|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 3. nodaļa. 2.daļa | | Komentāri (10)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Renaldo tikko kā bija pārnācis no upmalas un izgriezdams no drēbēm pēdējās ūdens un smakas paliekas, uzskrēja virsū savam niknajam tēvam.
- Kur tu biji? – viņš auroja. – Pakaļ pa visu pasauli skraidu? Bet, kur tu blandies? Un, kur pie velna ir tas slinkais skuķis? Tikko pamanīju, ka neko, kas viņai uzticēts, viņa nav paveikusi! Ne viņa cūku aizgaldus iztīrīja, ne pašus sivēnus ārā palaida... Nē, palaida gan, tikai ne aplokā, bet mežā! – viņš nikni kliedza. – Un, kur pie velna biji tu?
- Es biju nomazgāties! Iekritu sūdos! – viņš atteica.
- Ha! – tēvs iesmējās. – Tu un sūdos!? Kas, kājās nostāvēt nevari?
- Tā varētu teikt! – viņš meloja, neiejaukdams Seniju.
- Bet, kur ir skuķis?! – tēvs atkal nikni atsāka. – Kas, mēs kādas aukles? Pašiem savu problēmu nepietiek! Atsūtīja „čaklu” meitenīti! It kā jau pašiem problēmu nepietiktu! Nē, skuķis! Pie velna, kur viņa ir?
Droši vien aizmukusi! Iznira Renaldo prātā. Kā gan var neaizmukt, tevi izvārta sūdos, par tevi paņirgājas! Ak, ja es varētu aizmukt, tad noteikti būtu darījis to pašu! Viņš domāja.
- Ej, apsedlo Partizānu, jājāj dabūt rokā tie sivēni! Ja kaut kāds būs nokosts, aizmucis un mēs nedabūsim rokās, tad es piedzīšu katru santīmu, katru kapeiku no viņas vecākiem – bagāti taču! Lai maksā ragā!
Renaldo negribīgi paklausīja, dziļi sirdī juzdams kaut ko sliktu jau notikušu. Vai tiešām viņa būtu aizmukusi? Viņš domāja. Nē, viņa taču bija stipra un raupja kā klints? Viņai vai vismaz bija sirds? Un, vai tā maz kaut ko jūt? Laikam jau jūt! Senij, atgriezies, paliec atpakaļ pie mums! Zēna sirds trakoja, bet, kad tas pamanīja arī stallī izdarīto postažu, sirds tik pat kā apstājās – Elles zirga nebija un tikai viena un pati pirmā doma, kas iešāvās zēna prātā bija tāda, ka Senija ar skaisto liktens zirgu aizjājusi. Nenormālā! Viņš nodomāja. Ak, Dievs, ko gan viņai vajadzēja līst pie tā nenormālā zirga! Viņa nositīsies, ja jau nav nositusies! Ko, lai dara? Renaldo sirdī uzbangoja dažādas jūtas, bet galvenokārt tās bija bažas un bailes par Senijas dzīvību un dusmas par meitenes neapdomību. Vai viņai tiešām pietrūka prāta, lai nekāptu uz Elles zirga? Vai arī viņa bija tik ļoti noilgojusies pēc nāves?! Mazā stulbā meitene! Ko nu es lai daru?
- Ak, Dievs! Tēt, tēt! – Renaldo kliedza. – Elles zirgs ir pazudis, Senijas nav un arī Linarda nav!
Tēvs aizelsies iemetās staļļos un palūkojās apkārt – melnā zirga patiešām nebija. Bet par ko gan tāda brēka? – Par Senijas likteni! Nevienu vien cilvēku melnais Elles zirgs nebija nometis no sevis, lai tie izdzīvotu, parastais iznākums vienmēr bija un palika vai nu paralīze vai nāve. Tas bija nežēlīgs zirgs, kas ienīda cilvēkus, katru atsevišķi un visus kopā, tam nespēja tuvoties neviens, jo ar savu elpu, savu bubināšanu un dusmām tas visus spēja aizbiedēt, bet, ja tomēr tas neizdevās un tie uzkāpa nenormālā zirga mugurā, tad tas trakoja un lēkāja līdz cilvēks nebija nost un negulēja uz zemes. Un tagad, pateicoties tam, ka zirgs bija neārstējami brutāls un nevienu nemīlošs, viņa nākošais liktens, bija pārdot viņu kautuvei. Tas bija skumji, bet vēl skumjāku visu darīja fakts, ka Senija ir pazudusi un Elles zirgs tāpat.
