X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Senija |
Stāsta 4.nodaļa
  
Komentāri (25)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

- Ha, Elles zirgs, tu atnāci, bet, kur liki meiteni?! – pēkšņi Senija caur izplēnējuša miega un sapņa paliekām skaidri saklausīja Renaldo vārdus un pārējo zirgu zviedzienus.
Viņa palūkojās uz zēnu. neskatoties uz to, ka viņš bija tikai parasts zirgu zēns, viņš izskatījās labi – viņa tumšie mati blāvajā saulē spīdēja, bet brūna, saulē nosauļotā āda, sniedza pasakainu atelpu no pilsētnieku bālajiem ģīmjiem. Viņa mugura bija kaila, kājās bija melnas velveta bikses un lielie kovboja zābaki. Kaut kas mazs, bet interesants lika Senijai uz viņu lūkoties kā apmātai. Kaut kas neļāva novērsties.
- Mazā palaidne aizmuka uz mājām! – viņš atteica. – Aizmuka taču? Tu viņu neiemeti kādā grāvī un neatstāji? Vai ne Melnais? – Renaldo runāja un viņa balsī bija jaušamas bažas.
Zirgs lūkojās uz Renaldo ar to pašu nepieradināto niknumu un caururbjošo skatienu. Tāpat, kā bija skatījies uz Seniju no rīta.
- Viņai ir baigais raksturs! – Renaldo atkal iesāka. – Viņa ir tāda pati kā tu! Skaista kā eņģelis, bet raksturs kā no elles iznākušajam – raupja un asa, tik nežēlīga, ka nevar pateikt, ka tur dziļi, dziļi pukst sirds! Un tomēr viņa ir dumpiniece, gluži kā tu – Tu mīli tikai kādu citu zirgu, viņa – kādu citu cilvēku, bet pret pārējiem jūs esat nežēlīgi. Vispār tā ir jūsu vienīgā atšķirība! – viņš noteica un nopūtās, skumdams, ka tā diemžēl ir taisnība.
Zirgs skaļi iezviedzās un atkal pacēlās pakaļkājās pamatīgi sabiedēdams pašu Renaldo.
Meitene ierāvās dziļāk sniegā, lai Renaldo viņu nepamanītu, viņa vēlējās dzirdēt, ko vēl viņš saka un, ko stāsta zirgiem par Seniju.
- Nomierinies, Elles zirgs, tēvs tevi šodien pārdos! Tā kā neatrada, ar kuru tu sadzīvosi, tevi šodien pārdos!
- Viņš sadzīvo ar mani! – pēkšņi, Senija no siena izveldamās, skaļi nokliedza.
- Ko tu te dari?! – Renaldo uzplaiksnīja jautājums un milzīgs atvieglojums redzot meiteni sev taisni priekšā sveiku un veselu tikai ar pieri, pie kuras sarecējušas bija asiņu paliekas. Pietēlotā niknumā viņš vēl paklaigāju uz Seniju par viņas bezapdomību, par savām bailēm, bet meitene taču zināja patiesību – zēns jutās atvieglots viņu redzam.
- Easy boy! – viņa atkal noņurdēja un pasmaidīja. Patiesībā Senija gribēja dusmoties par Renaldo nekaunību atkal uz viņas kliedzot, bet viņai nebija ne iedvesmas, ne spēka turēt uz kādu ļaunu prātu. Viņš taču zirgam bija stāstījis, ka Senija ir skaista! Bet ar baigo raksturu... – Atslāpsti! Vai neredzi, ka tam melnajam mērglim nekas nekaiš? – viņa nokliedza, rādīdama uz zirgu.
- Ne jau par viņu es uztraucos! – viņš nesavaldīdamies izkliedza. – Par tevi! Par ko tu, pie velna, domāji, kad sēdies šitam zirgam mugurā?
- Par tevi jau nu nē! – viņa atrūca un nu aizsvildamās dusmās tuvojās Renaldo.
- Tev vispār ir galva uz pleciem?!
- Vai izskatās, ka nav? – viņa dzēlīgi izaicināja. – Atver acis un tad sāc kasīties!
