|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 2. daļa | | Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pēc īsas atpūtas un maltītes, viņi turpināja ceļu, un pusdienas laikā viņa skatam pavērās Aizkraukles pils torņi, tad arī pati pils, kas stāvēja Daugavas krastā.
-Esam klāt. – Eri pavēra mazas durtiņas vaļņu sienā un ielaida iekšā Doranu. - Es tevi tūlīt aizvedīšu pie vectētiņa.
-Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?
-Jā, ja paliksi uz vakariņām, bez tam tu taču vēl kādreiz te iegriezīsies. Un tagad gaidi! - Eri stingri noteic un iegāja pie vectētiņa.
Vienā no plašajām pils telpām pie loga sēdēja sirms večuks, vismaz septiņdesmit piecus gadus vecs, neliels un smalks, gandrīz vai sakaltis cilvēks.
-Vectētiņ! Esmu mājās. – Eri piegāja pie viņa un, noskūpstījusi uz vaiga, apsēdās uz lādes.
-Es jau redzēju tevi nākam. Man tas bija patiess prieks un milzu atvieglinājums manai vecajai sirdij, kas tik ļoti ilgojās pēc tevis, mans bērns. Bet es redzēju, ka tu nenāci viena.
-Mans ceļabiedrs bija lībietis no Doles. Viņš nāca pie tevis. Vest viņu iekšā?
-Un pie viena sameklē arī tulku.
-Nevajag. Puisis apbrīnojami labi runā sēļu valodā.
-Vai gadījumā nezini, kāds ir viņa nāciena iemesls?
-Vācieši, kas jau Dolē, Salaspilī un Ikšķilē ceļ savas mūra pilis.
-Un kāda man tur daļa gar vāciešiem?
-Nesaki tā, vectēv. Viņi tad jau drīz būs arī Lielvārdē, pēc tam arī Aizkrauklē. Cik tur vairs tālu? Bez tam, kas nogalināja tavu dēlu – manu tēvu, māti, brāļus? Vācieši! Kas pret mūsu gribu mūs kristī savā ticībā, un nodarbina mūsu ļaudis savā labā? Arī vācieši.
-Kur tu sasmēlies visas šīs gudrības? – vecajais palika pikts.
-Lielvārdes vecajais, mūsu ragana, kas mani audzina un izglīto, arī Dorans man šo to pastāstīja, kas notiek posmā no Salaspils līdz Rīgai. Es neesmu akla un kurla, vecotēv, es redzu dievu zīmes, es dzirdu cilvēku valodas. To, kas patiesībā notiek, nevar noslēpt.
-Par to es nešaubos. Bet ne vienmēr ļaužu valodām var ticēt. Kas ir Dorans? Tas lībietis?
-Jā!
-Laid viņu iekšā. Paklausīšos pats, kas viņam sakāms.
-Tūlīt! Vēl tikai lielvārdietis tev sūta šo te. – Eri pacēla svārkus un noraisīja virs ceļa uzsieto prievīti ar sudraba zvārgulīšiem galos un pasniedz to vectēvam. - Teicās tur esot ieausta svarīga ziņa. Vari būt drošs, lasījusi neesmu.
-Es tev ticu. Paldies, un tagad ej! - Viņš cieši sažņaudza prievīti savās vecajās plaukstās. Tajā ieausto ziņojumu viņš izlasīs pēc tam, kad būs ticies ar lībieti.
-Vari iet! – Eri iznāca no zāles. – Vecaistēvs gan nav īpaši labā omā, bet viss vēl vērsties uz labu.
-Cerēsim. Un es sapņošu par brīdi, kad atkal varēšu satikt tevi. Nu es ticu tam, ka esi ragana. Tu esi mani nobūrusi.
