|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | UR4 | Autors - Artis Ostups
| | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kad Karalis UR4 bija ar skābu cepumu torti dabūjis pa seju un kad visi viņa bra nokāpa no sienām, sadevās vados un ar savām bezgalīgajām uguns mēlēm kutināja valdnieka gurnus, viņš izkāpa no sava tūkstošistabu tempļa, paklanījās mēnesnīcai un devās lejup pa vāro asfalta upi uz tuksnešu pilsētas centru izklaidēties ar nenomazgātu seju, ļaudams visai tai šmucei padarīt viņu neglītu un neatpazīstamu sabiedrības acīs.
***
Putukrējums un brūkleņu zapte viņu padarīja par vienu no tiem saldajiem skūpstiem, kuri no rītiem vaigos dzied kaislīgas krievu romances, par vienu no tiem pusnakts monstriem, kuri aizlien aiz pidžamas un saaug kopā ar ādu. Nelaimīgais pirmoreiz kļuva par daļu no sevis, viņš vairs nebija tas bezgala skaistais reklāmas ģīmis, viņš nebija diktators, bet gan maigs, kauna otiņām notriepts princis ar pirmo bārdiņu uz krūtīm un zižļiem pirkstu vietā, kuriem lemts kustēties bez mūzikas. Gandrīz vai nirvānu ieguvušais valdnieks neatļāvās nolaizīt dzērvenēm aplipušo zodu, viņš tikai sarāvās čokurā un milzīgā, treknā tvaiku burbulī vēlās lejup pa bulvāri, izmisīgi cerēdams atsisties pret da jeb ko.
***
Bum! Lielas, dūmiem nokvēpušas durvis, tur dziļāk, vientuļās ēkas mutē, aiz biļešu kasēm izgaist pēdējās trakojošā pūļa astītes. Burvju hipodroms. Apsargi – pusmūža sfinksas ar indes lodītēm zobos, tās savā starpā sasaucas, savos čukstos Karali nosaukdamas par ubagu, bet tomēr anonīmo pavēlnieku ielaiž hipodroma rīklē, cerēdamas, ka viņam atkal nepaveiksies un varbūt tas pat vēlāk būs gatavs izdarīt pašnāvību, nositot sevi ar sievietes glāstu.
***
Karalis aizvērtām acīm ( restēm) sader uz septīto skrējēju jeb bezspārnu mušu. Viņš akli cer, ka uzvarēs, lai sajustos nedaudz labāk pēc pārdzīvotā smadzeņu kraha un pazemojuma, ko viņam feisā ietrieca sieva. [ Valdnieka kundze bija nekustamo dvēseļu aģente. Sieviete, kura nekad neatklāj savu vecumu un svaru, dāma ar īpaši skaistu naidu pret sauli un pludmali]. Ieraudzīdams ūdenskritumu aiz kura gozējās cilvēkos un briesmoņos slīkstošas tribīnes, viņš pavisam droši devās meklēt savu sēdvietu, atradis to, uzkāpa uz sev paredzētās taburetes, notupās, pavēra vienu aci un skatījās uz startu, kur sekundants ( laikam Dievs) turēja pie rīklītes melnu eņģeli.
STARTS! Uhh, kā iespiedzas tumšā pazemes radība. Atveras uz smiltīm guļošo ķīvīšu spārni, no putnu padusēm izspurdz bez vēsts pazudušie, tie skrien pakaļ savas pagātnes ēnām, nesaprazdami, ka šī jau ir otrā sezona, kad viņi tik neprātīgi auļo, it kā vēl būtu laimīgi un brīvi. Skrējiens beidzas, bezspārnu muša ierindojas priekšpēdējā vietā. Karalis jūtas labi, jo kārtējo reizi neviens neko neiegūst, ieskaitot viņu pašu, un šajā ziņā UR4 bija patiesi konsekvents – ja neuzvar neviens, tad arī neuzvar karalis un viss!
***
Pirms paša priekšnesuma beigām apgaismotais pavēlnieks savlaicīgi pa pastu pasūtīja sev maģisko karieti, tajā ierāpies, viņš piespieda to pogu uz pults, kura liek atvienoties žirafēm no kuģa borta. Viņš ļoti prasmīgi spēlējas ar sava izkāmējušā ķermeņa smaguma spēku, tādejādi likdams karietei ripot no šī smaragda kalna, kurš savienoja hipodroma lūpas ar piepilsētas alus vēderiem. Tā nu viņš slīdēja ( atkal lejup), gar logu peldēja adataini mākoņi un džini uz saviem tepiķiem uzbūra nakti, ko iešņāpt sejā. Tāds pavērsiens šajā biezajā tumsā gan nebūtu īpaši vēlams, jo tad Karaļa seja pārvērstos par visa vajadzīgā sacepumu, viņš kļūtu patiesi laimīgs, un šāda situācija viņu atturētu bēgt no sievas, zaudēt un iztēloties, ka pastāv arī uzvaras. Tikai burvestību nakts vēl trūktu, lai izmainītos viņa dzīve. Baisi, ne?
