|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Gribu dot vai ņemt | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Novēroju sevī kādu interesantu parādību attiecībās ar kādu meiteni. Gaidu pretreakcijas, uzmanību, interesi. Un tieši tas ir tas, kas rada problēmas manā otra cilvēka uztverē. Skaidrs, ka neesmu tāds vienīgais. Jautājums, kas atrisina vismaz daļu problēmu ir tas, ka tā vietā, lai ko gaidītu no otra, vērtāk ir otram dot. Vērtāk abiem.
Ko nozīmē attiecībās dot un, ko – ņemt. Tas nozīmē ļoti daudz ko, bet šoreiz minēšu to, kas pašam aktuāls un risināms. Kas varētu būt ideālas, skaistas attiecības? Kad abi viens no otra maksimāli maz ko gaida, bet iespējami daudz cenšas nākt pretī, ievērojot otra pamatotās vēlmes. Iespējams, ka pilnīga idille mums mirstīgajiem arī nav iespējama, bet tuvu tam taču var būt. Pretējs gadījums šīm, uz atbildības sajūtu un sapratni balstītajām attiecībām ir, kad viens no otra ko gaida, lolo pastāvīgas cerības, te viļoties, te cenšoties otru mainīt, pakārtot utt. Abiem tas sāp.
Tātad – došana ir tad, kad cilvēks otram cilvēkam dara labu, nāk pretī, to lolo, pieņem to tādu, kāds tas ir. Pie tam – tas neattiecas tikai uz attiecībām starp sievieti un vīrieti, bet arī uz draugiem. Ņemšana, savukārt, ir pieprasīšana, gaidīšana, neatkarīgi no tā, vai tā ir izteikta vārdos, vai tikai vēlēta. Tāpat to otrs cilvēks jūt. Tas tam ir apgrūtinājums.
Elementārs došanas un ņemšanas piemērs. Pašlaik kāda meitene mani vēlas satikt. Skaidri un cilvēcīgi esmu paskaidrojis, ka man pagaidām nav laika, jo esmu aizņemts ar diplomdarbu. Žēl, bet nevaru. Cilvēks nesaprot un vēlas pārmest, ka tā jau mani nekad nesatikšot. Labs ņemšanas piemērs. Nespēja pieņemt otra apstākļus, acīmredzot, tālāk izrietoši, nemaz nerunājot par izvēļu pieņemšanu. Pārmest gan neko nevaru, jo katram var gadīties tā, pats esmu labs piemērs, kas sevi cenšas risināt, to apzinājis. Šādā gadījumā skaidri parādās cilvēka egoisms, kas bieži vien ir neapzināts. Vienalga, kādas otram ir vēlmes, es viņu gribu redzēt. Visi jau mēs gribam :). Es arī vēlos redzēt savu sirds Skabargu, pat ļoti un katru dienu, bet apzināti akceptēju viņas izvēles un tās pieņemu. Es varu prasīt, lūgt, bet ne piespiest, pakļaut savām vēlmēm. Pareizāk gan – varēt var visu, tikai, kādu tas iespaidu atstāj uz abu attiecībām, arī uz otra sajūtām. Man nepatīk, kad viņa atsaka, bet apzinos, ka tas man jāakceptē. Ja es tiepjos, uzbāžos ar savām vēlmēm, tai mirklī kļūstu otram par nastu. Vai es to vēlos? Vai vēlos otram būt par apgrūtinājumu? Kad apzinos to, kas ir apgrūtinājums, ne :).
Minēšu kā piemēru uzvedību attiecību sākuma fāzēs. Cilvēks izmisis, samīlējies līdz ausīm. Nezina, kur likties, ir atkarīgs no otra bez maz kā no ūdens. Pašam tagad jau zināma parādība :) Rīcība izriet bieži tādējādi, ka cilvēks no otra prasa un lūdz uzmanību. Bet dara to izmisis, nerēķinoties ar otra cilvēka izvēlēm. Kad esam izmisuši un atkarīgi, nespējam rēķināties ar otra izvēlēm, jo sajūta tāda, ka paši mirstam. “Tev jādara tā, citādi ar mani būs slikti”, “Tu esi mana cerība”. Ar šādu attieksmi otram cilvēkam tiek liegta izvēle. Tiek ņemts, nevis dots. Tajā nav nekas nosodāms, jo savādāk nesanāk, kamēr cilvēks skaidri neapzinās sekas un apstākļus. Ko var dot viens otram, ja prasa un pieprasa? Otrs jūtas piespiests. Protams, ir gadījumi, kad otram tas var patikt, bet tas ir mazvērtības kompleksu auglis, kad vajag justies piespiestam, TIK ļoti gribētam.
