|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 1. daļa | | Komentāri (11)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Daugavas stāvajā krastā uz dolomīta atseguma stāvēja jauna sieviete. Garie, tumšie mati plivinās vējā un mēnessgaismā izskatās gandrīz melni. Mugurā viņai ir sniegbalts garš tērps, kas vējā plivinājās gar kājām, platas vara aproces rotāja viņas delmus, ap galvu bija smalka, rakstiem rotāta stīpiņa, bet tievo viedokli – no vara cilpiņām pīta josta, ar zvārgulīšiem galos. Pie katra soļa tie viegli iešķindējās. Pie šīs greznības neparastas likās basās kājas.
Spožais pilnmēness apgaismoja sievieti, un no malas, likās, ka viņa nevis atstaro mēness sudrabaino gaismo, bet gan spīd pati.
Brīdi pastāvējusi, raugoties mēnesī un uz melnajiem Daugavas ūdeņiem, viņa pagriezās un gāja projām. Bezbailīgi un nevērīgi viņa iegāja tumšajā mežā, kur pa taku devās augšup gar upi. Apkārt kauca vilki, kliedza pūce, spokaini šalca koki un no brikšņiem nāca it kā smagas nopūtas, bet naksnīgais mežs viņu nesatrauca un nebiedēja. Tumsa, nakts un tumsas gari nespēja izraisīt bailes. Bailes no dabas un tās bezgalīgajiem spēkiem šai neparastajai būtnei bija svešas. Drošu soli viņa gāja uz priekšu, uz nosprausto mērķi.
Taku sazarojumā viņa pēkšņi apstājās, izdzirdējusi cilvēka soļus. Spriežot pēc gaitas un metāla šķindas nācējs bija vīrietis. Svešādā būtne noslēpās aiz koka un vēroja nācēju. Ar lāpu vienā un šķēpu otrā rokā, viņš tuvojas visai raitā gaitā. Nācējs bija neliela auguma, varbūt pat mazliet īsāks par viņu, jauns un stalts, atlētisku, spēcīgu augumu. Vai viņš bija skaists? To viņa nevarēja pateikt, bet patikt viņš patika. Tumši mati, zemas, biezas uzacis, spīdošas, lāpas gaismā pelēkas acis, izteiksmīgs deguns un kārdinošas lūpas. Mati jaunajam vīrietim bija atglausti atpakaļ, bet dažas šķipsnas krita arī uz sejas. Tomēr mazliet dīvainas likās plānās ūsiņas. Kaut ko tādu viņa vēl nebija redzējusi ne savas cilts, ne žemaišu, ne latgaļu vīriešiem, ne arī tirgotājiem, kuru kuģi reizēm iepeldēja Daugavā.
Ieinteresēta viņa izgāja no koku aizsega. Kā zemē iemiets, vīrietis sastinga. Viņu pārsteidza sievietes parādīšanās meža vidū, melnā naktī.
-Es tevi nobiedēju? – viņa ierunājās dzidrā, jaunavīgā balsī.
-Pārsteidzi! Tas gan! – viņš izdvesa. - Kas tu esi? Dieviete? Meža lauma? Daugavas krastu ragana? Vai ļaunais gars?
Viņa skaļi iesmējās.
-Neviena no nosauktajiem. Tikai parasts cilvēks. Toties tu, svešiniek, pēc visai parasta neizskaties. Kurp dodies?
-Uz Aizkraukli. Pie turienes vecajā.
-Tas ir labi. Būsi man ceļabiedrs.
-Bez iebildumiem. Bet kā tas nākas, ka tāda daiļava viena naktī klīst apkārt pa mežiem, un tik tālu no Aizkraukles.
-Nāku no Lielvārdes, – viņa sāka iet pa taku uz priekšu. Vīrietis soļoja aizmugurē. - Biju tur no pavasara sākuma. Tagad jau ir vasaras vidus, tā kā būtu laiks atgriezties mājās bez tam man ir vienalga, kad iet – naktī vai dienā.
-Kas tad tu īsti esi, bezbailīgā būtne?
-Eri. Aizkraukles vecajā mazmeitiņa un sēļu gaismas ragana. – viņa smaidot atteica. Vīrietis klusēja. Viņš sekoja, skatoties kā kustas viņas garo matu vilnis, garā tērpa krokas, kā smalkā bronzas jostiņa apvija viņas tievo vidukli.
“Ragana? Sēļu skaistule!” – viņš nodomāja.
