|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 4 stundas | | Komentāri (15)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pamostos mašīnā, kas liekas sveša. Ko es te daru? Hmm. Sēžu uz aizmugurējā sēdekļa un blakus vēl kāds sēž. Nevienu nepazīstu. Interesanti gan. Kur mēs braucam? Mašīnā skan nepazīstama mūzika. Tāda nedzirdēta. Nepazīstami ceļi. Jokaina sajūta...
Es izdomāju kādu brīdi izlikties, ka guļu, lai saprastu, kas notiek. Tikai nez kādēļ sajūta liekas tāda pazīstama, it kā tā jau varētu būt bijis. Acis ciet man ir. Svešie cilvēki sāk sarunāties nepazīstamā valodā. Nezināmā, bet es saprotu ko viņi runā. Ļoti pat labi saprotu. Šoferis apjautājās man blakus sēdošajam, vai es jau esmu pamodies. Tas atbildēja, ka vēl ne un ka man esot kārtīgi jāizguļas. Patiešām jūtos tā it kā būtu tā pamatīgi vakar noņēmies. Mašīnas biedri sāk apspriest to, ka vajadzētu pa ceļam iebraukt kādā ēstuvē, priekšā sēdošā sieviete kaut ko nolamājās par laiku.
Es pie sevīm visu laiku cenšos izdomāt, ko es daru, kāpēc esmu šeit. Sāku atšķetināt agrākos notikumus un nodrebu kā pie elektrošoka. ES NEKO NEATCEROS! Atmiņa kā iztīrīta. Mans kaimiņš pamanīja manu nervozo kustību un piebakstīja ar plecu. Izliekos, ka guļu tālāk.
Izrādās, ka atkal biju aizmidzis, visai trulā miegā. Pamodos no tā, ka mani sapurināja šoferis, “Tu celsies? Tev noteikti vajag ko ieēst.”. Es tiešām jūtos izsalcis. Pamāju ar galvu un kāpju ārā no mašīnas. Mašīnas firma arī tāda nepazīstama. Un galvā šīs haotiskās domas par visu. NEKO nezinu. Kur? Kāpēc? Domīgi ieejam kādā ēstuvē. Vispār te izskatās pēc piepilsētas. Zolīdi, prasti galdiņi, tīri. Smaidīga oficiante piedāvāja šodienas ēdienu, kura nosaukums man maz ko izteica. Apkopēja slaucīja ko sarkanu no grīdas. Laikam kāds ķīselis. Varen daudz gan izlijis…. Visi pasūta kaut kādu ēdienu, laikam ar vistas gaļu un arī es drošības labad paņemu to pašu. Sēžam. Šoferis piesmēķē cigareti. Un prasa man, kādēļ es vēl nesmēķēju? Gardi pasmejas. Es smēķēju? Kā vēlāk izrādījās… Un tiešām parādījās momentāna vēlēšanās uzsmēķēt. Saku meklēties pa kabatām un man džinsu krekla priekšējā kabatā atrodas sarkanais Marlboro. Izvelku vienu un paprasu piepīpēt šoferim. Tas nosmejas, ka esmu gan joku plēsējs un iedod piesmēķēt. Mašīnas blakussēdētājs nobrīnas, ka es esot tāds dīvains, kas tad man par jokiem. Es atbildu nezināmajā valodā, ka viss ir kārtībā. Visi saskatās un blondā sieviete man saka, ka neviens jau man nepārmetot neko, mana uzvedība ir saprotama. Atkal pie sevis nodomāju, par ko viņa? Tad nu tā arī turpinās pasēdēšana pie galda, ēdod ko līdzīgu vistas filejai dīvainā izpildījumā. Sieviete stāstīja par jaunākajiem notikumiem ekonomikā, ka nu jau vairs neesot variantu. Es pat neiedomājos, kas tā varētu būt par valsti, kur atrodos. Viss te tik sveši. Nesaprotami. Visi izsprieda, ka laiks doties ceļā un mēs devāmies.
