādījumus.
Pirāti stāvēja svētsvinīgām sejām, cenšoties uz brīdi piemirst sāpošās brūces un mirušos biedrus. Gan jau vēl paspēs sadziedēt vienus un apraudāt otrus.
Katarīna un Roberts, sadevušies rokās, lūkojās viens otrā un muļķīgi laimīgi smaidīja, kamēr mācītājs pateica liktenīgo frāzi.
„Nu tad pasludinu jūs par vīru un sievu, ja vien pa slaktiņa laiku neesat pārdomājuši.”
Apliecinot, ka pārdomājuši nav, jaunlaulātie kaislīgi noskūpstīja viens otru. Atskanēja aplausi, urravas, svilpieni, līksmas un bezbēdīgas pirātu dziesmas.
„Nu tad stūrējam uz svinīgu vietu! Neba jau uz jūras žūposim, dejosim, kursim ugunskurus un līksmosim līdz nemaņai! Bet tagad piemiņas klusuma brīdis mūsu aizgājušajiem biedriem un cieņas izrādīšanai tiem pretiniekiem, kas cīnījās kā vīri,” Džims pirmais noņēma cepuri un nolieca galva. Pārējie sekoja viņa piemēram, noņemot cepures, lakatus un visas citas galvas rotas. Uz brīdi iestājās kapa klusums uz visiem trim kuģiem. Dzirdamas bija tikai kaijas, viļņu skalošanās, kuģu čīkstēšana un daži apslāpēti vaidi.
„Un tagad! Pilnās burās!” Džims noaurojās savā zemajā, rūcošajā balsī. Pavēle tika izpildīta nekavējoties, pirāti ieņēma savas vietas.

Uz kādas no sīkajām, vientuļajām salām pirāti sarīkoja vislielākās svinības, ko paši spēja atcerēties pēdējā gada laikā. Vairāki ugunskuri tika sakurti pa visu liedagu. Virs tiem uz iesmiem uzdurti cepās sivēni un tītari, kurus brīdi pa brīdim aplēja ar vīnu. Ruma un alus muciņas rindā slējās gar krastu. Pēteris sēdēja uz vienas no tām un uzmanīja, lai neviens vēl pirms laika nepieķertos pie dzēriena, ar kuru vajadzēja pietikt ilgākam laikam. Nu vismaz līdz rīt rītam.
Vēlāk jau krietni iesilušie pirāti laidās dejā, pašu muzikālajā pavadījuma, bet Katarīna virpuļoja starp viņiem brīdi pa brīdim pievēršoties te vienam, te otram sev mīļam pirātam, lai pateiktu atvadu vārdus. Kā ne kā, rīt no rīta viņa dosies līdzi Robertam uz Vakardienu. Nebija jau tā, ka pēc tam nesatiktos ar visiem citiem, bet vienkārši šīs bija kaut kā dārga un ierasta beigas un jauns sākums kam pavisam nezināmam, bet vilinošam.

„Pēter, saulīt! Ceru, ka neesi iedomājies, ka tu tagad tiksi no manis vaļā. Tev ir zvērests pildāms,” viņa draiski uzsita melnajam puisim uz pleca.
„Bet tagad tev ir Roberts,” Pēteris izslējās pilnā augumā. Viņa krūtis atradās Katarīnas acu augstumā. Lai saglabātu acu kontaktu, sievietei sanāca krietni atlikt galvu. „Tev vairs nevajag mani, kas par tevi rūpēsies un sargās,” viņš turpināja, un balsī bija dzirdama nožēla.
„Nu un tad? Pirms tam bija Nikolass un Džims, kas sargāja. Iegaumē, ka tavs zvērests ir kā laulība, līdz nāve mūs šķirs.”
„Roberts neiebildīs?” Pēteris viņu cieši saņēma aiz pleciem. Tagad viņš to droši drīkstēja darīt. Neviens viņu vairs nesodīs un nepārmetīs par pieskaršanos platajai sievietei. Lai arī melnā ādas krāsa nebija zudusi, pirātu raibajā kompānijā viņš bija tāds pats cilvēks kā visi citi, ar tādām pat tiesībām.
„A, kas viņam tur ko iebilst?!” Katarīna paraustīja plecus. „Tiks pie uzticama pirāta. Tu esi mans pūrs.”