Tieši tāpēc viņš iespieda galvu starp saviem samtainajiem ceļgaliem, aizspiedis ausis, kliedza: „Bla bla bla bla blaaaaa”. Un viņam uz mirkli nebija ne par ko jāuztraucas, tikai jāļaujas, lai plosts viņu nes uz peļķēm ( piepilsētu).
***
Karalis nepārtraukti domāja par savu ceturto sievu – ko viņa šobrīd dara, kā jūtas utt. Iespējams, ka šis depresīvais, burvestību nomāktais karalis bija romantiķis. Viņā iekšā bija milzīgi asins upju okeāni, sniegotas zemūdenes un tuksnešiem apaugušas pilsētas, kurās ceļoja kāds muļķīgs, nesaprasts diktators. Karaļa rokas bija kā vijoles, tās vienmēr spēlēja pēc notīm, apgleznoja kailas sievietes ar savām amputētajām stīgām. Viss ķermenis kā neprātīgs monstru un grotesku sieviešu glāstu orķestris, acis – divas pasta baložu partitūras uz jumta dzegas, lūpās simts bemoli ar tieksmi neskanēt īstajā brīdī un vietā. Un tā nu pilns ar sadrupinātu laimi, viņš šonakt ripoja lejup pa pilsētas krūtīm.
Pacēlis galvu viņš kajītes logā saskatīja ko līdzīgu smiltīs sadragātam rītam, mirklim, kuram jāatdodas, jāziedojas, jāapkampj tas, bet pēc pirmajiem čūlainajiem apdegumiem jālaiž vaļā, lai neizkūst glazūra vaigos un aiz.
Rīts sejā triec rasas cisternas, un čūskas maigām dārza šļūtenēm apņem karieti un sažņaudz pirkstgalus līdz ceļojums saļimst pār pilsētas kanalizācijas pulsu. Visas reiz nozagtās sirdis skrāpējas krūšu kurvī, dzied svešā mēlē sirdsapziņa un māmiņas balss.
Divu sauļu aušana pār luksus baznīcu izskatās tik skaisti, ka UR4 ir gatavs izkāpt šeit, blakus moteļa piena bāram un pasūtīt sev galdiņu ar skatu uz krastā izskalotu vali.
***
Pie bāra letes karali sagaida bārmenis – paralēlās pasaules rēgs, gatavs ieliet visu un par brīvu, šai lētajai ieskrietuvei ir jāizkūp līdz ar neapmaksātas dvēseles dūmiem, jāizkūp cauri debesīm līdz bijušajai Dieva rezidencei, kur atriebti eņģeļi, ļauj sevi mūžam mīlēt.
Karalis iedzer piena un veca piena kokteili, saskalina to un izkāpj pa logu, paklanās dvīnēm saulēm, aizmirst par vaļa izmisīgo skatienu un kūleņus metot izgaist nabiņas perspektīvā.
Visi dzeltenās preses divkosīgie astoņkāji cer, ka valdnieks atgriezīsies mājās un viegli pozējot paparaci ēnām logos, noskūpstīs sievu aiz blūzītes.
***
Un tad pie karuseļa ir nakts un lampiņas mirgo griezdamās, krīt spuldzīte – karalis ievēlās atgriezties mājās pie sievas un izkust viņas spārnos.
Vēdekļi šķirsta aizkarus, zilu burvju putekļi izkūpēs virtuvē un džinu uzburtās naktis kļūs par vienu vienīgu, svētu atgriešanās nakti. Karalis raud pērļu asaras, kundze ekstāzē ņirdz. Mēnesnīca, saplūdusi ar sienu, paklanās. Karaļa kundze ar spokainām lūpām nosūc torti no sejas. Vietā, kur karaliskā ģimene pārnakšņo – Mēness galotnē starp diviem Venēras stadioniem un zem caurspīdīga dakstiņu jumta.
***
Karalis savas karaļvalsts metrs x metrs debesīs saskata pavisam jaunu zvaigznāju un nosauc to sievas vārdā – Kundze.
(22.01.2006) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2055
Kopā:6116511
|
| |
| |
|
Autori
