|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vai vērts skriet? | | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kā pēdējā laikā ierasts – jaunus iespaidus smeļos, nevis pats pa sevi meklējoties, bet gan runājoties ar apkārtējiem, lai gūtu pilnīgāku bildi. Šoreiz par tiem, kuri visu laiku velta kādu mērķu sasniegšanai un par pašpietiekamajiem. Kurš tad labāks? Kā vēlāk izrādījās, šis jautājums ir bezjēdzīgs un tukšs. Bet līdz tam bija jānonāk.
Saruna ar kolēģi sākās uz tādas nots, ka izteicu domu, ka mazliet apskaužu kādu paziņu, kurš ir pašpietiekams – tāds, kuram ir labi tā, kā ir. Viņš neraujas uz simt pusēm, bet mierīgi un nesteidzīgi iet uz savu, nepārpūloties. Viņam nav jātērē enerģija un nervi, lai būtu par labāko. Viņš, iespējams, dzīvē nepaliks par ļoti turīgu cilvēku vai slavenību, bet dzīvos mierīgi, lēnā garā virzoties pa karjeras kāpnēm, ko dzīve tam liks priekšā. Vai tas ir slikti? Kolēģis pirmajā mirklī minēja, ka tādus cilvēkus viņš nevērtē, ka tie eksistē. Arī es tā kādreiz domāju. No kādas puses skatās.
Agrāk man patika nosodīt cilvēkus, kas ir savādāki, kā es. Tādus, kuri necenšas ko īpašu sasniegt, nerada plānus, lai tos īstenotu. Arī man tādi cilvēki šķita bez perspektīvas – eksistētāji. Tomēr – viss atkarīgs no uztveres un sajūtām. Kādēļ gan censties visu savu brīvo laiku ieguldīt kaut kādā skriešanā, sasniegšanā, ja nekad nav miera un sāta sajūtas? Kādēļ gan, labs jautājums. Tādēļ, ka to cilvēkam, acīmredzot, vajag, lai sevi apliecinātu un gūtu piepildījumu. Tad atkal radās jautājums, vai to vajag man?
Ir cilvēki, kas gandrīz visu mūžu strādā vienā amatā, īpaši necenšoties sasniegt ko jaunu. Ne bez tā – lai sasniegtu ko jaunu, ir jāpiepūlas, daudz jāliek sevi iekšā, zaudējot laiku, ko varētu veltīt ģimenei vai vienkārši patīkamai neko nedarīšanai. Un – lai cik dīvaini man neliktos – viņi ir laimīgi! Viņš ir laimīgs, ka vakarus pavada pie TV ar mīļoto meiteni vai sievu un bērniem. Reizi gadā viņš aizbrauc paslēpot uz Alpiem un viss atsākas no jauna. It kā nekādu pārmaiņu, nekādas piepūles, bet cilvēki ir laimīgi. Un kā redzu, pat brīnos – ir cilvēki, kam no tāda dzīvesveida nerodas rutīnas sajūta. Tas kārtējo reizi pierāda to, ka viss atkarīgs no uztveres. Manā gadījumā ir tā, ka es nevaru neattīstīties, man visu laiku vajag sasniegt ko jaunu, iegūt jaunus apvāršņus. Kā piemērā ar savu darbu – esmu apguvis visu, ko šajā vietā mans darbs piedāvā, vēlos iet tālāk, lai gūtu ko jaunu. Jo – zūd motivācija, stāvu uz vietas. Tāpat ar citām nodarbēm – izvirzu sev plānu un to izpildu. Tālāk seko nākamais. Un tā vienā laidā. Nejūtos labi, kad nedēļu neko neesmu darījis, tad ir jāķeras klāt pie kādiem darbiem. Vakari aizņemti, brīvdienas aizņemtas. Un nekad nav piepildījuma uz ilgāku laiku, jo tik daudz taču ir jāpaspēj! Diemžēl es to sāku saskatīt kā problēmu.
Atliek paskatīties uz citu cilvēku, kurš neko īpašu necenšas sasniegt – viņu tas arī pārsvarā neuztrauc! Viņš ir laimīgs ar to, kas ir. Lūk – pašpietiekamība. Cilvēks sevi nepārpūlē. Viņš nopelna tik daudz, lai varētu iztikt, bet pārējo laiku velta atpūtai, lai kāda tā arī kuram nebūtu. Kaut to kāds no sava skatupunkta sauktu par eksistenci, bet – viņam tā ir labi! Un par to es viņu atļaujos apskaust! Jo man nekad uz ilgu nav labi, vienmēr vajag jaunus kalnus.
Vienam cilvēkam, lai būtu labi, vajag gāzt kalnus, visu laiku sasniegt ko jaunu, bet otram pietiek ar to, kā ir. Atjautības uzdevums – kurš laimīgāks? Domāju, ka visiem, tāpat kā man, galvenais dzīves mērķis ir vienkārši būt laimīgam, vienalga kā. Tomēr – tik bieži mēs nemaz nezinām, kā to panākt. Tieši tādēļ mēs skrienam pakaļ jauniem un jauniem sasniegumiem, jo paši ar sevi tādi nespējam būt. Tur jau tā māksla – būt laimīgam tieši tādam, kāds esi, ar ko esi. Bet – protams, katrs izvēlas to, kas viņam ir parocīgāk, ko viņš spēj, kā var.
