|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 4. daļa | | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
No Tulas būdiņas nāca gaisma un kā vienmēr vēlās dūmu mutuļi.
-Kad tu vispār guli? - Eri jautāja, pārkāpjot pāri slieksnim.
-Ieradies gan. Es jau domāju, cik ilgi man tevi būs jāgaida. Bet pēc kā tu izskaties?
-Mani nelaida ārā no pils, jo atteicos precēt Akupu, piedraudēju ar pašnāvību! - Eri smagi elpoja. No skrējiena viņa bija pārgurusi.
-Un tu ko, tagad piekriti? - ragana pārmetoši iesaucās.
-Nē! Es aizbēgu!
-Tad viņi tevi meklēs, un sāks ar mani, tikko atklās bēgšanu.
-Zinu! Es te tikai pa nakti. No rīta došos Krustpils virzienā
-Pretī Doranam? Labi. Izklausās pietiekami prātīgi.
-Tula, kad viss pierims, es atgriezīšos, un palikšu pie tevis pavisam. Sarunāts?
-Un kas tad paliks ar tavu mīļoto?
-Tad jau redzēs. Viņam ir arī savi pienākumi, bet man pietiks, ja satikšu viņu reižu reizēm.
-Esi gan tu pieticīga.
-Man vairāk nevajag, lai būtu laimīga. Pietiek, ja zinu, ka tālumā ir cilvēks, kas mani mīl, kas atgriežas pie manis un kuru mīlu es. Manu ikdienu aizpildīs buršana, riebšana, dziedināšana, pareģošana. Bet domās paliks tā lieliskā nakts Daugavas krastā.
-Ja tā, tad tu esi izvēlējusies sev pareizo ceļu uz likteņa lēmuma piepildīšanu.
-Es neizvēlējos. Liktenis pats atnāca pie manis. Dievi bija lēmuši man raganai būt, un tā arī ir.
Tula pasmīnēja. Eri tik ļoti savās runās mētājās starp dažādām pretrunām. Viņa nemitīgi žēlojās un protestēja pret to, ka pati nevar lemt savu likteni, bet tanī pat laikā dzīvoja ar pārliecību, ka dievi to jau sen izlēmuši, un neviens tur neko nevar mainīt.
-Lai jau būtu, ka būtu dievi. - Tula nopūtās. - Bet tu ej gulēt. Es iziešu salasīt naktī vācamos augus. Pēc saullēkta es tevi pamodināšu.
-Paldies! - Eri nožāvājās. Viņai tik tiešām nāca miegs. Tikko apgūlusies uz Tulas guļvietas, vinā cieši aizmiga.
Sapnī Eri redzēja Doranu. Viņš gulēja Daugavas krasta pļavā miris, šķēpu iedurtu krūtīs, viss vienās asinīs. Eri raudādama metās pie viņa, kad ceļā nostājās vecaistēvs un kāds svešs vīrietis.
-Tas tev par tavu spītību un bēgšanu! - vecaistēvs pravietiskā tonī teica. - Galvenais traucēklis nu ir aizvākts un tu kļūsi par Akupas sievu.
Un svešais vīrietis sagrāba meiteni.
Ar kliedzienu Eri pamodās. Tā bija Tula, kas viņu turēja aiz pleciem un modināja.
-Ko kliedz?
-Es redzēju, kā mani atkal sagrābj, lai apprecinātu, bet Dorans, mans mīļais Dorans, guļ miris.
-Kur?
-Pļavā pie Daugavas. Kaut kur netālu no Lielvārdes, man likās.
-Tad turieties abi no tās vietas tālāk. Tāds ir mans padoms, bet nu gan ej. Saule jau ceļas virs meža galotnēm. Pilij ej apkārt ar līkumu.
-Sarunāts. Un gaidi mani atgriežamies.
-Ar vislielāko nepacietību. Man vēl ir daudz zināšanu tev nododamas.
Atvadījusies Eri aizgāja. Brienot pa brikšņiem viņa atkal nobrāza kājas. Sāpēja vēl arī vakardienas sasitums, kura vietā tagad bija zili melns pleķis. Un tomēr viņa par to nelikās ne zinis. Tā bija nicīga maksa par tikko iegūto brīvību. Enerģijas vilnis viņu nesa uz priekšu arvien ātrāk un ātrāk. Eri neraizējās par to, kas palika pagātnē, nebēdāja arī par nākotni, jo tagadnē bija viss, ko sirds kāroja - Dorans un vasara.
