|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 3. daļa | | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dorana acis alkatīgi iemirdzējās, kad viņš ieraudzīja ienākam Eri. Lāpu gaismā viņa tik tiešām izskatījās raganiska. Bet puisim par sarūgtinājumu skaistules vieta bija pārāk tālu no viņējās. Bez liekiem aizspriedumiem, puisis tūlīt pat pārsēdās viņai līdzās.
-Es visu dienu dzenājos apkārt, cerot tevi satikt.
-Patīkami to dzirdēt, bet tas bija pilnīgi lieki. Es biju pie savas audzinātājas. Tur mani sameklēt nemaz nav iespējams. Nav takas, kas turp vestu. Vai bija, kas noteikts, ko no manis vēlējies?
-Nu tad…
-Nesaki to, ko gribēji teikt. Tas būs lieki… - Eri viņu pārtrauca pusvārdā.
-Labi! Es neteikšu! Vai tu iznāksi šonakt ārā?
-Pilnīgi noteikti. Es to vienmēr daru. Katru nakti es izeju pie Daugavas. Ja vēlies, tad šonakt varu paņemt tevi līdzi.
-Un tu vēl jautā? Vairāk par visu. Es varētu pamest visu, pat savu uzdevumu, lai tikai paliktu pie tevis. – Dorans čukstēja.
-Glaimojoši. Bet es tev to neļaušu. Toties, kad atgriezīsies no Krustpils…
-Bet vai tu spēsi tik ilgi turēties pretī vectēvam un Akupam?
-Cik vien ilgi vajadzēs. Es negrasos viņu precēt. Un arī nevienu citu ne, Raganas…
-Zinu… neprecas! Bet, cik es saprotu, tad mani tu negrasies atstumt.
-Taisnība. Tevi vienīgo, nē. Palikt ar tevi kopā, zināt, ka tu vienmēr būsi mans, lai arī ko es darītu, lai arī kāda es būtu, lai arī kas notiktu.
-Vienmēr tavs, – Dorans atčukstēja.
Abi cieši lūkojās viens otram acīs. Pus sprīdis viņus vēl šķīra. Un tad viņu lūpas sakļāvās dedzīgā skūpstā, kura ilgumu neviens vairs nezināja. Tikai pret galdu cirsta dūre, atrāva abus mīlētājus vienu no otra.
-Eri! Tev tā būs skūpstīt savu vīru, nevis svešu cilvēku. – nodārdēja vectēva balss.
-O, nē! Tikai Doranu un nevienu citu. Tikai šo svešo cilvēku es skūpstīšu un mīlēšu.
-Bet es tev pavēlu…
-Atceries par Daugavas krastiem. – Eri brīdinoši atgādināja, cerot ietekmēt vectēva lēmumu, draudot ar pašnāvību.
-Tu esi īsta dievu sodība, bet laikam jau tas man jaunības grēkiem. Ja vien es spētu atcerēties, ko esmu sastrādājis, tad varbūt mana nožēla spētu vest tevi pie prāta. – vecajais smagi nopūtās un apsēdās savā vietā galda vidū, tieši pretī mazmeitiņai, kas gandarīti smīnēja un zem galda cieši paspieda Dorana plaukstu, kas pēdējos laika brīžus bija maigi glāstījusi viņas kāju.
“Jaunieši!” – kritiski nodomāja vecajais. “Vai manā jaunībā meita vai mazmeita maz atļautos iebilst pret laulībām? Pati izvēlētos sev vīru? Ko nu vīru, mīļāko! Eri atsakās būt sieva! Ragana! Var jau būt, bet tik un tā… pie Akupa. Neļaušu viņai te satrunēt mežā, aizvadīt savas dienas tāpat kā Tulai. Mana mazmeitiņa būs pilskunga sieva ko vēl labāku var vēlēties? Kad tā untumainā būtne sapratīs, ka vēlu viņai tikai labu?” - vecajais drūmi raudzījās starojošajā Eri un brīžiem uzmeta skatienu arī Doranam. Jaunais lībietis izskatījās ļoti apmierināts ar notiekošo, vecajais teiktu, ka pat laimīgs.
“Ak tad viņam arī mana skaistā mazmeitiņa ir sirdī iekritusi. Nedabūs! Viņš ir dumpinieks, bet Eri vajag stingru vīru. Akupa šajā ziņā būs nevainojams. Bez tam šis jauneklis ir lībietis. Man par lībiešiem ir sliktas atmiņas. Nu un kas, ka Akupa ir kristīgo ticību pieņēmis? Apprecēs viņš Eri pēc sentēvu parašām, un pēc tām pašām būs arī viņas vīrs. Lai arī kristīts, tomēr cilvēks un vīrietis.” – vectēvs sprieda. Bet Eri tikmēr prātuļoja pavisam ko citu. Viņas domas saistījās ar Doranu un vēlmi saglabāt sev zintnieces brīvību. Pilnīgi pārliecināta viņa bija par to, ka padarīs sev galu, ja tiks apprecināta ar Akupu. Tās nebija bailes no negribēta vīra, no kopdzīves, bet spīts, ka viņa nevar paturēt sev izvēles tiesības. Eri labi zināja, ka tikai retajai sievietei ir tādas, un viņa gribēja būt viena no šīm retajām – ragana. Tad viņa varēs pati izvēlēties, ar ko palikt, kur dzīvot, kā rīkoties.