Eri draiski iesmējās:
-Vēl neesmu pat sākusi, bet tad līdz vakaram, jauno karavīr, – un viņa aizskrēja. Baltās kleitas mala tikai noplandījās gar gaiteņa stūri. Sirds viņai strauji sitās. Dorans jau bija atzinies, ka viņa šim nav vienaldzīga, ka viņš alkst pēc satikšanās ar viņu. Kas gan varēja sievieti vēl vairāk gandarīt un iepriecināt?
Dorans paklanījās Aizkraukles vecajam, kurš acis piemiedzis raudzījās viņā. Ko īsti vecais vīrs centās saskatīt šajā puisī?
-Dorans, ja?
Puisis pamāja ar galvu.
-Es klausos tevī, svešiniek. Eri teica, ka runa būšot par vāciešiem.
-Tā ir. Viņi no sākuma atnāca kā draugi, teicās mums palīdzēšot, jo viņiem bija ieroči, darba rīki un zināšanas, kādu mums nav. Bet nu viņi uzvedas kā kakla kungi. Viņi paverdzina mūs, grib, lai mēs izdabājam viņu vēlmēm. Lībieši ir stipra tauta. Mēs cīnāmies pretī, bet pret viņu bruņām mūsu bultas un šķēpi ir bezspēcīgi, un arī skaita ziņā mūsu nav tik daudz, lai varētu sekmīgi cīnīties. Es, mūsu vecajo un vadoņu sūtīts, nācu lūgt sēļu palīdzību. Lielvārdes vecajais jau piekrita. Viņš apsolīja dot vīrus. Tagad es lūdzu jūsu palīdzību.
-Tālāk iesi pie krustpilieša?
-Tāds ir mans plāns.
-Arī viņam lūgsi to pašu?
-Jā! Tad vajadzētu sanākt pietiekami lieliem karotāju pulkiem, lai parādītu tiem dzelžos tērptajiem, ka šeit saimnieki ir sēļi un lībieši, ka Daugava pieder mums, nevis viņiem.
-Tu esi jauns un dedzīgs. Vai tiešām domā, ka viss ies tik gludi, tikko būs daudz karavīru, ka vācieši atkāpsies pārspēka priekšā?
-Tā domā lībiešu vecajie un vadoņi. Es esmu tikai viņu sūtnis.
-Tad klausies! Ej pie krustpilieša. Galvoju, ka viņš dos daudz vīru. Krustpilietis ir pieņēmis slāvu ticību. Un slāvi atbalstīs viņa centienus cīnīties pret vāciešiem un viņu ticību. Tas ir tikai slāvu pašu interesēs. Kad nāksi atpakaļ, tad arī došu atbildi, cik vīru es varu tev dot.
-Pateicos tev visu lībiešu vārdā.
-Iesi rīt no rīta. Šovakar paliec. Par godu Eri atnākšanai tiek rīkotas dzīres. Visu pavasari bērns nebija mājās. Un drīz jau atkal dosies prom. – vecais vīrs smagi nopūtās.
-Ko tad tā? Vai tad Eri ir tāda klaidone? Man kaut kā nelikās. Viņa gan ir mežu meita un dabas bērns, bet Daugavas krastus viņa nepametīs, projām neaizklīdīs.
-Taisnība tev ir. Eri ir meža meita, kas grib arī tāda palikt, bet Krimuldas pilskungs pilnīgi noteikti grib viņu sev par sievu.
Dorans sastinga. Cik nepatīkama ziņa! Un kāpēc Eri pati to nebija pateikusi? Kāpēc spēlējās ar viņu, izliekoties, ka ir ieinteresēta? Kur bija tā sāls?
-Bet Eri? Vai viņa to grib? – jaunais vīrietis bikli jautāja.
-Nezinu! Viņai vēl to nav teikuši. Šaudos, vai Eri labprātīgi piekritīs. Viņa ir pārliecināta, ka ir šo krastu ragana, bet es esmu drošs, ka tālumā no šejienes viņa būs pasargāta no nelaimēm, kas viņai ir dievu lemtas.