- Šausmas, es taču teicu, lai neviens tam zirgam netuvojas! Bet, še tev, vienmēr jau atrodas kāds nenormālais, kas nepaklausa! – viņš bažīgi atteica un stiepās jau pēc sedliem, lai iejūgtu savu zirgu un mestos meklēt, kur pazudusi Senija.
- Viņa nezināja! – Renaldo aizstāvēja Seniju, bet pats iejūdza Partizānu.
- Tad, ko viņa vispār lien pie zirgiem? Pie velna, kas viņai te atļāva līst?
Renaldo klusēja. Viņš bija pārāk nobažījies par meitenes likteni, lai atbildētu. Sagatavodami zirgus tie veikli devās ceļā, lai meklētu Seniju. Tiesa, ceļš bija garš un nogurdinošs, pietam nācās apskatīt katru pažobeli, katru meža nostūri, katru grāvmalu un puduru, visu izstaigāt krustu šķērsu, bet, lai arī kā viņi centās meiteni atrast, kliedza un auroja, atbildes nebija un, tā vienkārši pajādami garām guļošajai Senijai, viņi devās tālāk. Viņi to neatrada.
Ko, lai dara, ja meitene neatrodas? – sen jau bija pazibējis jautājums, bet neviens tādas somas, ka meitene varētu neatrasties, nevēlējās pieļaut.
- Kur, tad viņa būtu pazudusi? Akā jau nav iekritusi! Atradīsim! Un, kad atradīsim, tad sabārsim! – bija teicis Renaldo tēvs, kaut sabārt nevienu nebija vēlējies. Viņš gribēja atrast Seniju dzīvu, no visas sirds un dvēseles.
Pār aiz kokiem rietošo sauli, debesis krāsojās asins sārtumā. Liegs vējš uz palikšanu bija iesēdies koku zaros un galotnēs un, ar katru mirkli kļūdams arvien lēnāks un nejūtamāks, tas gaidīja vakaru. Pļavas ziedi lēnām aizvilka ciet savas krāsainās cepurītes, uz to lapām uzsēdās auksta rasa un sienāžu vijoļspēles pavadījumā kaut kur tālu, tālu mežā kala dzenies. Aiz klusuma maskas tālu pie ezera bija dzirdamas ūdens šļakatas, skaļas pīļu balsis un klusi zivju lēcieni virs ūdens. Pār pakalniem un lejām kāpa vakars, ar savu dzestrumu, krāsām un izjūtām, no pamales cēlās bieza migla, visu tērpdama baltā, necaurredzamā, dūmiem līdzīgā kārtā. Tajā ietērpās koki un krūmāji un necaurredzama kļuva taka, pa kuru jāja abi meitenes meklētāji.
- Braucam dēls mājās! Jāzvana policijai, jāatrod tas nepaklausīgais skuķis! – viņš noteica un viņa balsī bija jaušams izmisums. Viņš baidījās par Senijas dzīvību un, cerēdams, ka viņa tomēr ir dzīva, tas gaidīja, lai kaut kas atrisinās un rīts nāk ar labām ziņām.
- Tēvs, viņa noteikti jau guļ siltā mājā, runā ar savām draudzenēm! – Renaldo ieminējās.
- Kāpēc tev tā liekas?
- Man?! Es nezinu, vienkārši tāda sajūta! – viņš meloja, kaut iemesls tam bija pavisam cits. Pie tam Renaldo nespēja aprast ar domu, ka Senija būtu spējīga uzrausties viena zirga mugurā, paša mežonīgā Elles zirga. Viņa tašu ir pilsētniece un ne drosmes, ne neprāta viņai noteikti tik daudz nebija! - Viņš sevi mierinot nodomāja un pievērsās jautājumam – bet, kur tādā gadījumā ir meitene un Elles zirgs?
