|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Būšu viņai labs "draugs" | | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Esmu saskāries jau vairākkārtēji ar muļķa izgāšanos, pat turpinot to joprojām. Un visa pamatā kā vienmēr ir nepārliecinātība, šaubas, bailība. Kad par kaut ko trīci, tad visu noposti. Mainās nianses, bet kļūdiņas pamatā tās pašas. Lielie draugi dārgajām un svarīgajām meitenēm...
Kā mazs piemērs, sena pagātnīte, nebūt ne tik ļoti nozīmīga, bet pamācoša gan. Mana bērnības draudzene no pat sešiem gadiem. Mums bija bērnībā vairāki attiecību posmi, tīri kā draugiem, pa vidu esot nesatikšanas gadu kašķiem. Tad es pēdējā posmā sagribēju ko vairāk un paliku gribot :). Pagāja laiks, kopā atpūtāmies, divatā “tusējāmies”, ka maz nelikās. Kopā bija pat ļoti jautri. Tai pašā laikā man radās interese, ka varētu ar viņu ko vairāk, kā tikai draudzību. Bet es tik ļoti nebiju pārliecināts par to, ka viņai interesēju. Un tad nu darīju savu lielāko muļķību, ko cilvēks var atļauties darīt. Nedarīju neko, bet gaidīju zilus brīnumus. Gaidīju, ka kaut kā viss tā sagrozīsies, ka viņa sapratīs, ka nu es jau ta gribētu, ka es to, šito...
Gala rezultātā sanāca tā, ka viņa mani arī uztvēra tikai kā draugu. Protams, tagad viss ir pilnīgi citādi, esmu pat ļoti laimīgs par to, ka esam saglabājuši draudzību, kura pat varbūt ir labāka kā citādi, jo visas attiecības savā bezatbildībā esmu salaidis lielākā vai mazākā dēlī. Tomēr – kas tad īsti notiek, kad neizrādām interesi par sievieti kā par sievieti, bet tikai kā par cilvēku? Notiek tas, ka viņa, acīmredzot, nejūtas vīrieša acīs kā sieviete. Vēl pagaidām tomēr lomas stereotipiski dalās vīriešos iniciatoros un pasīvākajās sievietēs. Tas gan ir tikai mans pagaidu viedoklis, kas, iespējams, pēc laika arī mainīsies. Ja man ir taisnība – sieviete nesajūt nekādas intereses no vīrieša un viņai automātiski izveidojas pasīva nostāja. Protams, viss jau atkarīgs no tā, cik ļoti sievietei vīrietis interesē kā tāds. Ir jau gadījumi, kad nekas var nepalīdzēt. Bet vai tādēļ nemēģināt?
Tādā veidā es palaidu garām interesantu iespēju ar savu labāko draudzeni, jo īpaši, jau – aizliegtais auglis esot īpaši salds. Tieši tādā pašā veidā es palaidu garām iespēju iedraudzēties tuvāk ar kādu citu – ar savu bijušo klasesbiedreni, jo jau priekšlaicīgi sevi norakstīju. Norakstīju, nespējot atklāties. Tad nolēmu būt draugs un atkal gaidīju lielos brīnumus. Gaidīju, ka viņa uzminēs manas simpātijas, bet tā vietā tikai biju draugs, kas nemaz arī nebiju, ja jau slēpu savus blakus motīvus, ja nespēju būt atklāts. Viena apprecējās, otra pirmo reizi mūžā iemīlējās līdz ausīm kādā puisī un arī bija ar galiem. Šobrīd to visu atceros ar smaidu, bet toreiz tas lika aizdomāties par savu vērtību un laimi, iespējām. Pamazām sāku sevi norakstīt tā vietā, lai ko darītu. Vieglāk jau norakstīt, kā kaut ko darīt. Bet kādēļ tad tieši tā notika?
Acīmredzot, viss bija un ir ļoti vienkārši. Esmu baidījies no neveiksmēm, bet pie tā visa slims ar sindromu “suns uz siena kaudzes”. Pats neko nedaru, bet gaidu, ka otrs darīs, lai tik kāds cits vēl neuzrodas. Kā jau īstam pavēlniekam un pasaules centram klājas :).Tā vietā, lai pats atklātu savas intereses, esmu gaidījis, ka viss notiks pats no sevis. Tātad – pats par attiecību veidošanu atbildību neesmu ņēmies. Un kā par brīnumu, paveicas tiem, kas neklusē, kas ir tieši un skaidri.
