|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sauss | | Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pamostos no rīta. Kārtējais smagais rīts. Atkal nav tā mitrā gaisa. Tāds sausums, ka nelabi metas. Izeju ārā no savas caurspīdīgās kastes līdz tam ezeriņam, lai padzertos un samitrinātos...
Paskatos uz savu ādu. Tāda krunkaina palikusi no sausā gaisa. Mitrums mazliet palīdz, bet tas sasmakušais ūdens arī jau nav nekāds patīkamais. Brīdī, kad biju apdomājis savu pēdējo ūdens malku, garām man pavilkās tas radījums, žēli izdvešot savu skaņu. Arī viņam nav viegli. Spalva gaisā sacēlusies no sausuma, ūsas nolaistas gandrīz pilnīgi pret zemi. Skumjais skatiens visu izteica. Jā, dievi nav labvēlīgi pret mums. Atceros, kad biju senāks, cik vien atmiņa tālu sniedzās, tad gan tā nebija. Tad ūdens bija tik patīkams un vienmēr bija mitrs gaiss. Arī pārtikt varēja no labākām lietām, bet tagad jau tikai no tiem zaļajiem augiem gar to ezeru. Es paskrēju pakaļ tam radījumam un paņēmu viņu rokās. Jā, viņš kādreiz nebija tik viegls. Slacinot to radījumu ar ūdeni pie peļķes, es domāju par to, kā viņš senāk spurinājās un šņāca, kad es viņam mēģināju ūdeni uzliet. Bet tagad viņš ļaujas. Palaižu radījumu vaļā un apsēžos tur pat pie peļķes, mani piesaistīja vakardienas vēlā vakara darbs – smilšu veidoli. Radījums, nomurminot, pieglaudās man pie kājām, kā pateicībā. Es pasmaidīju un man iesāpējās vaigi un lūpas. Sausums.
Jā, vakar es kārtīgi strādāju, ceļot smilšu veidolus. Cik sevi atceros, tā ir bijusi mana nodarbošanās. Kaut kas jau tāpat ir jādara. Smiltis, tie augi gar peļķes ezeru un viņa. Jā, arī viņa. Cik sevi atceros, tik arī viņu. Nu jā, to arī es daru.
Šajā pārdomu brīdī iepūtās lielā vētra, nu ja, atkal ir jāvirzās apkārt, savādāk zibens spers, diez cik patīkami jau tas nav. Kādreiz, kad biju sens, es neklausīju vētrai un spītīgi slēpos savā caurspīdīgajā būdā, bet arī tur zibens sper. Jo īpaši, šajā sausumā zibens jo īpaši jūtams ir. Pasaules likumi ir neuzvarami, to mēs visi te zinām. Radījums jau pazuda aiz kalniņa, iedams rīta gājienu. Es atmetu savas domas un arī sāku virzīties tajā, kur pazuda radījums. Pa ceļam es metu kūleņus, lēkāju un tirinājos, jo tad dievi ir īpaši labvēlīgi. Citādi arī vienkārši ejot gadās, ka zibens iesper. Neilgā laikā es aiztirinājos līdz otrai stikla būdai, pie kuras viņa steigā mitrinājās. Nu ja, jāsteidzas iet. Jā, viņas smilšu veidoli tomēr nav tik labi kā mani, spriežu pie sevis. Viņas mazās rociņas reizēm gan uzveido ko tādu, kas mani pārspēj, bet tas ir tik reti. Tad es dusmās savus veidolus nojaucu.
Es viņai pasmaidīju, un izelsu: “Hei, viņa!”. Viņa man vieglītēm pamāja ar galvu un turpināja steigā slapināties. Arī viņa nejūtas labi, spriežot pēc tā, ka viņa tik pavirši mani sveicina. Es kustējos turp atpakaļ, lai sagaidītu viņu un varētu kopā iet tālāk.
Mēs abi gājām un gājām. Pirmo laiku mēs nerunājām. Un par ko gan runāt? Par smilšu veidoliem negribās runāt, jo vienmēr viens no mums uzreiz paliekt bēdīgs. Mums nepatīk runāt par to, kur kāds ir labāks. Mēs tikai pāris reizes senajos laikos esam runājuši par to un pēc tam daudz gaismas esam pavadījuši, nesatiekot viens otru. Pirmais, kas mēģināja biju es, bet, viņai nepatika tas, ka man ir smukāki veidoli nekā viņai. Tad viņa kādas desmit, ja ne divdesmit gaismas nerādījās man acīs. Es sākumā nesapratu, kāpēc viņa pazudusi. Bet pietikās ar vienu reizi, kad viņas smilšu veidoli bija labāki kā man un es ļoti daudz gaismu nerādījos viņai acīs, man tas tā nepatika. Tad es arī sapratu, ka par veidoliem labāk nerunāt, tas dara garlaicību. Es jau arī toreiz biju apzvērējies nekad vairs neskatīties uz viņu, bet nāca gaisma pēc gaismas un es nevarēju būt viens. Tad es arī pienācu pie viņas būdas un noliku atrasto sarkano augu, tas ir tāds retums un salīdzinoši ne tik riebīgs kā zaļais. Nākamās gaismas sākumā viņa smaidīga stāvēja pie savas būdas un mēs gājām kopā. Un tumsā es paliku pie viņas. Kā man tas pietrūka. Ārprāts. Jā tad, tumsas beigās mēs runājām par mākoņiem.
