|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 2. nodaļa. 1.daļa | | Komentāri (31)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Blaukt! – meitenes galva atsitās pret stūri un smiekli norimās. Johaidī! Mana galva, mana galva! Tur noteikti būs zils.... Meitene mierīgi izkāpa laukā un izteiksmīgi palūkojās uz savu „gara darbu”.
- Ha, es tomēr tevi sajāju! – meitene noteica un pasmīnēja. Vispār jau tur ne pavisam nebija par ko smieties, bet viņa taču bija mātas meitiņa ar bagātiem sencīšiem, kas piedod katru grēciņu un vēl paprasa „Nesāpēja?”. Es viņu sabeidzu! Sabeidzu gan mašīnu, gan žogu! Viņa nomurmināja savās domās un prātā lauzās asas un neapturamas smieklu vētras. Viņai nebija nekā žēl – ne mašīnas, kas no sākuma nozagta vecākiem, bet nu sadauzīta stāvēja žogā, ne arī žoga saimnieka, kam to visu nāksies labot. Senija bija blonda pofigiste un, ja kaut kas viņai nebija pie kājas tad viņa to vienkārši ignorēja.
Pēkšņi stalta, brūna zirga mugurā parādījās tik pat stalts jauneklis, kas izbrīnīti lūkojās uz meiteni, kas nepārstāj smiet un žogu, kas iedragāts ar lielu robu, nu skumji sēroja.
- Un, lūk, arī trollis! – meitene nosmēja, lūkodamās uz zēnu, kura sejas panti palika arvien dziļāki un acis seklākas. – Ha, skaties uz savu žodziņu? Lūko vesels, jo, kad es otrreiz iedarbināšu mašīnu, es viņu nonesīšu nost vispār!
- Kā maksāsi par žogu?! – beidzot jauneklis, nedaudz bikli, nedaudz skumji un nikni reizē, ievaicājās. viņa balss bija nobriedusi un nemanāmi aizskāra kādu dziļu stīgu Senijas aukstajā sirdī.
- Ha! man par to lūzni arī jāmaksā? – Senija augstprātīgi ievaicājās, neslēpdama ne smieklus, ne pārsteigumu par tāda jaunieša drosmi. – Es saku, es tev viņu visu nopūtīšu, tad vismaz varēsi pa jaunam smuku, svaigu... jaunu lūzni uzbūvēt! – viņa noteica un lūpas atkal pārņēma smieklu vētra.
Zēns klusēja un viņā klusi un nepamanāmi dega dusmas pret meiteni.
- Nedzirdēji?! – viņa novaicājās un pagriezās, lai dotos prom. – Es nemaksāšu!
Viņš noleca no zirga un veikli, saķerdams meitenes elkoni, parāva to uz savu pusi. – Bet kādam taču būs jāmaksā!
- Neskaries man klāt, zirgu puisi! – meitene nokliedza un izrāvās no zēna tvēriena. – Easy, boy! Sencīši samaksās!
- Es te nevienu sencīti neredzu! – džeks tik pat dzēlīgi noteica un pasmaidīja.
- Varbūt nolaid acis no manām kājām, beidz siekaloties un palūkojies apkārt! Es taču zinu, ka esi pārgribējies! Nabadziņš! – viņa dzēlīgi noteica. – Es taču zinu, ka ar ķēvēm nav tik labi kā ar sievietēm. Neskumsi, aizbrauksi uz lielpilsētu, tur tevi paņems priekšā jeb kura padauza!
- Tu arī?! – viņš ievaicājās un, nespēdams savaldīt smiekliņus, kas lauzās caur lūpu kaktiņiem, pasmīnēja.
- Kretīns! – viņa nokliedza un iesita staltajam zēnam pļauku.