Arī Doranam bija savas domas, bet tās grozījās, galvenokārt, tikai ap Eri. “Viss! Izpildīšu savu pienākumu un visā nopietnībā nodarbošos tikai ar viņu. Nekad šo būtni neatstāšu, pat, ja ar zobenu rokās man viņa būtu jāatsit no Akupas, vāciešiem vai pat sēļiem. Eri būs mana, tikai un vienīgi mana. Pat, ja man viņa būs jānolaupa. Šīs lūpas skūpstīs tikai mani, šīm krūtīm, viduklim un visam pārējam pieskaršos tikai es. To gribu es, un arī Eri neiebildīs. Mēs esam saistīti kopš satikšanās mirkļa, kopš pirmā acu uzmetiena. Dievi mūs vienoja pirms ilga jo ilga laika”.
Ap pusnakti no miestiņa iereibušie dzīrotāji aizmiga, arī vecajais iesnaudās. Nomodā palika tikai Eri un Dorans.
-Varam iet. – viņa piecēlās no garā sola. – Vectēvs tagad krāks līdz rītam, pārējiem gar mani un tevi nav nekādas daļas.
Dorans saņēma viņas plaukstu.
Pa šauru, klinšainu taciņu viņi nokāpa pie Daugavas.
-Esam klāt!
-Tu te nāc katru nakti? – Dorans jautāja, atceroties, cik nekļūdīgi Eri bija gājusi pa tumšo, stāvi taku.
-Kad vien esmu šeit.
-Arī ziemā?
-Ziemā retāk, bet līdz salam ik nakti. Man patīk mazgāties Daugavas ūdeņos, klausīties to čalā, sēdēt uz lielajiem klints bluķiem, kamēr ūdens apskalo pēdas un aizskalo projām visas bēdas.
-Un to bēdu tev ir tik daudz? – Dorans apvija rokas ap viņas vidukli.
-Nebija, līdz pat šovakaram! – meitene viņam cieši pieglaudās.
-Tev pret Akupu jānoturas tikai līdz tam brīdim, kad atgriezīšos no Krustpils.
-Darīšu visu iespējamo, arī neiespējamo, bet viņa rokās nedošos. Un tagad laid mani izpeldēties. – Eri atraisījās no Dorana apskāviena. Viņa lēnām noģērbās, noņēma rotaslietas un visu uzlika uz plakana akmens. Lēnām un cēli viņa brida upē. Mēness apspīdēja viņas kailo, tumsnējo ķermeni.
-Vai tu arī nāksi? – viņa pēkšņi pagriezās. Dorans it kā būtu tikai gaidījis šo uzaicinājumu.
-Pie joda, jā! – zibens ātrumā vīrietis novilka drēbes un devās pie Eri, kas nekustīgi stāvēja un raudzījās uz viņu.
Meitene norija siekalas. O, jā! Viņam bija nevainojams vīrišķīgs augums, lieliski attīstīti muskuļi, vēders kā veļas dēlis, gurnio šauri, bet pleci un krūtis – plati.
“Nevainojams!” - viņa izdarīja savu spriedumu. Viņa sagaidīja, kad vīrietis pienāca klāt.
Ķermeņi sakļāvās, ļāvās glāstiem, maigumam, mīlestībai. Drīz abiem apkārt viļņojās ūdens. Likās, ka no kaisles kvēles tas sāks vārīties. Mīlētāji ļāvās pilnīgais mīlestības baudai, bez ierobežojumiem, bez aizspriedumiem, bez neprecēto ļaužu tielēšanās. Nepiesātināmas kaisles vergi, kam apkārt pasaule pārstāja eksistēt, tikko viņi varēja pieskarties viens otram.
Lai nedaudz apžūtu pirms apģērbties, abi apgūlās uz plakanā klints bluķa, kur Eri parasti atstāja savas mantas. Tagad viņa atlaidās līdzās Doranam un uzlika galvu uz viņa krūtīm.
-Tu taču mani neaizmirsīsi? – viņa bikli ieminējās ar pirkstu galiem slīdot pār vīrieša plecu, roku, ar baudu jūtot viņa spēcīgos muskuļus.
-Nekad! Vai tu domā, ka es spēšu aizmirst tādu kā tu?
