|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Dabiskuma būtības meklējumos | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Cilvēkam jābūt dabiskam, tam ir dabiski jāuzvedas, jo tā būs pareizi. Tā varētu būt. Viņš nebūs konfliktā ar sevi, kā arī citos neraisīs mākslotības noraidījumu. Citiem vārdiem – cilvēkiem nepatīk samāksloti cilvēki. Ļoti nepatīk. Protams, ar laiku viņš var būt adaptēsies savā mākslīgajā, “nedabiskajā” tēlā un vairs neliksies samākslots citiem, bet viņš vairs nebūs dabisks, tāds, kāds viņš ir. Tad jautājums rodas tāds. Būt vai nebūt dabiskam?
Tu esi dabisks, tāds, kāds tu esi. Tu esi egoists, nekārtīgs, ja tevi nav laicīgi audzinājuši, tu esi pat nelietīgs, savtīgs, nepatīkams. Tā ir parasti. Un tāds tu nevienam nepatiksi. Bet tomēr tu tāds esi dabisks. Un tas tevī neraisa nekādus iekšējos konfliktus. Tu esi tu pats un tu neblefo, bet esi tāds, kāds tu esi. Bet tas neder citiem, tevi atstums.
Neviens no mums nav tik brīnišķīgs, tik labs, kāds tas liekas citiem, tā ir sava veida maska, lai citiem patiktu jeb, laikam kā saka, “sabiedrības es”. Tas tiek trenēts gadiem ilgi, vērojot apkārtējo reakciju uz taviem “es” veidiem. Un īstenībā nebūt nav labi sevi mocīt un slīpēt, jo tu zaudē savu identitāti, tu viņu pielāgo apkārtējai pasaulei. Tai pašā laikā – ja neviens neslīpēs sevi priekš apkārtējās pasaules, tad radīsies haoss, sabiedrība pastāvēs kā absolūti nesaderīgu elementu kopa. Arī tas ir slikti. Tādēļ mēs mācamies būt pieklājīgi, lai arī var būt nemaz tādi neesam, mācamies necūkoties citu klātbūtnē un arī vieni u.t.t.
Sanāk tā, ka sabiedrība iznīcina mūsos daļu sevis, mēs to nobēdzinām dziļi sevī, ja ne iznīcinām. Mēs zaudējam savas īpatnības, bieži vien visai nepatīkamus ieradumus, jo tas citiem nepatiks, bet – mēs paliekam nedabiski. Jūs sākat saprast, par ko es runāju? Cilvēks pamatā ir diezgan necils un nepatīkams. Un sabiedrība tam iemāca “būt” savādākam. Arī bērns parasti ir nežēlīgs, jo viņš vēl nav saņēmis sabiedrības poti ar toleranci, lai arī tā varētu būt liekulīga. Pietiek paskatīties attiecības skolā starp skolniekiem, kā visi viens otru apceļ, jo īpaši vājākos. Tāda ir cilvēka pamatbūtība, daba. Tā, acīmredzot, ir dabiski. Lai arī vēlāk daļa maina savus uzskatus un paliek mazāk nežēlīga, diemžēl gan bieži tādēļ, ka tā ir izdevīgi.
Ja nu mēs pieņemam, ka cilvēka daba patiešām ir pretīga un necila, tad tas ir dabiski, tātad, cilvēks, mēģinot pilnveidoties, iet pret savu dabu. Vai tas ir vajadzīgs? Un atkal mēs atduramies pret sabiedrību. Sabiedrība neeksistēs, ja cilvēki būs dabiski šādā veidā. Bet tik un tā tas paliek blefs, tā ir vara monētas apzeltīšana. Diemžēl nākas atzīt, ka cilvēkam nākas būt nedabiskam, jo savādāk viņš ir pretīgs, vismaz, attiecībā pret šī laika sabiedrību.
Mēs cenšamies būt labāki, nekā mēs esam, lai mums apkārt būtu labāki draugi, labāka dzīve. Bet mēs tādi neesam. Ir jāmaina nevis uzvedība, bet gan uzskati, attieksme, bieži pat dzīves veids. Jo savādāk tas ir totāls blefs, meli, kas kādreiz liks kādam vilties. Kā gadījumā, kad tu satiecies ar kādu brīnišķīgu cilvēku un izliecies par savādāku (relatīvi labāku), esot nedabisks savam īstajam stāvoklim. Bet paiet laiks un viņš pamana tavu patieso seju, kura var būt tam galīgi neiet pie sirds. Notiek vilšanās un viss beidzas. Pateicoties nedabiskumam, īslaicīgajam blefam.
Ja mēs gribam satikt ko augstāku par to, kas mums ir pieejams, ir jāmainās, jākaļ sevi, nevis jāblefo. Blefs agri vai vēlu atklās sevi. Un atkal, tas gan nebūs dabiski. Tad nu atliek mums izvēlēties – vai nu mēs tā arī paliekam dabiski (tik, cik mēs esam tagad), saņemot to, kas ir mums ir atbilstošs, vai nu mēs mainām sevi nosacīti “uz augšu” līdz pašām saknēm, saņemot cita līmeņa augļus.
Un tomēr, es domāju, ka ir vērts sevi kaldināt, mainīt, ja tu apzinies un ja tev vajag mērķi tādu, kas šobrīd ir nesasniedzams, lai arī tev nāktos atteikties no savas dabiskās, primitīvākās formas. Kā piemērs – tu nevari satikties ar cilvēku, kurš ir jūtami pilnvērtīgāks par tevi , kamēr tu pats nenonāc līdz tādam pašam stāvoklim. Protams, dzīvē gadās visādi, bet runa iet par vairumu dzīves situāciju, kurām ir nākotne. Un protams – vai tev ir vajadzīgi augstāki mērķi, nekā tu vari sasniegt.
Secinājumi – cilvēka pamatdaba ir primitīva un nederīga šodienas sabiedrībai. Un – attīstība ir novirze no dabiskās formas, un tas nebūt vēl nenozīmē, ka tas ir slikti.
24.06.2003
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2884
Kopā:6436312
|
| |
| |
|
Autori