Zēns veikli saķēra meiteni aiz pleciem un piespiezdamies cieši klāt, lai viņa nespētu nedz pakustināt rokas, nedz arī kaklu, noskūpstīja to ar asu un dzēlīgu skūpstu. Meitenes sirds trakoja un viņa nespēja tam noticēt, kaut arī no vienas puses skūpsts viņai ļāva pacelties septītajās, pat simt septītajās debesīs, tādu nekrietnību, uzdrīkstēšanos un drosmi viņa pieļaut netaisījās. Spurodamies un cenzdamies atlipt no viņa rokām un lūpām, meitene beidzot izvijās no viņa un kliegdama, lādēdamās un ļauniem vārdiem apsaukādamās, iesita tam vēl vienu pļauku. – Tas par tavu stulbību! Tu domā, ka esi baigi seksīgs! Tukša atelpa, ēna no vīrieša! Stulbenis un, kā tev nebija kauna ar savām netīrajām lūpām un rokām mani aizskart?! – viņa auroja sabiedēdama klusumu un zirgu, kas vienmuļi bija noraudzījies visā notiekošajā. - Kretīns! Lops!
- Un man nebūs kauns tev vēlreiz pieskaries! – viņš noteica un, apķerdams atkal Seniju, noskūpstīja.
Lai nu, ko, bet to, ka viņš skūpstās patiesi labi Senijai nācās atdzīt. Kaut skaļi viņa nekā neteica, vien atkal izrāvusies no viņa skavām un lūpām, skaļi lādējās nepiemēroti savam sabiedrības slānim, kliedza un tikko kā neiesita vēl vienu pļauku. – Kretīns! Zirgu puisis, es tevi tiesā iesūdzēšu par manis aizskaršanu un uzmākšanos! Tu sēdēsi cietumā! Kretīns!
Jaunietis pagriezās un ne acu pamirkšķinājis devā pie zirga, lai noteikti brauktu mājās. Nekas no notikušā viņam neko nebija nozīmējis – ne skūpsts, ne lamas, ne vārdi! Viss viņam bija tukša vieta un šis klusums, kas no viņa dvesmoja kā tumsa, sadusmoja Saniju vēl vairāk. Kādēļ gan viņš nekā neteica?!
- Zirgu puis, kur tu ej?! Senija izbrīnīta par viņa vienaldzību, ievaicājās.
- Un, ko tu gribi, lai es daru?! – viņš mierīgi ievaicājās. – Lai vēl mājās tevi aizvedu! Nakts vēl tālu un, lai arī kādā pilsētā tu dzīvo, aiziesi! Bet, ja nē, tad nostopē kādu mašīnu. Ja nemāki to darīt - parādi šoferiem kājiņu un viņi tevi kaut uz debesīm aiztrieks!
- Kas tu mani par padauzu uzskati?! – Senija aizvainota iejautājās.
- Nē! – viņš uzkāpdams sedlos noteica tikpat mierīgi. – Par bagātu vecāku meitiņu, blondu, vienaldzīgu un nejūtīgu būtni, kurai pašai nav sirds un kura vēl... Ai, nav vērts runāt, tu tāpat nesapratīsi! Adios! Kad būsi gatava samaksāt naudu par bojājumiem, iegriezies pie mana tēva! Ok?
Tāda vienaldzība! Tāds neģēlis!
Meitene bija nikna, asinis vārījās un galvā lēnām kāpa karstas dusmas. Elija nesaprata un nekādi netika skaidrībā – kas viņu kaitina vairāk? Zēna vienaldzība vai apziņa, ka zirgu puisis tomēr ir ar vēl asāku mēli par viņējās.
- Un varbūt es jau esmu gatava samaksāt to naudu?! – viņa noteica kā pie grāvja piestāj tēvs melnajā tēvoča auto ar visai niknu, drūmu un reizē arī atvieglotu sejas izteiksmi, kas liecināja, ka Senijai diži lielas nepatikšanas nebūs.
Jaunietis izteiksmīgi palūkojās uz vīreli, kas nedaudz tusnīdams izlīda no mašīnas un šokā saķēra galvu. Kaut ko tādu viņš laikam no savas vienīgās meitas nebija gaidījis!
- Tēt, tēt, es.. –e – ess! – meitene tēlodama, pārākās šausmas pārbīli un uztraukumu, tēlodama raustīja valodu. – Es nenovaldīju mašīnu, tā noskrēja no ceļa un iesitās žogā! Tēt, es vairāk nekad nebraukšu ar mašīnu, es apsolu! – viņa kliegdama metās pie tēva, bet pēc tam krita tam pie kājām lūgdama piedošanu un vairākas reizes teikdama, ka tā bija kļūda un viņa ļoti nožēlojot.
