|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 2. nodaļa. 2.daļa | | Komentāri (25)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Stulbene! – viņš neizturēdams izkliedza. – Tevis dēļ mēs netiekam mājās, Partizāns aizmuku un nu dzīve palika trīs reiz tumšāka, nekā parasti! Ej no kāda elles cauruma izlīdu un ne tu, ne tava sabiedrība, ne tava nauda par sabojāto žogu, ne arī kas cits no tevis man nav vajadzīgs! – viņš nokliedza.
- Ha, es tev nemaz devusi nebūtu! Neko tu no manis nesaņemtu! Neko! – viņa nokliedza.
- Nē, es pārdomāju, naudu tu tomēr atdosi! – viņš noteica un paraudams Seniju līdzi, vilka to uz pusi, kur pirms mirkļa bija aiznesies zirgs.
- Laid mani vaļā tu, zirgu puisi! – viņa kliedza aiz sāpēm un niknuma un aiz lepnuma, kura vairāk nebija.
- Starp citu man ir arī vārds, skuķīt! – Renaldo!
- Cik debils vārds! – viņa noteica, spītēdama savām domām un patiesībai, kas tomēr tāda, kā viņa to teica, nebija.
- Un tev liekas, ka man interesē tavas viltotās domas? Ne cik! Ne grama! – viņš noteica, un tad ievilkdams smagu vakara dzestras un nelielu dusmu elpu, asprātīgi ievaicājās, - Un kā tad man dēvēt tevi? Par princesi Ledus sirdi? Vai karalieni Bezsirdi?
- Ha, cik smieklīgi! – viņa atrēja. – Par Seniju! Un tev zirgu pusi, mani nenāktos ne uz „tu”, bet gan uz „jūs” uzrunāt!
- Kādēļ? Tā naudas maisa dēļ, kas tev smadzenēs un krūšturī iebāzts? – Ronaldo nicinoši ievaicājās, redzēdams, kā Senijas brālīgā āda pietvīkst koši sarkana. Bet viņš nerimās un pat beigt netaisījās. - Vai dēļ tā, ka patiesībā esi tūkstoš gadus veca ragana, iemiesojusies sīkas palaidnes miesā?
- Tev tiešam nepielec?! – viņa apstādamās noteica un jau novicināja, roku, lai iesistu kārtējo pļauku. – Man ir vara, tev tikai zirgi! Es esmu bagāta, tu ubags! Vai tiešām tev liekas, ka ar mani kasīties būtu prāta darbs?
- Tikai iesit man vēl kādu kārtējo pļauku... Zini, tie ilkņi, kas tev ir nagu vietā, ir asi un es nevēlētos palikt akls...
- Tad neblenz uz manām kājām un krūtīm! – viņa, koši sarkdama un mulsdama par zēna drosmi, iekliedzās.
- Kādēļ gan man tas būtu jādara?! – viņš indīgi ievaicājās, bet tad nedaudz nomierinādamies iesāka. – Man pašam ir draudzene un viņa nav tāda neaudzināta sīkule kā tu!
- Ha!- viņa ar redzamu nicinājumu nosmēja. – Tev un draudzene?!
- Ak, Dievs! Par ko man te tāds sods?
- Nav Dievs vainīgs, zaķīt! – viņa pamēdīja. – Tavs lūžņa žogs visu sabojāja.
- Nē! Viņš nebija lūznis līdz tava draņķa mašīna to nesalūžņoja...
- Ak tad jau mašīna vainīga? Varbūt tas žogs stāvēja priekšā mašīnai?!
- Bet varbūt mašīnas šofere trīspadsmit gadus veca skuķe nebija pienācīgi iemācījusies ceļa satiksmes noteikumus?
- Man nav trīspadsmit gadiem, tu orangutān!
- Un cik tad ir? Trīspadsmit ar pusi?! – viņš pamēdīdamies atkal ieminējās.
- Piecpadsmit!
- O! – viņš novilka. – Bet raksturs gan tev draņķīgs! Visu laiku bija šķitis, ka piecpadsmit gados cilvēki jau ir kaut cik pieauguši...
- ... varbūt vienīgi viņi ir satikušies ar nepieaugušiem orangutāniem? – viņa dzēlīgi pārtrauca zēnu.
- Tu bioloģiju arī nemācies, saulīt? Varbūt orangutāni arī ir gudri, bet runāt viņi nemâk, to nu es zinu skaidri!
- Nu tad varbūt aiztaisi muti un paklusē, lai arī pārējie pamana, ka esi orangutāns!
- Man tavas dzēlības jau ir apnikušas! – Renaldo noteica. – Un es neskumtu, ja tevi te apēstu vilks!
- Ha! es vilkam parādīšu kājiņu un viņš mani neaiztiks! – Senija pajokodama noteica, kaut balsī slēpās vēl joprojām tas pats asums.
- Nesmīdini! Vilks apēdīs svešo tā kā es jau ar tiem esmu pazīstams!
- Kā tad tu ar viņiem vari būt pazīstams? Galvu apēda un tagad tev uz pleciem stāv debīla protēze?
- Aizver muti! – viņš noauroja, nespēdams klausīties Senijas muļķībās.
- Ak orangutānam patiesība acīs kož? Vai varbūt ausīs? Bet varbūt tur, kur patiesībā tev ir acis, tur ir ausi, bet kur ausis tur acis? – Senija murgoja.
- Tev ir telefons! Man vajag piezvanīt, lai tevi ved uz trako namu!
- Un tad tevi uz zoodārzu! Jo bezprāta orangutāniem nepienākas skraidīt brīvā dabā!
