|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ar sapņiem uz vientulību | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
“Es labāk sapņoju par skaistām attiecībām, nekā dzīvē saskaros ar skarbo realitāti...”. Vai nav dzirdēti šādi vārdi? Es tikko dzirdēju. Atcerējos arī to, ka pašam pirms gada diviem bija šāda nostāja. Kādēļ mans draugs man neko neiebilda toreiz? Acīmredzot, ka vai nu nevēlējās tracināt manu despotu vai arī vienkārši neiedziļinājās manos vārdos.
Pirms laika biju krustām šķērsām savīlies attiecībās, metoties te pa labi, te pa kreisi. Meklēju savu lielo ideālu un vienmēr vīlos, jo tādu nebija. Bet tad, ka likās, ka ir, izrādījās, ka pats neesmu pietiekami ideāls. Kad uzsāku attiecības ar kādu meiteni, ātri vien uzradās problēmas, nespēju vairs viņu pieņemt un viss beidzās, pārsvarā diemžēl pēc manas iniciatīvas. Ar to es nelepojos, tomēr vēl toreiz nespēju saskatīt, ka visam šim par pamatu ir mana bezatbildība. Es uzskatīju, ka atšķirībā no citiem, esmu pietiekami redzīgs, lai saskatītu tās neideālās meitenes, lai tās ņem arī cita. Zinu, zinu, ka filosofija bija nežēlīga, bet kurš gan no mums ir perfekts.
Kā radās pirmās nesaskaņas ar meiteni vai nespēju to saprast un pieņemt, tā lēmu, ka neder. Patiesībā gan vissāpīgākā problēma bija tieši tas, lai viņa spētu it visā pieņemt un saprast mani. Ja viņa nespēja atbalstīt manas dogmas un prasības, tātad – es atkal nespēju atbalstīt viņu. Tātad – kas bija traucēklis, kas bija problēma? Es vienmēr sevi sludināju kā ko īpašu, ka man jau neder šis tas. Sanāk, ka visās viņās saskatīju vainas, tikai ne sevī. Un kādēļ tad tā? Tad radās teorijas par to, ka esmu izvēlīgs, prasīgs. Bet – kaut kā visi ir sapārojušies, es vienīgais tāds, kā nu esmu. Ar savu lielo izvēlīgumu nelaimīgs savā būtībā, jo ideālu ta nav. Ja arī šodien kas ir ideāls, tad neviens nav teicis, ka tas tāds būs rīt.
Tad, lūk arī sanāk, ka problēma bija nejau visās manās draudzenēs, bet gan manī pašā. Es vēlējos, lai mani pieņem tādu, kāds esmu, tai pašā laikā pats nebiju gatavs pieņemt neko. Gribēju saņemt, bet pats dot – ne. Uzskatīju, ka esmu tuvu ideālam, ka pēc tāda tiecos, tai pašā laikā no otra prasot to pašu. Prasības pret sevi, prasības pret citiem. Kā gan jūtas cilvēks, pret kuru ir izvirzītas prasības? Lai arī ne tieši vārdos, bet kaut paustas ar attieksmēm. Cilvēks jūtas abižots, ierobežots. Tātad – tā ir nelaime, nevis laime. Vai, apzinot to, vēlos vēl kādu padarīt nelaimīgu? Vairs ne. Arī toreiz jau ne. Kad sajutu, ka meitene “neder”, zudu miglā. Tā vietā, lai mācītos saprast, nedarīju to. Bet kādēļ? Tikai tādēļ, ka neapzinājos, ka to arī vajag! Smieklīgi, bet tas ir fakts!
Tad arī radās šī muļķīgā savas dzīves norakstīšanas scenārija izvirzīšana. Es labāk, ieraugot tīkamu meiteni, vairs nevilšos, bet tikai sapņos iedomāšos, cik viss labi varētu būt. Un tā arī mēģināju darīt pusgadu. Labi, ka tā. Acīmredzot, ir cilvēki, kas ar šādu scenāriju var norakstīt pusdzīvi. Tā vietā, lai mācītos uzņemties atbildību par attiecībām un pašam piedalīties to veidošanā, nevis gaidīt to no otra, lai nu tas iztop, pašam meklēt risinājumus, nebēgt pie pirmajiem sarežģījumiem. Kā tad, interesanti, rodas vientuļie ap 50-60 gadiem. Protams, scenāriji var būt visdažādākie, bet tomēr, domāju, ka viens no galvenajiem – neprasme uzņemties atbildību par attiecībām pašam. Protams, gan, lai būtu šī vēlme attiecības uzturēt, risināt, ir jābūt arī kādai bāzei. Vai tās ir spēcīgas jūtas vai jau nodibināta ģimene, vai vēl kas. Bet, ja cilvēks nespēj nevienā iemīlēties, tālāk mīlēt? Man bija gluži tā. Rozā brilles, nākamais mirklis un vilšanās, jo atklājās kārtējā brīnišķīgā ar sauju netīkamām īpašībām. Un viss. Tā vietā, lai to pieņemtu, es gāju. Nespēju mīlēt, acīmredzot, tādēļ, ka pats centos būt ideāls un neļāvu otram tādam nebūt. Manas prasības aizmigloja manu spēju mīlēt un pieņemt cilvēku, kāds tas ir. Kas meklē ideālus? Tie, kas neprot pieņemt citādo, kas baidās no problēmām. Bet tās būs tāpat, lai kur arī nepaskatītos.
