|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tas, kas es neesmu. Priekšstati | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tad jau drīzāk pateikšu, kas es neesmu, nekā kas esmu. Protams, tā es nedarīšu, bet būtībā tā būtu pareizāk. Mēs visi radām priekšstatus savā galvā viens par otru un paši par sevi. Es pusapzināti ticu tam, par ko esmu sevi iedomājies, ticu, ka tā tas ir, bet tieši tas reizēm mani ierobežo. No otras puses – iedomas un priekšstati par sevi var arī attīstīt, kad tici tam, kam citi šķietami arī var neticēt.
Kad man pajautā, kāds īsti ir viens konkrēts cilvēks, atspoguļoju, ko esmu redzējis un uztvēris es, kā arī, kā viņš uzvedas ar mani, ne bez tā, ka arī šo uzvedību var kropļot mana uztvere. Tātad, iespējams, ka mani priekšstati var maldināt citu. Kā piemērs ir kāds man draugs, kurš vienmēr visu uztver ļoti personiski un nevajadzīgi dziļi. Kā spriežu, kad ir “nevajadzīgi dziļi”? Tai mirklī, kad analizēšana un iedziļināšanās sāk traucēt vienkārši un adekvāti reaģēt, tad tas arī ir “nevajadzīgi dziļi”. Vai nav vienalga, ka kolēģis nepasmaida tajā mirklī, kad tu uzskati, ka viņam būtu jāsmaida? Viņš rada priekšstatus par to, kā reaģē uz viņu. Tas ir slikts, šis ir tāds jocīgs utt. Tai pašā laikā man rodas jautājums, kādēļ man nav šādas problēmas, kādēļ man šie cilvēki neraisa negācijas? Tādēļ, ka mācos uztver vienkāršoti, arī būt atvērtāks ar citiem. Arī man gan kādreiz tas nebija vienalga.
Mēs patiesībā nespējam (šķiet gan, ka spējam) paši sevi noraksturot, kādi īsti esam, jo viss ir ļoti mainīgs. Viena maza detaļa, kas izkritusi uz mirkli no galvas, var mainīt visu mūsu attieksmi, pat dzīvesveidu. No kā tad atkarīgs tas, kādi mēs esam pēc uzvedības, uztveres, attieksmes? Protams, ka no iepriekš piedzīvotā un saprastā vispār (cik nu kurš ir bijis spējīgs). Pašam patīk sevi pavērot spriešanā…Kad kāds man pajautā viedokli par jebko, es pārliecinoši izvirzu savus pieņēmumus. Tai pašā laikā, kāds cits var piezīmē niansi, ko nebiju ievērojis un mans iepriekšējais spriedums paliek nejēdzīgs. Tad atkal man top jauns spriedums par tēmu, par kuru atkal esmu pārliecināts. Tā teikt, mūsu attieksme, ja ļaujamies, ik pa laikam mainās. Tas atkal pierāda to, ka mēs neesam konkrēti un viennozīmīgi, kamēr pār mums nevalda principi, spītība un citas muļķības. Tātad – cilvēks nav nekas konkrēts, tas ir mainīgs un simtprocentīgi neuzskatāms kā viennozīmīgs.
Piemēra pēc – bija kādreiz man apkārtējie, kurus uzskatīju par pārāk skarbiem, nepatīkamiem utt. Kad kāds man vaicāja ko par tiem, atbildēju, ka ar šiem nevajadzētu iesaistīties darīšanās. Pagāja laiks un es droši sāku tiem tuvoties un nevairījos, bet mēģināju tos vairāk saprast un dot sevi tiem saprast. Kas notika? Kad kāds man ko vaicā par šiem cilvēkiem, šobrīd varu atbildēt, ka tie ir super cilvēki! Jā, tie ir skarbāki, smagāki cilvēki, bet, kad tos iepazīst tuvāk un dod iepazīt sevi, viņi ir super! Protams, katram ir visas puses, bet arī tas ir tikai mans skatupunkts. Tas pierāda tikai to, ka nevajag veidot priekšstatus un tas padarīs dzīvi vieglāku un ērtāku.
Kā esmu novērojis, cilvēki, protams, uz katru arī reaģē savādāk. Tas nozīmē, ka cilvēks pretī mums ir ja ne gluži kā spogulis, tad stikls gan. Tātad – atkal mēs nevar viennozīmīgi ko teikt par šo cilvēku, jo viņš daļēji sevī atspoguļo mūs (arī savus aizspriedumus, vājības utt.). Kārtējo reizi rodas priekšstats par priekšstatiem :). Cilvēks nav viennozīmīgs! Ne velti pāris nodzīvo kopā piecus gadus un vienā brīdī viņi vairs viens otru nepazīst. Jo viņi ir dzīvojuši nevis viens ar otru, bet gan ļāvuši draudzēties savam priekšstatam ar otra cilvēka priekšstatu.
Cilvēki nekad nav viennozīmīgi, bet tie, kas tādi ir, tikai tur sevi principu skrūvspīlēs, neļaujot sev mainīties un pārvērsties. Dzīvē varbūt tik daudz dažādības un pārmaiņu, bet skrūvspīles saka – man jābūt tādam, jo tāds es esmu (priekšstats). “Tev jābūt tādam, jo… (priekšstats).