- Es vairs nespēju klausīties tavās debīlajās replikās. Mani ir saukuši visādi, bet par orangutānu, tik oriģināli spēj izdomāt tikai tu! – viņš nomurmināja, turpinādams rausties pa kabatām.
- Kas ir ko? Klucis aizmirsies mājās? Nevar piezvanīt, lai māmiņa atbrauc pakaļ un aizved uz māju, jo mazais dēliņš, jau aiz bailēm biksiņas pieslapinājis?
- Ka tik tās biksiņas nepieslapina mazā pilsētniecīte!
- Mazā pilsētniecīte ir drosmīgāka un, ja viņa gribēs, tad arī pazvanīs uz mājām! – Senija noteica, no kabatas izvilkdama mazu sudrabotu telefonu.
- Nu tad zvani labi ātri, jo es esmu piekusis pēc suņa un tavu čīgāšanu vairs nespēju klausīties!
Senijas seja palika bāla, pustumsā to diži labi nevarēja redzēt, bet nojaust gan spēja.
- Nu, kas ir, ko gaidi?! – Renaldo izbrīnīts ievaicājās.
- Viņam nav zonas! – viņa smagi noteica un pietēlodama asaras, pielika roku pie acīm, lai tās noslaucītu. – Viņam nav zonas! Šajā nekurienē nav zonas un es nevaru piezvanīt uz māju!
Renaldo sāka skaļi smieties. Nekā smieklīga tur nebija, gluži pretēji, drīzāk gan raudāt vajadzēja. Bet kāda gan tam tagad bija nozīme? Zēns stāvēja meža vidū, visapkārt metās tumša krēsla un rietošās saules paliekas sildīja uz zemes nokritušo rasu, kopā ar kašķīgu meiteni, kas iedomājusies, ka naudā slēpjas vara un mīlestība, kas ir tik pat asa kā klints... un skaista kā roze! Kur tieši slēpās viņas skaistums, kas nepazuzdams aiz meitenes baismīgā rakstura kvēloja un sildīja Renaldo acis un sirdi, to zēns nezināja? Un noteikti arī neuzzinās, jo viņu attiecības, mūžīgie kašķi un indīgās, dzēlīgās uzrunas pieliks treknu punktu attiecībām, kas vēl nebūs sākušās.
- Par ko tu rēc, orangutān?! – atskanēja kārtējā Senijas dzēlība.
- Par tavu izskatu, kad iemeti tajā aci! Tava mute atpletās plaša kā Alkatrazas cietokšņa vārti, bet acis izsprāga uz kātiņiem, nu gluži kā tiem multeņu varoņiem...
- Ha! – meitene nosmēja. - gribētos redzēt tavu sejas izteiksmi, kad pamanīsi, ka mums priekšā izleks izspūris vilks ar siekalām, kas pārtecējušas pāri lūpām un niknu gaudojot, tas atņirgs zobus un iekodīsies tev kājā. Un tu kliegsi...Gaudosi kā vilks un tad kādā dienā pārtapsi par vilkaci...
-...jā, jā! Un nokodīšu tevi! – viņš pārtraukdams turpināja. – Fantazē vien! Vai esi kādreiz iedomājusies rakstīt grāmatu? Man šķiet, tas tev labi izdotos!
- Smejies vien! – Senija atmeta nedaudz apvainojusies, jo kādreiz visai sen, viņa patiešam bija vēlējusies un pat iesākusi rakstīt grāmatu.
- Nē, es nopietni runāju! – viņš nopietni atteica un pasmaidīja. Bet viņa smaidu jau neviens neredzēja. Senija atturējās no lūkošanās uz viņu, jo tiklīdz viņa palūkojās uz Renaldo, nācās novērsties. Kādēļ? To viņa nemācēja paskaidrot!
Atkal iestājās klusuma pauze un Senijai pietika laiks pavērot dabu un varbūt arī kādu cilvēku, kas gāja viņai līdzās, nedaudz noskumis un sašļucis, bet tomēr skaists. Tur viņš bija saģērbies zilā džinsa vestē, garās melnās biksēs un zābakos kādi parasti bija kovbojiem. Viņam nesalst? Senijai gribējās pajautāt, lūkojoties un viņa kailajām krūtīm, kas spīdēja zem džinsa jakas. Zēna sejā bija iemeties nopietns klusums. Viņš nesmaidīja un acīs nezaigoja nepieradināts prieks, kas pa dienu bija zaigojis, kad viņi bija runājuši pie žoga un strīdējušies par nejēdzīgām lietām.
Vakars bija vēss. Ellišķīgi vēss un pat Senijai aiz kašķīguma kārtas, niknuma, greizsirdības un neizjustās mīlestības kārtas, slēpās sirds – dzīva un pukstoša, kas jūt un grib just. Meitene sarāvās, saspiezdama rokas vienu otrai cieši klāt, viņa sala.
Mierīgi viņi čāpoja pa mazu taciņu un klusēja. Visas asās piezīmes, replikas un raupjās uzruna bija apslāpušas. Kaut kas kluss un mierīgs liedza runāt un arī negribējās sabojāt patīkamo vakaru, kas palēnām sāka pārvērsties murgā par pirmo nakti zirgu saimniecībā... Tikai zirgu trūka...