Jauneklis izbrīnīti raudzījās visā notiekošajā un tas likās kā teātris. Vai tiešām meitenes vecāki bija tik ticīgi savai meitai, ka tādus melu savārījumus neatšķir no taisnības? Vai viņi to pārāk mīl un lutina? Vai arī ir pārāk izlaiduši un tagad nekā cita kā uzslavas, saldus mīļvārdiņus un mierinājumus, nespēj pateikt? Tas ir tik nožēlojami... Viņš domāja.
- Vai tev nekas nekaiš?! – tēvs noteica turēdams plaukstās Elijas galvu. – Mīļo meitiņ, es taču teicu, ka braukšanai ar mašīnu vēl esi par jaunu! Mēs abi ar māti teicām, bet tu jau neklausīji... Ai, ai!
- Tēt, tagad klausīšu! – viņa liekulīgi noteica. – Lūdzu, ved mani mājās!
- Jā! – viņš atteica. – Puis, tu esi tā žoga saimnieks? – viņš iejautājās pavērsdamies zēna.
- Jā, ser!
- Cik esmu parādā par sadauzīto žogu?!
- Ne jūs, bet jūsu meita! – viņš drosmīgi noteica. – Viņa sasita gan jūsu mašīnu, gan manu žogu, vai jums neliekas, ka beidzot būtu viņai pašai par visi jāuzņemas atbildība un pašai jāsedz maksājumi? Viņa jau ir liela! Liela meitene!
- Ko tu ar to gribi teikt? – vīrietis izteiksmīgi palūkojās te uz meitu,. Te uz jaunekli. – Ka viņai būs jāsapelna pašai nauda, lai samaksātu tev par žogu un man par mašīnu?!
- Jā, ser! – viņš drosmīgi atbildēja.
Vīrietis nedaudz padomāja, palūkojās te uz jaunekli, te uz mašīnu, te žogu, te meitu un tad iesāka. – Jā! Senija jau ir liela un, lai nākotnē tādas kļūdas vairāk nedarītu viņa strādās... pie jums līdz atpelnīs un samaksās par žogu un man par mašīnu.
Abiem jauniešiem mutes atvērās – ne meitene, ne zirgu puisis to nebija gaidījuši un no abu mutēm tagad vēlās gan pārmetumi, gan pretrunas, gan noliegumi.
- Bet, tēt, kas tu gribi, lai es strādāju cūku kūtī?! – Senija ievaicājās.
- Tie ir zirgi, skuķīt! – jauneklis atteica.
- Zirgi smird, tur ir sūdi, mēsli, siens un viss pārējais! Tur ir netīrība, cūkkūts!
- Un tev nenāktu par ļaunu pavergot, kopā ar kādu sava vecuma jauniešiem, savādāk tās trakās meitenes – Linda un Elija tevi gaužām samaitā! Un pat tavs tēvocis zināja stāstīt, ka raupjāku meiteni par tevi nav redzējis.
- Es nevaru tur strādāt! Man pa vasaru nākam nedēļu bija paredzēts brauciens ar draudzenēm uz Ēģipti...
- Ēģipte izpaliks tāpat kā visas pārējās tavas izprieca un draudzenes. Vairs nekāda mobilā, nekādas naudas un našķu. Visu, ko nopelnīsi šajā zirgu saimniecībā samaksāsi par dzīvošanu... Puis, vai jums tur būs arī istaba, lai čaklā strādniece varētu pie jums arī dzīvot?
Dzīvot?! Ak, Dievs! Ja mani nepiebeigs tā smaka un zirgi, tad noteikti to izdarīs tas zirgu puisis! Nelietis! Tikai viņa dēļ un viņa žoga dēļ man tagad būs jādzīvo pie viņa zirgiem un smakas... Ak, Dievs! Šausmas, nolādētā dzīve!
- Čaklam strādniekam jau vienmēr vieta atrodas! – viņš noteica, tuvodamies tuvāk meitenei ar viņas tēvu.
- Viss izlemts, jau no rītdienas tu pārvāksies uz turieni un dzīvosi kopā ar viņu ģimeni līdz samaksāsi parādu par žogu un manu mašīnu! – viņš asi noskaldīja un pagriezās uz mašīnas pusi. – Es vēlāk aizbraukšu pie jums, bet līdz tam, aizved manu meitu pie saviem vecākiem, lai viņa paskaidro, kas noticis un kāds ir mūsu rīcības plāns! Sarunāts?