- Nē, bet tomēr vajag piezvanīt policijai un paziņot viņas vecākiem par notikušo! – vīrietis lēnīgi noteica un izbradādams miglo, devās pa meža malu uz māju pusi.
- Jā?! Un, ko par mums domās viņas vecāki? viņi mūs izputinās, atņemot gan fermu, gan zirgus! Pazudinās! Es pazīstu to meiteni kaut cik un iedomājoties vien viņas vecākus mani pārņem bažas.
- Tas nav ētikas un fermas jautājums! Runa ir par cilvēku, ko iespējams jau ir sabradājis tas melnais nezvērs!
- Un, ja nav?! Ja viņa sēž mājās vai pārsalusi tup kādā mežmalā neatrazdama ceļu atpakaļ?
- Nu tad policija un palielas cilvēku talka viņu rītdien atradīs! – tēvs nomurmināja un neapšaubāmu domu, jāja uz mājām. viņš bija pārsalis, nīgrs un piekusis, pie tam arī bezgala uztraucies un nedaudz dusmīgs, šādam viņam nevajadzēja uzbāzties – to zināja gan Renaldo, gan Linards.
- Tēti, viņa atradīsies sveika un vesela! – Renaldo vēl klusi ierunājās un sekoja tēvam.
***
Visapkārt bija melna nakts, kad Senija no kritiena beidzot attapās. Ar milzīgām galvassāpēm un dusmām tā pieslējās kājās un neizpratnē lūkojās apkārt. Viss bija tik svešāds un nepazīstams,. Šķita, ka meitene šeit ir pirmo reizi, bet, kas biedēja vēl tikpat ļoti – viņa bija pilnīgi viena. No aukstās rasas samirkusi, meitene sala. Nežēlîgs aukstums saldēja viņas ādu un meitene pēc iespējas ātrāk vēlējās nokļūt siltumā, paēst un aizmigt. Tikai, kur gan bija mājas? Viss bija sagriezies, kur vien skaties – koki, migla, tumsa un klajumi. Viss notikušais likās kā filmas kadri no kāda trillera – no sākuma meitene bija auļojusi zirga mugurā uz nezin kurieni, tad zirgs plecus un nu viņa guļoša pamodās netālu no akmeņu krāvuma kaudzes ar sāpošo galvu. Acīs vēl atausa mirklis, kad viņa izleca no sedliem, atsitās pret zirga muguru un nokrita uz zemes. Meitenei sāpēja visas maliņas – gan galva, gan mugura, gan noberztās kājas. Viss liecināja, ka meitenes kritiens nav bijis no tiem parastajiem, kaut arī nekas, paldies Dievam, nebija lauzts, meitene uzelpoja.
Pieceldamās kājās meitene nedaudz sagrīļojās, galva iedunējās, kaut kas džinkstēja. Es šitās brīvdienas vairs nevaru izturēt! Ne uz ko neskatoties meitene nodomāja un pār lupām pabira vesela kaudze lamu vārdu. Bet kāds viņai bija pārbīlis un izbrīns, kad netālu no sevis meitenes, starp kokiem ielīdušu un mierīgi stāvam, pamanīja melno zirgu. Tas bija Elles zirgs, kas uzticami bija gaidījis, kad meitene atžirgs no kritiena un atkal celsies, lai pieradinātu nežēlīgo zirgu pie saudzības un mīlestības. Bet Senijai vairāk nebija spēka un vienīgais, ko viņa raupji un asi izgrūda bija – pie velna tevi! Kādēļ tu mani nometi?
Zirgs izaicinoši papurināja galvu un Senijai uz īsu mirklīti šķita, ka tas nožēlo visu izdarīto un vēlas, lai meitene viņu paglauda. Kaut tā acīs vēl kvēloja nelielas neuzticības liesmiņas, viņš vairāk nerūca un nebubināja un arī nekas neliecināja, ka tas gribētu iekost.