Senija vēlējās uzrunāt Renaldo, pateikt kaut ko jauku un mīļu, bet nespēja. Sevi viņa bija iepazīstinājusi kā rupju un asu skuķīti, kas pārtika no naudas un bagātības un šo statusu viņa nedrīkstēja lauzt. Pie tam kaut kas lika turpināt, jo tikai tad, kad viņi tur tā kasījās, apsaukājās, Senija jutu sirdi, kas ietrīsas pie katra vārda. Un tad, kad Renaldo viņu ar varu noskūpstīja... Tas bija neaprakstāmi! Visa Senijas sirds salēcās, elpa aizrāvās un viņa trīcēja. Tas bija pasakaini, nebija vārdu, lai to izteiktu un tagad vienīgā doma, kas tracināja Senijas prātu bija – Vai Renaldo patiešām ir meitene? Viņš ir tāds nepieradināts, brīvs kā putns! Tāds nesagūstīts un nesasaistīts! Viņam nav meitenes! Noteikti nav! Senija sevi mierināja, uzmezdama mazu acu skatiņu staltajam zēnam.
Viņš arī gribēja uzrunāt Seniju. Noteiktu gribēja. Renaldo meiteni dažubrīd uzlūkoja, bet tik nepamanāmi, ka Senija to pat neredzēja.
Viss bija noklusis, drausmīgs klusums iestājies starp viņiem un pat daba jau sniedzās, lai aizmigtu un pamostos tikai rīt no rīta ar saules ausmu un putnu jautrajiem vīteriem. Viss bija klusi un kļuva biedējoši, nu paralēli arī aukstumam un ēst gribēšanai gāja arī bailes un biedējošais klusums. Senija nespēja vien sagaidīt, kad tiks mājā, siltā gultā pie siltām vakariņām un parunāties ar draudzenēm, lai kopā ar tām pamistos par visu piedzīvoto... Bet tāda slikta priekšnojauta vēstīja, ka nebūs nedz siltās gultas, nedz telefonsakaru ar draudzenēm. Nākotne likās drūma un ar katru minūti kļuva vēl drūmāka.
Pēkšņi takas priekšā izleca kāda melna ēna, sabiedēdama Senijas tik ļoti, ka viņa iekliegdamās paslēpās aiz Renaldo platajiem pleciem un muguras.
- Ak Dievs, kas tas par monstru?! – Senija izkliedzas, raudamās prom un slēpdamās no bailēm.
- Nomierinies, skuķēn! – uzelpojis pavēlēja Renaldo, sagūstīdams lielo, melno un trakojošo ēnu. – Tas ir Partizāns tu, gļēvule! – zēns priekā starodams runāja ar zirgu un centās to nomierināt. – Labs, puika! Paldies, ka nepameti mūs, paldies, ka atgriezies. Tā sīkā tevi vairāk neaiztiks! – viņš noteica, nikni paglūnēdams uz Seniju. – Paldies, Partizān, ka atgriezies, paldies tev! – viņš noteica glāstīdams zirga krēpes un nobučodams tā samtaino purniņu. – Labs, gudrs, puika!
- Viņš tevi nesaprot, da?! – Senija nievājoši noteica.
- Saprot un kā vēl saprot! – Renaldo pasmīnēdams atteica un pasmaidīja. – Tādēļ jau viņš arī atnāca, lai aizvestu mani un tevi mājās, bet, ja tu būsi slikta meitene un vēl viņu ar vārdiem aizskarsi vai kaut kā nievājoši izturēsies pret mani, tad zirgs vedīs uz mājām mani vienu!
- Es nemaz negribu tam sēsties mugurā! – Senija izkliedza, sabīdamās un no bailēm trīcēdama kā apses lapa. – Tu gribi, lai es nositos!
- Un kā vēl sēdēsi! – Renaldo atteica un, pārlikdams meiteni pār plecu, uzstutēja to sedlos. – Tik izkusties! – viņš draudēja. – Un tu uz mājām nebrauksi, man patiešām nebūs bail tevi atstāt meža vidū šādā nakts stundā, kad normāli cilvēki sapņo!
Senija nekustēdamās sēdēja zirga sedlos. Patiesībā viņa labprāt būtu nolekusi, bet bija pārbijusies un no katras zirga ieelpas un izelpas notrīcēja. Sirds drebēja un gribējās mukt. Ak, Dievs, es nekad vairāk nesēdīšos zirga mugurā, nekad vairāk. Un lūdzu, Dievs, ja tu patiešām esi, neļauj man nosisties! Lūdzu! Senija neelpodama aiz bailēm, lūdzās.
- Nebaidies! – Renaldo pamācīja pats grasīdamies kāpt sedlos. – Zirgs visu jūt, nebaidies, savādāk viņš manīs, ka ir varenāks un sāks rīkoties ar tevi pēc sava prāta!
- Un, ko man darīt tādā gadījumā?
- Varbūt parunā ar Partizānu! Pasaki, viņam, ka tu to mīli un, ka lai viņš veikliem soļiem ved mūs uz māju! – Reneldo stāstīja uzkāpdams zirgam mugurā tieši aiz Senijas. Pavisam mierīgi viņš paņēma sedlus un maziem solīšiem vadīja zirgu uz māju pusi.
- Tas ir muļķīgi! – Senija strīdējās pretim. – Viņš taču mūs nedzird!
- Nu tad runā skaļāk! – Renaldo pamācīja. – Viņam ir ausis un viņš lieliski saprot, ko tu saki un viņš paklausīs!
- Nu, bet tas tāpat ir muļķīgi! – Senija nerimās. – Ļoti cienījamais Partizāna zirgs, - viņa augstsirdīgi iesāka. – vai jūs lūdzu mūs nevestu ātrāk uz mājām, jo es vairs nejūtu nedz savas kājas, nedz plecus, un man gribas ēst, pie tam man liekas, ka manam augstsirdīgajam pavadonim jau ir apnikusi mana sabiedrība un, lai arī viņš to neatdzīst, bet arī viņām ir auksti! Vediet, zirga kungs, mūs ātrāk uz mājām un lūdzu, lai es neko arī nesalauztu, ja gadījumā jūs padomātu, ka mēs mākam lidot!