- Bet, ser, es izbraucu no fermas ar saules ausmu, un, tagad mēs abi līdz saulrietam netiksim uz fermu! – viņš ierunājās.
- Gan jau, ka viss būs labi! Tas rumaks ir spēcīgs lopiņš, paraus jūs abus! – mazais vīrelis, pašapmierinātībā nosmīnējis, atteica.
- Bet...
Jaunietis pat nespēja pabeigt savu iesākto teikumu, kad meitenes tēvs jau bija iesēdies melnajā mašīnā un nu pa gludo zemes celiņu pazuda aiz meža un ganībām.
- Tēt, tu tā nedrīksti rīkoties! – kliedza Senija skriedama nopakaļ, bet tēvs viņai nepiegrieza ne mazāko vērtību, viņš aizbrauca gluži tāpat kā to bija izdarījusi meita, paņemot mašīnu.
Zirgs nepacietīgi mīņājās uz vietas un mutē košļādams mutes dzelžus, tas gaidīja, kad saimnieka dēls to ātrāk vedīs uz stalli. Pašam dēlam arī jau bija apnicis stāvēt dīkā un raudzīties kā meitēns skraida pa ceļu skaļi aurodama par dzīves netaisnību un to, cik gan slikti, ka viņai nav mašīnas un tagad būs jāstrādā lopu fermā, lai samaksātu par zaudējumiem.
- Ne jums jāmaksā, bet jūsu meitai! Viņa sasita žogu! Viņa, lai maksā! – Senija, beigdama klaigāt, piesteidzās pie zirgu zēna un izmēdīja.
- Aktrises cienīgi vārdi! – viņš paslavēja. – Mazā meitiņa savu mūžu nevienu darbu nav izdarījusi un nu protestē! Ha, te pat zirgam jāsmejas, vai ne Partizân?! – viņš noteicis, palūkojās uz zirgu un paglaudīja tā krēpes.
- Vai ne Partizān!? – viņa atmēdīja. – Kas tas par vārdu tu, dulburi?
- Tas ir mana zirga vārds! – viņš mierīgi atteica, uzsvērdams katru zilbi.
- Labi! Kad izaugšu liela, uztaisīšu no viņa līmi ar nosaukumu „Partizāns” vai labāk „Samaltais Partizāns”. Ko tagad teiksi? – viņa ievaicājās un laimē pasmaidīja. Nu Senija bija uzvarējusi. Viņa redzēja un juta cik staltais zēns ir nikns, kā viņa dusmas izstrāvojas pa ķermeni un pāriet uz zirgu. Un viņa juta arī sāpes un nožēlu un meitenei palika bail. Pirmo reizi viņa nožēloja pateikto un vēlējās pagriezt laiku atpakaļ. Zirgu puisis to nebija pelnījis... Atbalsojās viņas galvā, bet pār lūpām nepārritēja ne zilbe.
- Ja tu nebūtu meitene, es tev iesistu! – viņš nokliedza, Partizānam paceļoties uz pakaļkājās kājām un skaļi iezviedzoties.
Senijas sirds uz mirkli pamira un elpa aizrāvās. Zirgs bija pasakains ar spožu spalvu, garām kājām un krēpēm, kas noplīvojot katra uz savu pusi, lēnām norima. Zirga zviedziens atskanēja tālumā un dažas reizes parādoties izspokotai atbalsij starp mežiem un klajumiem, tā pazuda.
Zirgs aizgriezās un aizsteidzās pa klajumu uz priekšu. Jauneklis pat neatskatījās, liekas, Senija viņu bija pamatīgi nokaitinājusi un sāpinājusi un vairāk nedz cieņu, nedz žēlastību no zēna varēja negaidīt.