Neviens par Eri nelikās ne zinis visu nākamo dienu. Vecais tēvs uzskatīja, ka viņa sēž savā istabā un spītējas, bet pārējiem vispār nebija nekādas daļas gar vecajā mazmeitu. Tikai, kad pēcpusdienā ieradās Akupa ar saviem vīriem, vecajais lika atvest Eri uz zāli.
-Viņas tur nav! - pils istabmeita bijīgi ziņoja pēc pavisam īsa brīža.
-Kur tad viņa ir?
-Nezinu! - pusaudze raustīja plecus.
-Tad uzzini! Sameklē! - vecajais pavēlēja. Viņa sirds un pieredzējušais prāts sajuta ko nelāgu.
-Tā jau man likās! - viņš murmināja, kad atklājās, ka pēdējās diennakts laikā Eri neviens nav ne redzējis, ne dzirdējis.
-Kas noticis? - Akupa painteresējās. Tas bija jau iesirms vīrs, starp četrdesmit pieciem piecdesmit gadiem, tomēr vēl pietiekami atlētisks. Izskata ziņā gan neko neatšķīrās no citiem - gluži klasiski vaibsti, tikai neparasti zilas, saltas acis.
-Eri! Viņa ir aizbēgusi! - vecajais negribīgi atbildēja.
-Kā? Vai tad tu viņai nepateici, ka es šodien ierodos?
-Pateicu, jau pateicu! Un tāpēc viņa arī ir prom. To skuķi bija apsēdis pats nelabais. Ni un ni!... Par kāzām pat dzirdēt negrib ne ar tevi, ne kādu citu. - vecajais vēl piebilda, lai neaizvainotu Akupu.
-Varēji taču pavēlēt!
-Es tā arī darīju, bet šī... Aizbēga! Bija stingri pavēlēts nevienam viņu no pils vaļņiem ārā nelaist. To meiteni bija apsēdusi neprātīga doma tikt prom, ko viņa arī īstenoja.
-Bet tomēr... Kaut kā...
-Kaut kā ! - sirmgalvis nopūtās.
Kāds sargs ienesa abus dvieļus.
-Kungs! Mēs atradām šos! Tie bija izkārti pa logu. Eri būs aizbēgusi šādā veidā.
-Gudrs gan tas nolādētais skuķis. Tomēr es neesmu muļķāks. Viņa būs devusies pie Tulas. Uz arī es došos turp. Es dabūšu to jauno raganu atpakaļ, lai varam izpildīt norunu. - Vecajais apsolīja.
-Kas ir Tula?
-Sēļu ragana.
-Kur viņu meklēt? - Akupa nerimās.
-Mežā!
-Es eju līdzi! Es pašrocīgi tai raganai izpurināšu dvēseli, lai atdod man manu līgavu. – Akupa dusmīgi šņāca. Pacietības viņam nebija ne tik, cik melns aiz naga. Vīrietis bija paradis iegūt visu un uzreiz, kad vien sagribēja un iekāroja. Uz Eri jau tā viņš bija ilgi gaidījis, līdz viņai paliks divdesmit viens gads, bet nu viņš vairs gaidīt negribēja.
-Abi! Ņemšu tevi līdzi, ja apsolies iet klusi kā medībās. Negribu, lai Eri vai Tula izdzird mūsu tuvošanos un aizbēg. - vecajais stingri noteica. Akupa piekrītoši pamāja.
-To es varu apsolīt, bet neko citu gan neprasi.
Vecajais veda Akupu pa mežu biezokni, kur tikai retais zināja ceļu. Sirmgalvis ievēroja aizlauztus zarus, nomītus mellenājus un zemenājus. Eri te bija skrējusi, par to viņš bija pilnīgi pārliecināts. Šādas pēdas viņš redzēja nepārtraukti līdz pat Tulas sūnām noaugušajai būdai.
Vecā sieviete pie ieejas mīcīja ūdens toverī naktī salasītos augus, lai no tiem izspiestos sula. Akupa īsu mirkli pavēroja viņu darbībā, un tad ar strauju lēcienu bija klāt, sagrāba viņu un trieca pret būdiņas sienu, tā, ka tā nokrakšķēja.