Dorans atviegloti nopūtās: nekas vēl nebija zaudēts. Viņš var pierunāt Eri doties viņam līdzi. Un to jau meitene neatteiks. Viņai negribēsies nokļūt Turaidā. Par to Dorans bija drošs.
-Par tām nelaimēm arī viņa man kaut ko teica, bet man gan likās, ka tās viņu sagaida tieši tālumā, prom no Daugavas krastiem esot. Šeit ir viņas vieta, un šeit viņa būtu drošībā.
-Tas ir tavs viedoklis, bet mans vecums un pieredze saka savādāk. Tagad ej un atgriezies vakarā. Atpūties! – vecais vīrs atkal pavērās ārā pa durvju aili, veroties it kā tālumā un par lībieti vairs nelikās ne zinis.
Dorans aizgāja. Atlikušo dienas daļu puisis klaiņoja pa pili, runājās ar sēļu karavīriem, apskatīja nocietinājumus, izgāja pie Daugavas. Viņš darīja visu, lai kaut nejauši uzdurtos Eri, lai būtu iespēja viņu atkal ieraudzīt. Bet nekā! Sēļu ragana bija kā ūdenī iekritusi. Nekur pilī viņa nebija atrodama, un arī neviens no tās iemītniekiem neatminējās šodien redzējis vecajā mazmeitiņu. Visas Dorana cerības bija veltīgas.
Eri aši pārģērbās, nomainot balto tērpu pret sūnu zaļu, un aizsteidzās un mežu. Sen jau viņa nebija satikusi zintnieci, savu audzinātāju un skolotāju.
Biezoknī bija sīka sūnām apaugusi, ap daļai zemē iegrimusi būdiņa. Durvju ailē tai priekšā bija aizkārta zīmēm aprakstīta āda, no nelielajām lūkām pie griestiem, ko izmantoja būdas izvēdināšanai, pašlaik vēlas dūmu mutuļi.
Eri pavēra ādas aizskaru.
-Tula! Hei! Ko tu atkal tur vāri? – viņa gāja iekšā. Pār lielu katlu pārliekusies stāvēja paveca, slaida sieviete. Garie sirmie mati brīvi krita pār viņa pleciem. Krunkainajā sejā atplauka smaids.
-Atgriezies beidzot. Es jau zināju, ka vēlākais rīt būsi klāt. Nu? Kā patika ceļabiedrs?
-Dorans? – Eri izbrīnījās. - Kurš jau paspēja tev par viņu pastāstīt?
-Mazais bērns, man nav jāstāsta, pati es visu zinu un redzu. Bet tu neatbildēji uz jautājumu.
-Patika. Pat ļoti patika. Smuks! Daudz interesantāks par tiem, ko pazīstu, ko esmu līdz šim sastapusi. Šo pat varbūt varētu arī mīlēt. Ja vien viņš mīlētu mani. Kaut gan… Raganas mīlēt nespēj. Tāds ir mūsu liktenis – iztikt bez mīlestības. Būt mīlētām vai nīstām, bet pašām šīs jūtas nepazīt. – viegli piesarkdama Eri atzinās.
-Nesaki viss tā. Viņš tev sagādās nedaudz laimes, kas tev ir vēlēta tik maz tu, dumpīgais meža bērns. Turies pie viņa, pie cita nē.
-Man apņemt šo par vīru?
-Priekš kam?! Tu esi ragana. Raganas nekad neprecas. Mīli viņu, bet nedomā par laulību. Tāds ir mans padoms. Un tagad padod man naktsvijoles ziedus.
-Prasu tev vēlreiz, ko tu tur bur?
-Es ziedi taisu. Neburu. – Tula atteica. - Un tagad stāsti, ko labu iemācījies Lielvārdē.
-Bet tu taču visu tāpat zinot. – Eri ķircināja zintnieci.
-Es spēju paredzēt nākotni un citas nepatikšanas, bet pilnīgi visu nevar zināt neviens, pat dievi ne, - Tula skarbi atteica.