- Kretīns! – meitene dažas reizes vēl nokliedza, bet redzēdama, ka viņu ignorē, rimās. Kretīns! kretīns! kretīns... Nepazūdoši atbalsojās meitenes galvā un viņa nokrita zālē. Dzestra rasa slēpās aiz pīpeņu lapām un baltās ziedlapas greznoja koši puteksnīši. Raspodiņos kā kausiņos mirgoja rasas lāses. Liegs vējš glāstīja pasauli un saules koši sarkanais, oranžais un dzeltenais kronis līka pār debesu jumu un koku galiem. Bija skaists vakars, pārlieku skaists, bet Senijas ciešā sirds to neredzēja un viņas acīs kā neizsīkstoša migla cēlās dusmas un naids pret visiem. Meitene bija auksta kā ledus un siltāka nekļuva un, ja tomēr arī viņas sirds nedaudz atmaiga, tas nebija pamanāms un vēl vajadzīgas daudzas šādas dienas, šādi cilvēki un skūpsti, lai meitene saprastu, ka ne naudā un mašīnās slēpjas laime. Laime neprasa daudz, bet ne jau vērtībās tā pastāv. Tā nav sverama ar svariem un dažu mirkli nav acij skatāma, bet laime ir visapkārt, jāmāk to ielaist tikai sirdī un tad kopā ar citiem priecāties par to un līksmot – tā ir ziedos, cilvēkos un pat gaisā! Tā ir kā eņģeļi, kā mazi ziedu puteksnīši, kā skaisti saulrieti...
- Kretīns! – viņa nokliedza un, atvērdama vaļā mašīnas durvis, iesēzdamās šofera vietā, bet pēc tam tās skaļi aizsizdama, norima. Veikli viņa iedarbināja mašīnu, cerēdama, ka brauks uz māju, pie savas ģimenes, bet nekas nesanāca – kaut kas uzsprāga un zem priekšējā pārsega augšup kāpa balts dūmu mākonis. – Stulbā mašīna! Stulbais vakars! Smirdošā dzīve! – viņa auroja, sabijusies no sprādziena.
Pēkšņi pie apvāršņa, izlīzdams no klusās vakara migliņas, kas nepamanāmi kāpa pār klajumu un ielejām, parādījās tas pats zirgu zēns ar stalto Partizānu, kas skaļi zviegdams sveicināja meiteni ar atgriešanos.
Viņa nepamanāmi pasmaidīja, apzinādamās, ka nav atstāta viena, ka viņš ir atgriezies, lai velns zin’ kādu iemeslu dēļ paliktu.
- Katram ir dota otra iespēja! – viņš izsaucās no zirga muguras. – Tu nāc pie maniem vecākiem? Ja jā, pasteidzies, mums jānokļūst mājās pirms pilnīgas tumšas iestāšanās!
- Varēji jau nenākt! – viņa atrūca. – Pati būtu atradusi ceļu! Kas tu mani par pilnīgu neziņu uzskati?
- Nu, ja jau varēji... – viņš noteica, pagriezdams zirgu atpakaļ un grasīdamies jau aizjāt no meitenes otrreiz.
- Nē, ja jau tu te esi! Tad jau vari arī palikt! – viņa sabijusies noteica, noticēdama, ka zirgu zēns to domâ nopietni.
Iestājās neveikls klusums, tā vietā, lai staltais jauneklis piedāvātu Senijai sēsties līdzās uz zirga, viņa lūpas palika ciešais slēgtas un acis nenozīmīgi raudzīdamies tālumā uz rietošo sauli. Laikam pret meiteni viņš neko vairāk kā naidu, dusmas un zināmu žēlumu par to, ka viņa asa kā klints un skaista kā ērkšķaina mežrozīte, arī nejuta.
- Un tu gribi, lai es paliku uz zemes, eju ar kājām, kad tu sēdi tā lopa mugurā?! – viņa nesaudzīgi ievaicājās.
- Partizāns tevi ienīst un, ja tu viņam tuvosies, viņš noteikti tev kodīs! – Zirgu zēns pamācīja.
- Viņš un kodīs?! – Senija iedama nopakaļ atkal izsmejoši ievaicājās. – Vai maz viņam ir zobi?
- Varbūt gribi pārliecināties?! Pasniedz viņam rokas mazo pirkstiņu un viņš nokodīs tev pus roku!
- Ha! Nav jau brīnums, ka ne ar meitenēm, bet ar zirgiem tev jādzīvo kopā, - viņa augstprātīgi novilka un pasmējās. – tie lopi noteikti visas tavas meitenes jau ir sakošļājuši un sen izk... pārstrādājuši!