-Atzīsties vecā ragana! Kur ir Eri?
-Te viņas nav. - sāpēs tikko dzirdami izdvesa Tula.
-To es pats redzu. Kur viņa ir? Kur?
-Aizgāja! Tālāk no tevis, lai būtu brīvībā, lai piekļautos pie Dorans krūtīm. - Tula indīgi noteica, zinot, ka tas Akupu vēl vairāk nokaitinās, bet nokaitināts Akupa nodarīs viņai sāpes. Tomēr fiziskās sāpes ir nieks, salīdzinājumā ar prieku, kas rodas, kad kādam ieriebj.
Veča ievaidējās, kad Akupa smagā roka iesita viņai pa seju.
-Uz kurieni viņa devās? - krimuldietis turpināja pratināšanu.
-Uz Dorana dzimto zemi, uz Doli.
-Melo! Dorans aizgāja uz Krustpili. - vecajais iejaucās.
-Zinu! Bet Eri gaidīs viņu mājās. Tā viņai būs drošāk. - Tula atbildēja. Viņa meloja pārliecinoši, un Akupa noticēja.
-Kad viņa aizgāja?
-Tev tik un tā viņu nenoķert. - Tula atcirta, saņemot kārtējo sitienu.
-Vai tiešām? No manis vēl neviens nav izbēdzis. Es varu noķert jebkuru.
-Tu iedomājies, ka spēj noķert vēju? - Tula iesmējās. - To spēj tikai tas, kur rokās vējš dodas pats. Bet tev tas nespīd.
-Par ko viņa runā? Jukusī ragana! - Akupa pagriezās pret vecajo.
-Par Eri. Tula ir pārliecināta, ka tev viņu nenoķert, ka meitenes straujums un brīvības alkas viņu pasargās.
-Tikai nāve viņu spēs pasargāt no manas gultas.
Tula iesmējās vēl skaļāk un indīgāk, bet pēc nākamā sitiena apklusa. Vecajais sievietei ar to bija pietiekami, lai zaudētu samaņu un nokristu pie savas būdas sliekšņa.
-Tu tagad metīsies lejup pa Daugavu pakaļ Eri? - vecajais jautāja.
-Jā! Un tu dosies man līdzi.
-Kā vēlies! Iebildumu man nav, - vecais vīrs smagi nopūtās.
-Tad ved mani atpakaļ uz pili, paņemsim zirgus un bez kavēšanās pakaļ bēglei.
-Piekrītu. Ja viņa tik tiešām ir devusies Tulas norādītajā virzienā, tad noteikti ieies arī Lielvārdes pilī, pie savas tantes. - vecajais devās atpakaļ.
-Bet Tula teica?
-Tula var arī melot. Tu pats teici, ka viņa ir veca ragana.
-Tā arī ir. Es no saviem vārdiem neatkāpjos.
-Nu tad par visu pārliecināsimies Lielvārdes pilī.
-Nu, ja viņa... - Akupa ar pirkstu norādīja atpakaļ uz Tulas būdu, - ...man būs melojusi, es viņu gabalos saraušu.
Vecajais neatbildēja. No Akupas varaskāres viņam kļuva mazliet baisi, un tomēr večuks arvien vairāk pārliecinājās, ka Eri vislabāk būtu līdzās Akupam. Šāds vīrietis spētu viņu gan pasargāt, gan arī pašu nolikt pie vietas, izdzīt no viņas tās kaprīzes un neskaitāmos untumus.
Saule sliecās uz novakari, bija apmēram tas pats laiks, kad Akupa ieradās Aizkraukles pilī. Eri visu dienu gājusi, beidzot apsēdās zālainajā Daugavas krastā. Viņa jutās pārgurusi un izsalkusi. Kopš paša rīta nekas nebija ēsts, nekas arī nebija paņemts līdzi.
Smagi nopūzdamās, Eri apskatīja savas kājas. Stilbi bija saskrambāti, pēdas vietām nobrāztas un velnišķīgi sāpēja, zilums zem ceļa pletās plašumā un melnumā. Sēliete sāpīgi ievaidējās. Viņas spītība un apņēmība sagādāja pamatīgas mokas ķermenim.