Laikam es esmu savējais starp viņiem. Tā varētu būt, jo viņi pret mani tā izturas. Nevaru saprast ceļa mērķi. Negribas prasīt. Braucam pa ceļu un viss liekas tik pamests, nekopts.
Esam nobraukuši jau kādu stundu un es, pats nemanot esmu izstāstījis kādas 5 anekdotes. Tās pašas no sevis spruka ārā. Pašam likās super jautras, jo it kā dzirdēju tās pirmo reizi. Tad es pirmo reizi pamanīju, ka manam blakus sēdētājam ir it kā tāda neliela piesardzība attiecībā pret mani. Pie katras asākās kustības viņš it kā noraustās, bet cenšas to neizrādīt un izskatīties pārliecinošs. Mani tas it kā uzjautrina, bet tai pašā laikā iedveš tādu kā nelāgu nojausmu. Kaut kas te nav kārtībā. Nez kādēļ es viņam nepatīku, bet viņš to neizrāda. Var būt tā tomēr nav nepatika, bet kas cits? Bet principā – vai tad vajag daudz, lai cilvēks nepatiktu. Pietiek jau ar viņa ģīmi. Starp citu, es pat neatceros, kā izskatos. Murgs.
Pēc stundas mēs iebraucām kādā pilsētā. Tās nosaukumu nevarēju salasīt, bet pie šādām lietām jau sāku pierast. Pilsētā mēs apmetāmies kādā hotelī. Tur katram bija sava istabiņa, tā jocīgi. Un es biju iedomājies, ka tā sieviete priekšā ar šoferi ir kopā. Es nevarētu teikt, ka šī kompānija būtu dikti inteliģenta, bet viņu sejās bija kaut kas tāds, kas liecina par viņu pārliecībām un zināšanām. Tai pašā laikā tās sejas nebija no maigajām. Piemēram, šoferis – brillītes uz apaļā ģīmja, kurš noaudzis ar vakardienas bārdu. Augums virs diviem metriem. Bet apģērbies tā vienkārši. Viņa seja liecina, ka viņš nav no tiem trulajiem, kurus esmu sastapis… Kaut kas aust atmiņā. Kur tad es tādus esmu sastapis? Hmm. Nesanāk atcerēties. Aiz durvīm izceļas kaut kāds kautiņš, bet es pat nenoraustos, nav jēga iet skatīties. Nekas nemainīsies. Pag, kādēļ? Nezinu, kādēļ nav jēga iet, bet nedarīšu to, jo tā laikam ir pareizāk.
Atgriežos pie pārdomām…Un tā sieviete, kuras vārdu es pat nemāku skaidri iedomāties, bet izteikt sanāk momentāni. Zils mētelītis un blondi, krāsoti mati. Smaids tāds, ka nevar saprast, ko viņa domā, smaidot. Brīžiem liekas, ka viņa domā pavisam ko citu, ne par ko smaida. Bet tas, kas sēdēja blakām – cilvēks, ko nekādīgi nevar noraksturot. Tāds smalks un reizē pašpārliecināts. Izskats nekāds, seja bez raksturīgām iezīmēm. Garš un lokans. Bet tā vien izskatījās, ka viņš zobus katru dienu balina un labo. Balti un korekti, kā jaunas protēzes.
Es ienācu istabiņā, kura bija visai vienkārša, bet gaiša un solīda. Man te patika. Mēs bijām sarunājuši pēc pusotras stundas satikties lejā, pie izejas.