“Viņa, šodien nav mākoņu, redzi?”, es uzrunāju. “Bet protams, šodien ir pirmā gaisma no septiņām.”, atbildēja viņa, “Mākoņi parādīsies uz tumsas pietuvošanos un būs līdz pašai gaismai”. Tā jau ir, es nodomāju, tā ir vienmēr. Atkal būs raibās debesis un mākoņu jūra. “Kā tu domā, no kā rodas mākoņi”, es vaicāju viņai. “Nezinu, bet man tie nepatīk, lai no kurienes arī tie nebūtu. Viņi rada troksni un padara mani nervozu.” Vēl pēc pāris teikumu apmaiņām mēs sastrīdējāmies un es aizkūleņoju pa priekšu. Ar viņu ir grūti satikt, viņa nekad negrib man klausīt uz vārda. Kāpēc tā? Ar viņu ir tik grūti…
Vienā mirklī es atjēdzos pie mājām. Galva bija sagriezusies no dusmīgajiem kūleņiem. Es trīcošām rokām pieķēros pie smiltīm, kuras bija sausas, kas burtiski vai ieēdās pirkstu kaltētajās rievās. Es uztaisīšu desmitreiz labākus smilšu veidolus, par spīti tev. Es esmu labāks un mani ir teikšana. Kāpēc viņa to nesaprot?
Pret vakaru es biju sabūvējis smilšu veidolus visapkārt savai stikla būdai. Es tik skraidīju pakaļ augiem un ūdeni nesu saujās, lai tos nostiprinātu, lai rītdienas vējš tos nenojauc. Nu ja, vakarā arī būs vējš vēl, kā vienmēr. Jāsasteidz.
Ir. Beidzot es to paveicu. Tik skaistus veidolus es vēl nebiju redzējis. Arī dusmas bija pārgājušas no darba un man pat ļoti gribējās redzēt viņu. Bet spēka bija tik maz… Nāk vējš, atkal būs jāklīst apkārt pasaulei. Gaiss ir palicis vēl sliktāks. Es lēnām kūleņoju uz viņas pusi, lai veiktu kārtējo gājienu un pamanīju vienu mākoni. Tas izskatījās savādāks kā citi. Tas gandrīz vērās manī. Es tā neomulīgi sajutos. Var būt būs zibens? Nē it kā nav. Es saņēmu sevi rokās un piespiedos neapstāties pie viņas stikla būdas. Gribējās, bet man taču ir jāparāda, ka esmu dusmīgs, lai gan vairs neesmu. Bet tā ir jādara, citādi viņa mani neņems vērā citreiz. Es lepni, pēdējiem spēkiem aizkūleņoju viņai garām un mokoties devos tālāk, uz savas mājokļa pusi. Dīvaini, tas mākonis vēl arvien ir šeit, parasti tie ātri nomaina viens otru. Nelielu gabalu no mājām es nokritu gar zemi. Vairs nebija gaisa. Tas bija tik sauss un sasmacis, ka tālāk vairs nav kur. Es lēnām rāpoju uz savu caurspīdīgo mītni. Es attapos pie apļa, lai ieietu iekšā būdā, bet spēka vairs nebija. Es izdomāju, ka šajā tumsā palikšu te, pie būdas, gan nekas nebūs, ja neieiešu iekšā. Nav spēka un acis kalst ciet un mēle kā degtu. Man nav labi. Bet nāk miegs. Es sāku lēnām migt ciet, bet tomēr vēl atveru acis un paskatos gaisā – mākonis kā domīgi un skumji vērdamies manī, atrodas vēl ar vien augšā. Tad es pēkšņi saprotu, ka es aizmiegu pavisam, pēdējo reiz. Šāds gaiss mani beidz nost. Ar pēdējiem spēkiem es apskatos uz saviem veidoliem. Nekad man nav tik skaisti sanākuši. Ja viņa tos redzētu, bet viņa jau apvainotos. Kāpēc mēs nespējam viens otra panākumus novērtēt un priecāties par tiem? Tagad es saprotu, ka tā būtu pareizi. Bet nu es vairs tā nevarēšu izdarīt. Žēl. Viņa. Kāpēc es ar viņu strīdējos. Tā vietā, lai pavadītu skaistas gaismas un tumsas, runājot par mākoņiem un smiltīm, dāvātu viens otram augus, mēs pārsvarā dusmojāmies par otra smukajiem veidoliem un gaismām ilgi netikāmies. Kāpēc es šovakar nesatiku viņu. Muļķība. Manas acis vērās ciet un par brīnumu pār acīm nāca asaras, tādā sausumā. Pēdējo reizi tās nāca tik sen. Žēl. Ar labunakti, viņa. Žçl, ka es to viņai nevaru pateikt.
No rīta puses tiem beidzās baļļuks un šefs nejauši paskatījās uz akvāriju, kurš iebūvēts grīdā. Lamādamies viņš aizskrien uz apkalpotāju telpu. “Atkal tu esi jau vairākas nedēļas neesi apkopis akvāriju un padevis normālu gaisu. Tie divi cilvēceļi ir beigti. Tava nolaidība mani kaitina. Prēmija nebūs šonedēļ.”. Apkalpotājs, sadrūmis purpinādams iet uz izklaides telpu un uzmet aci akvārijam. Jā tie divi, galīgi izkāmējuši guļ un neelpo. Stulbie cilvēki. Blakus apkalpotājam, pie galdiņa sēž viens un, pamodies no reibuma uzmet aci akvārijam. Viņš pieceļas kājās un iet garām akvārijam. Paskatās, nopūšas, tā jau izskatījās, ka viņi nebūs dzīvotāji. Bet gan jau viņi neko nejuta, nav jau mēs. Tomēr žēl par tādu eksistēšanu smilšu akvārijā ar peļķīti.
Durvis aizcērtas un apkalpotājs attaisa akvāriju un uz uzvāc cilvēkus. “Stulbie cilvēki, tik cimperlīgi…”.
23.11.2003
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1715
Kopā:6467123
|
| |
| |
|
Autori