„Tu te joko, bet es nopietni,” puisis noņurdēja. Viņš atlaida bijušo kundzi un apsēdās smiltīs. Viņš uzskatījās nelaimīgs.
„Es arī!” Katarīna notupās uz ceļiem viņam pretī. „Un arī Nikolasu es pabrīdināšu un pielauzīšu, ja kas. Nebēdā!” vairāk viņa neļāva Pēterim neko iebilst. Tikai viegli noskūpstīja viņu, ko jau sen bija vēlējusies izdarīt, un nozuda raibajā pūlī, tumšo acu pavadīta.

Nākamais, kas patrāpījās Katarīnas redzeslokā, bija Nikolass. Brālēnu viņa atrada nomaļus. Viņš skumīgs sēdēja pie attāla ugunskura, lēnām dzēra alu un lūkojās liesmās.
„Kas noticis? Nebiju domājusi arī tevi redzēt drūmu kā negaisa debesi,” Katarīna apsēdās viņam blakus smiltīs un uzlika galvu uz brālēna pleca.
„Skumstu! Tu aizej! Laikam jau tagad izjūtu to pašu, ko toreiz bērnībā izjuti tu, kad aizgāju es,” viņš pievērsa skatienu māsīcai.
„Es neticēju, ka tevi vairs satikšu, bet tagad ir savādāk,” viņa iebilda.
„Un tomēr...”
„Izbeidz. Jau pēc dažām dienām atkal kaut kur satiksimies, atkal kāds kopīgs laupījums, atkal kādas dzīres vai kādi citi izlēcieni. Starp citu, ir jāapciemo tēvs. Jāpainteresējas, kā tur tagad ir. Tu taču solīji, un ņemot vēl vērā faktu, ka Džordžs Lendons ir miris...”
„Nu tad pēc nedēļas noteikti tiekamies,” Nikolass pasmaidīja. Fakts, ka Katarīna savām rokām nodūra Lendonu viņu gandarīja. Viņš nebija velti pūlējies māsīcu mācot un audzinot par īstenu pirātu. Viņa bija nobeigusi divus izcilus pretinieku – Zelta Dublonu un Džordžu Lendonu. Jebkurš varētu būt lepns kā pāvs par tādu radinieci.
„Tieši tā! Un vēl kas...”
Nikolass ar aizdomām sarauca pieri.
„Es Pēteri ņemu sev līdzi un Vakardienu,” Katarīna silti apsmaidīja, pavēstot to tādā tonī, it kā gribētu tikai vēl vienu dzēriena glāzi.
„Nē!” Nikolass iebilda. Viņš jau bija pieradis un atzinīgi novērtējis šo izbijušo Lihtbergu vergu.
„Jā gan, Nikolas! Mūs saista zvērests. Un tas tiks pildīts vai tur vai kas. Pēterim ir jāseko man.”
Pirāts smagi nopūtās. Strīdēties bija bezjēdzīgi.
„Lai iet ar! Es piekāpjos, bet tikai tāpēc vien, ka tevi mīlu,” Nikolass noskūpstīja Katarīnu kaislīgi un alkatīgi, ne tā gluži kā pienāktos brālēnam. Bet tā bija un palika pirmā un pēdējā reize.
„Es arī tevi mīlu,” viņš čukstus noteica un aizsteidzās pie Džima.

Šīsdiena cīņā savainotās kājas dēļ dejas Džimam izpalika, toties viņš lieliski spēlēja mandolīnu un dziedāja. Balss viņam arī dziedot palika tā pati dobji rūcošā, bet reti valdzinošā.
„Atraisies no šīs dāmas...” Katarīna uzlika plaukstu mandolīnai „...un pievērsīsies man?”
„Bet priekš tevis vienmēr laipni, mana dārgā!” Džims tūlīt pat atlika instrumentu malā un visu uzmanību koncentrēja uz jauno sievieti.
„Atnācu atvadīties.”
„Bet tu jau nekur nepazūdi,” Džims saviebās.
„Jā, bet tomēr nu būs mazliet savādāk,” Katarīna gribēja, bet nespēja vārdos izteikt visu to, ko juta un domāja.