- Kāpēc tu izliecies, ka visu par mani zini?! – zirgu zēns, apstādinādams zirgu blakus meitenei, to cieši uzlūkoja un apvaicājās. – Kādēļ tu domā, ka perfekti zini visu par mani, manām meitenēm un šiem zirgiem? Pat par sevi tu visu nezini! Tu ne nieka nezini, visu tev ir iemācījuši stūķējot kā putru ar karotīti mutē...
- Es putru neēdu! – viņa pārtrauca.
- Nāksies sākt! – staltais jauneklis atteica un, iesizdams zirga sānos pamatīgu dunku, aizmetās rikšiem. – Ja vēl vēlies paspēt uz vakariņām, tad nāksies pielikt soli!
Meitenes asinīs atkal kāpa dusmas. Kā viņš spēja ar mani tā runāt? Kā izturēties? Vai viņam patiešām nav bail no manas varas? No mana džeka? Laikam sīkais augstprātis būs jāved pie prāta? Meitene par spīti zēnam, samazinādama savu ātrumu vēl mazāku, lēma. – Eu, zigu puis, vai tev patiešām neliekās, ka tas ātrums ir par lielu? – viņa nokliedza.
- Varbūt pieliec soli! Vai arī man tev ripulīši jānopērk?! Kusties, savādāk es patiešām aizjāšu mājās, bet tu varēsi palikt te pa nakti un vēl ilgāk! Trešās iespējas parasti nedodu!
- Nedevējs atradies! – viņa nokliedza. – Iedomājies, tu sēdi uz zirga, stalti rikšo, bet man liec skriet nopakaļ! Vai tas ir godīgi?! Bez sava rumaka, tu gan jau vispār nevari pakustēt! Es tevi noteikti varu pārskriet! Ha!
- Ko tu teici?! – viņš pārjautāja, apgriežot zirgu atpakaļ un tik pat veikli rikšodams atpakaļ uz Senijas pusi.
- To ko dzirdēji! – viņa atbubināja. – Nokāp no sava zirga un varbūt pārliecināsimies, kurš no mums skrien ātrāk?!
- Tu esi pilsētniece, pie tam meitene! Kā tu vari skriet ātrāk par mani? Tu esi tik tizla, un smuki tu māki tikai iet! Katrs vārds no tavas mutes ir kā asmens! Un nedomā, ka esi labāka par mani, jo tāda tu neesi! – viņš nokliedza apturēdams zirga sīkos riksīšu pavisam.
- Nesmīdini mani! – viņa atkal augstprātīgi ieminējās. – Tev tikai skauž, ka man ir nauda, bet tev nav! Ka es tajā kaut peldēties varu! Bet tu vienīgajā vietā, kur peldies – zirgu sūdos!
- Nekad mani vairāk neapvaino! – viņš nikni noteica, bet pēc tam nokāpa no zirga. – Tu esi maza, asa ragana, un man ir žēl tavu vecāku, patiešām žēl!
- Un man žēl tavējo! Jo viņiem mūžīgi jāskatās tavā zaudētajā zirgkopja sejā un jāšausminās „Ak, mans dēls tāds un šitāds” „Zini, siev, man liekas, viņš izaugs par bomzi!”
- Ej ellē! – viņš nomurmināja, bet tad pagriezdamies grasījās jau atkal uzkāpt zirgā... Bet nepaspēja Senija, iesizdama ar plaukstu pa tā sānu, aizbaidīja prom zirgu un pēdējās cerības nokļūt mājās.
Sabīdamies no sitiena, zirgs neatskatoties aizmetās projām un krēpēm noplīvot staltā rumaka augums pazuda aiz meža. Zirgu puisis vēl steidzās to panākt kliegdams, lai tas atgriežas, bet zirgs neklausījās. Vai negribēja ieklausīties, vai nedzirdēja, vai varbūt nesaprata, bet viņš atpakaļ neatgriezās. Kā aizskrēja tā vairāk neatskrēja. Zirgu zēns nikni pietuvojās Senijai. Viņš bija nikns.
(06.02.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1163
Kopā:6412928
|
| |
| |
|
Autori