Jautājuma būtība par to, kā ir labāk, ir muļķīga savā būtībā, jo katrs cenšas darīt tā, kā nu viņam ir labāk.
Tai pašā laikā – tie cilvēki, kas nesteidzas sevi dzīt un attīstīties, būs labi izpildītāji. Tie, kas raujas uz augšu, būs vadītāji, jaunu ideju ieviesēji. Un kā reiz – vajadzīgi ir gan tie, gan tie. Tie, kas sēdēs caurām naktīm pie jaunajiem projektiem, idejām, tās radīs, bet izpildītāji padarīs. Tik problēma ir tāda, ka šie cītīgie zaudē citā vietā – laiku ģimenei, atpūtai, vienkārši sevis lutināšanai. Varu to apgalvot, kaut paskatoties uz sevi, jo īpaši pirms kāda laika. Mani tuvie mani redz dienā 5 minūtes. Jo pārējo laiku man ir jādara, jādara, jādara. Tikko kaut brīvākais laiks, tā ir jāatrod jauna nodarbe, kam veltīties. Tagad, piemēram – diplomdarbs un tiesības vēl paņēmu klāt pie tā visa pārējā, ar ko nodarbojos. Un vienmēr ir cerība – gan jau kādreiz vairs tā nebūs, gan kādreiz varēšu, kā mans paziņa, mierīgi vakaros vāļāties pie TV, slēgalējot kanālus un nesaspringstot par to, ka netiek padarīts, tādējādi “nīkuļojot”. Un nekas nemainās. Gala tam var arī nebūt. Nākotnē, kad apprecēšos, cietīs ģimene, bērni no uzmanības trūkuma, arī es pats. Jautājums – vai es to gribu?
Tieši šīs pārdomas mani mudināja samazināt savas slodzes, pārplānot darbu kārtību. Jau laicīgi atbrīvoju laiku sevis palutināšanai un savu draugu, paziņu satikšanai. Tas dod milzīgu prieku, pamazām samazinās tā iekšējā spriedze par to, ka tas un tas varētu būt izdarīts, ja es nebūtu te. Nonāku pie tāda secinājuma, ka tāpat jau visu nepaspēsi.
Gribētos tik piezīmēt, ka cilvēks tādēļ nav mazvērtīgāks, ja viņš savā dzīvē neraujas ko sasniegt, kur skriet vienmēr vairāk un vairāk panākt. Katrs dara, kā vēlas, kā tam ērtāk un patīkamāk. Drīzāk es cilvēku varētu novērtēt, par to, cik viņš ir laimīgs un vai tāds ir ar sevi. Būs jānosaka mērvienību skala laimīgumam :). Varbūt, ka tas, kurš savā dzīvē necenšas visu laiku iet uz augšu, ir laimīgāks par to, kurš reizē dara tik daudz.
Mēs visi savā dzīvē sakām, ka vēl tik tas un tas ir jāizdara, ka tad nu būs miers. Vai dzīve ir to vērta, lai to visu noziedotu skriešanai pakaļ salātu lapai kā bruņurupucim ritenī? Vai tā vietā var no riteņa izkāpt ārā un palasīt dilles turpat dobē?
Reizēm ar žēlumu noskatos uz saviem nākotnes es – vadošiem un darošiem cilvēkiem, kas visu savu laiku veltās darbam, raujas, aizmirstot par to, ka dzīve ir domāta, lai atpūstos :)
Tik galvā man stāv kolēģa jautājums – pie kuriem tad es palikšu? Pie tiem, kas rausies uz pusēm, lai ko sasniegtu vai pie tiem, kas būs pašpietiekami un bauda dzīvi nesteidzoties. Pie kuriem es palikšu? Gribu būt laimīgs, bet nezinu, kā :). Mēģināšu atrast zelta vidusceļu, lai tik kariete nepavelk uz vienu pusi. Manas mazvērtības man neļauj nesasniegt dzīvē neko, tai pašā laikā manas cilvēciskās vēlmes nepieļauj to, ka man laika nebūs manai ģimenei vai sevis paša lutināšanai. Un tā jau gribas realizēt savu potenciālu, kad sajūti to tik daudz jomās.
Laikam jau galvenais ir justies labi. Nav jēgas skriet kur attīstīties tad, ja pats to nemaz nevēlies, bet citi tā dara. Galvenais, lai darītu sev pa prātam, lai nedarītu pāri.
Galvenais ir uztvere. Ja cilvēks sev pārmet to, ka viņš neko nesasniedz, tad tā viņam ir problēma. Tad, acīmredzot, ir kas jādara, jācenšas ko sniegt, nevis gaudot. Tai pašā laikā, ja cilvēkam tā ir labi, tad ideāli! Cilvēka vērtība ir nevis tajā, cik tas sasniedz, bet cik labi viņš jūtas!
Ne tas ir nabags, kuram nekā nav, bet tas, kuram vajag vairāk /Lūcijs Seneka/.
23.05.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2934
Kopā:6436362
|
| |
| |
|
Autori