„Nedrīkstu te sēdēt. Man jāiet uz priekšu. Nav ko lieki tērēt laiku. Krustpils pati klāt nenāks.” - Eri atkal cēlās kājās, lai turpinātu ceļu, tikai vispirms Daugavas ūdeņos nomazgāja brūces, lai tās nesāktu strutot, sagādājot vēl lielākas sāpes un neērtības.
Kad meitene ieraudzīja Krustpils vecajā pili, viņas sirds bažās sarāvās: ka tik pa ceļam nav ar Doranu izmainījusies.
-Nekas! To tūlīt noskaidrosim! – viņa devās uz vārtiem.
-Sveicināti. Esmu Aizkraukles vecajā mazmeitiņa Eri. – viņa stādījās pils vārtu sargiem priekšā.
-Laipni lūdzam! – sargi atdarīja vārtus. Par aizkrauklieša mantinieci zināja daudzi. Bija dzirdējuši par viņas raganīgo dabu, par viņas ilgajām un vientulīgajām pastaigām. Un neviens nebrīnījās, ka viņa pēkšņi uzradās Krustpilī, tik tālu no mājām un viena pati.
-Vēl tikai… vai kāds lībietis pie jums atnāca? – Eri jautāja.
-Vakar no rīta.
-Viņš vēl ir te? – Eri cerīgi iesaucās.
-Jā! Palika uz vakardienas dzīrēm kopā ar kunga slāvu draugiem. Droši vien vēl arvien nevar atgūties.
-Kā tā? – Eri nesaprata, ko tieši sargi bija domājuši.
-Tu jau laikam nezini, ko slāvi dzer! – sargs pasmīnēja. – Tas šķidrums pat bulli nogāztu, un ja vēl sajauc ar mūsu pašu miestiņu, tad ātri zūd apziņa.
-Kas tad tā ir par burvju dziru? – Eri painteresējās ar tīri sievišķīgu ziņkārību.
-No burvības tur nav ne vēsts. To dzen no kviešiem, paši viņi to dēvē par vodku.
-Vodka! – Eri klusi atkārtoja. – Skan pietiekami dīvaini. Bet atgriežoties pie lībieša, vai kāds mani varētu pavadīt. Es šo pili nepārzinu. Ļoti reti te ir būts.
Viens no sargiem piekrītoši pamāja:
-Seko man! Es tevi aizvedīšu kurp vajag.
Eri aiz sarga gāja pa pils gaiteņiem. Savā konstrukcijas veidā, tā bija ļoti līdzīga Aizkraukles un Lielvārdes pilīm. Pat lielā zāle atradās gandrīz turpat.
Sargs pavēra durvis. Iekšā izskatījās kā kaujas laukā. Uz galda nepabeigtie ēdieni, daži dzīrotāji bija aizmiguši turpat pie galda, citi gulēja uz soliem, bet vairums visai dīvainās pozās vāļājās pa grīdu. Lai arī visi vēdlogi bija vaļā, gaisā vēl arvien bija jūtams degvīna specifiskais smārds.
-Nu? Ko es teicu? – sargs smagi nopūtās.
Eri kāpjot pāri gulošajiem, piegāja pie galda. Sameklēja maizes gabalu, kādu neapgrauztu gaļas gabalu, ko visai ātri apēda, kamēr ar skatienu meklēja Doranu.
Savu mīļoto lībieti viņa pamanīja guļam ar kausu rokās un atspiedušos pret sienu.
- Ķēms kas ķēms. – viņa piegāja pie puiša un papurināja to. Viņš tikai atgaiņājās un kaut ko nesaprotamu ņurdēja.
-Vai palīdzēsi vēlreiz? – Eri atkal vērsās pie sarga.
-Ar mieru.
-Aiznes viņu līdz tuvākais ūdenstilpnei, lai atgūstas. Īpaši smags viņš nav.
Sargs pats būdams īsts milzis, tikai pasmīnēja un pārmeta Doranu pār plecu. Eri viņam sekoja, vērojot, cik pašlaik bezspēcīgs un bezpalīdzīgs izskatās mīļotais.
Sargs Doranu iegremdēja zirgu dzirdināmajā silē.
-Kas notiek? Kas tie par jociņiem? - viņš uzreiz atguvās, un sprauslādams centās piecelties.