- Kas tev te ir?! – Renaldo noteica un izbrīnīti sniedzās ar plaukstu pie Senijas pieres un sarecējušās asins kārtiņas, kuru viņa pati nebija pamanījusi.
- Neskaries man klāt, zirgu puis! – viņa pavēlēja un atrāvās no zēna rokas.
- Tu esi asiņojusi! – viņš nomurmināja.
- Nu un, kas tev par daļu?! – viņa ievaicājās. – Manas asinis, mana galva, manas problēmas...
- Mana tu! – viņš pārtrauca un aprāvās. – Es gribēju teikt, tu dzīvo pie mums un mums par tevi jārūpējas!
- Vai tev tiešām liekas, ka man nav galvas uz pleciem? Ka es pati nespēju padomāt un nezinu, kas man ir un, kas nav labi? Padomā vēlreiz čalīt, tu pats neesi visai gudrs, ja domā, ka man patīc! – viņa noteica un apcirzdamās izgāja laukā pa staļļa plašajiem vārtiem.
Renaldo palika stāvam staļļa vidū netālu no Elles zirga un reudzījās aizejošajā Senija. – Es kļūdījos! – viņš atteica melnajai ēnai. – Viņa ir simtkārt sliktāka un raupjāka par tevi! Ja, tu nogalini uzreiz nometot no sedliem, tad viņa no sākuma tev izrauj sirdi, samīca to kājām un liek, lai tajā visā noskaties! Viņa ir simtreiz raupjāka par tevi...

Senija iegāja tukšajā mājā un palūkojās visapkārt. Nekas neliecināja, ka šeit kāds būtu. Katrs noteikti pa saviem darbiem! Viņa nodomāja un pieplaka pie ledusskapja, kas viņai par brīnumu bija tukšs kā izslaucīts. Vēders jau no neēšanas bija sarāvies mazs mazītiņš, bet sirds no nežēlīgajām dusmām un niknuma lēkāja kā nežēlīga, vaigos bija iegūlies nepanesams kvēlums un viņa juta kā tie kaist.
Beidzot kādā nomaļā skapītī viņa atrada brokastis, bet sākties pie tām netika – istabā ienāca Renaldo tēvs nikns kā pūķis un reizē arī atvieglots Renaldo tēvs.
- Kur tu biji? – viņš auroja. – Zini, kā mēs uztraucāmies? Mēs apzvanījām pus pasauli, policistus un tavus vecākus ieskaitot, bet tu še sēdi un neviena nebrīdināta, ka esi ieradusies mierīgi ieturies! – viņš auroja un logu rūtis trīcēja no viņa raupjās, bet reizē arī skanīgās balss.
- Es... es... – viņa stostījās nezinādama kā to labāk paskaidrot. - ...biju ievainota! – viņa beidzot izgrūda un no ievainojuma, kas uz pieres pārklājies ar pamatīgu asiņu sarecējumu kārtu, noņēma matu šķipsnas.
- Un, kas tevi, velna pēc, dzina auļot ar to Elles zirgu? Vai mēs pret tevi slikti izturamies, ka tev jāmūk? Neesi taču mazs bērns, saproti beidzot, ka mums pašiem ir daudz darba un katram tavam solim pakaļ neizskraidīsim! Domā ar to pumpu, kas tev ir uz pleciem, kur dodies, ko dari un, vai tas nav bīstami! Saprati?
- Jā! – Senija klusi izgrūda un atkrita krēslā. Atkal jau uz viņu kāds kliedza, bet, pats trakākais bija tas, ka klausoties šī vīra balsī un teikumos, zuda jebkāds kaut mazākais spēks, lai aizstāvētos, bailes, ka viņš varētu kliegt vēl stiprāk un skaļāk, paralizēja mazo pilsētniecīti.
- Tēvs, viņa tā vairāk nedarīs! – nez no kurienes uzradies Renaldo metās aizstāvēt meiteni.
- Lai tā būtu! – viņš atrūca. – Un tu man pielūko, ja vēl dēļ tā skuķa man paliks kaut vēl viens sirms matiņš – meitene no šejienes izlidos, bet tu paliksi bez kabatsnaudas visu atlikušo gadu un tērēsi tikai to, ko nopelnīsi te strādājot! Saprati, Renaldo! Sapratāt, abi?!