Un vēl kāda vienkārša atziņa. Tik daudzie ticam vārdiem tā vietā, lai vērtētu otra darbus. Teikt cilvēks var jebko, ar to bieži vien radot pilnīgi nepamatotus priekšstatus, bet darbi un rīcība tomēr saka vairāk, tuvinot iespaidu par cilvēku tam reālajam, kāds tas ir dotajā mirklī. Tieši šāda iemesla es jo mazāk ticu cilvēku vārdiem, bet vairāk skatos, ko un kā viņš dara. Starp citu, ar to es atkal ļauju rasties priekšstatiem! Bet – protams, ka visam jānotiek dabiskā ceļā un negrasos sevi ierobežot un neļaut klausīt šiem priekšstatiem, jo, acīmredzot, tas šobrīd vēl man vajadzīgs. Tomēr apzinos, ka tie ir mani priekšstati.
Tad jautājums – kam var ticēt? Sanāk tā, ka nekam? Nē! Lai kā arī būtu, es ticu tam, cik daudz es šobrīd saprotu, tieši tas arī ir tas pareizais. Tas ir pareizi līdz mirklim, kamēr es neuzzinu ko jaunu. Absolūta patiesība nav iespējama vispār, ne šeit, uz zemes. Absolūta patiesība būtu zināma, ja cilvēks būtu piedzīvojis it visu, kas ir iespējams un it jebkādās variācijās. Tātad – absolūta patiesība ir zināma tikai Dievam, ja tāds pastāv. Un absolūta patiesība būtu – nulle. Nav ne laba, ne slikta, jebkas ir relatīvs. Kad esam pārsaluši mīnus 40 grādos, 3 grādu ūdens liksies silts, bet 10 grādu siltumā tas būs auksts. Viss ir relatīvs. Tā kā mēs neesam Dievs, jebkas, kam mēs ticam , ir pareizs priekš mums šobrīd.
Aizejot mājās, cenšos radušos priekšstatus atstāt kabineta miskastē, lai rītā man būtu vieglāk kontaktēt ar kolēģiem, lai diena būtu ērtāka. Esmu salamājies par kādām darba lietām, jo mums ir dažādi viedokļi. Vai tādēļ viņš ir sliktāks vai labāks kā vakar? Nē – pat ne savādāks, tikai es atklāju viņā ko jaunu, kam agrāk nav bijis iespējas izpausties. Ieraudzīju jaunas prioritātes, tās mums nesakrīt vai arī egoisms izpaužas(vai man tāda nav?). Emociju dēļ var rasties neērts priekšstats, kas traucēs baudīt otra sabiedrību. Un tad es atceros – mēs lamājamies par darba lietām, bet ārpus darba jautājumiem mēs esam, kā minimums, labi paziņas. Līdz mirklim, kamēr es to vēlos. Un rītā jau es smejos pie sevis par vakardienas emocijām. Pārsvarā gan. Un tieši tāpat – tas, ka cilvēks nav labs sava darba darītājs nozīmē tikai to, ka viņš nav labs darba darītājs, nevis to, ka tādēļ viņš nav labs cilvēks.
Es gribēju teikt, ka es labāk teikšu, kas neesmu, nekā esmu. Atkal kļūdījos! Es nevaru pateikt to, kas neesmu, jo arī tas ir tikai mans priekšstats, bet iespēja būs mazāk kļūdīties kā gadījumā, ja es teiktu, kas esmu! Lai arī, īstas atbildes nav un nebūs nekad. Interesanti, cik daudz dažādu priekšstatu par mani ir apkārtējiem! Vismaz piecus pamatiespaidus saskaitīju. Un kurš tad ir tas īstais? Es gribētu teikt, ka tas, kurš man vislabāk tīk, tai pašā laikā, vai tas nav tikai mans priekšstats? :) Šodien esmu tāds, bet rītā jau citādāks. Nekas nav viennozīmīgs. Bet fakti paliek fakti. Ja cilvēks sistemātiski rīkojas tā vai šā, tas liek būt piesardzīgam un izvirzīt “cietus” priekšstatus. Kā gadījumā, kad kāds mans paziņa meklēja cilvēku darījumam – ieteicu kādu personu, bet pabrīdināju, ka mana pieredze vēsta, ka šis cilvēks nav uzticams, jo ir vairākas reizes sevi parādījis kā afēristu. Atkal priekšstats, tikai šoreiz tas balstās uz faktiem. Bet varbūt šis “afērists” uz šo skatās savādāk? Ir aitas, ir taču arī cirpēji? Varbūt viņš mani skata kā aitu, bet citu - ne? Un atkal viss ir nosacīts. Es atkal savos priekšstatos parādu to, ko esmu uztvēris es. Tātad, tam, kurš saņem manus priekšstatus, ir pašam jādomā ar galvu, nevis tiem akli jāklausa. Tieši tāda iemesla pēc es ļauju sev domāt pašam un priekšstatus tikai ņemt vērā, nevis uz tiem balstīties. Katram taču patīk atklāt Ameriku par jaunu, bet nedara to tikai bailīgie un nedrošie, ai, piedodiet, “interesantie un prātīgie”.
Priekšstatiem ir mazāka nozīmē, kādu mēs tiem bieži vien piedēvējam. Tie ir tikai subjektīvas lauskas. Tai pašā laikā, tā pasaule ir iekārtota un ir interesanti par to padomāt. Tātad – arvien vēl paliek interesanti otram pajautāt, par kādu viņš sevi uzskata, bet no tā var uzzināt tikai to, kam viņš tic. Bet tas nebūt nav maz, tas pastāstīs par viņu ļoti daudz, saliekot šo bildi kopā ar citu cilvēku priekšstatiem par viņu. Un iegūsim mēs savu priekšstatu!
18.10.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2887
Kopā:6436315
|
| |
| |
|
Autori