-Bet, kas esi tu? No kurienes tu nāc? Ko meklē šinī vietā, šādā diennakts stundā? Ko tev vajag no mana vectētiņa? – vienā piegājienā Eri uzdeva visus viņu interesējošos jautājumus.
-Es nāku no Daugavas lejteces, Doles. Tur pilnā sparā rosās vācieši, ceļ savas mūra ēkas, paverdzina un ar varu kristī lībiešus. Es nāku sava tēva sūtīts pēc palīdzības. Lielvārdē jau biju, tagad Aizkraukle, pēc tam Krustpils. Man jārunā ar visiem varenajiem sēļu vecajiem.
-Sapratu. Tālāk?
-Tālāk? Ak, jā! Mani sauc Dorans. Mans tēvs bija Doles vecajais, Salaspils vecajā brālis. Tagad, kad tur ir vācu bruņinieki, mēs esam vairs tikai parasti ļaudis. Tik vien vairs palicis, kā tikai nosaukums un cieņa savējo vidū.
-Saprotu. Un, ko tev Lielvārdē teica?
-Ka palīdzēs.
-Labi! Mans vectēvs arī visticamāk piekritīs palīdzēt, jo vācieši bija tie, kas nogalināja manu tēvu, māti, abus brāļus. Bet par krustpilieti gan nemāku teikt. Viņš čupojas ar slāviem, ir pārāk atkarīgs no viņiem, ir pieņēmis viņu ticību. Tur drīzāk lems viņi. Nu vismaz noteiks šī lēmuma galveno virzienu, lai tas saskanētu ar viņu interesēm.
-Eri? Vai tas maz ir sēļu vārds?
-Man liekas, ka somugru, bet var jau būt, ka arī sēļu, - viņa draiski apraustīja plecus. - Šejienes zintniece un mana audzinātāja lika mani tā nosaukt, lai pasargātu no nelaimēm un sāpēm. Man esot lemts smags liktenis. – tad Eri apklusa un smagi nopūtās, it kā pažēlojot pati sevi.
-Vai vēl tālu, ko iet?
-Pietiekami. Rīt ap pusdienas laiku būsim Aizkraukles pilī, bet ar noteikumu, ka nekādas liekas apstāšanās.
-Tā vien liekas, ka ne jau pirmo reizi tu nakts vidū mēro tik tāli ceļa gabalu, ka ne pirmo reizi tavas basās pēdas min šejienes takas.
-Taisnība. Es bieži klaiņoju pa mežiem, pļavām, nereti arī nakts vidū.
-Un vectēvs tevi laiž? Viņš nebaidās par tevi?
-Nē! Es jau teicu, ka esmu gaismas ragana. No dabas man nav jābaidās. Cilvēks būs tas, kas mani pazudinās. Tā teica mūsu zintniece.
-Mani pārsteidz tava drosme.
-Ne tas vien tevi pārsteigs. Ne tas vien, jauno karavīr, – viņa dziļdomīgi noteica, un tad apklusa, nebilstot vairs vispār ne vārda. Klusēja arī Dorans. Nu, ko lai saka pilnīgai svešiniecei, un pie tam vēl tik neparastai un savādai. Viņš pēkšņi atkal sajutās kā pusaugu puika, kas tikko apjautis, ka viņu interesē sievietes ne tikai kā māte, māsas vai vienkārši rotaļu biedrenes.
Dorans piesauca visus dievus, lūdzot viņiem, lai atdod Eri viņam, lai skaistules sirds ietrīsas viņa dēļ tāpat kā viņējā. Tomēr dievi mēdz būt ļoti spītīgi un nedeva viņam nekādu zīmi, ka būtu uzklausījuši viņa lūgšanu.
Viņš bija iemīlējies, iemīlējies no pirmā acu uzmetiena, kad viņa kā pārdabisks tēls nostājās uz takas viņam ceļā.
“Eri! Cik īsi un skarbi. Bet tomēr arī skanīgi un maigi, ja to izrunā ar mīlestību. Ak, Laima, atdodi viņu man, Māra, netaupi viņas sirdi citam. Visi varenie dievi neļaujiet viņai aizslīdēt. Es esmu iemīlējies, iemīlējies no pirmā acu skatiena. Kaut viņa simtreiz būtu ragana. Es viņu mīlēšu vēl jo vairāk. Viņas liktenis viņai netraucēs būt manējai, netraucēs būt kopā.