- Cik saprotoši! – noteica Renaldo. – Tagad kājas ieliec cieši kāpšļos...
- Kas tie tādi? – Senija nesaprazdama, kas viņai īsti jādara, ievaicājās.
- Nu tie, kas stāv tev netālu no pēdām! – viņš pamācīja un palūkojās uz leju, lai paraudzītos, kā Senijai tas izdodas. – Laba, meitene! – viņš palielīja, raudzīdamies pustumsā. – Tagad papēžus nostiep uz leju, bet pēdas pavisam mierīgi piespied ciešāk zirga sāniem!
- Jā, labi, izdarīju, ko tagad? – viņa ievaicājās vēl joprojām trīcēdama aiz bailēm un aukstuma.
- Tagad – viņš noteica, ar vienu roku apķerdams meiteni aiz vidukļa un cieši piespiezdams sev klāt. – cieši turies un centies nekliegt! – viņš noteica un, iesizdams zirga sānos pamatīgus sitienus, lai tas auļiem vien metas uz priekšu, cerēja, ka Senija varēs pārciest pārestību, kad viņš zirgu puisis būdams atļāvies to apķert ap vēderu, un gaidīja, kad beidzot nokļūs mājā un varēs likties gulēt, jo jāatdzīst vien bija –šī diena bija pārāk gara, lai to kaut mirklīti vēl pagarinātu.
- Ā! – Senija kā neprātīga kliedza, baidīdamās, ka varētu nolidot no brūnā zirga un nosisties, jo tas kā viņi skrēja bija patiešām neaprakstāmi – vējš sitās sejās, zirga augums veikli līkumoja pa mazo taciņu un kājas neapturami tikai palielināja un palielināja ātrumu. Zirga elsas sitās abu jauniešu ausīs un, gribot negribot, viņi sāka elsot līdzi. – Tas bija pasakaini, kaut aiz pasakainās burvības vēl joprojām, kaut arī mazinājās, bet nerimās bailes.
- Nu kā lidojums?! – ievaicājās Renaldo, manīdams, ka Senija nedaudz nomierinās.
- Es vairs nekad neizmantošu šos pakalpojumus, ja izdzīvošu! – viņa nokliedza. – Un tu samaitātais Zirgu puisi novāc roku no mana vēdera!
- Par ko tu uztraucies?! – viņš ievaicājās, apķerdams meiteni ar abām rokām un plaukstās cieši turēja zirga pavadas.
- Par sevi!
- Nu tad neuztraucies! – Tu esi manās un Partizāna rokās! Mēs tevi nogādāsim mājās un tu varēsi braukt prom uz savu māju un pie savas ģimenes!
Senija jutās vīlusies. Kaut viņa nevēlējās palikt pie zirgu puiša un vergot te, kamēr samaksās par salauzto žogu, viņa gribēja, lai zirgu puisis pēc viņas skumst, viņa gribēja tam palikt atmiņās un iesēsties sirdī. Bet vai nu tas bija iespējams? Viņiem kopā bija tikai viena pēcpusdiena un viens vakars, kad viņi neprātīga zirga auļos metās pa pļavām un takām mājās. Un bija jau, protams, arī tie vārdi un lamas un dialogi, kas bira kā no pārpilnības ragiem. Un bija arī Renaldo, kas Senijas sirdī jau bija iesēdies – viņa acis, lūpas plaukstas un ar varu uzspiestie skūpsti, kas bija tik pat mežonīgi kā viņa raksturs un izskats. Bet pēc pus stundas tas jau būs beidzies! Senija būs mājā, siltā istabā, paēdusi un sasilusi un runās ar savām draudzenēm par mežonīgo pēcpusdienu...un viņa skums pēc nākamajam pēcpusdienām un rītiem un vakariem kopā ar Renaldo...
Uz trakulīgā piedzīvojuma beigām, kad Senija un Renaldo jau saskatīja staļļu un mājas jumtus, meitene no zirga vairāk nebaidījās, kaut pie visa, kas tai svēts un dārgs, viņa nosolījās, ka sedlos nekad vairāk nekāps.
- Tu jau uz šiem arī neuzkāpi! – Renaldo ieprotestējās.
- Nu un arī neuzkāpšu! – viņa dzēlīgi ieteica. – Vairāk, nē!
Zirgs norimās un lēni piegāja pie staļļa. Viņš bija piekusis un nu smagās elpās tverdams pēc gaisa nemierīgi elpoja. Renaldo noleca no zirga kā īsts kovbojs, bet Senijai sanāca minstināties. Patiesībā viņai tas nemaz nesanāca.
- Nu kur čammājies?! – viņš nedaudz nikni ievaicājās.
- Tu gribi, lai es nositos?
- Man liekas, tu patiešām nositīsies, ja tūlīt nenokāpsi no zirga! Es esmu piekusis, zirgs ir piekusis, mēs esam sasaluši un izbadējušies un tūlīt aiz stūra parādīsies mans tēvs! Lec vien nost no zirga!
Meitene sabijusies un, manīdama, ka patiešām aiz mājas stūra parādās kāda ēna un gaiša lampa, nedomādama pārkāpa pār zirgu, bet gluži nokāpt viņai neizdevās... viņa novēlās kā miltu maiss uz zemes un pieceldamās vēl paspēja pabubināt uz Renaldo, kas viņas kritienu bija pilnīgā ignorējis.
Renaldo stāvēja kā uz nāvessodu notiesāts un ar sēru acu saktu raudzījās nekurienē. Viņš gaidīja tēvu, kas nedaudz tūļādamies steidzās uz abu jauniešu pusi.