-Viss var gadīties…
-Nē, Eri! Tevi nekad nespēšu aizmirst. Ja vajadzēs, ar zobenu un šķēpu rokās izkarošu tevi, bet Akupam neatdošu. Zvēru! Lai dievi mani soda ar visbargāko sodu, ja pārkāpšu šo zvērestu.
-Tagad es ticu! – viņa gandarīti nopūtās.
-Es drīz atgriezīšos. Rīt saullēktā došos prom. Cik ilgs varētu būt ceļš līdz Krustpilij?
-Dienas divas trīs. Atkarībā, cik ātri un ilgi bez atpūšanās iesi.
-Tad apsolu, ka vēlākais pēc desmit dienām es atgriezīšos pie tevis.
-Nu tās desmit dienas jau es noteikti varēšu atturēt vectēvu no manis apprecināšanas. Tu, galvenais, atgriezies. Es gaidīšu!
-Es ilgošos! Un steigšos! – Dorans bezgala maigi noskūpstīja mīļoto. ”Un būšu atpakaļ ātrāk nekā tu domā. Un būs atkal viss tā kā šobrīd. Tā, kā tam jābūt. Tu atkal gulēsi manos apskāvienos, pieglaudīsies man. Mana mīļā, Eri!” – viņš nodomāja.
Aizkraukles vecajais paļāvās uz to, ka tikko kā Dorans būs prom, tā arī ārā no mazmeitas prāta, un līdz ar to Eri paliks piekāpīgāka, un bez liekas tielēšanās un strīdiem apprecēs Akupu.
Eri gan bija citās domās:
-Nē! Un vēlreiz nē! Un atkārtošu to tik ilgi līdz visi to sapratīs. Akupu es neprecēšu, pie vīra vispār neiešu. Palikšu par Tulas pēcteci. Viss!
-Attopies, bērns. Par ko tu vispār runā? – vectēvs sāka saprast, ka Eri nepiekāpsies, un viņš bija šausmās par meitenes ietiepīgo apņēmību.
-Par savu brīvību, izvēles iespējām, kas būtu manis pašas, nevis uzspiestas. Lūk, par ko es runāju.
-Tev tas lībietis ir sagrozījis galvu. Kad tev kaut kas ienāk prātā, tad galīgi stulbi uzvedies. Kāpēc tu gribi sabeigt savu dzīvi?
-Nevis sabeigt, bet gan paglābt no sabeigšanas. Es nepiekāpšos, bet gan palikšu uzticīga savam lēmumam. Viss, ko es vēlos, ir Dorans un raganu katls.
-Muļķe! Ko tev tas Dorans dos? Neko! Bet Akupa ir pilskungs Krimuldā.
-Nevajag man to vāciešu iztapiņu, lai arī pilskungu, bet Dorans man dāvās vienīgo, ka es vēlos no viņa saņemt – mīlestību, un pretī neko neprasīs.
-Tiešām? – vectēvs izsmējīgi iesaucās. - Tā nemēdz būt. Tāpat vien neviens neko nedod.
-Tiešām? – Eri atkārtoja ar tādu pat intonāciju. - Un, kurš tad bija tas, kurš mani apsolīja Akupam, neko neprasot pretī? Jeb varbūt viņš tomēr kaut ko dos, tikai man tas tiek noklusēts?
-Nekļūsti nekaunīga! Tu par daudz sāc atļauties. Domā reiz par to, ko saki.
-Tula gan var teikt visu, ko grib, visu, kas ienāk prātā. Nevienam nav tiesības viņu apklusināt.
-Tu neesi Tula. Viņa ir zintniece.
-Es arī esmu ceļā uz to pašu. Es savā ziņā arī esmu tāda pati kā viņa. Dievu izredzētā būt par cilts raganu.
-Nē!
-Jā! - Eri strīdējās pretī.
-Bet es teicu: nē! Kurš te ir vecajais?
-Tu, bet es palikšu pie sava lēmuma. Ne tu, ne kāds cits mani nepiespiedīs. Tik un tā es uzvarēšu.
-Nē, dārgā! Tu zaudēsi. Vai nu labprātīgi, vai ne, bet Akupa kļūs tavs vīrs.
-Ne vella! - Eri atcirta, pretī saņemot pamatīgu pļauku.
-Ceru, ka tas tevi reiz apklusinās.
-Nē! Un es saku pēdējo reizi, Akupa varēs dabūt tikai manu līķi.
-To mēs vēl redzēsim. Dorans tagad ir prom, un es ceru, ka tu beidzot tomēr nāksi pie prāta, kad šeit pasēdēsi un padomāsi. Ziņneši vēsta, ka jau rītvakar Akupa būs klāt. Un nedomā bēgt. Ārā no savas istabas netiksi. Pie tavām durvīm es atstāju sargus. Aizkraukli tu pametīsi tikai kā precēta sieva.