Mūsu viesnīcas numuri bija praktiski blakām – vienā gaitenī. Un tad, kad es paliku viens, es atskārtu, ka nu ir vienreizēja iespēja pazust. Bet tomēr – kādēļ lai es zustu un kur es došos? Patiesībā, iespējams, ka esmu šausmīgi nodzēries un šie ir mani draugi, ar kuriem es kaut kur braucu. Tikai no lielas dzeršanas es neko neatceros. Cits variants jau arī nevarētu būt. Laikam. Tad jau nav ko baidīties. Bet tai pašā laikā negribās neko runāt par to, nav vēlēšanās. Es taču vienmēr ar visu pats tieku galā. Jā vai tiešām? Tikko to atklāju? Starp citu, ja jau es esmu nodzēries, tad noteikti tas būs uz manas sejas rakstīts. Intuitīvi aizgāju līdz vannas istabai un piegāju pie spoguļa. Puisis uz gadiem divdesmit. Tik akurāts un spožs kā stikls. Īsiem un koptiem matiem, bet ļoti nopietniem vaibstiem, manuprāt neraksturīgi šim vecumam. Esmu šokā. Nu nejutos es tik jauns. Puišelis, kam vieta koledžā. Bet skaidrs un drošs skatiens. Tik nepazīstams es likos sev, ka pat bail paliek no sava skatiena. Iegāju dušā un noskatījos kādu raidījumu pa TV. Runa gāja par kādu tur ekonomikas lejupslīdi sakarā ar nodokļu politikas izbeigšanos. Taisni smiekli uznāca. Un ko tad viņi bija gaidījuši? Sen bija laiks. Un tāpat jau nekas nemainīsies. Nezinu kādēļ, bet nemainīsies.
Norunātajā laikā nogāju lejā un satikos ar savu kompāniju. Centos uzvesties iespējami drošāk un laikam tas man izdevās, jo šoferis pateica, ka nu es izskatoties formā un nedroši uzsita pa plecu. Ar katru brīdi es sajutos ar vien pārliecinātāks par sevi, jo visi citi it kā cienīja mani.
Mēs kopā aizgājām uz kādu kazino un, kā vēlāk izrādījās, es ļoti labi spēlēju automātus. Viņi spēlēja visai saudzīgi, bet vairāk vēroja mani un priecājās par manu spēli. Mēs ārā izgājām ar visai paprāvu summu, kā nopratu no dāmītes zilajā mētelī. Es jau biju iejuties savā lomā, kuru nepazinu un svaidījos ar visādiem jociņiem. Un pašam tas tā patika, jo bez maz dzirdēju šos jokus pirmo reizi. Nu laba man ir humora izjūta, es padomāju pie sevis.
Mēs iegājām kādā restorāniņā nosvinēt ieguvumu un pasūtījām šampanieti. Šampanietis bija visai rūgtens, laikam smalka šķirne. Kad mēs dzērām pa otrai glāzei, tas, kurš sēdēja blakus man mašīnā, bikli ieminējās, ka nu jau esot laiks. Es centos neizskatīties pārsteigts un piebildu, ka sen jau bija. Visi viegli ieķiķinājās un pacēla glāzes. Mēs izdzērām tās un izgājām no restorāna. Šoferis pateica, ka tūlīt būs un aizgāja hoteļa virzienā. Atpakaļ tas nāca ar diplomātu, ko laikam jau bija paņēmis no mašīnas bagāžnieka, jo augšā nesam to es nebiju redzējis. Ejot uz pilsētas citu malu, mēs pārrunājām kādu notikumu, kas bija noticis kādā miestiņā pa ceļam. Runāju par to, kā pirmo reizi, bet pāris piebildes par šo gadījumu automātiski iznāca no manas mutes un it kā bija vietā. Patīkami. Tik visu laiku mani nelika mierā viena doma – kur mēs ejam. Kam tad ir laiks? Un te mēs attapāmies pie kādas augstceltnes, kura bija ierobežota ar masīvu sētu un elektroniskiem vārtiem. Mūsu simpātiskā dāmīte nospieda zvana pogu un kamerā parādīja kaut kādu plāksnīti, laikam identifikācijas karti. Vārti atvērās un mēs visi četri gājām uz ēkas durvju pusi. Pie durvīm stāvēja divi vīri uniformās, visi