- Ej no kurienes nācis! – Senija nomurmina un pagriezās prom no zirga, lai viņasprāt dotos atpakaļ uz fermu. Patiesībā meitene uz zirgu bija nedaudz nikna, kaut arī skaidri un gaiši saskatīja pie sava kritiena, vainīga bija arī viņa, meitene apsolījās, ka ar šo zirgu vairāk pa labam nebūs.
Kājām lēni cilājoties un acīm raugoties izmisušajā tukšumā, kas tā tik vien kliedza, lai ātrāk nāk saule un gaisma un rīts, meitene devās prom. Viņa skaidri nezināja, bet šķita, ka iet uz pareizo pusi, lai atkal nokļūtu pie Renaldo.
Zirgs nepakustējās, tikai skaļi iezviedzās, likdams Senijai atkal atskatītīties. Viņš mētāja galvu te uz priekšu, te atpakaļ, viņš centās runāt ar meiteni, bet viņa nesaprata, vien apjauta un, tas ko apjauta, lika viņai mainīt ceļu uz mājām.
Meitene pagriezās un lēnīgi devās uz otru pusi. Zirgs tai sekoja, klusi un nepamanāmi gāja nopakaļ, ik pa mirklim piespiežot pie Senijas savu miklo, samtaino purniņu. Un ik mirkli, Senija sabijās, jo, nekad jau nevarēja būt drošs un zināt, kas tam zirgam padomā – varbūt vēlas iekost?
Senija ievilkās mājas pagalmā pēc pusstundas iešanas. Viņa bija piekususi kā suns un, kaut arī kājas sāpēja un galva dunēja, viņa negribēja sēsties uz zirga mugurā. Patiesībā, vienīgais, ko meitene no sirds vēlējās – bija gulēt. Ieritināties un aizmigt.
Pagalms bija kluss un vientuļš. Kā izmirušas atliekas no dienas dzīvības un trokšņa, viss bija mierīgs. Ne suns neierējās un Senija pārkususi pievilkās pie mājas durvīm. Vienai dienai bija par daudz – viņa būtu spējusi nolūst tur pat uz durvju trepītēm un aizmigt.
Zirgs piegāja blakus meitenei tuvu, tuvu pie durvīm un izteiksmīgi raudzījās meitenē. Vispār tas šķita nedaudz dīvaini – pa dienu zirgs bija gatavs to nogrūst no sedliem, samīcīt zem pakaviem un tad vel pasmieties savā zirgu valodā, bet nu, tas nekustīgi raudzījās uz meitenei un nožēlojami mīņājās uz vietas. Iespējams, viņam sala, iespējams arī viņš bija pārkusis un gribēja tikt savā steliņģi un aizmigt, bet ne jau Senija būs tā, kas viņu uz turieni aizvedīs.
- Tu paliksi laukā, Melnais! Tu esi pārāk trakojošs, lai ietu mājā! – meitene noteica zirgam un paraustīdama durvju kliņķi secināja, ka ne tikai zirgs, bet arī pati meitene paliks un sals laukā. – Nekrietneļi, ne meklēt gāja, ne atrada, bet tagad arī durvis vēl aizslēguši! Ko viņi iedomāja? Es taču te strādāju?... – Saprazdama, ka mājās viņa netiks, meitene paņemdama zirgu aiz pavadas, nolāčoja uz staļļa pusi. Viss bija mierīgi, zirgi gulēja, vien melnais uzticami soļoja pie Senijas sāna. Arī viņam noteikti nāca miegs, gluži kā meitenei un arī zirgs bija piekusis no visa un visiem.
Meitene ielaida zirgu viņa steliņģī, bet pati uzrausās uz siena, kas bija netālu no zirgiem un aizmiga. Viņa gulēja saldi un pasakaini dziļā miega, ne uzmācīgie odi, to sīkšana un lidošana viņu traucēja, ne siens, kas dūrās rokās un kājās. Zem mazās jaciņas pat nesala, viņa tik ātri aizmiga, ka nekā nejuta un, nekas nespēja viņas miegu iztraucēt.
(26.02.2006) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1135
Kopā:6412900
|
| |
| |
|
Autori