„Es vairs nebūšu tavs mīļais Neprātīgais Džims?” viņš painteresējās. Pēc intonācijas nevarēja noteikt vai viņš joko, vai runā nopietni.
„Kas tas par dzērāja murgu? Es pat nezinu, kas tev būtu jāsastrādā, lai tur kas mainītos. Atceros, kad tevi pirmo reizi ieraudzīju, tu manī rosināji visīstāko interesi. Un ne tik daudz kā personība, bet gan kā vīrietis. Tā rēta, zemā balss, kaķa veiklība... Par spīti tam , ka pēcāk nodemonstrēji, ka esi īstens mežonis. Tu man vienmēr biji un arī būsi mīļš un dārgs.”
„Un tomēr tu apprecēji Robertu.”
„Bet tu jau neprasīji, lai precu tevi?! Vai tad tu to gribēji?”
„Un tu būtu to darījusi?” Džims neticīgi pārjautāja, neatbildot uz Katarīnas uzdoto jautājumu.
„Nezinu! Viss var gadīties. Ja nebūtu satikusi Robertu, kad pametu tevi pie izkraušanas, tad viss varētu būt citādi.”
„Tātad, ja Roberts pēkšņi atdod galus, tad tu nāc pie manis?” Džims šķelmīgi pasmīnēja.
„Noteikti, bet tas nenozīmē, ka tev tiek dota atļauja viņu nobeigt,” Katarīna tikpat šķelmīgi atbildēja. „Un es to tev saku nopietni.”
„Es tikai to priekšdienām. Pirāta dzīve ir riska pārpilna, bet neviens nav lielāks veiksminieks par mani.”
„Nesaki tā! Ka tik tava veiksme neatkāpjas,” Katarīna viņu norāja. Doma, ka varētu pazaudēt Džimu, patiesi biedēja. Paradoksāli un nepareizi, bet tā biedēja vēl vairāk par iespēju zaudēt Nikolasu vai Robertu. „Varbūt es tomēr apprecēju nepareizo vīrieti? Varbūt man vajadzēja pievērsties Džimam?” uz mirkli iešāvās Katarīnai prātā, bet tad viņa ātri atsauca atmiņā Robertu un aizdzina šo uzbāzīgo domu.
„Nu tad man vismaz būs tas gandarījums, ka tu par mani raudāsi rūgtas asaras,” Džims atteica, un izklausījās, ka tas bija pavisam nopietni. Tad viņš ar veselo roku strauji pievilka Katarīnu sev klāt un piekļāva savas lūpas viņējām. Džima mēle kaislīgi ielauzās viņas mutē. Katarīna tam ļāvās. Viņa atbildēja skūpstam, nemaz nedomājot pretoties. Tā it kā to viņa jau sen būtu gribējusi. Reti kaislīgs un ilgi skūpsts. Līdz šim tikai Roberts bija viņu tā skūpstījis. Kaut kāds neparasts spēks tomēr viņu vilka pie rētu izkropļotā kapteiņa.

„Hei!” iejaucās Roberts. „Kas tad nu? Tu skūpsti visus, izņemot mani. Bet vīrs tomēr skaitos es.” Viņ’’s nelikās ne dusmīgs, ne greizsirdīgs, tikai nedaudz ruma apreibis un nenopietni draisks.
„Piedod!” Katarīna atrāvās no Džima. „Tas uz atvadām.” Viņa jutās nedaudz vainīga par savu iekāri uz Džimu.
„Ja tu grasies skūpstīt arī pārējos visu trīs komandu vīrus, tad pret saullēktu es beidzot tikšu pie tevis,” Roberts iespieda rokas sānos. Pikts, bet ne dusmīgs. Drīzāk sarkasma, ne greizsirdības pilns bija jaunais vīrs.
„Nu nē! Pilnīgi pietiek ar bērnības draugu, viņš, starp citu, sekos man līdzi, un komandu kapteiņiem. Pie pēdējā,” viņa piecēlās un piegāja pie Roberta, „es grasos palikt.”
„Tad ir piedots!” un arī Roberts noskūpstīja Katarīnu.
„Hei! Pazūdiet no šejienes!” Džims uzsauca. „Aš šķebīgi metas skatoties.”
„Bet, kad tu pats?”