-Protams. Ja viņi zinātu, tad nekad nebūtu ielaiduši vācu kuģus Daugavā. – Eri apstiprināja.
-Neraizējies par vāciešiem. Ne viņi ir tavas raizes.
-Kas tad?
-Krimuldieši.
-Krimuldieši? Kāda viņiem gar mani daļa? – Eri izbrīnījās.
-Vistiešākā. Viens tāds grasās tevi precēt.
-Ko? – sēliete iekliedzās. - Kāpēc es par to neko nezinu? Kāpēc man neviens neko nav prasījis? Es negribu.
-Toties man liekas, ka tavs vectēvs gan to grib. Viņš domā, ka tur tu būsi drošībā, ka tur tavs ļaunais liktenis nepiepildīsies.
-Un vai tā ir?
-Nē! Liktenis atrod cilvēku, lai arī kur viņš nebūtu. Tev vajadzēs daudz drosmes un apņēmības, tik daudz, cik tikai retajam ir dots.
-Kurš krimuldietis tad grib mani precēt?
-Akupa. Vietējais pilskungs.
-Nē! Nē! Un vēlreiz nē. Viņš ir uz vienu roku ar vāciešiem. Nē! Tikai ne viņš. Doranu gribu. Tikai un vienīgi Doranu. – Eri strikti noteica.
-Tad ir labi, ja tu zini, ko vēlies, bet jautājums paliek atklāts, vai varēsi to dabūt? – zintniece pacēla acis no milzīgā tērauda katla un ielūkojās Eri iesauļotajā sejā.
-Noteikti. Viņš jau ir mans. Vēl tikai viens solis, un mēs paliksim nešķirami.
-Tad uz priekšu! Un tagad padod man tos mazos tāss ķobīšus. Sadalīsim pa devām.
-Vai tev to maz ir tik daudz?
-Ja nepietiks, tad rīt atnesīs vēl. Redzi to lādi stūrī?
-Nu?
-Tur to ir pilns. – Tula paņēma nelielu kausiņu. – Un tagad stāsti, ko sadarīji Lielvārdē.
Eri pasniedza Tulai tukšos trauciņus, krāva plauktā pilnos, un stāstīja par zināšanām, ko ieguva Lielvārdē. Tula tikai laiku pa laikam atkārtoja vienus un tos pašus vārdus:
-Nu ko? Mana Lielvārdes amata māsa ir labi pastrādājusi.
Un tikai tad, kad saule laidās lejup un skāra mežu galotnes, zintniece noteica:
-Un tagad tev jāiet, bet vispirms…
Tula sameklēja sīkus sudraba zvārgulīšus, ko piekāra pie Eri galvas stīpas abās pusēs pie deniņiem.
-… un, lai to šķindoņa atgaiņā ļaunos no tevis. Ej, mans bērns. Sūti pie visiem velniem to krimuldieti un atstāj sev jauno lībieti.
-Darīšu, ko varēšu, lai īstenotu tavas pamācības, – Eri atvadījās un steidzās prom. Viņai nācās skriet, lai tiktu pilī laikā, neliekot sevi gaidīt. Pacēlusi kleitu, viņa joņoja pa meža brikšņiem, slaidiem lēcieniem pārlidojot pār mellenāju puduriem, nokritušiem kokiem. Brīžiem pat likās, ka viņas basās pēdas nemaz neskar sūnu. Apbrīnojami daudz enerģijas slēpās sēlietē.
-Atkal biji pie tās vecās raganas? – vectēvs stingri noprasīja, jo Eri tomēr kavējās.
-Jā! Tu pats mani bērnībā viņai nodevi, lai audzina. Tagad tu redzi rezultātu.
-Bet tagad tu esi izaugusi. Par vīru tev jādomā, nevis raganu katliem, zālītēm, maģiskām zīmēm, visādiem grabuļiem un klaiņošanu pa mežu, – vectēvs ar pirkstu aizskāra zvārgulīšus pie Eri stīpas, kas jautri iešķindējās.