Abi jaunieši pamāja, kaut Senijai ne prātā nebija pildīt Renaldo tēva likumus un uzdevumus. „Kamdēļ gan vispār tika radīti likumi?! – Lai tos pārkāptu!” – skanēja kārtējais Senija dzīves moto un, pēc tā viņa centās arī dzīvot – sagandēt visiem dzīves, pataisīt tos sirmus, vecus un nespēcīgus. Patiesībā, jau meitenei nerūpēja nekas, kas bija vecs un savu laiku atkalpojis, ne pret ko viņa nejuta žēlumu, vai zināmu mīlestību – tas viss viņai bija sens un jau nolietojies un gaidīja, kad to izmetīs laukā.
Pusmūža vīrietis izmetās laukā pa durvīm pie saviem dienas darbiem un problēmām, atstādams šos divus, lai tie varētu gādāt nākamās problēmas...
- Ha! naudu nedabūsi veselu gadu! – Senija atkārtoja un pasmīnēja. – es taisīšu tik daudz problēmas, ka tavs sencītis vienā dienā paliks gan sirms, gan vecs!
- Tikai pamēģini un tu maksāsi ļoti dārgi! – viņš brīdināja un lūpas savilka niknumā. Ko viņš ar to domāja, Senija nenojauta, patiesībā nemaz zināt negribēja. Viņa bija piedzimusi un arī vēl joprojām bija laimes krekliņā – visas problēmas lielākā vai mazākā mērā gāja viņai secen, bet, ja tomēr kādā viņa iekļuva, tad arī pārējie līdzcilvēki bez tām nevarēja iztikt. Pareizāk jau, protams, būtu teikt nevis „Senija laimes krekliņā!” bet gan „Senija – problēmas un nepatikšanas!” tā to redzēja pārējie cilvēki.
- Un, ko tad tu man izdarīsi! Skūpstīsi līdz nāvei?! Varbūt pielietosi kaut ko brutālāku? Piemēram, iz...
- To tik tu gribētu! – viņš, pārtraukdams meiteni pusvārdā, atteica un pasmīnēja.
- Un vai tad sist tu arī būtu spējīgs?! – viņa ievaicājās un pasmīnēja tikpat indīgi.
- Ja tu mani tik tālu novestu tad jā! – viņš ticamai noteica, kaut patiesībā meloja.
- Tik pamēģini man piedurt kaut pirkstiņu un mans tēvs tevi noslīcinās tevis paša asinīs!
- Neizaicini mani, tas patiešām var slikti beigties! – viņš atteica un klusi izgāja laukā pa durvīm. Viņš neatskatījās un pat nekā neatbildēja, kad Senija tam sūtīja kārtējo, viņam adresēto devu lamu vārdu. Tas Seniju tracināja nežēlīgi, un meitene tam nespēja nekādi pielikt arī punktu.
Meitene sēdēja pie galda un apdomādama Renaldo draudus ēda sausās brokastis. Suns, kas rej nekož! Viņa nodomāja un nāca pie secinājuma, ka zēns tikai ar muti spēj labi strādāt un viss pārējais, viņa draudi un solījumi ir tik tukši kā viņa saprāts. – Tā domāja Senija...
Diena jau atkal bija pagadījusies sutīga – karsta saule, neviena paša mākonīša. Pie pludmales tam būtu bijusi īstā vieta starp viļņiem un smiltīm – peldēt un atjaunot solārija saules iedegumu, kas nu ar katru nodzīvoto dienu kļuva arvien skaistāks un skaistāks. Pie tam matos vēl noteikti bija sajūtama mēslu smirdoņa – Senija iedomājās un steidzās, lai pēc iespējas ātrāk nomazgātos.