„Tas neskaitās! Lasāties!” Džims pat pacēla balsi un atkal pastiepās pēc mandolīnas. Tā izdvesa skumjas liegas, skaņas no kādas grieķu dziesmas.
Abi jaunlaulātie iejuka krietni iereibušo līksmotāju pulkā. Beidzot bija laiks viņiem dieviem vien priecāties un līksmot. Lai arī pāris skaitījās šo svinību vaininieki, viņiem gar pārējiem vairs nebija nekādas daļas. Raizes jau sen bija uzņēmušies Nikolass un Džims, jaunlaulātajiem atlika tikai līksmot uz nebēdu.

Pret rītu Katarīna un Roberts devās uz Vakardienu. Tur bija tikai daži jūrnieki, kas uzmanīja apkārtni, gadījumā, ja tuvumā aprādās kādas nepatikšanas. Visi pārējie žūpoja pa krastu.
„Liekas, ka mūsu divu rīcībā ir gandrīz viss kuģis, dārgā!”
„Un droši vien uz ilgu laiku! Tavi vīri vēl ilgi nebūs kuģotāji, ja ņem verā to alkohola apjomu, ko viņi ir izdzēruši,” Katarīna zīmīgi piebilda.
„Varbūt tev ir kāda vēlēšanās, ko mēs šoreiz izņēmuma kārtā varam atļauties?”
Katarīna viltīgi pasmaidīja:
„Ir!”
„Uzmanīgi klausos!” Roberts nojauta, ka tā nebūs kāda no parastajām vēlmēm, ko mēdz izteikt sievietes.
„Sūti savus vīrus prom, kuģa tilpnēs. Es gribu, lai mēs uz klāja paliekam vieni paši. Vienmēr esmu gribējusi mīlēties visneiedomājamākajās vietās: priekšgalā, uz kādas rājas, ļaujot saulei karsēt vēl vairāk un vējam glāstīt kaislē tvīkstošos ķermeņus... Nu, man būt domāt, ka iespējas ir visai plašas,” viņa ar lūpām viegli skāra vīra auss ļipiņu, kaklu, zodu, kamēr plaukstas slīdēja lejup aiz bikšu jostas, ar pirkstu galiem pieskaroties viņa loceklim. Roberts viegli notrīcēja.
„Puiši, pazudiet tilpnēs! Varat iedzert un pierīties uz nebēdu. Vispār, nē! Lasieties uz krastus! Aber uz karstām pēdām! Kapteinis pats visu izdarīs un uzmanīs!” viņš pavēlēja.
Pirāti smīnēdami kāpa laivā un devās uz krastu. Viņiem tāpat bija skaidrs, ko kapteinis izdarīs un ko uzmanīs.
„Divi vien!” Roberts pievilka pirāti sev klāt un klāja viņas kaklu un krūtis skūpstiem, kamēr pirksti meistarīgi darbojās ap kleitas āķīšiem un saitītēm.
„Divi vien!” viņa atbildēja, vienkārši noraujot kreklu no vīra muguras. Drīz vien drānas mētājās pa klāju, bet jaunlaulātie nodevās kaisles diktātam...
Maigums mijās ar mežonību, kaisle ar pierimuma mirkļiem. Pusdiena un viss kuģis bija mīlētāju rīcībā. Viņi uzdrušinājās realizēt savas slepenās ieceres un iekāres formas. Dzīvojot tik nedrošu dzīvi kā pirātiem, viņi neuzdrošinājās lieki šķiest ne mirkli, izbaudot ikvienu likteņa vēlīgi atvēle’to dzīves un divvietulības sekundi.

Naktī, kad Lihtbergu plantācija slīga tumsā un miegā, kad nevina lieka acs vairs nebija nomodā, tajā ieradās četri jātnieki – Katarīna, Roberts, Nikolass un Pēteris. Pēdējā mērķis bija satikt savu māti, kamēr pārējiem vajadzēja tikties ar baronu.
„Skaties, ka nepazūdi! Man vajag, lai uz ku;ga tu atgrieztos kopā ar mani,” Katarīna vēl piebilda, atlaižot Pēteri.
Barons pamodās no intensīvas kratīšanas. Kāds viņu bija sagrābis aiz pleciem un purināja.
„Celies, tēt!” tā bija Katarīna.