izvilka identifikācijas kartes un arī es to automātiski izvilku. Paskatījos – mana fotogrāfija un kaut kāda nesaprotama specializācija. Tādu nodarbošanās veidu es nepazinu. Izgājām cauri kaut kādam detektoram un pa trepēm uzgājām uz lifta priekštelpu. Lifta zēns laipni pajautāja, kāds stāvs un nospieda deviņpadsmito. Izkāpjot ārā un lifta durvīm aizveroties, mūsu auto šoferis katram no mums izsniedza kaut kādu jocīgu lietiņu. Mana līdzinājās cigarešu paciņai ar zīmuli no sāniem ārā, tikai zila. Man tas viss sāka nepatikt. Es jutu, ka mēs te neesam atbraukuši izklaidēties. Bet sajūta ir tāda, ka nav kur likties. Mēs aizgājām līdz kādām durvīm pa gaiteņu labirintiem un nokāpām pus stāvu zemāk. Dāmīte ar sava aparāta palīdzību atdabūja vaļā durvis un mēs ienācām iekšā telpā. Tā bija gaiša telpa ar daudzām ierīcēm, kuru izcelsme un nozīme man absolūti nebija izprotama. Mēs visi piegājām klāt pie laikam jau galvenā aparāta un iestiprinājām savus instrumentus noteiktās atverēs. Uz ekrāna parādījās teksti un izvēles. Visi trīs mani kolēģi atgāja atpakaļ, tā liekot noprast, lai rīkojos. Es paskatījos uz saviem ceļabiedriem un mani pārņēma pēkšņas skumjas un asaras acīs sariesās. Visi trīs klusēja un stīvi blenza manī. Dāmīte mēģināja man uzsmaidīt pēc pusminūtes trula klusuma, bet tas izskatījās ļoti mocīts smaids. Es pieliecos pie pults un sāku spiest visādas taustiņu kombinācijas, vadīt paroles, acīmredzot, spiest izvēles. Laikā, kad to darīju, man sāka nākt zināma apskaidrība. Es sapratu, ka tas, ko es daru, to es daru pēdējo reizi. Es lēnām spiedu taustiņu pēc taustiņa, izvēli pēc izvēles. Es sāku atcerēties, ka šobrīd ir 2123.gads. Ar katru mirkli, rakstot kādu simbolu, man, kā mirējam, krītot no jumta pēdējās sekundēs – sāka atgriezties atmiņa un izpratne. Es ierakstīju kārtējo paroli un atcerējos par kariem, kas ir izpostījuši deviņas desmitās no visas planētas pēdējos simts gados. Es iegāju nākamajā izvēlnē un atcerējos par to, ka cilvēki masveidā nemaksā nodokļus, to nedara burtiski neviens, jo neviens arī vairs masu negrib savaldīt, arī valdības vairs nav. Ir anarhija. Tie, kas ir dzīvi palikušie, arī grib karot. Ir vispārējs terors. Atcerējos, ka knapi tikām līdz šejienei. Šī ir vienīgā pilsēta uz zemes, kur ir nosacītā kārtība. Un arī tikai tādēļ, ka šeit ir vienīgais salmiņš. Kas tad bija šis salmiņš? Hmm. Tā jau arī ir misija. Es automātiski iegāju nākamajā izvēlnē. Es atcerējos, ka šo programmu ir veidojis kāds mans labs draugs. Viņš bija ļoti gudrs un taisnīgs. Nākamā izvēlne man atgādināja, ka cilvēki vairs nemainīsies, ka tiem ir vienaldzīgs viss. Galvenais tam ir būt stiprākam.
Es atcerējos, ka mēs esam jukušie, ka mūs lika trako mājā par to, ka esam ne tādi kā vajag. Ir jāsit, ir jāņem ko var. Taisnība taču ir nepareiza. Tā visi dzīvo. Es ievadīju kārtējo paroli. Es atcerējos mazos bērniņus, kurus vienkārši iemidzināja. Nevienam tas neinteresē.
Es apstājos pie nākamās izvēles. Sajūta bija tāda, ka tā ir pēdējā. Es atcerējos, kādēļ mana atmiņa bija kā izslaucīta. Tas bija no pēdējā uzbrukuma kādā veikalā. Es tiku tik pamatīgi atsists, ka atmiņa bija pazudusi. Un tad vēl tie ķimikāti, kas gaisā ir vairāk kā skābeklis.