Kā mīlēt prast, ja nesanāk? Grūti rast atbildi uz šo jautājumu, bet man laikam ir sanācis. Acīmredzot tādēļ, ka mācos atbalstīt otra cilvēka lēmumus un izvēles, kā gribētu, lai atbalsta mani. Kad apzināti mācos viņu pieņemt, kāds tas ir, izprotot viņa motīvus, cilvēks šķiet citāds. Viņš arī reaģē citādi, kā būtu reaģējis uz viņa nosodīšanu. Rodas pretreakcijas – ķēdīte. Rūpība, ar kādu tu cilvēku mēģini saprast, arī rada šo jocīgo sajūtu, kas vismaz līdzinās mīlestībai. Neprotu vēl skaidri atbildēt, kas tas ir par zvēru :) Otra cilvēka vēlmju respektēšana, apzināta neierobežošana. Tas viss pats burtiski vai izsauc nākamo reakciju – tās jocīgas sajūtas. Lai tikai būtu arī kas pretī, protams. Visu jau viens nevar. Sanāk, ka tieši dodot (atbalstot, cenšoties saprast utt.) var mīlēt, nevis saņemot. Ne velti nesanāk cilvēkiem mīlēt, meklējot, ka iemīlēs viņu. Jo viņš grib ņemt, ne dot. Tas, kam tu dari labu, top tev patīkams, vai ne? No kā tu gaidi labu, sanāk tev kā parādnieks. Arī viņš to jūt. Tātad – lai mīlestība veidotos, acīmredzot ir nepieciešama apzināta attieksme, ja tas nenāk pats no sevis. Tāda ir mana šībrīža teorija :).
Tikai – kādēļ, piemēram, es meklēju ideālus visu laiku, kopš sevi atceros? Tādēļ, ka mani vecāki pēdējos desmit gadus drausmīgi nesatiek, brīžiem bez maz nīst viens otru. Brīžiem liekas, ka nesapratnes kulminācija. Šis, acīmredzot, arī ir viens no iemesliem, kādēļ tā biju meklējis ideālās attiecības, baidoties no līdzīgas dzīves. Meklēju attiecības, kur nebūtu nevienas problēmiņas vai nesapratnes. Utopija jeba vai samākslota garlaicība! Tikai viena problēma – kaut kā bija izkritis no prāta, ka, lai tādas būtu, ir jāpiedalās diviem, kur nu vēl – tās jāveido. Mīlestība /arī attiecības/ ir kā rožu dārzs, kas vīst, ja to nekopj (vai tik ne Zenta Mauriņa). Tās problēmas tāpat radīsies un būs, tikai ir jābūt milzīgai vēlmei tās kopt. Sevis dēļ, tak galu galā!
Šis viss gan ir tikai teorija, kas kādreiz tiks iemēģināta dzīvē, visi jau gudri runājam. Katrā ziņa, es zinu, kur problēma. Kā un vai neatradīsies jauni “iemesli”, kādēļ kaut kas nesanāk, nevaru teikt. Katrā ziņā – ne citi ir vainīgi pie tā, ka mums attiecības neiznāk. Vienkārši mēs daži izceļam sevi kā pārākās būtnes un meklējam sev iedomātus adekvātus. Atkal samierināties ar to – tāds nu es esmu, tā ir sevis nolemšana. Reizēm vajag tādus pabakstīt, palīdzēt tādiem attapties, tā var paiet visa dzīve, meklējot ideālus. Mani pabakstīja, tagad es padodu tālāk. Visu var. Ek mans jaunības optimisms :)
28.05.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2869
Kopā:6436297
|
| |
| |
|
Autori