Pret rītu viņi izgāja no meža Daugavas krastā. Šeit tas bija zems, varēja viegli pieiet pie ūdens.
-Dienas gaismā mūsu likteņupe vairs nav tik melna un drūma, tā izskatās krietni vien gaišāka un labvēlīgāka. - Eri lēnām iebrida ūdenī, atveldzējot saskrambātās un nogurušās pēdas.
-Un tomēr tā ir mūsu upe. Mana un tava. Sēļu un lībiešu. Lai arī, cik tumša, draudīga un drūma tā reizēm nebūtu. Lai arī kāda tā nebūtu, visi, kas mīt tās krastos, to mīl vairāk par visu, un negrasās to atdot vācu iebrucējiem. Lībieši grib paturēt Daugavu tikai sev. Ceru, ka sēļi arī. Un vispār, kāpēc tu staigā ar basām kājām, moki sevi, nobrāz pēdas? – viņš strauji mainīja tēmu.
-Es Esmu dabas bērns. Man tā ir ērtāk. Bet tev jau to laikam nesaprast. – viņa pacēla augstāk kleitu un iebrida upē līdz ceļiem, lai uzlasītu no upes gultnes dažus oļus, kurus ūdens bija nogludinājis līdz spīdumam. Eri no upes dibena pacēla kādu akmeni un rūpīgi to apskatīja.
-Tas nav no šejienes. Droši vien nokļuvis šeit no slāvu vai vikingu zemēm. Viņi te reizēm kuģo. Doran, vai pēc vācu nocietināšanās Daugavas lejtecē, vikingi vēl iepeld?
-Nē!
-Žēl gan! Patiesi žēl. Man tik ļoti gribējās satikt šos tirgotājus un karotājus. Viņiem vienmēr mēdz būt visai interesantas lietiņas.
-Diemžēl, ja tas tā turpināsies, tad arī slāvi tālāk par Salaspili uz mūsu pusi netiks. Vācieši pagaidām negrib laist pie Rīgas pilnīgi nevienu citu zemju kuģi. Tikai un vienīgi savējos. Esmu dzirdējis šos sakām, ka pilsētai esot jābūt vāciskai.
-Slikti! Pavisam slikti! Ko vācieši ar to grib panākt? Tā nevar tirgoties. Tā nevar izrīkoties ar tiem, kas mīt Daugavas krastos. Viņi ignorē mūsu vajadzības. Viņi pat nenojauš, ka manos dzimtajos krastos ir daudz ļaužu, kas grib satikt arī citu zemju tirgotājus. Vācieši nevar piedāvāt to, ko var piedāvāt citi. - Eri izbrida krastā. Pēc sejas izteiksmes varēja manīt, ka jaunumi viņu ir aizkaitinājuši.
-Man liekas, ka viņi grib nostiprināt savas pozīcijas un tikai tad ķerties pie tirgošanās ar citiem. Tā vien liekas, ka viņi grasās uz ilgu palikšanu. Reiz dzirdēju viņus spriežam savā starpā, ka no Rīgas sanākšot liela un laba tirdzniecības osta. Nesīšot labu naudiņu.
-Nauda? Tas nu nepavisam nav labi, ja svešzemnieki sāk runāt par lielo peļņu. Atceros vectēva stāstus, ka sen atpakaļ slāvi mēģināja šādi izrīkoties. Beidzās ar to, ka katram sīkumam bija nežēlīgas cenas, bet sēļi ar laiku ignorēja viņu preces, lai arī cik vajadzīgas tās nebūtu. Slāviem nācās atkāpties no šī nodoma. Bet es šaubos, ka tas triks nostrādās ar vāciešiem. Viņi taču nocietinās mūsu zemēs, vai ne? – Eri atgriezās uz takas.
-Tā ir. Neko nevaru apstrīdēt.
-Tas vietējiem var nākt tikai un vienīgi par sliktu gan lībiešiem, gan sēļiem, gan latgaļiem, kam gan ar Daugavu ir tā mazāk sakara. Vismaz mans vectēvs reiz tā apgalvoja, un tēvs arī. Bet tagad ejam tālāk, nav ko vilcināties.
-Tu neesi nogurusi? Gājām taču visu nakti.
-Ne pārāk. Bet, ja tu tā jautā, tad varam palēnināt gaitu, atpūsties ejot. Kam lieki sēdēt, ja nav nekā ēdama.
-Bet, kurš saka, ka nav? – vīrietim pie jostas bija piesiets neliels sainītis. - Man līdzi ir maize un medus.