- Neesi asa, skuķēn! – viņš pamācīja. – Un nerunā tēvam pretī, visi, kas viņam neklausa iemanto nepatīkamu izturēšanos!
- Un tu domā, ka es tev klausīšu?! – Senija atgūdama iepriekšējo drosmi un aso runas mēli, ievaicājās.
Renaldo nepaspēja atbildēt, jo priekšā abiem jauniešiem parādījās maza, spēcīga auguma vīrelis, nedaudz noaudzis ar iesirmu bārdiņu un sirmiem matiem, bet gaužām līdzīgs Renaldo. Vīrieša acīs nemirgoja prieks par atgriezušos bērnu un pat ne atvieglojums, tas drīzāk bija tā kā nosodījums un dziļdomīgs jautājums „Kur gan tu kavējies, ka laikā nespēj ierasties mājās?”
No sākuma uzlūkodams Seniju no matu galiņiem līdz pirkstu galiņiem, viņš kaut ko nobubināja par mazu skaistu skuķēnu, kas tomēr ir nedaudz par bezatbildīgu, bet tad pievērsdamies savam dēlam viņš pajautāja vienu vienīgu jautājumu – Kas noticis mans dēls?
- Tēt, es braucu apskatīt ganības kā jau tu biji licis un grasījos jau braukt prom, kad pamanīju, ka ganību žogu izlauž mašīna ar šo te šoferi! – Viņš noteica, parādīdams ar roku uz Senijas pusi.
Ak, nē, mani tagad noraks! Ko es šeit daru?
- Teicu, ka par žogu jāsamaksā, tad atbrauca viņas tēvs un pateica, ka viņai šeit būs jāstrādā, kamēr sapelnīs naudu, lai samaksātu mums par žogu un savam tēvam par mašīnu... – viņš stāstīja.
Vīrelis izteiksmīgi lūkojās dēlā, kas aizrāvies ar stāstīšanu, bija visai nervozs.
- Viņas tēvs teica, ka šeit iegriezīsies! – Renaldo noteica. – Viņš šeit bija?
- Jā bija! Un viss ir sarunāts...
- Bet!? – Senija iesāka, gribēdama turpināt, bet tad pamanīdama vīrieša nikno skatu, kas viņā raudzījās un Renaldo noliegumu, aprimās.
-...no šodienas tu paliec šeit un strādā līdz samaksā par visu... – vīrietis ierunājās, bet Senija atkal to pārtrauca.
- Bija runāts, ka tikai no rītdienas! Šodien es braucu ar tēti mājās un rīt viņš mani ved atpakaļ! – viņa noteica, aizmezdamās aiz mājas stūra cerībā, ka pamanīs tēva auto un pašu tēvu, kas noraizējies teju vai sirdstrieku ķēris nāks viņai pretim.
Bet tēva nebija. pagalms bija tukšs un vienīgais, kas lepni greznoja pagalmu bija galdiņš, skaistas lampas un milzīgs ozola stumbrs, kas nenodedzis no kādas zibens strēles vēl rotāja pagalmu. Dažas reizes nokliegdamās pēc tēta, viņš neparādījās, vien suņi neapklusināmi iegaudojās un mājas logos vienā pēc otra iedegās gaišas ugunis.
Saprazdama, ka tētis jau aizbraucis mājās, meitene sašļukusi devās pie Renaldo un viņa tēva, kam tas stāstīja par trakojošo piedzīvojumu kopā ar Seniju. Meitenes saprātu nomocīja zināms miers un gluži tāds pats arī uztraukums. No vienas puses jau bija labi, ka Senija pus brīvdienas pavadīs kopā ar Renaldo, runās ar to un varbūt izbaudīs arī ko vairāk nekā piespiestus skūpstus un paslēptus acu skatiņus. Bet no otras puses Senija vēlējās būt mājās siltumā, pie tēva, mātes un draudzenēm. Ak, kā viņa vēlējās būt mājās...
- Ak, Dievs kādu brēku viņa saceļ! – izsaucās vīrietis klausīdamies suņu rejās. – Mierā Dingo, mierā Pārker, mierā Džeri! – viņš paauroja saceldams vēl lielāku troksni.
- Tēvs, viņai nav nekādas vainas! Normāla meitene tikai pilsētniece!
- Ak, šausmas! Un tev liekas, ka viņa mums nopelnīs, lai samaksātu?! – vīrietis neticīgi ievaicājās dēlam, bet to dzirdēja ne tikai viņš, arī Senija to dzirdēja. – Atceries Heliju? To meiteni, kas pirms dažiem gadiem mācījās šeit par jātnieci? Kādus parādus viņa mums sataisīja!!! – vīrietis norūca. – Uzpasē to meiteni, jo katrs nieks, ko viņa salauzīs vai palaidīs nebūtībā būs jāsamaksā, bet, ja viņa to nespēs izdarīt, tad tiks tukšota tava kabata? Saprati?!
- Jā, tēvs! – Renaldo atteica un klausījās, ko tēvs liks izdarīt tālāk.
Senija parādījās aiz stūra un noslēpdama pārsteigumu par ģimenes galvas Renaldo tēva, varu ģimenē, piesteidzās pie Renaldo, jo pagaidām tikai tam viņa jutās tuva un tikai tam kaut cik uzticējās.
- Aizved uz stalli zirgu, padzirdi to un pabaro! – viņš noteica un pievērsās Senijai. – Bet ar tevi mēs dosimies uz māju, paēdīsim un es tev parādīšu istabu, kur dzīvosi! – viņš nosteica, paspīdinādams uz Seniju ar lampu. – Prieks iepazīties, Senij, mani sauc Teodors Džeralds un tev mani jāuzrunā par Teodoru!