Visu atlikušo dienu līdz pat vakaram meitene pavadīja slaistoties, tālāk no problēmām un kašķiem viņa sēdēja savā istabā un raudzījās uz Renaldo grāmatām, skatījās tā albumus un meitenes fotogrāfiju, kas bija vienīgā atrodama viņa istabā. Viņa arī aizdomājās, ka šī ferma nav nekāds pasaules gals – un tomēr tik daudz kas samērā arī jauks šeit tika piedzīvots, piemēram, sapazīšanās ar Renaldo. Meitene domāja, bet tad tikpat ātri savas domas arī aizraidīja. Nē, Renaldo ir kā skabarga pakaļā! Viņš un viņa visa varza! Tie likumi un noteikumi un darbi, kas katru dienu bija jāizdara! Tie mani nobeigs vēl pirms veca būšu palikusi! Meitene pukojās. Bet, varbūt tas nav nemaz tik slikti? Man nebūs jāraugās uz sevi spogulī, kad atspulgs manai skaistajai sejai, vaigiem un matiem būs pārvērties sapuvuša ābola, krunkaina un nolietota apveida formā. Meitene nodrebēja, jā, domas par nākotni viņai nebija visai spožas. Vispār Senija bija pārāk atšķirīga, lai pati mirdzētu – viņa spēja iedomāties, ka ir pasaules skaistākā meitene, pati bagātākā un veiksmīgākā, kaut ne puse, ne ceturtā un pat ne sestā daļa neatbilda viņas patiesajam stāvoklim – sīka un nepieaugusi, augstprātīga, lielīga un asa – tāda viņa bija un neviens viņas raksturu un sirdi nespēja mainīt. Viņa puva no iekšienes. Iespējams, jau bija piedzimusi ar sapuvusi sirdi, iespējams, to sapūdēja viņas vecāki, kas bija pārāk pielaidīgi viņas audzināšanā, bet varbūt to paveica pirmā klases un viņas draudzenes, kas bija tik pat „labas” ja ne labākas par pašu Seniju un viņas kropļaino raksturu. Bet ne tam, ne arī kādam citam tik pat niecīgam sīkumam, izvilkumam no Senijas dzīves nebija lemts nākt gaismā un nevienam tas nebija jāzina.
- Nomierinies, Elles zirg! – laukā kliedza pazīstamas balsis un Senija pieplaka pie loga, lai paraudzītos, kas interesants tur atkal notiek.
Pagalma vidū stāvēja pamatīga izmēra mašīna, bet aiz tās sasaistīts un Renaldo un viņa tēva turēts, sagūstīts spurojās Elles velns. Senija ar interesi noraudzījās notiekošajā un tikai pēc mirkļa apjauta, ka zirgam atbraukts pakaļ, lai to vestu pārstrādāt – ražot līmi, vai vienkārši tāpat apēst, bet fakts bija fakts – nāca nepaklausīgā un trakojošā zirga pēdējās stundiņas un likās, ne tikai Senija to juta, arī pats zirgs bija nemierīgs, jo juta, ka drīz būs jāmirst. Pret zirgu nekā meitene nejuta, patiesībā arī tas, vai viņu vedīs uz kautuvi vai tikai citam saimniekam viņai nerūpēja. Tas zirgs taču bija tikai zirgs – melns kleperis, kas auļoja kā vējš un līkās, kuru katru mirkli pēc lēciena, tas ieleks debesīs. Viņš trakoja kā traks rumaks, kad tam sēdās mugurā un bija izcila kopija Senijai, viņas dumpīgumam un sirdbalsij, kas ar katru mirkli runāja arvien skaļāk un skaļāk, līdz beidzot skaidri izkliedza – Tas zirgs tev ir jāizglābj! Tā ir puse no tevis! Tā ir tava kopija, kas ieslodzīta zirga ķermenī! Tas ir Elles zirgs!
Meitene neprātīgā ātrumā nometās pa kāpnēm lejā un, kad bija izskrējusi pagalmā zirgs spurodamies un pretodamies bija nogrūdis zemē Renaldo tēvu un to turēja tikai pats zēns. Viņa sejā bija bailes un drosme reizē. Kur viņš smēlās enerģiju, bet viņa rokas cieši turēja trakojošo lopu un vaļā palaist top netaisījās ne par kādu cenu.
- Labs, Melnais! – izsaucās Senija tuvodamās zirga. – Nomierinies, Melni! Tie muļķa cilvēki mums nekā nepadarīs! Viņi vienkārši to nespēja! Nespēj, to, ko varam mēs! Nomierinies! – viņa kliedza, kaut viņas balsī nebija jaušams ne izmisums, ne bailes, ne drosme. Viņa bija parasta un neapbruņota stāvēja arī zirga priekšā.