Man pagaidām ir līdzīgi, bet es to risinu. Jo nevēlos attiecībās prasīt, bet dot. Dot, kā nonācu pie secinājuma, runājot ar kādu draudzeni, nozīmē, darīt otram dzīvi vieglāku, būt par balstu utt. Tomēr – savā gadījumā, esmu risinājis sekas, ne cēloņus. Mūsu mūžīgā kļūda – mēs neprotam saredzēt problēmu cēloņus, bet cīnāmies ar sekām. Tā vietā, lai vējdzirnavās iemestu spieķi, mēs tās ar rokām cenšamies apturēt, tirinoties pa gaisu. Arī es. Iepriekš mēģināju izlikties, ka man nav problēmas, ka neko negaidu, lai arī patiesībā gaidu gan uzmanības, gan interesi no šīs meitenes. Bet tā ir izlikšanās – cīņa ar sekām. Bet problēma jau ir cēlonis, ne sekas. Atkal cēlonis ir uztvere. Jāmaina uztvere, apzinoties to, ka nevēlos būt otram apgrūtinājums ar savām prasībām. Un tur arī jātiek lauztam tam gaidīšanas jeb ņemšanas un došanas tiltam. Tas nozīmē – ko? Darot jebko, negaidīt kādas pretreakcijas, nerēķināt. Jo gaidīšana ir tā pati lidināšanās virs ilūziju smilšu pilīm. Tomēr – tā jau gribas tās ilūzijas :). Tomēr – mēs visi esam tikai cilvēki un katrs tāds, kādi esam, ar savām reakcijām.
Katrā ziņā – ja es nespēju meiteni ieinteresēt dēļ savām vēl tomēr esošajām atkarībām vai kādu citu iemeslu dēļ, tad problēma nav viņā, bet manī. Tā vietā, lai prasītu ieinteresētību no viņas, jācenšas būt interesantam, dot otram. Negaidīt ko pretī, bet dot uzmanības, rūpes, ja otrs to vēlas pieņemt. Ja nevēlas, tad komentāri lieki. Katram savas izvēles.
Arī es reizēm vēlos parādīt to, ka esmu atkarīgs, ka man ir mazliet grūtāk, bet tikai pāris reizes esmu saplīsis. Neatļaujos to tādēļ, ka nevēlos prasīt, bet dot, otram būt par atvieglojumu, ne pretēji. Arī otrs tad uztvers automātiski pretēji. Kā cilvēks uztver to, kurš ir izmisis un nopuņķojies un tādu, kurš visam pieiet viegli, otram vēl spējot sniegt roku? Tā ir uzmanības izrādīšana, rūpēšanās par otru, domāšana par otra izvēlēm, tās neapspiežot. Tas, atšķirībā no prasošās gaudošanas, par to, cik slikti, otram dod patīkamas sajūtas. Vārdi – “es bez tevis nevaru dzīvot” un vārdi “nevaru iedomāties neko jaukāku par tevi”. Ir atšķirība, kas raisa dažādas emocijas. Vērts padomāt. Tomēr – vārdi ir viens, bet jābūt ir patiesai attieksmei, kas tiek panākta, domājot un izvēloties. Mācos nevis cīnīties ar sekām – klusēt un izlikties, bet gan – mainīt uztveri, uztvert savādāk gan meiteni, pēc kuras esmu jucis prātā, gan attiecības starp cilvēkiem kā tādiem. Tas gan sanāk lēnām un grūti, kā braucot pa bruģi, bet jūtu, ka kaut kas notiek. Ja man tas sanāks, tas pierādīs to, ka cilvēks var kardināli mainīt uztveri pret citiem, ar domāšanas palīdzību. Nevis iemācīties izlikties, bet uztvert citādi, justies citādi, saprotot, pie kā tas citādi noved. Apzināta izvēle jeb atbildība par attiecībām ar jebko. Ka tik tikt galā ar emocijām, kas reizēm uzšauj tik augstu vilni.
Protams, šajā rakstā runāju par došanu no viena cilvēka puses. Ja atbildes nenāk, ja cilvēks ir neaizsniedzams, tad agri vai vēlu, tas pats devējs sajūt nastu no otra. Attiecības nekad nespēj uzturēt viens cilvēks, tur nepieciešama divu dalība.
Tik iemācīties pavisam nepersoniski uztvert otra cilvēka izvēles un reakcijas. Pagaidām ir tā, ka izvēlos attieksmi, apzinoties, kā jutīsies otrs, vēloties tam būt baudāma sabiedrība. Vēlos, lai nākotnē šāda attieksme būtu automātiska, pašsaprotama. Pieņemu, ka ejot laikam, tā arī pārtaps par automātisku. Tātad – dzīve iet uz augšu! Ka tik mums prast nākt pretī otram, nedomājot par to, ko dos tas. Negaidīt, bet pieņemt, saprast.
10.06.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2859
Kopā:6436287
|
| |
| |
|
Autori