Ejot uz mājas pusi Senija nebeidza vien domāt par Teodora varu ģimenē. Visi viņam paklausīja un visi viņu respektēja. Pat suņi bija pārstājuši riet, kad tas vienreiz bija nosaucis katru suni vārdā un licis apklust. Visi viņam pakļāvās un nu tas bija jādara arī meitenei, kas pakļāvību nepazina, kurai pakļauties bija tik pat grūti kā atdzīties noziegumā, kuru nebija pastrādājusi, lai pēc tam tiktu pakārta. Tas bija šausmīgi un ar katru mirkli kļuva arvien drausmīgāk. Senijai gribējās mājā, bet pirms visa viņa vēlējās pazvanīt tur, lai apvaicātos, kādēļ tieši šodien viņu atveda un atstāja zirgu fermā?
- Ak, Dievs! – viņa izkliedza, meklēdama, bet kabatā neatrazdama savu telefonu. – Kur ir mans telefons?!
Vīrietis palūkojās uz meiteni, bet nekā neteica. Patiesībā viņam jau viss bija vienalga, viņš vēlējās iet gulēt pie sievas un krist viņas glāstos. Bet ciemiņi pēc sabiedrības etiķetes bija pirmajā vietā un nu visas klapatas ar tiem no sākuma bija jāsataisa, bet pēc tam tikai mirklis pirms saules ausmas jāatvēl sev pašam.
- Šausmas! – Senija noteica, nespēdama noticēt, ka telefonu pazaudējusi. – Ko es tagad darīšu?
- Telefona pazaudēšanas vēl nav nekāds pasaules gals! – vīrelis noteica. – Pasaules gals būts tad kad Dievs to nolems un tajā stundā visi mēs mirsim! – viņš nomurmināja un palūkojās debesīs, ticēdams, ka tieši tur ir Dievs un, ka viņš patiešām pastāv.
Gaitenis, pa kuru vīrietis veda Seniju, bija izlīmēts ar tapetēm un pie tā sienām nenoceļami, nedaudz apputējušas stāvēja senas dabasskatu glezniņas, kur visbiežāk tik attēloti tieši zirgi. Laikam jau šī ģimene mīl zirgus, tik pat ļoti cik mana naudu! Senija nodomāja un izteiksmīgi raudzījās, kad garajam gaitenītim pienāks gals.
Māja, kurā dzīvoja Teodora ģimene nebija liela, bet tā bija labi iekārtota, lai jebkurš ienācējs un ciemiņš ātri vien pierastu pie šīm četrām sienām. Kaut arī ēkas siena saklāja tapetes un grīdas lēni linolejiņ, šeit bija mājīgi un silti, tik silti kā Senijas mājā bieži vien nemēdza būt. Viesistabā koši kvēloja pavards un aiz tumsā paslēpušajiem krēsliem un pītajiem šūpuļkrēsliem, zaigoja mazas pie sienām pielīmētas zvaigznītes. Uz krēsla gulēja tumsā ietērpies kaķis, kas murrāja.
Virtuve bija ērti izveidota no mazām flīzītēm un pie sienām tai bija daudz dažādu skapīšu un plauktiņu, kaut arī tā nebija visai liela, bet šķiet kādiem pieciem, sešiem cilvēkiem tur vietas bija gana.
Vīrietis pacienāja Seniju ar uzsmērētām sviestmaizēm un diezgan svaigu pērnā gada ābolu sulu. Kaut meitenei skita, ka šīs ir vis lauciskākās vakariņas kāda viņa jebkad ēdusi, viņa kļūdījās. Vēl taču bija rītdiena, parītdiena un noteikti arī nākamās nedēļas dienas, kad Senija te uzturēsies piespiedu kārtā.
Visu laiku, kad Senija ēda, vīrietis uzturējās pie viņas it kā baidīdamies, ka meitene kaut ko nesaplēš vai nenozog. Bet vai viņš pajautāja sev – priekš kam gan Senijai tas būtu jādara? viņa taču ir bagāta un gan māja, gan trauki, gan mēbeles viņas mājā ir daudz modernāki, skaistāki un dārgāki.
Tikko kā Senija bija paēdusi, vīrelis viņu teju steidzinādams uzsauca uz ēkas otro stāvu un norādīja, kurā istabā viņa var gulēt. – Tā ir Renaldo istaba! – viņš noteica. – Tavi, tēva atvesti koferi stāv istabā! Ja pirms gulētiešanas vēlies nomazgāties pa gaiteni uz priekšu ir duša! Tikai silto ūdeni daudz netērē! – viņš noteica un ne kādu atbildi no Senijas sagaidīdams aizsteidzās prom uz savu istabu.
Ak, Dievs! Senija šokēti nopūtās. Vergošana sākas! Man šķiet šīs brīvdienas, ja izdzīvošu neaizmirsīšu visu atlikušo mūžu! Bet tomēr, vai nebija labāk braukt uz Ēģipti? Kādēļ gan es šodien paņēmu to mašīnu, kādēļ trāpīju tajā debīlajā žogā un sastapu Renaldo? Bet varbūt tas bija liktens pirksts?! Senija secināja atvērdama vaļā koferi, kurā domājams, bija gan meitenes drēbes, gan nedaudz pārtikas, gan kosmētikas, lai šeit dzīvojot, meitene nesaietu sviestā pavisam. Bet šoks bija dubultīgs, kad meitene pamanīja, ka koferī nebija nekā visai jēdzīga – tikai drēbes un papīra lapele, kas noteikti bija vēstule.
„Mīļo, dārgumiņ!