Es atcerējos, ka cilvēki vispār sevi nepazīst, tas viņus maz uztrauc. Tie īsti nezina, kas tie ir. Un, kā vēlāk izrādījās, dzīvojot šādā masā, pielīp tās tikumi netikumi. Pielīp trulās normas. A
Es apskatījos uz saviem biedriem un redzēju, ka to sejās nav skumjas. To sejās atspīdēja tikai apziņa, ka nekas netiek zaudēts. Ka tā ir pareizi. Es pieliecos un spiedu apstiprinājuma pogu. Es to darīju lēnām un tajā brīdī iedomājos, ka arī es esmu terorists. Tāds pats, kā tie uz ielām un it visur. Arī es eju par savu taisnību. Un tādēļ visu daru. Atcerējos vēstures grāmatas par 21.gadsimtu. Tad cilvēki arī gāja par savu pārliecību un bija nežēlīgi. Drausmīgi Tagad teroristi saucas par parastiem cilvēkiem. Tie tikai dara, kā viņiem gribās. Arī mēs tā darām. Tikai tagad nevienam nesāpēs. Jo notiks viss. Poga noklikšķēja un viss nodrebēja. Es jutu, kā viss sāk griezties. Jā, arī šis ir mūsu pasaules izgudrojums. Visi izgudro kaut ko un bieži vien tas kaut kas ir vēršams pret pašu cilvēci. Retais cenšas radīt ko konkrētu, un pie tam bieži vien tas izrādās kaitīgs. Visi rada kaut ko, lai tik gūtu peļņu, vienalga ko tie radīs. Arī Citors tika radīts nejauši. Tagad tas dara savu. Es jutu, kā mēs visi satuvojāmies. Viss apkārt griežas un mēs esam saķērušies rokās. Es jūtu, kā viss sāk irt. Sienas paliek caurspīdīgas un mēs paši paliekam plāni. Teroristi. Izjuka sienas kā milti un mēs pacēlāmies gaisā, griežoties. Viss notika klusi, tikai viegls vējš šalca. Man pa labi bija šī skaistā dāmīte, es uz viņu paskatījos un redzēju, ka tā ir palikusi kā caurspīdīga kā mākonis. Tagad gan viņas acīs varēja nojaust asaras. Laikam tomēr jūtas vēl kaut kur bija, atcerējos, cik viņa man nozīmēja. Apskatījos apkārt. Pilsēta lēnām griezās un te cēlās te sēdās tās putekļi. Griezās visa pasaule. Debesis ar zemi lēnām saplūda, te pacēlās. Ar pūlēm saskatīju citus cilvēkus. Tie nojauta, ka ir beigas, bet tie tik un tā sita viens otram un apvainoja viens otru. Dažs labs pat vēl centās paķert kādu pussairušu kaimiņa mantu. Es nebiju lepns par to, ko mēs izdarījām. Es pirmkārt līdz pēdējam mirklim vēl ceru, ka visa šī pasaule ir mans sapnis un ka tā nav patiesība. Bet šī pasaule vairs nedrīkstēja eksistēt, tā mēs uzskatam. Nevienam nav ko zaudēt. Nav mīlestības, nav sapratnes, nav draudzības. Ir tikai materiālās vērtības, kuras, atņemtas, ceļo no rokas uz roku.
Šis skaistais skats. Pasaule griežas un rādās tādas krāsas, kādas es nekad nebiju redzējis. Apburoši. Sajūta ir tāda, ka nu ir palikušas tikai acis. Vairs nekā nav, savus biedrus es vairs neredzu, bet jūtu to klātbūtni. Tas ir siltums. Es jūtu, ka uznāk miegs. Ciešs miegs. Es miegu ciet un ceru, ka viss atsāksies citur un savādāk. Un nav mums žēl to, ko esam izdarījuši. Tā ir labāk. Bet teroristi. Tāpat kā 21.gadsimtā. Es tikai gribēju pamosties, lai nebūtu šīs pasaule.
10.11.2003
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1498
Kopā:6115954
|
| |
| |
|
Autori