Rodas vienkāršs secinājums. Vai, esot draugiem un laižot vaļā muļķības, reizēm esot mazliet nekaunīgam, var ko zaudēt? Draudzību nevar zaudēt, ja nešauj pār strīpu. Kas traucē, neskatoties ne uz ko izrādīt simpātijas pāri visam tam, ka esam tikai draugi? Ko var zaudēt? Vai drīzāk iegūt! Vai jēga no draudzības, kurā tu sevi slēp. Tad jau tu neesi īsts draugs. Kas tad traucēja man slēpt savus motīvus? Kādēļ gan es nevaru reizē būt draugs un arī iemīlējies, kaut tikai ievēlējies? Tie tak abi kopā tādu kokteili uzsit, ka, ja proti to pareizi pasniegt, tas ir super! Visa problēma slēpjas kaut kādā muļķīgā bezatbildībā un atbildības uzvelšanās uz citiem. Lai viņa pirmā padod kaut ziņu, tad zināšu, ko darīt. Es jau pirmais ne... Un tā vienmēr. Un kaut kā tās īstās nekad jau tā ziņas nepadod, bet ir tieši pretēji. Tieši tāpat, kā pašlaik. Ar savu patieso sajūtu, attieksmju neizrādīšanu, es meitenei, jūtu, ka palieku garlaicīgs. Jo tēloju to, kas neesmu, cenšos būt pareizs, lielais draugs, lai arī reizēm gribas vienkārši pateikt vai izdarīt ko tādu..., bet rokas bremze ieķīlējusi, gadiem velkot līdzi bagāžu paciņas. Tad atliek tik sev pajautāt – vai ir ko zaudēt? Ko es zaudēju, gaidot pasaules brīnumus?
Kad esi kādā iemīlējies, tad tev tas cilvēks liekas dārgs un nevēlies to zaudēt. Lai vai kā. Tomēr, kā reiz, trīcot, tieši zaudēt viņu arī sanāk, tā ir mana pieredze. Tātad – neskatoties ne uz ko ir jāsaņemas un kā reiz tieši pretēji – jātriec uz pilnu klapi. Viegli vārdos, grūti dzīvē :).
Man skatījums šobrīd ir tāds, ka, ja tu centies būt par lielo draugu, tai pašā laikā slēpjot savu interesi par sievieti, vari palikt arī tikai par draugu. Mani piemēri to uzskatāmi ir pierādījuši. Ne bez tā, ka attapos, ka šo pašu kļūdu esmu sācis pieļaut atkal. Protams – kā pats redzu pēc šībrīža, esmu laimīgs, ka man ir tādas pāris draudzenes palikušas, tai pašā laikā – vai vēlos tikai palielināt savu draudzeņu skaitu? Un tā līdz mūža galam? Vēlos, lai kāds man septiņdesmit gados kaut pienestu kruķi, iebliezdams ar to pa ausīm :). Ne bez tā, ka vēlos savu vēlmju piepildījumu, nevis muļķīgi gaidīt, ka viss notiks pats no sevis.
Ir brīnišķīgi, ka ir draudzība starp vīrieti un sievieti, tas nebūt nav maz. Vispār – draugi nav maz. Tomēr – ja nu vēlies ko vairāk, kādēļ to neizrādīt?
Kādēļ gan, esot draugiem, nevar būt simpātijas? Tas visu izjaucot? Tas izjauc nepatiesu draudzību, īsts draugs sapratīs. Nu tā vismaz, manuprāt, būtu jābūt. Tas, ka tev ir simpātijas, jau vēl nebūt nenozīmē, ka otrs tādēļ tev ir ko parādā. Bet izrādīt jau tās var! Pats arī, iespējams, labāk jutīsies. Jaušu, ka šis raksts daudziem nemaz ar nenoderēs, ļoti populāra laikam šāda pieredze - nepieredze nav, tomēr man tas ir aktuāli. Arī tā gadās. Gribi, lai viss būtu gludi un “pareizi”, drošāk, atkal – tā vietā visu salaid dēlī. Kādēļ, kad iemīlos, sāku uzmanīties, piemēram, es? Negribas saņemt nosodījumu, otra nesapratni. Bet vai tas var būt? Ja tā ir, tad skaidrs – nav lemts, vai tad tas ir to vērts? Vai vērts idealizēt cilvēku, kurš nespēj tevi saprast? Bet sirds jau tomēr ir un paliek sirds, tai prāts ir tā vien mazsvarīgs :). Jo vairāk mums cilvēks ir dārgs, jo vairāk arī muļķību sadarām, uzmanoties, negribot pazaudēt iespēju būt blakus tam cilvēkam. Un tieši tad mēs zaudējam viņu. Kad viņš nozīmē ne tik daudz, lūk tad iet vaļā tādi brīnumi, ka pašam jābrīnās. Nevēlos tā, bet vai tas ir vienkārši? Apstākļu apziņa tak esot jau puse no padarītā! :) Beidzot to skaidri apzināju!
27.05.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2888
Kopā:6436316
|
| |
| |
|
Autori