Mēs ar tēvu braucam atvaļinājumā, lūk, tava soma ar nepieciešamākajām lietām! Cerams, ka šo vasaru tu labi pavadīšu zirgu fermā un, ka daudz sirmus matus nesagādāsi dārgajam Teodora kungam ar ģimeni! Un neesi asa, samierinies ar likteni, jo tieši liktenis ar mums dažreiz mēdz iespēlēt nejaušības, kas dažreiz tieši patiesa nākotni par sapni! Tu saproti, ko es ar to domāju! Bet ar džekiem daudz neaizraujies, atceries tu esi tikai piecpadsmit gadus veca un tas nav laiks, kad savu dzīvi veltīt bērniem!
Mamma”
Viņa atkal nedaudz pārspīlēja! Lauku pāķi bija patiešām vienīgā lieta, par ko Senija šajā piespiedu atvaļinājumā neinteresēsies vispār. Viņa zēnos bija ļoti izvēlīga, bet to, kāds tips viņai patiešām patīk viņa vēl diemžēl nebija atradusi… Bet viņa meklēja…
- Ak, tad liktenis vainīgs, ka tagad sēžu kaut kādā vels viņu zin’ Dieva pamestā nostūrī, pie ģimenes, kas droši vien nav redzējusi naudu jau gadiem ilgi... – Senija žēlojās, izmētādama un aplūkodama lupatas, ko māte atvedusi koferī. – Un šausmas! Kas par drēbēm! – viņa izkliedzās. – Viens kovboju apģērbs! Es taču nejāšu ar zirgiem, es tīrīšu to mēslus! Šausmas! Nu man nav ne telefona, ne naudas, ne ēdiena, ne drēbju! Es esmu vēl ubagāka par viņiem visiem kopā! – meitene šokējās un aizvērdama koferi, izlīda laukā no istabas, lai ietu noskaloties.
Bet drēbes, ko māte atsūtīja Senijas dzīvošanai meiteni nepārsteidza ne uz pusi tik ļoti, cik duša, kurā bija jāmazgājas, ja tā varētu izteikties. Patiesībā duša atradās flīzētas istabiņas pašā vidū un tikko kā ar pamatīgām mokām atgrieza sarūsējušo krānu, ūdens strūkla uzšāvās tālu debesīs. Ūdens izšļakstījās pie griestiem un tad ar joni nāca atpakaļ samitrinādams Senijas galvu un ķermeni ar ledainu ūdeni.
- Stulbais krāns! – viņa nesavaldīdamās izkliedza. – Vai šajā mājā maz kaut kas normāli strādā? Kā, lai viņu aizgriež? Kā, lai apturi to ūdeni? – Senija klaigāja, griezdama krānu te uz vienu, te uz otru pusi.
Beidzot ūdens aprima, Senija, sarkana, ar zosādu no aukstuma apklājusies, veikli uzvilka halātu un izlīda laukā no dušas telpas. Pret nelielu samērcēšanos Senijai nebija nekas, bet ūdens bija ellišķīgi auksts un tā vietā, lai viņa sasiltu zem siltas dušas, meitenei izdevās vienīgi atsalt.
- Ak, Dievs, kā atsalu! – viņa norūca, atvērdama savas istabas durvis. – Bet par spīti visam es atkal jūtos svaiga! Šausmīgi labi! – meitene nomurmināja un atkrita gultā, kura bija tik pasakaini mīksta. Un tad zem viņas kaut kas paspēja iepīkstēties pirms tika saplacināts.
- Ātri laukā no tās gultas tu, bezprāta būtne! – pēkšņi atcirtās vaļā istabas durvis un tajās, skaļi aurodams kaut ko par taisnību un mieru, kāds mazs zēns pavēlēja Senijai veikli izkāpt no gultas. viņš nebija diži garāks par Seniju, varēja teikt, pat īsāks un noteikti arī jaunāks, jo viņā sejā vēl rotaļājās bērnišķīgais uztraukums un bailes.
- Kas tu jucis esi?! – meitene neapmierinātībā izrūca, lēni sliedamās sēdus un līzdama prom no gultas. Ja nu tur patiešām ir dinamīts? Viņa lēma. Vai vēl trakāk, tas sīkais monstrs tajā guļ?!
- Tu apdraudi Romeo drošību! – viņš noaurojās noraudams nost no gultas visu gultas veļu.
- Kas vēl tas tāds?! – Senija nepaspēja lāgā iejautāties, kad atbilde atnāca pati - zem palaga „nedaudz” saspiesta un nu vairāk neelpojoša gulēja asiņojoša pele. – Ak, Dievs! Žurka! Beigta žurka manā gultā! Ak, šausmas! – Senija vēl paspēja iekliegties pirms pakāpdama soli atpakaļ, aizķērās aiz somas un nokrita uz zemes.
- Tu slepkava! – zēns nokliedza un metās virsū Senijai ar spilvenu. – Tu zemē iemīcīji Romeo! – viņš auroja un ar spilvenu sita Senijai. – Tu slepkavīgā čūska! Mežone! Slepkava!
- Nomierinies, sīkais monstrs! – viņa pārkliedza bērneli, atņemdama tam spilvenu. – Tik debils vārds! Nav jau brīnums, ka viņš tagad ir pagalam! Visi Remeo mirst! Tā vai savādāk, bet vienmēr viņi nomirst! Un pie tam, - viņa ievilkdama smagnēju elpu un sataisīdama nožēlas pilnas acis, nomurmināja – varbūt viņš pats izdarīja pašnāvību!? Padomā par to! Jo visiem, kam saimnieki ir tādi mazi, sīki, vasarraibumaini bērneļi ar milzīgiem deguniem, beigu beigās izdara pašnāvības!