-Žūpa. – Eri pikti noteica.
-Tu?… kā tu?.…te?… - Dorans apjuka.
-Paldies tev! - Eri pamāja sargam, kas tūlīt pat aizgāja. Tad Eri atkal pievērsās Doranam. - Nu? Ko labu teiksi? – viņa sarkastiski vaicāja.
-Jāuzzina šīs dziras recepte, jāpiedzirda vācieši, un tad varēs tos apkaut kā mušas. – Dorans domīgi noteica. Ap dūšu viņam bija pavisam nelāgi, galva arī sāpēja.
-Cik tad tu vakar izdzēri? Jeb varbūt šorīt?
-Kas tad tagad īsti ir?
-Vēla pēcpusdiena.
-Eh! – Dorans nopūtās. -Nedaudz, bet slāvi gan šito mantu tempa kā ūdeni, un viņiem droši vien ne vainas.
-Radis neesi. Kāp ārā no siles!
Dorans beidzot piecēlās. Tad viņš novilka kreklu un izgrieza no tā ūdeni.
-Eri, ko tu te īsti dari? – beidzot vīrietis spēja sakarīgi atkārtot jautājumu.
-Man nebija citas izejas, kā vien nācās bēgt. Pirms dienām četrām mani vairs nelaida ārā no pils. Vecaistēvs bija jau nolicis kāzas, Akupam bija tikai atlicis ierasties man pakaļ. Man paveicās aizmukt. Kur gan man citur bija likties, ja ne šurp – pie tevis?
-Pie Tulas?
-Prātiņu esi jau nodzēris? Tā taču būtu pirmā vieta, kur mani meklētu, - viņa pikti atcirta. Pēc negulētās nakts un nogurdinošā gājiena Eri bija reti nelāgā omā.
-Uz Lielvārdi tad jau arī ne, mežā slēpties tu nevari… - Dorans domīgi turpināja. – Tev ir pilnīga taisnības. Šis tev bija vienīgais ceļš. Ceru tikai, ka atpakaļ ceļā viņu izsūtītie meklētāji mums nepatrāpīsies. Starp citu, tu taču dosies man līdzi? Nepaliksi taču šeit?
-Tur nevar būt divu domu. Vienīgais ceļš man tagad ir uz Doli. Ar to es arī rēķinājos. Aizkrauklē es varēšu atgriezties tikai pēc kāda laika, un arī pilnīgi slepeni, lai pabeigtu mācības zintniecībā.
-Nu tad es ceru, ka rīt no rīta jau varēsim doties prom. Tad būs atguvušies arī visi pārējie, un es saņemšu konkrētu atbildi. Vakar kaut ko runāja par nākamo pavasari. Ja tā, tad mūsu vadoņiem tā sacelšanās pret svešiniekiem būs jāatceļ. Viņi taču vēl tur visi gulēja?
-Jā! un starp citu, tur augšā ir īsta cūkkūts!
-Var jau būt! Mēs vakar vakarā visi mazliet.
-MH! Un nu arī ir tā mazliet. Tu esi pelēks kā zeme.
-Tā tas varētu būt. Starp citu, vai tā bija tava ideja mani te ielikt? – Dorans zīmīgi norādīja uz sili.
-Jā! Savādāk jau dabūt tevi pie apziņas būtu pilnīgi neiespējami. – Eri smagi nopūtās.
-Nu to no tevis varēja sagaidīt. Tādas raganiskas idejas dzimst tikai tavā raganiskajā prātiņā.
-Raganiskajā?
-Nu ja! Tu taču sevi par tādu dēvē.
-Es arī esmu.
Es jau arī neiebilstu, bet vai manai mīļajai raganai nav kādas burvestības pret sāpošu galvu?
-Diemžēl. Varu tikai pateikt. Ej paēd un iedzer aukstu kvasu. Varbūt tas līdzēs. Un nākamreiz padomā, vai ir vērts piedzerties kā lopam. Tu neesi slāvs. – Eri atlika tikai dot vadošos norādījumus. Viņa labprāt būtu pagatavojusi zāļu uzlējumu priekš paģirām, tikai viņai nebija vajadzīgo zālīšu un kur šeit tās atrast, viņa arī nezināja.
(22.01.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2484
Kopā:6106112
|
| |
| |
|
Autori