-Vecotēv, vai tiešām tu nesaproti, ka tas ir mans liktenis. Es arī esmu ragana. To apgalvo ne tikai Tula, bet arī Lielvārdes zintniece, kas vēl ne reizi nav kļūdījusies.
-Tu strīdēsies pretī? – sirmgalvis sašutis iesaucās. - Kā tu uzdrošinies? Tā ragana tevi ir galīgi izlaidusi. Galīgi esi atradusi no kārtības. Gan vīrs tevi atkal padarīs mīkstu. Būsi vijīga kā smilga, ja ne – dabūsi pērienu.
-Ā! Nu tad beidzot mēs skaram tematu, kas mūs abus interesē, tikai gan pretējās nozīmēs.
-Nesapratu? – vecajais bija dusmīgs.
-Vīrs. Tu gribi, lai es precos, toties es to vēlos mazāk par visu. Es zinu par taviem plāniem atdot mani Akupam.
-Kas tev to…?
-Nav svarīgi. – Eri viņu pārtrauca. - Svarīgi ir tas, ka es to negribu.
-Tur nu tavas domas prasītas netiks.
-Bet es tomēr tās izteikšu. Ja negribi redzēt manu līķi, tad neliec man precēt ne Akupu, ne kādu citu. Ja gadījumā pēkšņi pārdomāšu, tad pati izvēlēšos sev vīru. Es esmu ragana. Man ir tiesības pašai lemt savu dzīvi.
-Kas vēl nebūs?! Neaizmirsties, sievišķi! Nebūs tev graut sentēvu paražas.
-Raganas neprecas. – Eri iebilda. Arī viņa sāka pacelt balsi.
-Tu neesi ragana. Es neļauju, saprati? Neļauju.
-Nevar pretoties likteņdievu lēmumiem. Man ir lemts tādai būt. Vectēv, neļaunojies, bet es esmu kā Tula, kā citas sēļu zintnieces. – Eri iespieda rokas sānos.
-Nepārbaudi manu pacietību! – sirmgalvis trieca pret grīdu savu garo, mazliet kroplīgo, bet ļoti izturīgo zizli – spieķi.
-Vecotēv, vai tu negribi mani redzēt laimīgu?
-Gribu! Un tāpēc arī atdodu tevi tālu prom no šejienes.
-Vāciešu iztapiņa rokās? Tur nu gan man laimi neredzēt. Nē! Es palikšu ar cilvēkiem, kas mīl Daugavu, tās stāvos krastus, drūmos mežus, kas tic mūsu dieviem, nevis kaut kādam tur Kristum, kas reiz miris, tad augšāmcēlies, bet ne par sēļiem, ne lībiešiem pat dzirdējis nav. Nē! Un vēlreiz, nē! Es palikšu pie sava, vecotēv. Lai tur vai kas!
-Es arī! – Sirmgalvis tikpat spītīgi atcirta. - Un tu esi viens nepateicīgs bērns.
-Lai tā būtu, bet katram savas intereses tuvākas. Ko tev Akupa par mani piesolīja? Ko?
-Ko tu atļaujies? Es lai pārdotu savu vienīgo mazmeitu. Savu miesu un asinis? Viņš lūdza tavu roku, zvērot darīt tevi laimīgu.
-Vēl trakāk! Par baltu velti mani vilka rīklē iegrūst gribi. Atceries, vectēv, ka krasts ir stāvs un augsts, bet Daugava neizvēlīga. Tā pieņem gandrīz visus upurus. Vai gribi man tādu galu?
-Nedraudi! Gan vīrietis tevi savaldīs. Un tagad ej uz zāli. Dzīrotāji būs pārgaidījušies. Ātri! – vecais vīrs uzkliedza un Eri aizskrēja. Viņš pats lēnām gāja pakaļ mazmeitai.
(07.01.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1233
Kopā:6412998
|
| |
| |
|
Autori