- Tu riebīgā slepkava! – bērnelis nenorimdamies atmurmināja un atkal nogrūzdams Seniju zemē, sita tai ar spilvenu. – Tu nogalināji manu Romeo!
- Tavu?! – meitene izkliedzās, sargādama ar rokām seju. – Kas jūs kādi zilīši?
- Viņš bija man kā brālis!
- Nu tad kā pret bāli arī izturies pret viņu! nesit mani, jo viņš noteikti manī būtu iemīlējies un kā žurka būtu cietusi, ka nav cilvēks! Tā noteikti bija pašnāvība! – Senija centās iegalvot un tas soli pa solītim, bet izdevās. Zēns likās mierā un nu niknās sejās vietā rotājās žēlabains acu skats, kurš tik tikko kā nav sācis raudāt.
- Es viņu mīlēju! – viņš nokliedzās.
- Un viņš mīlēja mani! – Senija līdzjūtīgi noteica. – bet katram reiz jāmirst! Un tā žurka nomira izdarot pašnāvību!
- Tā nebija žurka! – bērnelis nošņaukādamies nokliedza un beigto peles līķi uzmeta virsū Senijai. Meiteni tik tikko kā sirds trieka neķēra, bet kādu mirkli likās, ka sirds nepukstēja. Līķis! Viņai virsū! Lai nu ko, bet šādu pārestību viņa nākošreiz nepiedzīvos!
Meitene nokrita uz zemes un uz viņas uzkrita pele – maza saplacināta, noasiņojusi un samīcīta pelīte gulēja uz viņas vēdera un, kaut arī Senijai viņa bija pretīga un meitene vēlējās dabūt ātrāk to prom no sevis, viņai nebija drosmes tai pieskarties. Tik pretīga un vēl pretīgāka bija peles nedzīvā miesa.
- Noņem viņu, noņem, noņem! – Senija kliedza kā traka, bet mazais zēns tajā pat neklausījās. Viņš tikai nolūkojās meitenes bailēs un šokā, bet neko, lai palīdzētu nedarīja. Viņa zilās, lielās pērļu acis tikai skatījās un baltiem zobiem pavīdot smieklos raustījās tā lūpas.
- Kas šeit notiek?! – pēkšņi istabā, slapjiem matiem, tikko kā no dušas nelaikā izsaukts, ieskrēja Renaldo. – Kas tas par troksni? Klusu, Senija! Tu gribi pamodināt tēvu?!
- No-no-no-ņem-m t-o pe-e-li! – Senija čukstus izdvesa, aiz bailēm
Linard, ko tu atkal dari?! – viņš, ievaicājās pamanīdams pie Senijas zēnu, bet tikai tad peli, kura to izbrīnīja nedaudz vairāk par paša brālēnu. – Atkal moki meitenes! – viņš pateica, ņemdams peles līķi, bet tad to tik pat bez emocionāli izmezdams laukā pa atvērto logu. – Nekas, šī bija pēdējā reize! Tas brāķa Romeo vairs nevienam nepiebiedēs sirdstrieku.
Senija nekustējās, sastingusi aiz pārbīļa un bailēm tā vietā, lai tagad kā traka kliegtu un lamātos vārdiem, kurus pati nevar iztulkot, viņa tagad klusēja.
- Ha! Ha! – sīkais zēns skaļi smiedams apvēlās uz grīdas un smējās.
- Klusu! – Renaldo nokliedza. – Linard, atceries, vēl viens tāds neveiksmīgs joks un tu izlidosi no mūsu māja tik pat veikli kā uz šejieni atvācies! Saprati?! Bet nu pa istabām un, lai trokšņu vairāk nebūtu! – pavēlēja Renaldo un izraudams savu brālēnu aiz elkoņa ārā, aizgāja prom. – Saldu, dusu! Ar labu nakti! – viņš beigās vēl novēlēja mēmajai Senijai un izgāja laukā pa durvīm.
Senija klusēja cenzdamās sagremot visu notikušo. Prātā atausa visi dienas notikumi – no sākuma dzimšanas dienas svinības, draudzeņu sanākšana un dāvanas... un aizlaišanās ar tēva mašīnu. Un tieši tagad meitene saprata, ka varbūt tas nebija tīri jauki! – Tā vietā, lai tagad gulētu starp saviem spilveniem, segām un sapņiem, meitene tagad atradās vecā ūķī, kas oda pēc netīrības un puvuma. Nepārtraukti ciemiņ šajā istabā bija arī kukaiņi un mušas, kas ar savu īdēšanu no pacietības spēja izvest pat vispacietīgāko personu.
- Stulbie, kaitinošie sīkie! – Senija nomurmināja noraudama no gultas segu. – Iebāž manā gultā žurku un vaino, ka es to esmu novākusi! Bāc, kur, lai es guļu?! Tie palagi ir netīri! Pie tam es nezinu, kas tajā gultā pirms manis gulējis! Un, ja nu tas ir Renaldo?...ar savu meiteni?! ak, Dievs, pat domāt negribas! – meitene nomurmināja un noraudama no gultas segu, iesēdās šūpuļkrēslā, lai tur arī gulētu.
Sen jau bija pusnaktij pāri, drīz jau saulei vajadzēja aust, bet meitene nekādi nespēja aizmigt. Domas visu laiku tiecās pie draudzenēm un viņu sejas izteiksmēm kādas tās rādīs, kad Senija pastāstīs visu, kas ar viņu te noticis. Un beidzot, kad šķita – sapnis jau nav tālu, meitenei sāka spiest kaklu uz krēsla malas un vajadzēja pārkārtoties.
(15.02.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1446
Kopā:6118027
|
| |
| |
|
Autori