„Kas pie velna...” murmināja pusaizmigušais barons līdz tumšajā istabā atpazina sava vienīgā bērna balsi. „Nelabais, atkāpies!” viņš pēkšņi iebrēcās un, mezdams krustus, uzrāvās gultā sēdus. Viņš līdz šim uzskatīja, ka meita ir mirusi, bet tad nakts vidū viņa ierodas. Kas gan cits, ja ne spoks? Ja ne apts nelabais?
„Nomierinies, nejēga!” viņam klusināti uzsauca Roberts. „Sacelsi vēl kājās visu māju.”
„Tēt, tā esmu es! Dzīva, kopā ar man mīļajiem. Nebaidies un necel brēku! Es aiziešu, ja negribi pat uzklausīt mani. Es sapratīšu,” Katarīna apsēdās uz gultas malas, kamēr Nikolass aizdedzināja sveces. Barons nomierinājās – tie tomēr nebija nekādi spoki. Meitas pavadoņos viņš atpazina savu brāļadēlu un no karātavām aizbēgušo pirātu.
„Ko tu gribi?” viņš aizdomu pilnā balsī vērsās pie meitas.
„Painteresēties, vai tev nav vajadzīga materiāla palīdzība plantācijas atjaunošanai?”
„Ak tad tagad tevi tas pēkšņi interesē, pēc tam, kad tu mani publiski pazemoji, aizbēgot no altāra kopā ar to pirātu,” barons dzēlīgi noteica, uzmetot niknu skatienu brāļa dēlam, un smagi elspodams trausās laukā no gultas. Visās savās nelaimēs un arī Katarīnas dumpībā viņš vainoja tieši Nikolasu. Bet tagad, skatoties uz viņu, fon Lihtbergs negribot atzina, ka radinieks ir ļoti izskatīgs vīrietis un reti līdzīgs savai mātei – barons fon Lihtberga vecākā pirmajai un vienīgajai patiesajai mīlestībai, ko viņam aizvīla jaunākais brālis.
„Ja nezinātu un neticētu, ka Nikolass vajadzības gadījumā palīdzēs arī tev, es būtu ziedojusi savu laimi un nesusi to upuri, kļūstot par Džordža Lendona kundzi. Bet tā kā mana dzīve ir laimīgi nokārtājusies tādā gultnē, kā man pašai labpatīkas, es varu pievērsties arī tev. Piedod, ja tevi tas aizvaino. Es negribēju,” Katarīna čukstēja, lai arī nudien gribējās kliegt par tēva ietiepību.
„Tev kauna jau laikam vispār nav. Nu, kā gan tu esi augusi?! Neviena no labākajām klostera skolām nav līdzējusi...”
„Beidz sprediķot, tēvoc!” barona pārmetumu pilnos runas plūdus pārtrauca Nikolass. „Atbildi uz jautājumu. Mums nav pārāk daudz laika. Te nav gluži tā drošākā vieta.”
„Ejiet pie velna!” barons sirdīgi atcirta, bet, kad pirāti pagriezās uz iešanu, viņš atkal iesaucās. „Paga, paga! Nekur jau uzreiz nav jāskrien,” sirmais vīrs spēra dažus soļus pakaļ aizejošajiem. Ālējies viņš bija tikai skata pēc. Nevienu brīdi viņš no tiesas nebija domājis, ka pirātiem ir jāaiziet, neatstājot viņm naudiņu; jāaiziet kā ienaidniekiem.
„Ja reiz sūta...” Roberts noņurdēja. Nevarētu teikt, ka Katarīnas tēvs viņam īpaši patiktu.
„Katarīn, tu no labas sirds, bet es kā tāds ezis. Piedod!” viņš atvainojās, jūtoties vainīgs, ka aizvainojis cilvēkus, kas ieradušies viņa namā ar vislabākajiem nodomiem.
Atvainošanos no tēva meita dzirdēja pirmo reizi. Tas lika apstāties un atgriezties.
„Tātad tomēr palīdzība ir vajadzīga?” Nikolass neizturēja un mazliet zobgalīgi izteicās.
„Jā! Ir! Uzreiz pēc Katarīnas aizbēgšanas, Lendons pieprasīja atdot visu aizdevumu. Kad to izdarīju, cauri bija. Es esmu bez piecām minūtēm pilnīgs bankrots. Nebūtu atdevis Lendonam naudu, tik un tā būtu cauri,” barons smagi nopūtās. „Jūs nākat kā Dieva sūtīti.”