-Nu tad var arī atpūsties. Tikai nedaudz tālāk. Pavisam drīz būs arī avotiņš.
-Tu pazīst katru šo vietu sprīdi?
-Es te uzaugu. Starp Lielvārdes un Aizkraukles pilīm, starp tēva un namu un mātes māsu, kas ir Lielvārdes vecajā sieva. Šinī posmā es Daugavas krastu pazītu pat ar aizvērtām acīm.
-Bet es pazīstu mežus ap Doli un Salaspili, tā kā man laikam nav ko brīnīties.
-Turienes meži droši vien neko daudz neatšķiras no šejienes mežiem.
-Nemaz. Koki, krūmi, sūnas… viss tas pats. Arī dzīvnieki, putni, skaņas… tikai meitenes, kas pa naktīm klaiņotu apkārt un sauktu sevi par raganām, tur nesastapt.
Eri pasmaidīja un piebilda:
-Es ceru, ka turienes zvēri saplosīs vāciešus, bet vecās, labās raganas sajauks prātus, lai viņi aiziet, no kurienes nākuši, un nekad nespēj atgriezties.
-Būtu jau ļoti jauki, jo visādi citādi tās viņu mūra pilis un baznīcas dveš ļaunumu, savādu tīru ļaunumu, kas biedē par lībiešu priesterus, burvjus un viedos.
Dorans noskurinājās tā it kā gribētu nokratīt mūra celtņu tēlus.
-Neesmu gan tās viņu celtnes redzējusi, lai par tām spriestu, bet toties esmu dzirdējusi, ka tie viņu mūri esot nesagraujami.
-Tā ir. Mēs nezinām spēku, kas tos spētu izkustināt un iegāzt Daugavā.
-Es gan zinu. Un šis spēks ir laiks. Diemžēl arī laikam vajadzēs daudzus cilvēku mūžus, lai vācu mūrus noslaucītu no zemes virsmas.
-Kā tu to tik labi zini?
-Mūsu zintniece teica. Viņai to pavēstīja dievi.
-Bet vai neko labu tie dievi nav pavēstījuši?
-Pēdējā laikā nav. Tikai kaujas, asinis, sāpes, verdzību, iznīcību. Un, lai arī kā gribētos, ka zintniece būtu kļūdījusies, es zinu, un ar sirdi jūtu, ka tā nav. Sirds saka, ka priekšā ir lielas bēdas, kas būs jāizjūt visām šejienes ciltīm.
-Eri, vai tu visu laiku esi tik drūma un noskaņota uz tik nelāgām beigām?
-Nē! Bet šīs zināšanas mani nepamet. Tas ir tik smagi, zināt nākotni. – smaga nopūta izlauzās no Eri krūtīm. - Varbūt pat būtu labāk, ja es to nezinātu. Vismaz reizēm man tā liekas. Bet tagad par to pietiks. – viņa negaidīti nebēdnīgi iesmējās. - Apkārt ir arī daudz kā jauka, skaista. Jāpriecājas par to, kas ir uz doto brīdi. Jāpriecājas par dzīves dotajām iespējām, par to, ka var redzēt sauli, dzirdēt putnus, sajust dabas tuvumu, satikt labus cilvēkus.
-Trāpīgi vārdi. Un it sevišķi jau nu pēdējie. – pasmaidīja arī Dorans. Eri uzreiz pamanīja, cik viņa smaids ir labsirdīgs. Šis cilvēks vienkārši nespēja būt ļauns.
“Smuks! Daudz interesantāks par tiem, ko pazīstu. Šo pat varbūt varētu arī iemīlēt. Ja vien viņš mīlētu mani. Kaut gan… Raganas mīlēt nespēj”. – Eri prātoja, apsēžoties pie avota tā, lai tērps neskartos pie zāles, bet gan sakrokots gulētu līdzās. Kājas viņa salieca ceļos un pārklāja ar kuplā tērpa malu. Dorans apsēdās pretī. Viņš nenolaida skatienu no sēlietes, un arī viņa cieši lūkojās jaunā vīrieša dziļajās acīs. Uz brīdi Eri pat likās, ka puiša acu skatiens viņu izģērbj, nopēta katru viņas auguma izliekumu. Eri tas gandarīja, jo liecināja, ka svešinieks ievēro viņu, lai arī neko nesaka.
(02.01.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2187
Kopā:6420444
|
| |
| |
|
Autori