-Ne vella! - Eri apcirtās ap savu asi un metās skriet ko kājas spēja nest. Eri mēģināja pamest pili, doties pie Tulas, bet vectēvs to jau bija paredzējis un devis stingru pavēli neizlaist viņu no pils.
Izmisusi Eri ieskrēja savā istabā uz aizbultēja durvis
-Ko nu darīt? Dievi, kāpēc esat sazvērējušies pret mani? Kamdēļ laupāt man dārgāko? Atdodiet man manu brīvību! Ļaujiet man aiziet no šejienes kā brīvam cilvēkam, nevis precētai nelaimes čupai. Māra, Laima, es lūdzu jūs! - viņa pieskrēja pie loga un sauca skaļā balsī. Izmisuma pilnais vaids aizskanēja pāri Daugavai, pļavām, mežu galotnēm.
-Ak, kaut Dorans mani izdzirdētu. Bet par to laikam veltīgi sapņot. Viņð ir ceļā uz Krustpili. Ātrāk kā pēc trim dienām nemaz nevar būt atpakaļ. Bet, ja tas tā turpināsies, tad viņš paspēs tikai uz manām bērēm. Ko gan es esmu nodarījusi pasaulei? - viņa šņaukājās. - Daugava, māmuliņ! Sēļu likteņupe, palīdzi! Glāb! Neļauj notikt tam, ko iecerējuši Akupa un vectēvs. Tad labāk uzņem mani savā klēpī. - meitene paraudzījās lejup. Zem logiem bija iekšējais pagalms. Pārāk zemu, lai nosistos, bet pietiekami, lai salauztu kaulus un sakropļotu sevi. To gan Eri nevēlējās.
"Ka tevi...! Bet ir taču arī citi logi, kas ved ārpus pils vaļņiem. Protams, tie ir augsti, bet vai tad es nevaru pagādāt kādu izturīgu striķi?" - viņai iešāvās prātā. Eri noslaucīja asaras un steidzīgi pameta istabu. Bēgšanas plāns bija izstrādāts, tagad atlika tikai atrast virvi, lai to varētu realizēt. Arī tālāk Eri zināja, ko darīt. Aizies pie Tulas, apsolīs atgriezties, kad viņu vairs nemeklēs, bet pati dosies Krustpils virzienā, pretī Doranam.
Jautājums tikai, kur, lai dabū virvi. Šķūnī tā, protams, bija, bet šķūņa sargs, bez paskaidrojumiem neko nedos. Bija jāmeklē cits risinājums.
Mēģinot atrisināt šo problēmu, Eri apstaigāja logus, kas varētu derēt bēgšanai.
"Šķiet, šeit varētu pietikt ar diviem garajiem galda dvieļiem, bet tie man ir!" - viņa secināja ar acīm nomērot augstumu. "Un logs arī izdevīgā vietā. Izskatās, ka dievi par mani tomēr ir apžēlojušies. Nu atliek tikai sagaidīt nakti!"- gandarīta un nomierinājusies Eri atgriezās istabā.
Neviens viņu nebija traucējis visu dienu, un, kad iestājās tumsa, ar dvieļu rituļiem padusē, viņa izlavījās no istabas. Pašlaik svarīgākais bija netrāpīties nevienam acīs. Nedod dievi, ja kāds viņu pamanīs ar tiem dvieļiem. Viss uzreiz būs skaidrs.
Dievi laikam tomēr bija Eri pusē, jo apkārt viss bija kluss un gandrīz vai izmiris. Kad tuvojās kāds no sargkareivjiem, viņš soļoja tik skaļi, ka Eri to dzirdēja jau pa gabalu un paspēja paslēpties.
Nokļuvusi pie izvēlētā loga, Eri cieši sasēja kopā dvieļus, tad nostiprināja galu un izmeta pa logu. Tālāk jau vairs atlika tikai muskuļu spēka un veiklības darbs. Eri juta saspringstam ik muskulīti, kas atslāba, tikko pēdas skāra zemi.
-Nu tagad palieciet sveiki. Ja neļāvāt man pašai rīkoties ar savu dzīvi, tad iztiksiet vispār bez manis! - viņa noteica un nozuda mežā, lai, cauri brikšņiem un pēc tikai retajiem zināmām zīmēm, dotos pie Tulas. Viņa nešaubījās, ka vecā zintniece viņu atbalstīs un palīdzēs.
Pret kritušu koku, Eri sāpīgi sasita kāju, bet pat neapstājās, lai apskatītos, cik nopietns ir savainojums. Tumšajos meža brikšņos tāpat neko nevarēja redzēt.
(15.01.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2254
Kopā:6420511
|
| |
| |
|
Autori