„Sapratu. Cik?” Nikolass bija lietišķs.
„Divtik, cik tu izspiedi no Lendona par savas māsīcas atdošanu viņam atpakaļ.”
„Labi!” Nikolass pamāja un aizgāja, bet Katarīna palika pie tēva.

„Manu meitenīt, paliec. Lendons ir miris. Tev vairs nekur nav jābēg. Tev tiks dotas visas izvēles iespējas un pilnīga rīcības brīvība,” barons iesāka, tēvišķi saņemot viņu aiz pleciem, bet Katarīna noraidoši papurināja galvu.
„Nē! Mana vieta ir līdzās savam pirātam, uz jūras,” viņa atbrīvojās no tēva tvēriena un saņēma Roberta roku.
„Bet es gribu, lai tu paliec pie manis. Man vajag tevi!” barons negribēja padoties.
„Arī viņam mani vajag!” Katarīna noraidoši nogrozīja galvu.
„Bērns, tā nevar!”
„Kāpēc gan ne? Izbijušais šejienes mācītājs mūs salaulāja.”
„Salaulāja?” barons saviebās, bet redzot meitas reti apmierināto smaidu, neko neteica. Tātad tā bija vistīrākā patiesība. Katarīna bija precēta sieva, tikai ar ko? Ar pirātu, jūras laupītāju, slepkavu – vispār noziedzinieku. Līdz ar to viņa atzina sevi par tādu pašu.
„Izbijušais?” viņš pārjautāja. „Jūs to mācītāju nogalinājāt, vai?”
Katarīna tikai klusināti iesmējās.
„To nu gan nē. Bet viņam iepatikās jūrā, un šis izlūdzās atļauju palikt. Neprātīgā Džima komandā tagad ir svētais tēvs. Bez pēdējā sakramenta un lūgšanām vairs neviens Viesuļvētras pirāts netiek apglabāts jūras dzelmē.”
Barons smagi nopūtās. Ja jau pat dieva cilvēku bija savaldzinājusi jūra un pirāti, tad, ko gan varēja gaidīt no viņa dumpīgās meitas, kuru vienmēr bija saistījis tas, kas bija ārpus ierastā un sabiedrības pieņemtā, tas, kas ir skaitījies izliegts.
„Tad ej ar Dieva svētību un manu atļauju,” viņš pārmeta meitai krustu. „Gan jau es kaut kā. Būs vien jāapprecas vēlreiz un jāgādā jauns mantinieks,” barons smagi nopūtās. „Tu tikai atceries par mani reižu reizēm, kādreiz apciemo mani.”
Katarīna piekrītoši pamāja. Viņas lūpas rotāja vēlīgs un laimīgs smaids.

„Ceru, ka pietiks!” atgriezās Nikolass ar naudu. Viņam seglu somās bija paņemta līdzi pietiekama naudas summa gadījumā, ja kas.
„Pietiks!” barons pamāja, aši uzmetot acis spāņu zelta dubloniem. Tur bija pat vairāk kā pietiekami, lai atjaunotu nodegušo.
„Kas plantācijas atkopsies un sāks nest peļņu, es atdošu.”
„Nevajag!” Nikolass nevērīgi atmeta ar roku.
„Es negribu tev būt parādā. Piedevām, ja vēl attceras kā mēs šķīrāmies.”
„Tev ir piedots! Un uzskati, ka es šādi izpērku Katarīnu,” izraidītajam baronetam ne pārāk patika atcerēties senajos notikumus.
„Skarbi, Nikolas, ļoti skarbi! Vari uzskatīt, ka tu esi man atriebies pilnībā. Es izdzinu tevi no šī nama, bet tu aizvedi sev līdzi arī manu meitu,” barons drūmi noteica un apsēdās uz gultas malas.
„Tad ar Dievu, Tēvoc!” Nikolass piesita pie cepures malas. Katarīna cieši apskāva tēvu un prom bija līdz ar saviem uzticamajiem pavadoņiem.
(18.12.2005)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Epilogs
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
PowerPoint & Flash
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 590 Kopā:5028813

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec