|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | dzīve pēc../ceļojuma piezīmes/ | Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
mēs tik maz zinām par dzīvi..
..es vēl arvien domāju par to dienu,kad aizgāju. Šajās domās nav ne nožēlas, ne skumju,ir tikai sajūta,ka it neko nezaudēju,viss bija un ir palicis,tā kā tam vajadzēja būt..
ceļojuma piezīmes..
braukšana pa Holandes ceļiem lielā autobusā, kurā īsti nedarbojās kondicionēšanas iekārtas, bija karsts un smacīgs. Ceļošana ar cilvēku grupu, kuriem ir dažādas intereses, bet kurus kopā vienoja kora mēģinājumi,koncerti, nogurums un negulētas naktis..
Tā diena iesākās kā parasti, it nekas neliecināja par to, ka tā varētu būt citādāka un atšķirtos no pārējām, tik daudzām ceļojumā pavadītām. No rīta ātras brokastis un pēcpusdiena Amsterdamā, interesantāko vietu apskate, brauciens ar kuģīti pa kanāliem, pēc tam, lai apmierinātu ziņkāri, apmeklējam sarkano lukturu rajonu, mazas kafejnīciņas, kur tā piepīpēts, caur dūmiem un ēdienu smaržām laužamies cauri kā caur brikšņiem.. un tad atkal dodamies ceļā, daudz kilometru pārbrauciens autobusā, nu jau uz māju pusi..Stipra kafija, rūgta kā vērmeles, lai kaut kā sevi noturētu tonusā no pārguruma ceļojumā, kas nu jau ved mājup. Neliela apstāšanās kādā stāvvietā, netālu no benzīntanka, apsēžos zālītē, jo nedaudz reibst galva un savāda baiļu sajūta pārņem, it kā pirms kāda negadījuma, kura dalībnieks tu esi ,bet nav tavos spēkos to atvairīt vai aizkavēt.. atguļos zālītē, jo nespēju nosēdēt, viss apkārt griežas zibenīgā ātrumā, pasaule apkārt šķiet nereāla, laikam tas ir redzams arī manā sejā, jo mediķi, kas brauc kopā ar mums, uztraukušies un meklē savās somās zāles..
Tas notiek tik zibenīgi un laika sajūta zūd.. vai tās ir tikai dažas minūtes vai vairāk, bet es jūtu, ka viss acu priekšā izplūst un tad vairs nav nekā.. cik ilgs brīdis pagājis, nezinu.. nu jau visu, kas ar mani notiek, redzu ļoti skaidri, apziņa skaidra, bet nez kāpēc visu notiekošo vēroju no 3-4 metru augstuma, it kā no malas.
Mans ķermenis nekustīgi guļ zālītā,bet tas mani vairs neuztrauc, tas man ir vienaldzīgs, visapkārt ir uztraukums, tas lasāms apkārtējo sejās,.. mediķi veic mākslīgo elpināšanu un sirds masāžu, dzirdu vārdus- nē, pulsa vairs nav,..saprotu-sirds ir apstājusies, bet nevaru saprast, kāpēc esmu tik mierīgs. Domas-esmu labākā pasaulē, kur nav ne ciešanu un dusmu,mans sāpju ceļš ir beidzies,bet jums vairāk jāuztraucas par sevi, jo jums tas vēl jāiet.. Gribu viņiem teikt, lai liek mani mierā, bet nevaru izteikt ne vārda, skaņas nav , ir tikai sajūta ka esmu vēl te, bet tas ķermenis, kas tur zālītē guļ, tas vairs nav mans..un tad ir oranždzeltena gaisma, spilgta, kurā grimstu. Sajūtas ir patīkamas un ne ar ko nesalīdzināmas..un apziņa, ka tepat vien būšu,cilvēka dvēsele un apziņa nemirst, tā ir citā dimensijā mums vienmēr blakus..aizejot aprok ķermeni,kurš ir vārīgāks un vieglāk ievainojams.
Un skumīgi ir palicējiem, jo viņi nezina par šīs paralēlās pasaules esamību, cilvēku dvēseles dzīvo neredzamas tiem blakus, censdamies palīdzēt un runājot ar tiem sapņos.
Ātri piebrauca izsauktā reanimācijas mašīna, tiku sasegts siltās segās un un uz nestuvēm ielikts maðīnā..brauciens nebija ilgs, mani ieveda slimnīcā un tad viss izgaisa..
Pamodos ar sāpēm un vēroju daudzos vadus un staipekņus, kas piestiprināti manām krūtīm, kājām, rokām.. ievēroju apkārt izvietotu daudz dažādu aparātu ar mirgojošām, pīkstošām actiņām, vienā ekrānā varēja redzēt manas sirds ritma darbību..
Un es sāku raudāt, asaras lielas un karstas ritēja man pār vaigiem, mediķi jautāja angliski, kā jūtos.. teicu,ka jūtos labi..
Bet to, kā patiesi jūtos, nedrīkstēju viņiem teikt, ..es nedrīkstēju viņiem teikt, ka negribēju atgriezties, bet vēlējos palikt tur..man bija žēl to sajūtu un tās pasaules, kur pabiju tikai mirkli..
Es vairs nebaidos no nāves, šis vārds man neizsauc negatīvas emocijas, kā vairumam cilvēku.. Maldīgs ir priekštats, ka cilvēks nomirstot aiziet pavisam uz neatgriešanos.. es zinu - cilvēka būtība , dvēsele nemirst, tā dzīvo citā dimensijā un jūtas laimīga..
Pēc tā laika esmu ļoti mainījies, laikam jau palicis daudz iejūtīgāks pret citiem, saprotot, ka var būt tāds laiks, kad varēšu savus tuvos cilvēkus samīļot tikai ar sejas skatienu, bet ne ar labu vārdu, skaļi pateiktu..un pievēršu uzmanību tam, ka ne jau viss, ko iegūsti sev, izrādās ir tas vērtīgākais ,..daudz vairāk un lielāku laimes sajūtu dod citiem darīt labu..es ilgi par to esmu domājis un daudz..
varbūt es atgriezos,lai mainītu attieksmi pret lietām , notikumiem, cilvēkiem..
man nav ne zelts, ne sudrabs kabatās
ne arī kādas citas skaistas ēkas
tik sirds, kas citiem līdzi jūt
un mīlestība liela, kas dod spēku
šai dzīvē grūtus brīžus izturēt
kad melnas ēnas apkārt vijas
un liekas, smiltis vēsas sejā krīt
es acis aizveru un saku
varbūt rīt
jau atkal viss būs savādāk..
(15.03.2006) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2596
Kopā:6429694
|
| |
| |
|
Autori