Zirgs lēnām nomierinājās, galva pārstāja mētāt un aiz pār acīm nokritušajām krēpēm viņš raudzījās runātājā. Renaldo tēvs veikli piecēlās no zemes un sagrāba pavadu. Elles zirgs atkal sāka neprātīgi trakot un aiz zviedzieniem un viņa spērieniem pret zemi, Senija pamanīja, ka zirgs baidās. Viņš bija pārbijies, viņš nevēlējās kāpt baltajā mašīnā, viņš gribēja palikt tepat savā steliņģī, pie saviem draugiem un Senijas.
- Atlaidiet pavadu! – Senija pavēlēja.
- Kas, meitēn, tu esi pie pilna saprāta? Viņš sabrucinās pus stalli, kad nesīsies pāri, sabradās cilvēkus un tevi arī! – kliedza Renaldo tēvs.
- Atlaidiet! – viņa vēlreiz atteica un izrāva pusmūža vīrietim no rokām pavadu. Tā nokrita uz zemes, satinās ap zirga augumu un kājām. Pirks palēnām aprima un tverot pēc gaisa un elpas, skaļi iezviedzās. Viņa krūtis cilājās un augumā nepārejoši dīdījās bailes. Zirgs norima pavisam un visiem par lieliem brīnumiem viņš stāvēja tur pat mašīnas priekšā un lūkojās dziļi Senijas acīs.
- Labs, Melnis! – viņa ierunājās un pastiepa roku pret zirga purnu. Pirmo reizi mūžā viņa aizkāra ar plaukstu tā kaklu un degunu un purniņu, kas apaudzis ar maziem samtainiem matiņiem, notrīsēja. Senija pati nesaprata, kur ņem spēku un drosmi, lai tam pieskartos, bet pēkšņi viņai vairs nebija bail ne no viena, viss likās tik vienkāršs un parasts. – Aiztiek tevi?! Vai ne? – viņa ievaicājās un ar plaukstu notrausa no tā acīm pamatīgu bunti krēpju. Tās bija melnas kā pakulas, tomēr maigas un trauslas kā pašas Senijas mati.
- Kā tu to dabūji gatavu?! – Renaldo tēvs izbrīnīts ievaicās. Šādas metodes attiecībā uz Elles zirgu nekad nebija iedarbojušās.
- Mums ir līdzīgi raksturi! – Senija atteica un pasmaidīja, bet zirgam ne jau pusmūža vīrietim.
- Kas būs, beidz tur čubināties meitēn! – kāds iejaucās un tas bija baltās „nāves mašīnas” šoferis, kam bija likt aizvest zirgu prom.
- Brauciet vien prom! Šis zirgs nav tik traks kā laikam es jums teicu! – Renaldo tēvs izteica un glaimojoši pasmaidīja. Šķiet viņam bija radies plāns attiecībā uz Seniju un Elles zirgu.
(26.02.2006)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Stāsta 3. nodaļa. 2.daļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
žļurben žļarbenis (viesis) (26.03.2020, 09:37)Nav te jāgudrojas, vajag dzejot, bet teikumu salikšana stabiņos nav dzeja. Kas vēl nav skaidrs?! :(((( :D :)))Uzrocis (viesis) (23.03.2020, 16:31)Sapratu, ka nav iespējams noteikt pasaules sabiedrības kopējo intelekta koeficientu vai tās pagrimuma līmeni. Tas tāpēc, ka katrs cilvēks to mēra pēc sevis... Cik cilvēku, tik šādu līmeņu.../arpa (viesis) (21.03.2020, 20:53)Re kā, aiztaisījās bez brīdinājuma, attaisījās ne no šā, ne no tā. Ne skaidrojumu, ne atvainošanās. Attieksme. Nu, spriežot pēc jaunākā gara darba, labāk būtu palikuši miruši. Ja salīdzināt...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.

Priecīgus svētkus! ...
Interesantas bildes


Focus
 
 
E-māksla

Nāve.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 253 Kopā:5165208

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec